Uz Sumatru sasveicināties ar orangutanu
|
Māris Puķītis
|
Ceļojuma apraksts pirmo reizi publicēts "Mājas Viesī" 2013. gada septembrī.
Mūsu pirmā tikšanās ar orangutanu izvēršas milzīgā kņadā, gandrīz sasistās brillēs un džungļu biežņā pazaudētu fotoaparātu. Un orangutans te nemaz nav pie vainas.
Bet iesākumam visu pēc kārtas. Mans un Oskara Šmeliņa – divu aizrautīgu dabas fotogrāfu – ceļojums uz Indonēzijas arhipelāga trešo lielāko salu aizsākās ar ideju 2012. gada oktobrī, kad no viņa saņēmu vēstuli “draugos” ar nedaudz citādu piedāvājumu – doties uz Papua-Jaungvinejas salas Indonēzijas pusi bildēt paradīzes putnus. Dažādu iemeslu dēļ šo tūri atcēlām (pagaidām), toties izvēlējāmies Sumatru – vietu, kur mīt viena no divām orangutanu sugām.
Pirmās vakariņas ielas malā
Kad nolaižamies Medanā, jānopērk Indonēzijas vīza (25 ASV dolāri), šī procedūra noris visai ātri, un drīz esam oficiāli šķērsojuši robežu, dabūjuši čemodānus un satikušies ar “Sumatra Tours” atsūtīto gidu Bangunu. Viņš labi runā angliski un turpmākās astoņas dienas būs mūsu uzticams pavadonis kopā ar šoferi Dimitriju – lāga vīru, kurš gan angliski neko daudz vairāk par o’key nezina.
Esam izbadējušies un Bangunam lūdzam aizvest mūs uz kādu ēstuvi, vēlams, ne smalku un dārgu tūristu restorānu, bet autentisku barotavu, kur ieturas vietējie.
Gids ir patīkami pārsteigts, ka latviešu kungi nemaz nav klīrīgi, un tā nu sēžam ēstuvē ielas malā, kur turpat pie plīts rosās pavārs, cepdams cāļus. Alus un vispār nekāds alkohols te nav, Indonēzija pēc iedzīvotāju skaita ir lielākā islāmticīgo valsts pasaulē, no 237,6 miljoniem ļaužu 87% ir musulmaņi. Tas gan nenozīmē, ka alkohola te nemaz nav, jo šī nav ne Saūda Arābija, ne Afganistānas kalni.
Lai gan Sumatrā ir izteikti musulmaņu un kristiešu rajoni, ir arī vietas, kur netālu cita no citas slejas mošejas un baznīcas. “Dievs ir viens, un mēs visi esam brāļi,” saka Banguns.
Gribi būt miljonārs? Tas ir vienkārši
Gaidot vakariņas, noklausāmies mazu finanšu lekciju. Banguns sarindo uz galda Indonēzijas rūpiju banknotes – mazākajai nomināls ir tūkstotis, lielākajai – 100 tūkstoši. Par pēdējo var paēst pieklājīgas pusdienas labā restorānā, bet šeit mēs tiekam cauri ar apmēram 30 tūkstošiem.
Viens dolārs ir 9000 rūpiju, tātad dārgā gala pusdienas ir apmēram sešus latus vērtas, bet pieticīgākās vietās var tikt cauri ar pāris latiem. Kad vēlāk samainām naudu, smejamies – ja gribi būt miljonārs, brauc uz Indonēziju.Alus 0,3 litru pudelē veikalā maksā vidēji 21 tūkstoti – apmēram 1,20 latus. Ceļojuma laikā mēs par abiem droši vien miljonu vietējā brūvējuma bintang (tulkojumā – zvaigzne) nodzērām, rēķinot, protams, rūpijās. Pēc garšas – kā jebkurš gaišais alus jebkur pasaulē. Etiķeti rotā sarkana zvaigzne, līdzīga Kremļa piecstarainajai rotai.
Neekoloģiskā palmu eļļa
Kārtības labad pirmajā ceļojuma rītā apskatām Medanas mošeju un sultāna pili. Musulmaņu dievnamā vēl deviņos no rīta uz grīdas guļ vairāki vīri, kuriem acīmredzot nav citur, kur iet, pilī nopērku meitai vietējo meistaru darinātu gredzenu. Sultānu laiki sen beigušies, bet kādreiz te bijis arī harēms – kā Austrumu pasakās.
Un tad ceļš ved uz pirmo lielo mērķi – “Bukit Lawang”, orangutanu rehabilitācijas centru Gunungas dabas parkā. Pa ceļam uzpildāmies lielveikalā, tālredzīgi iepērkot gan ūdeni, gan bintang un vietējos našķus.
Kad esam izbraukuši no pilsētas, drīz ceļš sāk stiepties garām eļļas palmu plantācijām. Nezinātājam varētu likties, ka tas ir tāds dienvidzemju mežs, bet patiesībā no vides viedokļa – īsta nelaime. Palmu eļļu izmanto gan cepšanai, gan parfimērijā, gan kā degvielu, taču nekāds ekoprodukts tā nav – plantāciju dēļ ir izcirsts lērums lietusmeža hektāru, laupot mājvietu tiem pašiem orangutaniem.
Pēc dažām stundām esam klāt, ievācamies viesnīcā, kuru veido daudzas rindu tipa mājiņas. Oskaru todien vajā visādu nebūšanu gars – mēģinot tualetē nolaist ūdeni, no skalojamās kastes atdalās liela lauska.
Palikšanas te nav, un pasauktais viesnīcas zēns (tā ap trīsdesmit) žigli ierāda mums citu numuru.
Ar fotoaparātu pa aci
Pēcpusdienā gids mūs ved skatīt orangutanu. Akurāt pulksten 17 meža cilvēks (tā šos pērtiķus sauc indonēziešu oficiālajā valodā bahasa) nokāpjot no koka, lai pamielotos ar banāniem. Džungļos šis kārums nepavisam neaug visās malās, un tos, izklaidēdami tūristus, piegādā dabas parka darbinieki.
Kopumā Sumatrā mīt ap 7000 orangutanu, bet Gunungas parkā – tikai 17. Daudzi ir izglābti no nebrīves vai malumednieku dēļ zaudējuši māti. Parkā viņi ir atkopušies, apmācīti dzīvot savvaļā un mitinās džungļos, tā ka zoodārzs te nav.
Lai nokļūtu pie orangutana, mūs lielā gumijas pūslī pārvelk pāri Bohorokas upei. Te nav dziļš, taču ir krāčaina, ātra straume. 2003. gadā vienas nakts laikā šajā upē izcēlās milzīgi plūdi, aizskalojot pusciemu, noslīka ap 400 vietējo cilvēku un pieci ārzemnieki. To mums vakarā izstāsta ēstuvītes saimnieks Jūsufs, kurš pats zaudējis 18 radiniekus. Un tās vairs nav TV ziņas no nezināmas pasaules vietas, tas ir personisks vēstījums.
Tālāk ejam, ejam, tad kāpjam pa taku augšup džungļos, elšam, pūšam, līdz pajautāju Bangunam – vai tālu vēl? Viņš domīgi aplūko apkārtni un atzīstas – atvainojiet, kungi, sajaucu ceļu.
Nu kāpjam lejup un turpinām ceļu tajā pašā virzienā, kur aizgāja liela indonēziešu tūristu grupa, ap 20 ļaužu. Pēkšņi atskan meiteņu spiedzieni, uz ceļa parādās orangutanu mātīte ar mazuli, skuķi nu mūk prom, taču pērtiķi interesē ne jau viņas, bet parka gida sarūpētie banāni.
Oskars savukārt cenšas tikt tuvāk, uzņemt labākas bildes un vienā brīdī, pavisam pārņemts, nolemj iemūžināties kopā ar orangutanu. “Māri, nofotografē!” viņš sauc, vicinādams rokā mazo fotokameru. Es saprotu, ko ceļabiedrs grasās darīt, un nepaspēju iebļauties – nē! Aparāts lido manā virzienā, pašam rokas ir aizņemtas ar spoguļkameru un teleobjektīvu, nepaspēju noķert, un fočuks trāpa man pa brillēm. Tās pa gaisu, Oskara aparāts arī, bet brīnumainā kārtā nekas nenolido lejā zaļajā biezoknī. Kāds indonēzietis palīdz mantību atrast, nekas pat nav saplēsts, tikai man zem acs ir maza skramba.
Tikmēr orangutanu mamma, neliekoties ne zinis par cilvēku jezgu, ar banānu plaukstā dodas lejup pa ceļu. Mazulis stingri turas ar visām četrām, pielipis pie viņas vēdera. Ekskursanti dodas viņiem pakaļ, turoties pāris metru attālumā, līdz pērtiķi nozūd kokos vārda tiešā nozīmē. Mēs vakaru noslēdzam krodziņā ar fantastisku dekoru – zaļu džungļu sienu otrpus upei, kur turklāt pa krastu vakara pastaigā dodas cūkastes makaku klans – rindā cits aiz cita.
Tas tik ir kāpiens
Nākamajā rītā dodamies programmā paredzētajā džungļu trekingā jeb pārgājienā. Šoreiz neesam tādā barā kā iepriekšējā dienā, ar mums kopā ir tikai holandiešu jauniešu pāris. Parka gids ar banāniem izvilina no meža divus mērkaķus – Tomsona langurus, cienājam arī mēs.
Tikšanās ar orangutaniem šoreiz noris bez trokšņa un ekscesiem. “Džekija,” gids mūs iepazīstina ar orangutanu, kurai ir trīs mēnešu vecs mazulis. Pērtiķiene ar kājām un vienu roku turas pie koka stumbra, ar otru ņem banānus. Šoreiz mums ir ļauts ar orangutanu pat sasveicināties, satverot melno plaukstu, līdzīgu mūsējai. Viņu grūtniecība gluži kā cilvēkiem ilgst deviņus mēnešus, apbērnoties sāk no 12 gadu vecuma. Katru vakaru orangutani vij kokā ligzdu guļvietai, katru reizi citā vietā.
Tā mēs apstaigājam trīs orangutanus, līdz pasākums izvēršas īstā džungļu trekingā – augšup un lejup, turoties pie koku saknēm un zariem. Sviedri līst, sirds lēkā. Gidam ar viņa palīgu gan nogurums nav manāms. Atpūtai izbaudām skatu uz koku galotnēm, kur tālumā lēkā giboni, – šo mērkaķu melodiskos saucienus var dzirdēt pāris kilometru attālumā.
Tad atkal ejam, kāpjam un svīstam, līdz ieturam maltīti piknika veidā pie džungļu dabas krūts. Ir gan indonēziešu virtuvē neiztrūkstošā vista, gan veikli sagriezts ananass – gardāku neesmu ēdis. Kad pēc sešām stundām esam ārā no džungļiem, ir gan prieks par redzēto, gan atvieglojums. Un apjēdzam – ja mēs tur būtu devušies uz savu roku, varētu gadīties kļūt par raidījuma “Pazuduši Sumatrā” varoņiem.
Un naktī varētu būt pavisam traki, jo Sumatrā mīt arī ap 400 tīģeru. Banguns pirms 15 gadiem vedis uz džungļiem vācu tūristus, kas piecas naktis pēc kārtas slēpnī gaidījuši tīģerus. “Pēdējā naktī tīģeris atnāca, tūrists laimīgs viņu fotografēja. Bet tad zvērs ierēcās, un bikses no bailēm bija slapjas,” stāsta gids.
Sikspārņi zupai
Nākamajās dienās ceļojums tomēr draud izvērsties murgā. Proti, “Sumatra Tours” nav informējuši, cik ilgu laiku prasīs pārbrauciens no vienas vietas uz nākamo. Tā nu uz viesnīcu “Berastagi” mēs braucam septiņas stundas, pa ceļam apskatot pāris tirgus. Banāni te ir ļoti garšīgi un lēti, kas Latvijā ir cena par kilogramu, Sumatrā ir vismaz viens pamatīgs ķekars. Oskars sajūsminās par vietējiem arbūziem, un gids viņu turpmāko ceļojuma laiku sauc par “Mister Watermelon” – misteru Arbūzu. Nepaliek nepamanīta arī mana aizraušanās ar vietējo alu – tā nu esmu “Mister Beer”.
Diena gan ir pa tukšo, jo no dabas neredzam neko. Gids gan cenšas, bet sanāk dumji – izdomā mums parādīt lielos augļēdājus sikspārņus, tikai ne savvaļā, bet ieslodzītus būrī. Tos tirgo ēšanai, labi pērkot ķīnieši. “Viņi ēd visu,” saka Banguns.
Ir arī māņticīgs pieņēmums, ka sikspārņu zupa palīdz pret astmu. Viens dzīvnieks maksā apmēram sešus latus, un saimnieks laikam nojauš, ka bālģīmji labprāt izlaistu viņa preci brīvībā, un uzmana, vai būra aizbīdnis ir vietā. Mūs te par mazu samaksu uzcienā ar ananasu, sulīgu un ļoti gardu, atklājam, ka vietējie šo augli ēd, pārkaisot ar sāli – nekāda vaina.
Gandrīz “Mikrofona aptauja”
Diezgan smalkajā hotelī ierodamies jau vakarā. Starp citu, šeit Latviju zina – restorānā brokastīs viens no darbiniekiem pavēsta, ka pirms dažiem gadiem te bijusi liela mūsējo grupa.
Izmetam līkumu pa apkārtni, nobildēju vienu taureni apstādījumos, tas arī viss. Atbilstoši Banguna dotajai iesaukai sēžu uz balkona un izmalkoju bintang, no minareta skanot muedzīna melodiskajai balsij, kurš aicina uz vakara lūgšanu.
Ir piektdiena, un te ir sabraucis daudz dzimtās zemes apceļotāju, arī ģimenes ar maziem bērniem. Tāpēc dīvaini, kad, nedomājot par viesu mieru, restorānā sākas diskotēka ar indonēziešu šlāgeriem. Esam nolēmuši kārtīgi izgulēties, saule te noriet ap astoņiem vakarā, bet no dusas nekas neizdodas. No restorāna dārdošā mūzika nekādi neļauj aizmigt, piezvanu reģistratūrai, kur paziņo, ka pasākums būšot līdz 23. Nezinu, vai mūsu dēļ, tomēr 22 viss noklust. Ja par mūziku – brīžiem diezgan līdzīga mūsu 70. – 80. gadu estrādei, gluži kā “Mikrofona aptauja” svešā mēlē.
Patiess prieks: viņi ēdīs zivi!
Jau nākamajā rītā mūs ved uz Samosira salu Tobas – pasaules lielākajā vulkāniskas izcelsmes ezerā. Ar gidu Bangunu noturam īsu, konstruktīvu apspriedi – esam atbraukuši fotografēt dabu, tāpēc mums, lūdzu, mērkaķus, putnus, tauriņus utt., bet no programmā ierakstītā akmens mēbeļu meistaru ciema un bataku rituālajām dejām atsakāmies. Banguns ir saprotošs, visam piekrīt un ļoti pieklājīgi apjautājas jau iepriekš, vai gribēsim redzēt ūdenskritumu.
Jā, to nu paskatīsimies, un labi, ka tā. Pie skatu laukuma ir atbraukusi indonēziešu ģimene ar dēlu, meitu un viņas klasesbiedrenēm, pilnu busiņu. Dzimtenes apceļotāji ir devušies ceļā piecos no rīta, nu jau tuvojas pulksten 11, un viņi gatavo brokastis – uz grila cepas zivis.
Meitenes, sešpadsmitgadīgas pusaudzes, ar lielu interesi skatās uz mums, diviem svešzemniekiem, sačukstas, līdz sadūšojas pienākt pie gida. Mūs lūdz aprunāties ar viņām, lai skolnieces var pavingrināties angļu valodā. Ar svešvalodu viņām nav viegli, Banguns palīdz tulkojot, no kurienes tad esam un ko šeit darām. Oskars ir tālredzīgi paņēmis līdzi suvenīrus – krūzītes ar Latvijas karogu un kalendāru ar mūsu zemes putnu bildēm, viņa paša uzņemtām.
Šīs dāvanas izraisa neviltotu prieku, bet ne mazāku sajūsmu meitenēs rada mūsu piekrišana piedalīties viņu piknikā. “Jā, viņi ēdīs ar mums mūsu zivi!” to var saprast pat bez tulkojuma. Šī tikšanās mums paliek kā šā ceļojuma lielākais saviļņojums – negaidot sastaptu cilvēku patiesa sirsnība un prieks par šķietamiem sīkumiem.
Very sexy!
Pārcēlušies ar prāmi uz kristiešu – bataku tautas – apdzīvoto Samosira salu un pirms trijiem dienā tikuši viesnīcā, laižam gidu ar šoferi brīvsolī. Nekādas tradicionālās tūristu atrakcijas, tikai daba. Paši saviem spēkiem atrodam pļavas ārpus ciemata, un pāris nākamās stundas es laimīgi bildēju skaistus baložus, tauriņus, spāres, milzonīgas bites.
Bilžu guvumu pārskatu kameras ekrānā krodziņā pie Ārona. Malkoju alu, kad pēkšņi atveras durvis un pa tām no dušas iznāk tikai dvielī ietinusies Ārona sieva un nozūd citās durvīs. Tā te var gadīties, jo ciema veikali un krogi vienlaikus ir dzīvojamās mājas – priekšplānā biznesa daļa, bet turpat aiz durvīm mīt saimnieki. Kundze atgriežas jau apģērbusies un labprāt aprunājas, no kurienes esmu, kā patīk Sumatrā.
Tad no dabas takām atgriežas Oskars, un vakaru noslēdzam pie Annas – no krodziņa, mums par pārsteigumu, skan rietumu smagais roks. To gan lūdzam nomainīt pret indonēziešu estrādi, bet pēc ilgiem meklējumiem Anna ar saimnieci atzīst, ka tās viņām nav. Tad nu izlemjam par labu Bejonsē koncertam DVD.
Jāteic, diezgan baudāms šovs, saimniece palūkojas uz ekrānu un smaidīga noteic vienu no nedaudzajām viņai zināmajām angļu valodas frāzēm: “Very sexy!” Bejonsē ir pieticīgi ģērbta, bet, kaut arī Indonēzija pamatā ir musulmaņu valsts, par to ne mums, ne krodziniecēm pēriens nedraud.
Lai arī Banguns mūs ir informējis, ka te kā pie kristiešiem var dabūt arī cūkgaļu un itin tradicionāls ēdiens ir arī suns, pēdējā ēdienkartē nav un arī nekārojam. Anna uz šejieni pārcēlusies no Medanas un sūrojas, ka viņai nav precinieku. Mēs atkal mierinām, ka ar viņu viss kārtībā un puiši ir muļķi. Kad jau pošamies prom, ierodas gan jauneklis, kuram, šķiet, pret Annu ir nolūki, cerams, nopietni.
Ātrums: 10 kilometri stundā
Ceļojuma sestajā dienā atklājas pavisam nepatīkams fakts – uz nākamo pieturas punktu pie Sipirokas pilsētas mūs vedīs desmit stundas pa ļoti sliktiem ceļiem. Mēs kratāmies pa drausmīgām grambām brīžiem ar desmit kilometriem stundā, un rodas nekrietnas aizdomas, ka valdības ceļu programmā kristiešu apgabaliem daudz naudas nav paredzēts. Vai varbūt nauda nozagta, taču musulmaņu rajonos ceļi ir daudz labāki un vietām kā Rietumeiropā.
Esam noskaitušies, jo tūres programmā nav bijis ne vārda par ilgu un sliktu braukšanu, vien sarakstīts par gleznainiem kalniem, ananasu plantāciju un kārtējo tirgu.
“Neesam atbraukuši tādu gabalu no Eiropas un maksājuši ne mazu naudu par to, lai skatītos uz ceļiem, ceļmalām un mašīnām. Mēs esam ekotūristi, tāpēc sikspārņi būros nav īstā atrakcija,” paskaidroju gidam. “Mēs gribam orangutanus, taureņus un burung (“putns” bahasa valodā. – Aut.)!”
Gids gan nav pie vainas, pats ir tikai nolīgts darbam ar mums un atzīst, ka nesaprot, kāpēc firma izstrādājusi tik nejēdzīgu maršrutu. Šajos brīžos Banguns mūs vairs nesauc par misteriem “Beer” un “Watermelon”, bet par Māra un Oskara kungu. Tomēr mūsu mērķis nav kašķēties ar gidu, un viņš tiešām cenšas izpatikt mūsu vēlmēm.
Kopš ģenerālis ir miris
Pa ceļam mums parāda karstos sēravotus. Vietējie savilkuši uz tiem šļūtenes un mazgājas zem klajas debess, diemžēl uz avotiem jāiet cauri viņu atstātai izgāztuvei – šampūna pudelēm u.tml. Daudz labāks ir par Ēdenes dārzu nosaukts parks, kur dabūjam pa kādai putna bildei, bet diemžēl pēc pāris stundām jābrauc tālāk.
Ir jau tumšs vakars, kad ierodamies hotelī “Torsihobi” netālu no Sipirokas. Reģistratūrā pie sienas ir liela ģīmetne ar vīru uniformā. “Jūsu prezidents?” jautāju. Nē, tēvs dibinātājs, armijas ģenerālis no tuvējās pilsētas, kurš kotedžu tipa viesnīcu uzcēla 1985. gadā. Nu jau ģenerālis ir miris, un hotelis atgādina nolaistu padomjlaika atpūtas namu – apskretušas mēbeles, ļodzīgi krāni, auksts ūdens, ieliekusies grīda. Viesnīcu mantojis ģenerāļa dēls, kas tai lielu uzmanību nevelta. Tad nu sarunā ar gidu bēdīgi šūpoju galvu un bilstu: “Since general is dead, the things are not so good.” Kopš ģenerālis ir miris, vairs nav tik labi” – tas mums tagad ir teiciens katrai situācijai, kad līmenis iet uz leju.
Eirovīziju Sumatrā!
Banguns grib mūs vest tālāk jau septiņos no rīta, uz ko paskaidrojam, ka tā gan nebūs – tikai ceļā un ceļā. Tāpēc braucam prom desmitos, bet līdz tam maksimāli daudz laika pavadām tuvējo kalnu pakājē. Vismaz dažas tropu tauriņu sugas papildina fotokolekciju.
Neliels dabas parks ar mērkaķiem un garšaugu dārzs ir šīs dienas lielākā atrakcija. Saimnieks, uzzinājis, ka mūs īpaši interesē putni, sāk dauzīt pa koku, kur esot ligzda. Šīs izdarības gan ātri pārtraucam.
Ceļā sastapti puišeļi par bildēšanu prasa naudiņu, iedodu vienam 2000 rūpiju, nieks vien ir, kādi desmit santīmi. Puika ar draugiem mazumiņā nedalās un aizmūk, tāpat izdarās cits rakaris ar Oskara doto naudiņu, un tad lecam auto un laižamies prom arī mēs.
Brauciens uz Bukitingi ilgst teju desmit stundas, jau tumsā šķērsojam ekvatora līniju, bet esam tā noguruši, ka izlemjam ārā nekāpt un nebildēties pie robežzīmes starp puslodēm – tikpat nav gaismas.
Laika īsināšanai esam nopirkuši indonēziešu popmūzikas diskus, vienā platītē par 40 santīmiem mp3 formātā saspiesti 20 pagājušā gada labākie albumi. Klausāmies mašīnā un pavisam nopietni spriežam, ka nav nekāda vaina, vismaz Eirovīzijas līmenis noteikti. Izspriežam, ka nākamā nacionālā atlase jārīko glaunajā hotelī “Sinabung”, kur mūs vakarā mocīja ar diskotēku, un par pasākuma lieldraugu jāaicina bintang alus brūzis.
Laimīgās stundas džungļos
Nākamā ir tūres pēdējā diena, un mēs gidam piekodinām – nekādas vietējo valdnieku kapenes un tirgus, lai aizved mūs ārpus pilsētas uz džungļiem. No rīta līst, un mēs tomēr ejam uz tirgu un veikaliem nopirkt dāvanas mājiniekiem.
Pie viena uzmetam aci 1925. gadā, vēl holandiešu kolonizatoru laikā celtajam pulksteņtornim, kas tūrfirmas programmā ierakstīts kā svarīgs objekts. Tirgotavas atgādina kaut ko līdzīgu nu jau nojauktās Sporta pils iekārtojumam, tikai daudz solīdāk. Pārdevējas hidžabos – musulmaņu lakatos – jautri ķiķina, mūs redzot, un neiebilst nobildēties kopā.
Lietus ap pusdienlaiku pierimst, un mēs dabūjam kāroto – džungļus. Banguns mūs izved ārpus pilsētas, kājām pārved pāri rīsa laukiem, kur ļaudis vāc ražu, un te, kalnu pakājē, sākas mežs. Tuvumā ir musulmaņu ciemats, un mēs te esot pirmie ārzemju tūristi. Pēdējie svešzemnieki te laikam bijuši holandiešu plantatori vairāk nekā pirms pusgadsimta.
Kādu laiku mums seko ziņkārīgs zemnieks ar diviem rejošiem suņiem. Angliski viņš nezina ne vārda, rādām uz fototehniku un sakām – foto burung! Bildēt putnus. Indonēzietis māj ar galvu un stāsta, ka te esot garuda – ērglis.
Ērgli neieraugu, bet trīs stundu ekskurss pa džungļu taku ir fantastisks. Skaisti taureņi, spāres,
sienāži, neparasti circeņi, krāsains zirneklis – vienā brīdī stāvu takas malā un dažu metru garumā bildēju un bildēju. Taurenis aizlido, bet vietā jau nāk cits vai parādās sisenis raibās krāsās. Turpat džungļos ieturu gardas, pikanti asas pusdienas, iegādātas līdzņemšanai vietējo ļaužu iecienītā ēstuvē.
Tikšanās ar ciema vecajiem
Kad iznāku no meža, sastopu Oskaru un norunātajā vietā satiekam gidu. Seko patīkams fināls. Mošejā tikko ir beidzies dievkalpojums, un ārā nāk ciema vecajie – cienīgi vīri gados, viņiem seko dažas sievietes. Ieraugot mūs, vecajie māj ar roku un acina kopā nobildēties. Sasēžam uz sola, noklāta ar flīzēm, un piemiņai iemūžināmies kopā ar sirsnības pilnajiem vīriem.
Oficiālais tūres noslēgums ir mūsu rīkotas vakariņas kopā ar gidu un šoferi. Lai kā gājis, apliecinām, ka kopumā ceļojumā bijis daudz patīkamu mirkļu, un, ja mēs uz Sumatru brauktu vēlreiz, noteikti nolīgtu Bangunu un Dimitriju.
Skumji kļūst, kad, jau mājās atgriezies, izlasu ziņu, ka Indonēzijas valdība plāno atļaut izcirst lielas lietusmeža platības Sumatras ziemeļos, tieši mūsu apceļotajās vietās, lai atkal audzētu eļļas palmas. Parakstu internetā petīciju, lai neatņem orangutaniem mājas. Un arī, lai, pateicoties meža cilvēkiem, ir darbs Bangunam un Dimitrijam, viesi ēstuvēs pie Jūsufa, Ārona, Annas un citiem.
Kā darījām mēs un ko der zināt
Ceļš uz Sumatru ir garš. Mēs lidojām ar Turkish Airlines no Rīgas uz Stambulu, tad ar pārsēšanos uz Bangkoku – visu nakti. Taizemes galvaspilsētā palikām vienu nakti un nākamās dienas vakarā ar Air Asia pāris stundu lidojām uz Sumatras galvaspilsētu Medanu.
Atpakaļceļš atkarīgs no tā, kur beigsiet ceļojumu. Mēs lidojām atkal ar Air Asia no Padangas līdz Malaizijas galvaspilsētai Kualalumpurai, tur pārsēdāmies Malaysia Airlines lidmašīnā un atgriezāmies Bangkokā. Tālākais ceļš – atkal caur Stambulu uz Rīgu.
Jo ilgāku laiku pirms brauciena pērk biļetes, jo lētāk, vislabāk to darīt pašiem internetā. Mums katram visi lidojumi kopā izmaksāja ap 550 latu, dārgākais bija no Rīgas uz Bangkoku un atpakaļ (Ls 416).
Ja negribat ceļot ar vietējo sabiedrisko transportu vai stopiem, vislabāk nolīgt vietējo tūrisma firmu vai bez starpniekiem – šoferi ar auto. Ar firmu ir svarīgi iepriekš stingri vienoties par plānu, lai nebūtu nogurdinošu pārbraucienu dienas garumā. Mēs katrs samaksājām 800 ASV dolāru Sumatra Tours – par auto, gidu, šoferi, viesnīcu ar brokastīm.
Lai ieceļotu Indonēzijā, Latvijas pilsoņiem (un arī nepilsoņiem) vajadzīga vīza – 30 dienām tā maksā 25 ASV dolārus. Vīzu var nopirkt lidostā, vajadzīgas arī divas pases fotogrāfijas (krāsu).
Pasei jābūt derīgai vismaz sešus mēnešus – līdz dienai, kad atstāsiet Indonēziju.
Nekādas potes nav obligāti vajadzīgas. Dakteri, protams, var mēģināt iestāstīt, ka vērts vakcinēties, bet patiesībā Sumatrā nav nopietni malārijas vai citu sērgu draudi.
Šo zināt ir ļoti svarīgi – dodoties prom no Indonēzijas, jāsamaksā lidostas nodoklis. To iekasē lidostā, vietējā naudā – 100 000 rūpiju jeb 4,82 lati. Citādi prom netiksiet.
Noteikti vērts nopirkt ceļojuma apdrošināšanu, kas 16 dienām visai pasaulei izmaksā tikai ap 15 latiem, toties, ja, piemēram, vajadzīga ārsta palīdzība, tā būs par velti.
Vienmēr noskaidrojiet vietējo laiku. Mēs Malaizijā gandrīz nokavējām lidmašīnu, jo Malaizijas laiks atšķiras no netālās Sumatras par vienu stundu. Ieradāmies piecas minūtes pirms pacelšanās, taču Malaysia Airlines bija tik laipni, ka mūs gaidīja.
Vidējā temperatūra ir 25 – 27 grādi, tomēr tas nav tveicīgs karstums. Izņemot gadījumus, ja dodaties džungļu trekingā jeb pārgājienā.
Noteikti noderēs pretodu līdzekļi, lai gan mūsu ceļojuma laikā džungļi nebija moskītu pārpilni.
