Balkāni ar stopiem 2013 - Rumānija

  • 17 min lasīšanai

Ceļojuma iepriekšējā daļa atrodama te: http://dra.lv/bhxfK

6.dienas beigas

Kā jau minēju iepriekšējās daļas nobeigumā, sestās dienas vakarā iebraucām Rumānijā. Lai arī bija diezgan vēls, tomēr vēl ne tik, lai uzreiz dotos gulēt, tāpēc uzreiz pēc mazas paiešanas uz priekšu labākas stāvvietas atrašanas nolūkos tika veiktas attiecīgās procesuālās darbības, respektīvi, īkšķa pacelšana garām braucošo mašīnu piesaistei. Būtībā uzreiz arī tikām pie diezgan klasiska rumāņu varianta – mašīnas ar iekšā sēdošu vidēja vecuma pāri, kas runāja pamata angļu valodā. Lai cik savdabīgi tas kādam neliktos, tomēr Rumānijā ir gana normāla iespēja tikt pie kāda šofera, kas runā vismaz elementārā angļu valodā, tāpēc tas vairs man nav pārsteigums.

Lai vai kā, viņi brauca līdz Satu Mare, kas bija robežai tuvākā lielā pilsēta, kurp tad arī devāmies. Necik ilgi, un bijām arī klāt. Atvadījāmies, kā pēdējos vārdus saņēmām tik klasisko „balto” rumāņu frāzi – uzmanieties no tiem tumšajiem, nu no „gipsies”! Nu skaidrs, tātad viss pa vecam – vietēji čigāni joprojām ir vietējo ne-čigānu lielākais bubulis, par kuru bīstamību noteikti ir jābrīdina naivie tūristi. Protams, es tiešām nezinu, kā viņiem tur ikdienā kopā norit savstrpējā sadzīvošana, bet līdz šim man tur nekādu problēmu bijis nav, līdz ar to pret šo brīdinājumu es vienmēr izturos ar saprotošu galvas māšanu, bet iekšēji – smaidu.

Netālu esošajā veikalā papildinājām pārtikas krājumus un devāmies ārā no pilsētas ar domu, ka atkarībā no situācijas varētu gan stopēt tālāk, gan meklēt guļamvietu. Esmu to minējis jau pirmajā savā rumāņu ceļojuma aprakstā, bet atkārtošos arī šeit – rumāņu pilsētas mēdz būt garas. Nu tā, ka diezgan. Līdz ar to iešana ārā līdz ērtai stopēšanas vai naktsmītnes vietai var izrādīties par diezgan nopietnu pārbaudījumu. Tāpat arī šoreiz – pilsētas robežu sasniedzām tikai pēc kādas pusotras stundas, kad jau sāka krēslot, kas nozīmēja, ka guļamlaiks jau klāt, tāpēc steigšus meklējām vietu, kur sliet telti. Par laimi, netālu atradās šķietami nomaļa un nevienu īsti neinteresējoša pļaviņa, kas arī bija mazliet paslēpta no ceļa aiz krūmiem. Lai arī blakus bija kaut kas līdzīgs labības laukam, tomēr likās, ka sestdienas rītā diez vai kāds tur nāks darboties, tāpēc varējām cerēt uz mierīgu nakti. Skaista saulrieta pavadīti, veicām ikvakara telts celšanas, zobu mazgāšanas un mantu iekārtošanas procedūras un devāmies gulēt, šajā naktī jau Rumānijā.

7.diena – Rumānijas pārbaudījumi

Rīts pagāja, nu jau var teikt, ikdienišķi. Pēc sapakošanās un paēšanas devāmies uz ceļa, lai dotos tālāk. Gana drīz arī tikām pie mašīnas, tiesa, šoreiz vadītājs nebija rumānis, bet gan dāņu vīrs, kas Rumānijā iepērk vīna dārzus un pašu vīnu arī. Ar viņu mums bija kāds gabaliņš pa ceļam, ko tad arī pavadījām visādās sarunās – būdams dānis, viņš runāja labā angļu valodā. Vienā brīdī arī iebraucām apskatīt vīna laukus, kurus viņš apsvēra nopirkt, tiesa, neveicās un saimnieka nebija uz vietas. Nu neko padarīt. Šķiroties viņš mums vēl iedeva kartona plāksnīti, lai varam uzrakstīt mūsu nākamā galamērķa – Klužas – nosaukumu un vienās no krustcelēm atvadījāmies.

Tur apmeklējām vietējo un visnotaļ pamesto benzīntanku, kur nopirkām kruasānus un kolu, kas šajā ceļojumā diezgan izteikti kļuva par mūsu uzumndrinātāju, un devāmies tālāk uz ceļa. Nākamais atskaites punkts – Kluža, lai gan tikpat labi derēja jebkurš cits, kas tik ir mums vēlamajā virzienā. Kaut kad ap šo laiku arī nobrieda doma, ka viena nakts Rumānijā ir jāpavada hostelī savākšanās nolūkos, tomēr vēl nebija skaidrs, kad un kur tā būs – tas tika atstāts vairāk vai mazāk likteņa rokās.

Kādu laiku pastāvējām krustojumā, bet tad jau klāt bija mašīna, kurā bija padzīvojis rumāņu pāris, kas gan nelikās, ka runā mums saprotamā valodā. Tiesa, uz vārdu Kluža viņi noreaģēja pozitīvi, tāpēc kāpām iekšā. Braucienam sākoties, bija redzams, ka viņiem par mums nav nekādas intereses, kas nozīmēja to, ka var droši sagaidīt, ka mums par braucienu tiks lūgts samaksāt. Kā jau esmu rakstījis iepriekšējos aprakstos par Rumāniju – viņiem ir diezgan plaši pieņemts par simbolisku samaksu vienam otru vadāt. Nu neko padarīt – gabals diezgan liels kopā un būtībā man nav arī žēl mazliet samaksāt. Mašīna gan bija kāda bija – lēna un karsta, bet stopētāji jau nesūdzas.

Pēc kādām divām stundām bijām Klužā, un pēc mantu izņemšanas no bagāžnieka apstiprinājās mana aizdoma – ar visiem zināmo pirkstu paberzēšanas žestu onkulis prasa samaksu. Nu lai būtu. Izvelku no maka 10 lejas (aptuveni 2,5 Ls), kas manā izpratnē ir simboliska samaksa par šādu braucienu, un dodu viņam. Diemžēl rumāņu kungs ar šādu pavērsienu izskatās neapmierināts un ar pirkstiem rāda, ka grib kopā 3 šādus 10 leju papīrīšus. Tas man gan liekas jau krietni par daudz, jo par tādu, summu mēs būtu varējuši braukt arī kondicionētā autobusā. Tiesa, kašķēties man nepatīk un negribas, tāpēc gariem zobiem izvelku un iedodu vēl vienu desmitnieku, cerībā, ka komplektā ar manu negribīgumu šams liksies mierā. Nekā – joprojām tiek uzsvērta vēlme pēc 30 lejām. Šajā brīdī gan es nolēmu, ka tik daudz nedošu kaut vai principa pēc, tomēr bija arī skaidrs, ka ar 20 viņš mierā nebūs. Tā nu es izvilku vēl 5 lejas, un sakrustoju rokas, lai parādītu, ka vairāk nebūs. Šķita, ka arī viņam mūsu savdabīgais dialogs ir apnicis, tāpēc, lai arī manāmi neapmierināts, viņš tomēr piekāpās šī pavērsiena priekšā un lika mūs mierā. Tā nu mēs dabūjām šķirties no lielākas summas, nekā gribējās, kas, protams, mazliet sabojāja garastāvokli. Tiesa, kā vēlāk izrādījās, nauda nebūt nebija lielākais šī izbrauciena mīnuss (jo tā summa savā būtībā nemaz jau tik liela arī nebija). Sliktākā daļa bija tā, ka kopš šī brīža mums piemetās diezgan liela paranoja, liekot katram nākamajam vadītājam jautāt, vai viņš nav taksis, kas vienmēr ir stulbi gadījumos, kad cilvēks ir apstājies aiz labas sirds. Tomēr tā darīt vajadzēja, jo mums noteikti nebija tik daudz naudas, lai mēs varētu atļauties katrai mašīnai maksāt.

Lai vai kā, bijām nonākuši Klužā, tiesa, vienīgais mērķis bija doties tālāk, tāpēc devāmies kājām ārā no pilsētas. Te atļaušos atgādināt, ka rumāņu pilsētas tiešām mēdz būt garas. Un vismaz tā Klužas daļa, pa kuru mēs gājām, pie viena bija arī neglīta, putekļaina un karsta, kā rezultātā mūsu garastāvokli kļuva sliktāks ar gana cienījamu ātrumu. Pēc kādām stundām trijām beidzot bijām daudzmaz ārā no pilsētas. Tur vēl sanāca gabaliņu paieties kopā ar vietējām lielceļu apkalpotājām, un beidzot bijām vietā, kur varēja cerēt kādu nostopēt. Diezgan drīz to arī izdarījām. Pirms kāpšanas mašīnā gan, protams, pārjautājām par to, vai no mums neprasīs naudu, ko šoferis ļoti kaismīgi noliedza. Nu lai tā būtu. Tālākais brauciens gan atgrieza manī visu ticību rumāņiem un atsauca atmiņā visu to labo, kā dēļ man šī valsts tik ļoti patīk. Izrādījās, ka šoferis brauc no sava dēla augstskolas izlaiduma uz tā pēcballīti, tāpēc bija arī diezgan labā omā. Pa ceļam apstājāmies pie veikala, kur mums izmaksāja saldējumu, un, atvadoties krustcelēs, vēl tikām pacienāti ar viskiju. Pateicoties šim šoferim, mūsu omas atkal bija kļuvušas krietni labākas un skats uz dzīvi kopumā pozitīvs.

Lēnām jau bija kļuvis diezgan vēls, tomēr saule vēl bija gana augstu, lai dotos tālāk, ko arī darījām, stopējot tās retās mašīnas, kas brauca pa diezgan tukšo ceļu. Diezgan drīz arī tikām pie ģimenes (vecāki un meita), kas mūs veda līdz Targu Mures. Pa ceļam gan īsti neko nesanāca daudz papļāpāt, bet vismaz tikām pie rumāņu mūzikas paklausīšanās. Kamēr bijām mašīnā arī mazliet nolija lietus, bet, nonākot galā, laiks jau bija vēlīgs, tāpēc bez bažām varējām doties savā standarta gājienā ārā no pilsētas. Mazliet arī iepirkām pārtiku mazā vietējā veikaliņā un pēc kāda brīža bijām pie pilsētas ārējās robežas. Te man pat mazliet tagadne savijās ar atmiņas ainām, jo pirms trim gadiem tieši tāpat gāju tajā pašā vietā.

Ejot ārā no Targu Mures, pamanījām, ka apkārt ir daudz pansiju. Bijām nobrieduši, ka nākamo nakti pavadīsim kādā hostelī (vai arī pansijā), tomēr, tā kā pansijas te pašas sevi piedāvāja, cik spēka, tad nolēmām plānu pamainīt un jau šo nakti pavadīt iekštelpās. Cenas pansijām bija gaužam pieņemamas, tomēr viena prasība mums bija – tur ir jābūt internetam un ierīcei, ar kuru pie tā pieslēgties, jo mūsu telefoni ar wi-fi nedraudzējas. Vienu tādu pansiju pamanījām un devāmies taujāt par cenām, internetu un palikšanas iespējām. Diemžēl jebkādi mūsu plāni tur palikt sabruka pie pirmā jautājuma, jo, kā izrādās, tieši šodien tur viss ir aizņemts. Nu neko padarīt. Gājām tālāk cauri Targu Mures piepilsētai un ar manīgu aci tvērām citas pansijas, tomēr neviena mūsu vēlmēm neatbilda. Tas nozīmēja, ka tomēr jau būs jāpaliek pie plāna A un šī nakts vēl jāpavada teltī.

Lai arī sākumā laba guļamvieta rokā nedevās, tomēr vienā brīdī atradām gana jauku meža strēli starp ceļu un mājām – pietiekami lielu, lai netiktu pamanīti un traucēti, un pietiekami mazu, lai neatnāktu lāči. Atradām pat gana taisnu un sausu vietiņu, un šo nakti, kā daudzas citas, galu galā pavadījām paši savā pansijā. Kā saka Maija – viņasprāt, šī izrādījās visaukstākā nakts visā ceļojumā.

8.diena – atpūta Brašovā

Kā jau katru rītu - piecēlāmies, paēdām, sapakojāmies un devāmies uz ceļa. Īpaši ātru tikšanu uz priekšu nelolojām, jo bija svētdiena, kas stopētājam nozīmē – mazāk un pilnākas mašīnas. Bet nu – kas jādara, tas jādara. Tiesa, necik ilgi tomēr nestāvējām – gana drīz pie mums apstājās mašīna ar trim vīriem iekšā, kas gan izskatījās pēc takša vai vismaz itāļu mafijas klana pārstāvjiem jaukā svētdienas rīta izbraucienā. Uz manu jautājumu par būšanu taksim šoferis gan pārliecinoši atrauca, ka neesot gan, tāpēc kāpām iekšā, jo mašīna kā nekā brauca līdz pat pašai Brašovai. Drīz tomēr sapratu, ka, pat ja šoferis sevi par taksi neuzskata, tomēr kā tāds brauc – bija skaidrs, ka braucēji viens ar otru nav īsti pazīstami un šī mašīna ir kārtējā kopizmantošanas mašīna. Nu neko padarīt – rumāņu naudas tāpat mums bija maz (kaut kādas padsmit lejas), pat ja vajadzēs maksāt, neko diži daudz nezaudētu (un kopējais nobrauciens līdz Brašovai ir diezgan liels).

Pats pāris stundu brauciens bija diezgan neizteiksmīgs, vien vairākas reizes mums nomainījās līdzbraucēji, apstiprinot aizdomas par taksi (nācās secināt, ka „cenas” pa diviem gadiem ir kāpušas uz augšu). Beidzot agrā pēcpusdienā arī bijām Brašovā (pašā pilsētas malā gan), kur kāpām ārā. Ar bažām devu šoferim savas pēdējās lejas, baidoties, ka tūdaļ metīsies virsū, ka tas ir daudz par maz (jo, salīdzinot ar to, cik maksāja citi pasažieri, tas tiešām bija maz). Bet nekā – šoferis tik pasmaidīja, parādīja virzienu uz centru un atvadījās. Lai arī par braucienu nācās samaksāt, tas šajā reizē neatstāja nekādas nepatīkamas sajūtas.

Tā nu devāmies iekšā Brašovā meklēt gan valūtas maiņas punktu, gan kādu lētu hosteli. Izrādījās, ka tiešām esam diezgan pilsētas malā, jo gājiens bija ļoti ilgs. Tā kā sen nebija ēsts, iepirkāmies vietējā Lidl un ieturējām romantiskas pusdienas, sēžot uz betona apmales ielas malā un vērojot apkārtējos. Turpinājām iet un pēc kāda laika secinājām, ka centrs laikam tuvojas. Pie viena atradām arī valūtas maiņas punktu, kas vēl pat kādas 15 minūtes strādāja (jāatzīst, ka es biju bažīgi skeptisks par šādu iespēju svētdienas pēcpusdienā), un ļoti veiksmīgi atkal tikām pie vietējās naudas. Drīz jau bijām ja ne pašā centrā, tad tam līdzīgā vietā un sākām meklēt naktsmītni.

Pirmais hotelis bija daudz par dārgu, bet otrais jau likās daudzmaz normāls. Tiesa, arī tā cena un atrašanās vieta neaizķēra mūsu dvēseļu jūtīgākās stīgas, līdz ar to paturējām šo vietu prātā, bet devāmies tālāk. Un jāsaka – labi, ka tā. Izrādās, ka pēc pāris kvartāliem sākās īstais centrs un vecpilsēta, kas svētdienas vakarā bija ļaužu pārbāzti. Tas mani mazliet pārsteidza, tiesa, jāsaka, ka Brašova jau tomēr ir viena no tūristu vidū populārākajām Rumānijas pilsētām, tā kā laikam jau īsti nav par ko brīnīties.

Lai vai kā – devāmies meklēt hosteli vai tūrisma informācijas centru, vai internetu. Pirmais, protams, nesanāca, jo hosteļi vismaz uz galvenās ielas acīs nerādījās, bet tūrisma informācijas centrs diemžēl bija slēgts. Tad nu atlika tikai turpināt iet un cerēt atrast vai nu hosteli, vai internetu. Lai arī cerība uz otro bija pavisam maza, tomēr, kā smejies, tieši tas arī notika – ieraudzījām izkārtni „Internet Cafe” un, saprotams, devāmies tajā iekšā. Mums par prieku datori bija pieejami, līdz ar to parādījās gana laba cerība atrast naktsmītni. Gana drīz tas arī man izdevās – atradu netālu esošu hosteli, kurā vēl bija brīvas privātās istabas. Galvenais bija izdarīts un devāmies projām. Jāsaka, ka interneta kafejnīca bija tik klišejiska, cik vien var būt – sviedru, cigarešu un čipšu aromāts, bezgaiss un daudz jauniešu, kas spēlē „shooter” tipa spēlītes. Mazliet žēl man palika Maijai blakus sēdošā jaunieša, jo, tā kā mēs viens pret otru bijām ar muguru, man ik palaikam nācās pagriezties, lai kaut ko pajautātu. Pēc vairākiem šādiem maniem manevriem pornogrāfiju šī puiša ekrānā nomainīja kaut kāds melnbalts kino. Gribas ticēt, ka par mūsu aiziešanu viņš nebūt nebēdājās.

Devāmies atpakaļ uz pašu centru (jo hostelis turpat vien bija, tik noslēpies mazās šķērsieliņās) un drīz arī atradām hosteli. Izrādījās, ka manis noskatītā istaba tiešām ir joprojām brīva, tad nu to arī paņēmām. Galu galā par 30 EUR ieguvām teju mazu dzīvoklīti – istaba, vannas istaba un pat virtuve ar visu nepieciešamo aprīkojumu. Fantastiski, lai neteiktu vairāk! Nospriedām, ka palutināsim sevi ar kādu zupu, jo gandrīz nedēļu nekas normāls nebija ēsts. Sākumā gan izpakojāmies, nomazgājāmies un pārģērbāmies. Mazliet arī izmazgājām drēbes, jo šādu iespēju palaist garām ir viens no stopētāju nāvīgākajiem grēkiem.

Kad visas galvenās lietas bija izdarītas, devāmies pētīt pilsētu – gan apskatīt, kas smuks un daiļš, gan kādu suvenīru iepirkt, gan ēdamo atrast. Nesteidzīgi atpūtīgā tempā to arī darījām un secinājām, ka vismaz Brašovas centrs tiešām ir glīšs bez gala – gan arhitektūra, gan dabas elementi pilsētā. Kopā ar ļoti siltu un patīkamu vasaras novakari, kā arī atpūšanos hostelī, tas viss radīja ļoti labu noskaņojumu. Visu izstaigājuši, atradām arī būtībā vienīgo pašā centrā esošo veikaliņu. Lai arī klāsts nebija no dižākajiem, tomēr daudzmaz visu mums vajadzīgo tur atradām – gan zupas sastāvdaļas, gan vietējo alu, gan ļoti lētus ķiršus, gan mazliet pārtikas krājumiem. Iepirkāmies un devāmies uz hosteli, lai ēstu un našķētos.

Atpakaļ hostelī uztaisījām sev zupiņu, kas mūsu ceļojumā bija pielīdzināms vakariņām glaunākajā pilsētas restorānā, paēdām, zupai klāt piekožot nenormāli garšīgos vietējos klinģerīšus, un nodevāmies vakara atpūtai, kas galvenokārt sastāvēja no laiskošanās un mūzikas video TV kanālu skatīšanās (kuros pat bija klausāma brīžiem ļoti sakarīga mūzika). Vienā brīdī, protams, nogurums ņēma virsroku, tad nu arī devāmies gulēt savos pēļos, pirmo nakti nedēļas laikā nepavadot teltī.

9.diena – par vampīriem un lieliskajiem rumāņiem

Tā kā nakti pavadījām hostelī, tad atļāvāmies aizvadīt slinki nesteidzīgu pirmdienas rītu. Palēnām kravājāmies, paēdām, skatījāmies TV. Protams, vienā brīdī projām tāpat bija jādodas, tad nu svaigiem spēkiem to arī darījām. Atvadījāmies no burvīgā hosteļa un devāmies projām. Dienas pirmais pieturas punkts – Brana un tās pašpasludinātā Drakulas pils. Lai arī es tur jau biju bijis, Maijai, protams, bija jāapskata šis viens no galvenajiem tūrisma objektiem, kā arī tam blakus esošais vampīrtūrisma ciematiņš. Devāmies uz vietējo autobusu, kurš mūs aizvestu līdz autoostai. Neticami veiksmīgi, bet ieradāmies vien pāris minūtes pirms autobusa, lai arī tie kursēja tikai reizi stundā. Nopirkām biļetes un braucām tālāk, cītīgi sekojot tam, lai nepalaistu garām savu pieturu. Interesanti, bet brauciena vidū iekāpa kontrole (kas man gadās tikai otro reizi ārzemēs). Par laimi, es parasti pērku biļetes, ja man ir tāda iespēja, līdz ar to problēmu nav bijis, tomēr gadījums jebkurā gadījumā netipisks. Drīz arī klāt bija autoosta, kurā tieši pēc divām minūtēm bija nākamais autobuss uz Branu – atkal ļoti veiksmīgi. Autobusā vēl pat bija brīvas vietas, kuras arī aizņēmām. Nācās secināt, ka šis noteikti ir ļoti tūristisks maršruts, jo lielākā daļa pasažieru bija ar lielām ceļojumu somām un runāja visādās svešās un mazāk svešās mēlēs.

Aptuveni pēc stundas brauciena bijām klāt. Mazliet pastaigājām rinķī, papētījām suvenīrus, iepirkāmies pie vietējā siera vīra, kurš kopš manas iepriekšējās vizītes pirms trim gadiem nebija mainījies necik, mēģinājām pabarot vietējo un skumīgo klaiņojošo suni, kurš gan ar mums nedraudzējās, paēdām un salīdzinoši drīz jau devāmies uz ceļa, lai stopētu tālāk. Tiesa, šoreiz vairs tik labi negāja – gana ilgi stāvējām uz ceļa, klausījāmies, kā turpat kalnos ducina pērkons un arī zibeņo, un cerējām, ka mūs gan negaiss neķers. Kādā brīdī arī vienai vietējai dāmai laikam tik ļoti nebija, ko darīt, ka viņa atnāca mums nolasīt sprediķi par to, kā mūs te nekad neviens nepaņems (tajā pašā vietā pirms trim gadiem mani gan paņēma). Tiesa, vienā brīdī mums apnika tur stāvēt, tāpēc devāmies tālāk meklēt laimi citur. Pēc neilga gājiena nonācām mazā pilsētiņā, kur mazliet iepirkāmies, zem nojumes pagaidījām, lai pārietu lietus, kurš mūs tomēr bija noķēris, un pabrīnījāmies par vietējo bomzīti, kas bezkaislīgi apčurāja veikala sienu apmēram 2 metrus no mums.

Drīz gan lietus mitējās un devāmies tālāk. Tajā brīdī pie mums uzreiz apstājās mašīna, kas sāka noskaidrot, kurp un kā mēs dodamies, kā arī piedāvāja aizvest. Tiesa, tā kā viņš izskatījās pēc tāda, kurš pilnīgi noteikti gribēs naudu no mums, kā arī īsti nerunāja mums zināmā valodā, es sākumā stīvējos pretim, tomēr viņš bija gana uzstājīgs un jāatzīst, ka mums arī bija apnicis tikai iet un gaidīt, tāpēc pēc mana kontroljautājuma, vai viņš neņems naudu (uz kuru viņš atbildēja „no ban”, kas nozīmē aptuveni „ne santīma”; bani ir viņu mazākā naudas vienība), sēdāmies iekšā. Kamēr braucām augšā kalnā (pēdējā kalnu pāreja pirms salīdzinoši garlaicīgajiem Rumānijas dienvidiem), viņš ļoti aktīvi komunicēja pa rāciju, cenšoties mums sarunāt kādu šoferi tālākajam ceļam no mazā ciematiņa, kurā viņš mūs plānoja atstāt. Lai arī sākumā likās cerīgi, tomēr nekādus konkrētus variantus viņš mums neatrada.

Kad bijām klāt ciematiņā, viņš apstājās, tomēr pirms mūsu ārā sēdināšanas vēl turpināja runāt pa rāciju. Vienā brīdī mūsu saruna nonāca arī līdz tam, ka viņš pieminēja, ka viņa sarunātie šoferi varētu paprasīt naudu. Atbildēju, ka mums tam naudas nav, un šajā brīdī viņš mani pārsteidza – izvilka no kabatas 20 lejas un deva mums, lai mums būtu, ar ko samaksāt nākamajam šoferim. Te tev nu bija naudas prasītājs – mazliet pat sakaunējos par saviem stereotipiem. Mazliet mulsi, bet naudu tomēr pieņēmām. Tiesa, tā kā viņam nesekmējās mums atrast šoferi, izlēmām, ka dosimies vien tālāk pašu spēkiem, tāpat kā līdz šim. Pateicāmies par palīdzību, atdevām atpakaļ naudu (jo likās nekorekti to tāpat paņemt; šajā brīdī likās, ka samulsa viņš, tomēr naudu atpakaļ paņēma) un devāmies uz ceļa, kā jau ierasts.

Lai arī šoseja bija tukša, tomēr gandrīz pirmā mašīna arī mūs paņēma – busiņš ar absolūti nerunīgu šoferi. Tā nu klusā mierā un ne pārāk ātri braucām tālāk, baudot, manuprāt, vienu no ainaviskākajiem Rumānijas reģioniem, tā kā sūdzēties nudien nebija par ko. Tikām izsēdināti mazā pilsētiņā, kurā sanāca novērot dīvainu, bet ne nezināmu ainu. Pēc mūsu izkāpšanas pie mašīnas pienāca viena no vietējām stopētājām (jo mūs izsēdināja tādā kā centrā, kur citi vietējie gaidīja autobusu vai kolektīvās mašīnas) un vēlējās kāpt iekšā, bet šoferis tik pakratīja galvu un aizbrauca tālāk. Varbūt viņš vienkārši pieņēma, ka viņu virzieni nesakrīt, tomēr, tā kā nekādas sarunas starp viņiem nebija, tad likās, ka viņš vienkārši negrib (lai gan bija skaidrs, ka atšķirībā no mums vietējā noteikti par braucienu maksātu). Kas ir lasījuši manus iepriekšējos aprakstus, zina, ka jau tad pieminēju, ka tiku novērojis šādu attieksmi Rumānijā, kad „baltais” nemaksājošais tūrists vietējiem šķiet labāks pasažieris nekā „tumsnējs” maksājošs vietējais.

Lai vai kā – devāmies tālāk un drīz tikām pie nākamās mašīnas, atkal busiņa. Šis šoferis gan bija runīgs, kā arī zināja angļu valodu normālā līmenī, tāpēc ceļš sanāca gana daudz interesantu sarunu pilns. Vienā brīdī viņš arī izdarīja to, ko daudzi rumāņi dara, - izlēma mūs uzcienāt. Tā nu apstājāmies vietējā ceļmalas ēstuvē un tikām pie kartupeļiem, salātiem un kolas. Jauki tie rumāņi ir, to nu nevar noliegt. Drīz arī devāmies tālāk, tiesa, pirms nonākšanas galamērķī (pilsētā Pitesti, kas, ja nemaldos, nozīmēja „apslēpts”, jo tai no visām pusēm esot kalni, lai arī kalni patiesībā tai ir tikai no vienas puses) sākumā vēl iebraucām mazā ciemā, kur bija mūsu šofera laikam brāļa māja, kurā viņš izkrāva savu baļķu kravu. Pitesti mūsu ceļi šķīrās, un atvadījāmies pateicības pilni.

Tā kā bija jau diezgan vēls, kļuva skaidrs, ka jāmeklē naktsmājas. Izrādījās, ka tas nav nemaz tik vienkārši, jo ceļam abās pusēs bija vien tīrumi, nekādu mežu. Vietām gan bija pa vientuļam kokam, kas vedināja domāt, ka tur varētu uzcelt telti, nevienam nekaitējot, tomēr tie koki bija grūti pieejami. Sāka krēslot, kā arī tālumā parādījās mordora (lasi: zibeņu pilna debes apmale), kas nozīmēja, ka laika daudzmaz ciešamai naktsmītnes atrašanai nav nemaz tik daudz. Par laimi, aptuveni pēc divu stundu gājiena lauki beidzās un ceļā bija maza upīte, kuras krastā bija šaura, bet pieejama neapstrādāta zemes strēle, turklāt ar kokiem. Tā nu devāmies tur iekšā un ar steigu cēlām telti, jo negaiss mūs bija teju noķēris. Atceroties Ungāriju, telti centāmies uzliet daudzmaz aizvējā. Būtībā tikko kā telts bija uzcelta, negaiss arī bija klāt. Es vēl pamanījos iztīrīt zobus, stāvēdams jau lietū, bet kopumā – mums bija ļoti paveicies. Gulēšana gan nebija no patīkamākajām – ja Ungārijā telti plosīja vējš un zibens bija vairāk kā tāda ekstra, tad šeit bija otrādi – vēju mūsu aizvējš puslīdz aizturēja, bet zibens gan bija tepat blakus. Jāatzīst, ka sajūta nebija no patīkamākajām, tomēr vienā brīdī negaiss devās tālāk un mēs spējām laisties miegā, aizvadot pēdējo nakti Rumānijā.

10.diena – plānu maiņa un ceļš uz Bulgāriju

Es precīzi neatceros, kurā tieši brīdī mēs nolēmām savus plānus mainīt. Bija daudz pārspriedumu un jaunumu uzzināšanas, un sarunu, un vienā brīdī mēs domu braukt uz Turciju atmetām. Visticamāk, ka tas jau bija pirms Brašovas, jo atceramies, ka tur internetā meklējām lidojumus no Balkāniem, bet nu šajā dienā šis lēmums būtībā kļuva „oficiāls”. Tika pieņemts lēmums doties iekšā Bulgārijā no kreisās puses, ceļoties ar prāmi pāri Donavai pie Kalafatas, nevis doties uz tās vidu un austrumiem, kas būtībā arī nozīmēja pateikšanu „atā” Turcijai un „sveiki” – Balkāniem. Līdz ar to devāmies Kraiovas virzienā, lai tālāk brauktu uz Bulgāriju.

Ceļš līdz Kraiovai man ir mazliet izkritis no prāta, tomēr galveno šī ceļa posma šoferi gan es labi atceros. Tas bija kārtējais busiņš, kurā iekšā bija diezgan jauns un jauks puisis. Vietējais, Rumānijas patriots, neglābjami iemīlējies un vispār – ideālists. Bija gana interesanti (tiesa, mazliet jocīgi) viņā klausīties un priecāties par viņa viegli bērnišķīgi naivo skatu uz dzīvi. Likās, ka viņš ir tiešām laimīgs ar visu, kas viņa dzīvē notiek, tāpēc brauciens arī izvērtās gan interesants, gan patīkams. Ja pareizi atceros, tad pēdējo posmu līdz Kraiovai braucām ar diviem strādniekiem (un jau atkal busiņu), kas vēl vienā vietā apstājās, lai kaut ko iepirktu (vai pārdotu, īsti neatceros).

Lai kā arī nebūtu, dienas vidū bijām Kraiovas centrā, tiesa, laiku lieki netērējām un devāmies tālāk. Gājiens cauri Kraiovai gan bija diezgan amizants – tā nobeigumā nonācām vietējā čigānu geto, kura mājas patiesībā bija arhitektūras meistardarbi. Krāsainas, cakotas un vienkārši skaistas. Kopumā tas viss veidoja ļoti aizgrābjošu un eksotisku kompozīciju, bija, kur piesiet aci. Arī klaiņojošu suņu bija daudz, kas pat daži mums laikam nebija īsti draudzīgi, pats gan to neatceros (atsaucoties uz no viena šofera dzirdēto – Rumānijā šādu suņu ir tik daudz tāpēc, ka padomju laikā cilvēkus dzina ārā no viņu īpašumiem un viņi savus suņus vienkārši pameta uz ielas. Tā nu šie tur palika dzīvot un vairoties. Cik nu tā ir tiesa, grūti spriest, bet nu daudzo ielas suņu esību Rumānijā noliegt nevar). Kopumā gājiens bija ilgs un gribējās tikt arī tālāk, tomēr tā pilsētas daļa, kurā mēs bijām nonākuši, bija gana jocīga un likās, ka būs grūti tikt no tās projām. Vienā brīdī gan pie mašīnas tikām, kas bija diezgan savdabīgs vecs kungs, kas runāja vāciski. Nekur tālu viņš nebrauca, bet nu vismaz izveda ārā no pilsētas un atstāja labā ceļa vietā, kurā bija gana labas izredzes tikt tālāk.

Šajā vietā aiz Kraiovas arī gaidījām. Pirmā mašīna, kas apstājās, tomēr bija taksis un brīvprātīgi arī atzinās, tomēr nākamā jau bija stopētāju draugs – vidēja vecuma vīrs, kas bija vietējā reģionā tirgošanas aģents un runāja labā angļu valodā. Ar viņu arī sanāca viskautko pārrunāt, kā arī aizveda viņš mūs līdz pašai Kalafatai, kurā pieveda mūs klāt pie paša prāmja. Biju nonācis vietā, kurā jau pirms diviem gadiem biju cēlies pāri Donavai, tiesa, pretējā virzienā. Arī šeit mums paveicās ar laiku, jo uzreiz bija prāmis. Nopirkām biļetes, uzkāpām virsū kopā ar ļoti daudz fūrēm un uz pusstundu, slēpjoties no lietus, atļāvāmies atpūsties jocīgā kajītē ceļā uz nākamo valsti mūsu maršrutā – Bulgāriju.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais