Tur, kur sākas Kaukāzs.

Zigurds Gustiņš 04.01.2014 5 min lasīšanai

Sestdien, 31. jūl. Nīkšanas diena. Visu dienu noslaistījos pa Rīgu un redzēju divus ugunsgrēkus- Vecrīgā un aiz stacijas. Izbraucu uz Maskavu ar vilcienu plkst. o.17.

Svētdien, 1. aug. Esmu nomodā reizē ar sauli. Aiz loga ir liela migla. Tikpat kā nekā nevar redzēt. Bet pamazām migla izklīst un viss paliek arvien krāsaināks, paveras arvien plašāki skati. Garām skrien meži un pauguri, purveļi un mazas upītes. Ļoti daudz krūmiem aizaugušu vietu. Apstrādātu lauku maz. Vietām pavīd miglā tīti ezeri. Pirmo reizi braucu kupejas vagonā. Tas man visu laiku licies, kā tāds kungu vagons. Kupejā ir četras vietas un vagons ražots Vācijas Demokrātiskā republikā. Pulksten 16. iebraucu Maskavā. Tūlīt gāju meklēt staciju no kurienes atiet vilciens uz Baku. Tā ir Kurskas stacija. Tajā visvieglāk nokļūt braucot ar metro; trīs stacijas ar vienu pārsēšanos. Kurskas dzelzceļa stacija ir ļoti plaša. Tur var apmaldīties, jo tā ir savienota ar metro staciju. Trepes un eskalātori seko viens pēc otra. Gaiteņi gaiteņu galā. Uz Baku vilciena nav nevienas brīvas vietas. Aizeju skatīties sarakstu, bet tur uz vilcieniem brīvu vietu ir ļoti maz. Brīvas vietas ir uz vilciena Maskava-Simferopole (Krima). Nodomāju: vai nav vienalga no kurienes sākt ceļojumu. Tā arī izdarīju- nopirku biļeti kopējā vagonā līdz Simferopolei. Tikko to izdarīju, uznāca lielā ēstgriba. Turpat arī kafejnīca un liela rinda. Ēdot aplūkoju maskaviešus. Temperamentīga oficiante uzbruka kādam šaubīgam tipam, kad tas vāca un bāza azotē no galdiem tukšās pudeles. Tā spalgi lamādamās izrāva tukšu pudeli tipam no rokām un tā iezvēla tam pa muguru, ka noskanēja kā bungas. Pēc tam pastaigājos pa vakarīgo Maskavu. Baumana vārdā nosauktajā parkā spēlēja zaldātu orķestris. Iznākot no parka pēkšņi apjēdzu, ka esmu apmaldījies. Labi, ka bija saulains laiks un es varēju pareizo virzienu noteikt pēc saules. Maskavieši ir vienkārši ģērbušies un atstāja patīkamu iespaidu. Garmatainus hipijus neredzēju.

Pirmdien, 2. aug. Pulksten 2 naktī atkal sāk klabēt vilciena riteņi. Elektriskā lokomotīve velk mūs uz Krimu. Liekos gulēt, lai agri, mazā gaismiņā varētu skatīties pa logu. Rīts uzausa aiz Orlas pilsētas. Upju ieleju krasti izvagoti dziļām gravām un apkārtne gleznaina. Tādas un līdzīgas ainavas varēja vērot līdz pat Belgorodai. Belgorodas apkārtnē daudzās vietās atsedzas krīta slāņi. (no tiem cēlies arī pilsētas nosaukums- Baltā pilsēta.). Līdz Harkovai zeme paliek līdzenāka un gravas pamazām pazūd. Pazūd arī meži un sākas stepe. Gar dzelzceļa malu sastādītas krūmu joslas, kurām cauri nevar redzēt. Tikai pie Harkovas atkal ir dziļas gravas. Tālākais ceļš ved gar ūdenskrātuvi, kuras krasti ir 50-60m augsti. Vietām atsedzas kailas mālainas nogāzes. Tālāk plešas plakans līdzenums, kuru klāj vakara mijkrēslis. Bet es vēl skatos un skatos, jo gribu redzēt Sivašu- jūras līci ar ļoti sāļu ūdeni. No Sivaša redzēju tikai kādu plašu ūdeni, kurā atspoguļojas tāli uguņi.

Otrdien, 3. aug. Simferopolē iebraucām vienos naktī. Dzelzceļa stacija ir ļoti skaista, austrumnieciska, ar augstām kolonnām. It kā kaut kas no Grieķijas tempļiem. Telpu nav daudz un uzgaidāmās telpas ir cilvēku pārpildītas. Staigāju pa tām un meklēju vietu kur apmesties. Cilvēki guļ visneiedomākās vietās: uz avīžu kioska letēm, viens pat palīdis zem logu tīrāmās mašīnas. Es apmetos uz trepēm, nolieku galvu uz mugursomas un guļu. Nakts laikā man apkārt salasās vēl citi pasažieri ar koferiem un saiņiem un beigās trepes ir tā okupētas, ka tikai vidū palikusi šaura eja. Kad es pamostos ir jau gaišs un es sēžu viens pats trepju vidū. Visi citi jau aizgājuši. Ceļos arī es un eju turpināt savu ceļojumu. Jāmeklē autostacija no kurienes var aizbraukt uz Kerču. Izrādās, ka autostacija atrodas tālu no dzelzceļa stacijas. Pa ceļam vēroju pilsētu, kurā ir vairāk hipiju un visādu nepatīkamu tipu nekā Maskavā, bet tomēr mazāk nekā Rīgā. Apkārtnē jau var manīt kalnu tuvumu. Vietām redzamas klintis un sausi pauguri, kuru augstums ir apm. 100m. Uz Kerču autobusi iet samērā bieži. Ceļš uz Kerču sevišķi skaists ir tā vidusdaļā. Dziļas ielejas mijas ar mežu klātiem kalniem. Tālāk kalni ir zemāki un tie ir kaili, vai arī klāti ar retiem krūmu puduriem. Visvienmuļīgākais ceļš sākas aiz Feodosijas. Vienā pusē vienmuļīga jūra, otrā pusē tipat vienmuļīga stepe. Tuvāk Kerčai parādās apm. 100m augsti pauguri. Kerčas pilsēta izskatās jauna, jo kara laikā bijusi nopostīta. Tālāk mans ceļš ved uz prāmi ar kuru pārcelšos pāri Kerčas šaurumam. Līdz turienei 15km. (autobuss Nr. 1) Pie pārceltuves ir ēdnīca, pārtikas veikals un gara mašīnu virkne ar visdažādākajiem nummuriem. Mašīnas laiž virsū pa vienai pēc dokumentu pārbaudes. Virsū var uzbraukt apm. 30 smagās mašīnas vai vilciens. Atsevišķiem cilvēkiem dokumentus nepārbauda, jānopērk tikai biļete (20 kap.). Var uzkāpt uz augšējā klāja no kurienes labāk vērot apkārtni. Pārceltuvei ir 4 tādi prāmji. Jūrā peld daudz bālgani zilganu, lielu medūzu. Otrā pusē ir Āzija un es tagad esmu starp diviem kontinentiem. Otrā šauruma pusē sāksies mans īstais ceļojums- sākšu iet kājām. No sākuma gar Āzovas jūras krastu stiepjas 12 km gara smilšu strēle pa kuru būs jāiet līdz nākošai pilsētiņai. Sāku iet ap 4 pēc pusdienas un paliku pa nakti apm. 3 km no pilsētiņas. Smilšu strēle ir šaura; tur vietas tikai šosejai un dzelzceļam. Āzovas pusē pret jūras viļņiem jūrā salikti betona bluķi. Pretējā pusē atrodas sekla lagūna (līcis). Lagūnas otrā pusē, tālumā redzams vientuļš apm. 100m augsts konusveida kalns. Pāri šaurumam vakara saules dūmakā var redzēt Kerčas pussalas klinšainos krastus.

Trešdien, 4 aug. Naktī sākās vētra. Nevarēju gulēt, jo telti biju uzcēlis tuvu jūrai un baidījos, ka mani sasniegs viļņi, bet tas nenotika. Vētra nebija stipra; tikai apm. 15m sek. Uzcēlos 7 un ap 8 jau biju pilsētiņā, kura saucas Iļjič, vai arī Iļjičovka. Aiz pilsētiņas Āzovas jūras krasts ir stāvs, apm. 50m augsts. Krasta kraujās atsedzas tumšu mālu slāņi ar kaļķakmens starpkārtām. Gar pludmali tur nevar iziet, jo viļņi atveļas līdz pašām klintīm. Pa kādu ūdens izrautu gravu nokāpu līdz pusklintīm un meklēju vai nav kādi interesanti pārakmeņojumi. Tālāk skaistie atsegumi pazūd un turpinās augsts, ar sausu zāli apaudzis krasts. Tad gāju atpakaļ uz pilsētiņu un meklēju pastu, lai aizsūtītu vēstuli un dažas ''nevajadzīgas'' lietas. Pastu ilgi nevarēju atrast, jo tas bija iekārtots kolhoza valdes mājā. Iepirkos vietējā veikalā, bet nekā prātīga nav. Pat sulas nav ko nodzerties. Tālāk eju cauri pilsētiņai uz laukiem un gar augļu dārziem uz jūras līci starp smilšu sēri un Tamaņas pussalas krastu. Šeit līča krasti ir zemi. Vietām krastu veido līdz 10 m augstas lesa klintis. Tālumā jau redzama Zaporožskas pilsētiņa. (Kā vēlāk izrādījās, šīs pilsētiņas sauc par staņīcām.). Ap pulksten 3 dienā vējš norima. Staņīcas tuvumā atrodas vairāki nelieli 3 - 5 m augsti pauguri. Domāju, ka tie ir dubļu vulkāni, bet augšā tiem nekā nav- tikai tādas mazas bedrītes. Tie laikam ir kurgāni. Staņīcā paēdu pusdienas ēdnīcā, kuras darbinieces apžēlojās par mani, jo tā jau bija slēgta. Zeme tālāk veido pussalu. Negribu visu krastu iet, bet tur ir arī diezgan augsts konusveida kalns, kurā būtu interesanti uzkāpt. Sākumā uzkāpu kalna nogāzes sedlienē, bet bija tik karsti un pēc sāļajām pusdienām uznāca slāpes. No virsotnes atsakos un kāpju otrā pusē lejā. Domāju, ka gar līci atkal būs skaistas klintis, bet nekā- tikai 5 - 10 m augsts lesa krasts. Vakars pienāca klajā laukā kādu kilometru pirms nākošā ciemata. Līcis šeit pavisam sekls. Krasta arī tikpat kā nav. Ūdeni no sauszemes atdala izžuvušu ūdenszāļu josla. Vasur aug sulīgi sālsaugi. Vakara krēslā pamanīju tarantuli (?). Tas bija ap 5 cm plats. Sāku to bakstīt ar salmiņu, bet tas saslējās vertikāli un pieņēma aizsargstāju, lai saķertu, pievilktu klāt un iekostu ar saviem briesmīgajiem žokļiem, kuri tiešām ir briesmīgi- līki, spīdīgi un asi kā vērša ragi. Pēkšņi no tā atdalījās daudzi mazi zirneklīši un metās uz visām pusēm. Kādu laiku lielo zirnekli pabakstīju, bet mazie zirneklīš klīst apkārt un lien pa kājām uz augšu. Mazie zirneklīši bija puscentimetru plati. Uzcēlu telti uz pilnīgi plika, mitra māla klona, cerēdams, ka te nu gan nekādi mošķi nenāks. Gulēju slikti, jo teltī trūka gaisa un nakts bija tveicīga.