Ļoti personīgi par Indiju

  • 7 min lasīšanai
2007. gada beigās pavadīju piecus mēnešus Indijā, 3 no tiem strādājot bērnunamā GLEN projekta ietvaros (www.glen.lv). GLEN projektu ideja ir sniegt jauniešiem iespēju gūt praktisku pieredzi dažādās Āzijas un Āfrikas valstīs un pēc atgriešanās no projekta dalīties ar piedzīvoto, īstenojot globālās izglītības aktivitātes Eiropā. Es projektā piedalījos ar divām partnerēm – Julie no Francijas un Janu no Vācijas. Mūsu projekta mērķis bija veikt brīvā laika aktivitātes ar meitenēm bērnunamā – radošās darbnīcas, izglītojošas darbnīcas par veselību un dabas aizsardzību, ka arī sniegt atbalstu bērnunama personālam. Man šī pieredze šķiet nenovērtējama – tā ir savādāka realitāte, iespēja paskatīties uz pasauli citām acīm. Šis apraksts ir pilnīgi subjektīvs redzējums, ko novēlu jums izbaudīt ar plaši atvērtām acīm un sirdi! Tas ir gana garš, lai gan par Indiju varētu stāstīt vēl un vēl..... EMOCIJU VARAVĪKSNE Aizveru acis un redzu sievietes pastaigājoties krāsainos sari (tradicionāls precētu sieviešu apģērbs). Vīriešus dzerot tēju ielas ēstūžos. Bērnus rotaļājoties ar dažādām ielās atrodamām lietām. Dzirdu neiztrūkstošo pīpināšanu. Vēl uz mirkli atgriezties, ienirt šajā enerģijas bumbā, uzlikt roku uz dzīvīgā, nekad nepagurstošā pulsa. Saplūst ar to vienā ritmā, ļauties, atdoties, aizmirsties. ....atveru acis. Neviens nepīpina, nejautā, neinteresējas. Nu nav te nekādas dzīvības – cik mēs Eiropā mēdzam būt garlaicīgi, iedomājos...Aizveru acis-atveru acis-paskatos-pamirkšķinu – nekas nav mainījies. Laikam esmu atpakaļ. SAPŅO, LAI PIEPILDĪTOS! Tu vari sasniegt visu, ko vēlies. Izgāšanās nozīmē tikai to, ka tava vēlēšanās nav pietiekami spēcīga. Un padošanās nav piedodama. Tā es mēdzu iedrošināt savus draugus, kas nevar saņemties kāda sapņa piepildījumam. Kopš sāku savu praksi UNICEF (Apvienoto Nāciju Fonds bērniem) un saskāros ar medijos atrodamo informāciju par to, kā dzīvo bērni un pieaugušie citās pasaules malās, biju pārliecināta – jāglābj pasaule! Šī pārliecība mani nepameta ne gatavojoties projektam Indijā, ne nolaižoties Deli. Taču pēc trīs mēnešu pieredzes Indijas bērnunamā biju satriekta atskāršot, ka neviens te nav jāglābj. Ka dzīve Indijā nav ne labāka, ne sliktāka – vienkārši – savādāka. Pieredze Indija mainīja manu domāšanas veidu – esmu šeit, lai dalītos ar domam, pieredzi un idejām, nevis lai „palīdzētu”. Nokļūt pavisam citā pasaulē un paveikt tur kaut ko derīgu – šo ambīciju vadīta pieteicos GLEN projektam Indijā. Gara pieteikuma aizpildīšana angļu valodā, intervija... Un tad kādu dienu e-pasts atklāja, ka GLEN man izsniedzis atļauju mugursomas krāmēšanai! Atpakaļbiļete esot tikpat svarīga kā turp došanās, tā mums pavēstīja jau pašā sākumā. Un mana pasaule sāka griezties ap Indiju. Šī valsts kļuva „Veronikas atklājums 2007” un, jo vairāk par to lasīju, jo stiprāka bija pārliecība – man tur jānokļūst! GLENERGY! Gatavošanās procesu uzsāku ar apņemšanos nepārgatavoties. Palikt pēc iespējas atvērtākai pieredzei, kas nāks, un izvairīties no pārspīlējumiem un stereotipiem. Bieži tas tik viegli nenācās. Ikviens, sākot ar tiem, kuri nekad nebija bijuši Indijā, bija apņēmības pilni man izstāstīt, kas tas par zvēru, ko viņš ēd un galvenais – kāpēc viņam labāk netuvoties. Biju pārsteigta par to, kas nāk ārā, ja kādam piemini, ka dodies uz Indiju. Strīdies, neklausies, kliedz, padodies, ignorē, atspēko...Un pienāk brīdis kad izmisīgi sāc meklēt Tev līdzīgo, ko liela daļa pasaules vienkārši nesaprot...Tāpēc vien ir veselīgi izdzīvoties pa sagatavošanās semināriem, ko organizē GLEN stipendiātiem pirms došanās uz projekta valsti. Īpaši jāizceļ GLEN Latvija priekšrocība – esam tik maz un tik tuvu, ka jau uzreiz pēc rezultātu paziņošanas satiec pārējos stipendiātus un sarīko dažus labus tusiņus. Šis prieks lielajam dalībvalstīm nav tik viegli izbaudāms;) VISI CEĻI VED UZ INDIJU? Laikam Roma vairs nav topā, domāju es. Jo tuvāk nāk lidmašīnas biļetē atzīmētais piektais septembris, jo vairāk paziņu dodas uz Indiju. Dosies uz Indiju. Vai atgriežas no Indijas. Laikam kādā modīgā (varbūt – alternatīvā?) žurnālā nodrukāts, ka ikvienam vismaz reizi mūžā jāapciemo Indija. Atceros manu jauniegūto draudzeni no Deli, kas jautāja – kāpēc eiropieši dodas uz Indiju meklēt iedvesmu? Bet tā tas laikam vienmēr ir bijis un būs – eiropieši Indijā meklē to, kas vairs nav Eiropā; indieši Eiropā redz sapņu zemi, jo tur ir tas, kas vēl nav bijis Indijā (vai vismaz nav paguvis sasniegt lielāko sabiedrības daļu). Indija ir zeme ikvienam, tagad to varu apgalvot diezgan droši. Tiem, kas meklē savādāku realitāti un vēlas paplašināt savu redzesloku. Tiem, kas meklē dvēselisko. Tiem, kas vēlas glābt pasauli. Arī tiem, kas vēlas gulēt zem palmām, nedomājot par iespējami neērto un neizprotamo apkārtesošo ... Te viss ir atkarīgs no tavas atvērtības – vari iekrampēties un atrast miljons liecību, kas apstiprina tavus priekšstatus un aizspriedumus par šo valsti. Vari atraisīties un ļaut Indijai sevi parādīt tūkstošmiljons krāsās. GOOD MORNING, NIKA-DIDI! Tas ir mīts, ka ir apstākļi, kuriem cilvēks nevar pielāgoties! Patiesībā mums vajadzētu vairāk izmantot šo unikālo iedzīvošanās īpatnību, ar kuru esam apveltīti. Apstākļi bērnu namā ir ekskluzīvi, lielākoties pateicoties tā atrašanās vietai – klusam lauku ciematiņam, vismaz piecu stundu brauciena attālumā no tā, ko varētu saukt par lielu pilsētu. Dzīve ir apbrīnojami vienkārša, tuva zemei un balstās ikdienas realitātes izbaudīšanā. Ainava ir fantastiska – tikko beigusies lietus sezona un apkārt zaļo rīsu lauki, kas ieriktējušies starp koku lapotņu maskētiem pakalniem. Harmoniski apkārtnē iekļaujas mazās vietējo iedzīvotāju mājiņas, govis un kazas, upītes un dambji, sievietes krāsainos sari, staltie iezemiešu vīrieši, kustīgie puikas un meitenes. Katra diena ir saulaina un silta, lai gan decembrī dabūjam izbaudīt arī ciemata vēsās naktis, kad virtuves ugunskurs un ingvera tēja ir tavi labākie sabiedrotie. Bērnu namā draudzīgi sadzīvo meitenes no 3 līdz 18 gadu vecumam, daži darbinieki, viens paplucis suns, vairāki gekoni un daudzas skudras. Indijā cilvēki un dzīvnieki sadzīvo apbrīnojamā harmonijā viens ar otru (Eiropa mūsdienās reti novērojama parādība). Bērni guļ uz grīdas, uz plāniem matracīšiem, pa 30 meitenēm divās vidēji lielās telpās. Mums tiek izdalītas gultas – paaugstināts veidojums no dēļiem, kuram uzmet virsū matraci - atsevišķā mazā istabiņā. Pirmo reizi ieraugot, uzmācas nelielas bažas par to, kā te trijatā sadzīvosim (kas vēlāk izrādīsies pilnīgi veltīgas!) Elektriskais motors ūdens dabūšanai no akas pirmajā mūsu būšanas nedēļā salūst un turpmāk ūdens smelšana ar spaini būs mūsu regulārākais roku muskuļu treniņš, lai gan arī drēbju mazgāšana tur dos savu artavu. Mazgājamies dārzā, ar plēvēm norobežotā improvizētā duškabīnē. Katru rītu sagaidām siltu saulīti, jo ūdens ir auksts. Tualete pieejama tikai mums, un tualetes papīrs ir nepraktisks un arī nedabūjams aksesuārs. Tāpat kā dakšiņas un karotes. Vai krēsli (lai gan daži eksemplāri, VIP personām, bērnu namā tiek glabāti). Interneta ciemā nav un mobilajam telefonam pārklājuma arī. Gandrīz nekā no mums ierastajām ērtībām te nav, bet... Te ir pats galvenais - katru rītu Tevi sagaida 60 meiteņu smaidi un dzīvespriecīgais „Good morning, Nika-didi!”, un pa siltam apskāvienam virtuvē no mūsu mīļajām: pavāres un namamātes. Tas viss rada tādu īpašas vienkāršības un atbrīvotības sajūtu. Iespēju izbaudīt dzīvi mierīgi. Nesteigties. Atdoties mirklim. AIZMIRSTI PLĀNUS UN ĻAUJIES! Patiešām, vēl aizvien nepārstāju brīnīties, cik ļoti esam kļuvuši atkarīgi no stundām, minūtēm, resursiem, iespējām, atbildēm, apstiprinājumiem un līdzīgiem terminiem. Indijas plānošanas pirmā mācība: Ja gribi kaut ko sagaidīt, beidz gaidīt! Neuzdod pārāk daudz jautājumu, ja negribi saņemt muļķīgas atbildes – reizēm labāk ir uzticēties! Un minimālie resursi nāk tikai par labu – vislabākais stimuls iztēles attīstīšanai. Mazliet piepūles, lai izkāptu no Eiropā ieliktās loģikas un loģistikas rāmīšiem. Un tad - baudīt pārsteigumiem pilno ikdienu! Indijai tik ļoti patīk saplānot lietas tavā vietā, ka bieži vien nezini, kur beigsies tava diena, no rīta pamostoties. Strādāt ar meitenēm bērnu namā ir viegli, nekad nekas nepietrūkst – ne idejas, ne entuziasms, ne prieks, ne iesaistīšanās. Pēc vairāku stundu sēdēšanas uz grīdas un uzmanīgas klausīšanās vietējā skolā, mēs meitenēm vēlamies piedāvāt ko savādāku – atraisīt balsi, pacelt kājas augstāk par zemi, radīt burvju zīmes. Reizēm arī nopietnāk – stāstīt par veselību, par sievieti, par apkārtējo vidi. Esam patiesi pārsteigtas par meiteņu lielisko ritma izjūtu, ko visā krāšņumā varējām novērtēt cilšu rituāla deju demonstrējumā. Esam iepriecinātas par atvērtību, ar kādu meitenes runā par „nopietnajām” lietām. Jūties kā mamma – personāls, kas pieskata meitenes, ir neliels, un uzmanības mums netrūkst nekad. Rūpju arī – pieskatīt, lai apslimušais izdzertu savu dienas ūdens devu, lai saskrāpējumam tiktu pienācīgs plāksteris, zīmēt kārai rokai flomāsters un papīrs. Tomēr jūtamies atbildīgas par to, kas notiks tad, kad dosimies prom. Un cenšamies personālam un lielākajām meitenēm iemācīt, ko un kā darām. Lai gan mācīšanās ir abpusēja, jo viņu pieredze un zināšanas ir nenovērtējamas. Projekta laikā bieži jautāju sev par Latvijas un arī citu Eiropas valstu bērnu namu sistēmu, ļaujot apšaubīt, ka standarta bērnu namā bērni iemācās kaut desmito daļu no tā, ko prot bērni šeit. Gribās ticēt, ka pēc skolas beigšanas meitenes sagaidīs kas vairāk par apprecēšanos un bērnu dzemdēšanu – viņas ir to pelnījušas! Pieķeršanās pakāpe bērnu namā ir dziļi abpusēja. Cik vārdu dziesmās izdziedāts, cik jautru spēļu izspēlēts, cik zīmuļu izzīmēts un diegu izšūts. Hmm, cik reizes izstāstīts, kāpēc papīrs un plastmasa nav viens un tas pats un kas ar to visu darāms; kā izmērīt temperatūru un no cik grādiem jādod paraceptamols... „PĒC”, CEROT, KA TAS IR „PIRMS” Valsts, kas liek domāt, pārdomāt, izdomāt, aizdomāt(ies). Valsts, kas ļauj nedomāt... Valsts, kurā viss ir iespējams – kazas uz autobusa jumta, peldēšanās upē četros no rīta Dieva vārdā, rozā cāļi un autobusi, kas nekad nav par pilnu... Sievietes, kuras strādā par 6 santīmiem dienā. Bet pāri visam tie ir cilvēki. Cilvēki, kuri ir laimīgi savā vienkāršībā, cilvēki, kuri dzied un dejo, cilvēki, kuri apzīmē māju pagalmus par godu Hindu festivāliem. Cilvēki, kuri būdami nabadzīgi nekad nebūs nabagi, jo viņu dvēseles ir pārāk bagātas. Cilvēki, kas tevi uzaicina pusdienās un nekad nepamet vienu tavā nelaimē. Indiju iemīl. Indiju ienīst. Bet tā nevienu neatstāj vienaldzīgu. Pie kuras kategorijas pieskaitu sevi? Pie pirmās, pie pirmās, un vēlreiz – pirmās! Dziļa pateicība sirdī un vēlme atgriezties. Kā gribās atgriezties. Jau tagad. P.S. Uzņemt fotogrāfijas man tā arī neiepatīkas – ierastā ikdiena tajās izskatās tik savādāka un neparasta, ka grūti iedomāties sevi šeit dzīvojam. Ikdiena kameras ekrānā pārāk atgādina standarta foto, ko mēdz izmantot attīstības jomā strādājošas NVO. Lai gan manās fotogrāfijās attēlotajam nav sakara ar nelaimīgiem cilvēkiem... Tāpēc paldies manai projekta biedrenei, nenogurstošajai fotogrāfei Julie. P.P.S. Milzīgs paldies manām projekta biedrenēm Julie un Janai – par atbalstu, par entuziasmu, par jokiem un lielo mīlestību, kuru izdzīvojām kopā!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais