Jaunā gada sagadīšana!

  • 4 min lasīšanai
  • 5 foto

Vēlējos nedaudz padalīties ar savu Jaunā gada sagaidīšanas

prieku.

Viss sākās apmēram nedēļu pirms gadumijas, vēlējos sagaidīt

Jauno gadu ar draugiem no Skautu un Gaidu rindām, un kopā

ar citiem interesentiem domājām, kā nu lai to veco gadu tā labi

pavada. Diskutējām un izvērtējām visādas iespējas, līdz beidzot

Artis (zināms arī kā Zaķis) pasvieda superīgu ideju. Īsāk sakot

ideja tāda - cilvēkiem aizsien acis un aizved uz mežu, bez

kartes,kompasa un naudas, tad izsēdinātajiem jāsatiekas un

jānosvin gadumija.

Tad nu trīs cilvēkiem šī ideja tik ļoti paķēra, ka viņi nolēma darīt

trakas lietas un darīt viņas tagad :D

31.decembra 15.30 mēs tikām savākti pie Origo, mums (man,

Edim un Jānim) tik aizsietas acis un mēs devāmies tikai Zaķim

zināmā virzienā. Pēc ~3,5h brauciena mēs nonācām pirmajā

izmešanas vietā. Pēc vecās labās ''akmens šķēres papīrs''

spēles kuras rezultātu protams paziņoja Zaķis, noskaidrojās ka

es mūšu tas pirmais kuru metīs laukā.

Tā nu es tur stāvēju ar aizsietām acīm, kkur ap 19:40 un gaidīju

kamēr Zaķis aizbrauks prom, lai varu ņemt nost no acīm

kaklautu. Noņemot kaklautu sapratu ka arā ir reāli tumšāks nekā

man šķita. Tad nedaudz stāvot un atgūstoties no ilgā brauciena,

liecos pie somas paņemu lukturīti, atzīmēju vietu kurā mani

izmeta ar ''jāņtārpiņu''(spīdkociņu) un atrodot zvaigžņotajās

debesīs polārzvaigni sāku doties ziemeļu virzienā.

Sākumā devos pāri ceļam un iekšā pļavā pa mežinieku

iebrauktām risēm, bet tad iebrauktais ceļs nogriezās austrumu

virzienā, tadēļ nolēmu doties tālāk pa diezgan slapju pļavu.

Iepriekš gan neminēju to, ka iekšējā balss klusi čukstēja lai

dodos sākumā pa ceļu, bet es kaut kā spītīgi biju nolēmis

doties uz ziemeļiem, bet turpinot iet pa slapjo pļavu sapratu ka

tā varbūt arī nemaz nav tik laba ideja, bet ja jau aiziets ir tad

jāiet.

Pēc kāda laiciņa nonāku jau pļavas galā, kur tā pārtop par jau

diezgan slapjākiem brikšņiem, bet ja jau aiziets ir tad jāiet. :D

Tad šie slapjie brikšņi sāk atgādināt purvu, un es saprotu.. ok tā

nav laba ideja. Mēģinot kaut kā apiet purvu, bet turpinot iet

nosacīti ziemeļu virzienā, saprotu ka būtu ļoti laimīgs ja būtu

gājis pa ceļu kuru sastapu pašā sākumā. Purvs sāk kļūt jau

krietni dziļāks, un tā kā dēļ mākoņiem neredzu vairs zvaigznes,

saprotu ka viss, esmu apmaldijies!

Vēl sanāca atrast mežacūku izbradātas vietas, un tad nebija ilgi

jāgaida kad galvā sāka šaudīties visādas domas, kā piemēram

ko es darītu ja sastaptu mežacūkas, vai arī ja nu tur purvā kkur

ir akacis, ko es darītu tad.. un jutu ka pamazām sāk mākties

virsū panika. Sākumā kaut kā sanāca domas novirzīt, bet tad jau

jūtu ka bailes sāk mākties virsū aizvien vairāk un vairāk. Tāpēc

apstājos tādā sausākā vietiņā, skatos debesīs un klausos

klusumā.

Pēc kāda laika nolemju piezvanīt Zaķim un uzjautāt: ''Ja no

vietas kur tu mani izmeti, es ietu tikai taisni ziemeļu virzienā, cik

tālu man būtu vēl jābrien pa purvu?'' :D

Pēc apskatīšanāš kartē Zaķis man saka: ''Nu pamēģini labāk

apiet'' :D nu man viss bija skaidrs.. Līst nost no ceļa noteikti

bija slikta doma.

Pienāk beidzot plkst. 21:00 , tas bija laiks kad mēs savstarpēji

norunājām ka līdz tam, mēs trīs savā starpā nesazvanamies. Tā

nu es zvanu Jānim un tieši tajā pašā brīdī tālumā skanēja

salūts. Mēs abi redzējām gaismas uzplaiksnījumus un nolēmām

abi doties uz to pusi. Pēc kāda laiciņa es atrodu mežinieku

iebrauktās rises(nu jau citas), un nodomāju, ka galu galā viņām

ir jāiziet kkur uz ceļa, tā nu es arī sekoju šīm risēm.

Un kāda laime, šīs rises tiešām izgāja uz ceļa. Nu iešana jau bija

krietni ātrāka un vieglā solī devos uz priekšu. Vēlāk jau nonācis

pie krietni lielāka ceļa, atkal sazvanos ar pārējiem un mēs

precizējam un minam virzienus kuros katram būtu jādodas.

Vēlāk jau ejot pa ceļu, nedaudz sabijos, bet saprotot ka šī

pēkšņā skaņa ir rācija kura bija manā jakas kabatā, manī

atplaukst smaids :) dzirdu Jāņa balsi kura mēģina sasaukt kādu

no mums, es steigšus ķeru rāciju un atbildu, ka dzirdu viņu.

Abiem prieks un laime, jo tas nozīmē, ka vienam no otra ir tikai

kādi ~5km.

Noprecizējot virzienus, dodos uz pilsētas pusi, (vēlāk kā izrādās

uz nepareizo), ceļa malā vairākas mājas bija pamestas un skats

bija tiešām spocīgs, bet ejot tālāk pa ceļu, redzu spožu gaismu.

Tās bija mājas kurās reāli kāds arī dzīvo :) pie mājas uzreiz

nelīdu, uzgrauzu rozīnes un sagaidīdams kad kāds iznāk laukā,

(lai nav nepieklājīgi jābiedē iemītnieki 23:00 naktī) sasaucu

nācēju, un nu jau esmu mājas pagalmā stāstīdams kā nu es te

esmu gadījies.

Noskaidrodams kur esmu es un uzjautādams saimniekam kur

īsti ir tāds liels sakaru tornis, uzzinu kur apmēram ir mani

draugi. Uzzinu ka mēs esam kādus 7km viens no otra, un

skatoties pulkstenī saprotu, ka viņi nepaspēs atnākt līdz manai

atrašanās vietai un jūs jau zināt to teicienu ''kā kadu sagaidīsi,

tā arī viņu pavadīsi.'' un man ļoti negribējās nākamo gadu

pavadīt kā ''Forever Alone'' :D

Tā nu es nolēmu, ka jāriskē! Devos viņiem pa ceļu pretī, lai gan

pats īsti nebiju drošs vai viņi nāk pretī tieši pa šo ceļu. Ik pa

brīdim ieskatos nemierīgs pulkstenī, un lieku savām kājām

kustēt ātrāk. Bet tad redzot ka tālumā kustas gaismiņas,

noprotu, man pretī nāk divi brašuļi. Uz brīdi galvā iešaujas

doma, varbūt paslēpties ceļmalas krūmos un viņus sabiedēt,

bet tad atminoties, ka Jānim ir līdzi gāzes pistole un piens arī

nav paņēmies līdzi, nolemju viņus sasaukt pa rāciju un teikt ka

viņus redzu.

Un runājot pa rāciju redzam ka palikušas ir 6min līdz gadumijai.

Nolemjam skriet viens otram pretī, un satiekamies :) emocijas sit

augstu vilni, prieks un laime. Palikušas 3min līdz gadumijai, es

uzstādu kameru, Jānis uzstāda salūtu, prieks par paveikto, un

Jaunais gads ir klāt! :)

Sarunas rit, mēs jau kādu pusstundu stāvam ceļa vidū, un tad

nolemjam ka jāzvana Zaķim. Ir super! Zaķis brauc pakaļ. Un mēs

dodamies viņam pretī.

Zaķis mūs satiek, pie apvidus kartes, kur mēs gudri prātojam

kur katrs no mums tika izmests, un kā mēs gājām. Vēlāk mēs

dodamies pie Zaķa uz Nākotni (pilsēta pie Jelgavas) un

turpinam tā mierīgi pasēdēt, papļāpāt un nosvinēt gadumiju. :)

P.s. Ja tev ir kāda traka ideja un tev nav iedvesmas to darīt,

nekad nav par vēlu sākt ;) un pat tādā klasiskā vakarā kā

gadumija, var izdarīt ko traku, ko varēsi atcerēties uz visu mūžu.

Kā nekā, kad tad kaut ko šādu darīt, ja ne tagad?! :)

Zaļajos punktos mēs tikām izmesti.
Šādi mūs veda ar līkumiem, ~3,5h
Atkalsatikšanās!
Drīz piedzīvojums varēs sākties!
Šeit manā galvā uzradās doma: Iespējams pēdējā bilde. :D


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais