7. Pune - Goa
|
Kaspars Misiņš
|
Sākotnēji publicēts www.kasparsmisins.lv
Kā ierasts, arī ceļā no Pune dodamies līdz ar saullēktu. Braukšana pirms dienas karstuma ir krietni patīkamāka nekā vēlākā cepināšanās saulē un lielpilsētā tas ļauj arī izvairīties no aktīvas satiksmes. Pirmo stundu pēc saullēkta tās gandrīz vai nav vispār, īpaši svētdienā. Vēl nezinām, pa kuru no 2 iespējamajiem ceļiem brauksim.
Vēl ir aptuveni 30 km laika, lai izlemtu – būs vairāk un augstāki vai mazāk un zemāki kalni?
Svētdiena, 8. decembris
Brauciens no pilsētas sākas pret kalnu. Un tas mums ar mērķi – 7 dienu laikā tikt līdz vairāk nekā 500 km attālajam uz mēnesi noīrētajam dzīvoklim Goa, ir kā zīme, ka labāk izvēlēties mazāk kalnainu ceļu. Kā nekā, zinām, ka braukšana pret tiem var būt arī ļoti grūta.
Tā nu dienas pirmā izvēle ir izdarīta, attiecīgajā ceļā griežam nost no šosejas un virzāmies kalnu virzienā. Zinot, ka kalnos var nebūt nekādu pilsētu – vismaz kartē tā izskatās, nolemjam nakšņošanas vietu atrast jau pirms tiem un līdz ar to paveikt vien aptuveni 50 – 70 kilometros. Tomēr, mūsu plānus maina tas, ka vienīgās pilsētiņas vienīgajā viesnīcā mums atbild, ka istabas nav pieejamas. Nu jau zinām, ka šāda atbilde var nozīmēt arī to, ka vienkārši netiek pieņemti ārzemnieki, taču neko darīt. Ir vajadzīgs plāns B. Un tā kā atpakaļ mēs nekad nebraucam, izlemjam par labu tūlītējai braukšanai pāri kalniem. Zinām, ka brauciens var sanākt aptuveni 130 kilometrus garš. Nu neko – smejam, ka būs pirmais nakts brauciens. Jā, diena var būt arī tik gara.
Ja tūlīt pēc Pune tuvumā esošo kāpumu pieveikšanas sekoja nobrauciens un kilometri ripoja ļoti ātri, tagad virzāmies uz priekšu pavisam lēnām. Saule cepina un mēs ripinām. National Geographics filmas cienīgi skati nomaina viens otru, bet mēs tik ripinām. Uz augšu, uz leju, uz augšu, uz leju, sviedri tik tek. Un stundām ejot uz priekšu domājam tikai par to, lai līdz saulrietam, kas gaidāms ap 18, mēs tiktu līdz 100 km atzīmei kalna virsotnē, kur sākas aptuveni 10 km nobrauciens līdz lejai un vēl pēc 10 km ir jābūt kādai palielai pilsētai ar iespējamām nakšņošanas vietām.
Un mēs to izdarām. Kalna virsotnē esam jau aptuveni pusstundu pēc saulrieta, taču vēl gaismā. Aptuveni 15 minūtes vēlāk apkārt būs piķa melnums. Liekam lukturus un laižam lejā. Tomēr, tas notiek lēnāk nekā iepriekš pieredzēts un līdz ar to plānots. Šaurais kalnu ceļš ir bedrains un tumsā tas liek braukt samērā lēni. Bum, bum, bum kratāmies lejā, neskaitāmu kalnu silueti slīd mums garām, ik pa laikam aizbrauc kāda mašīna. Un tad skatam paveras neaprakstāms skaistums – aptuveni 700 metrus zemāk redzama mūsu mērķa pilsēta. Pilsētas gaismas spīd piķa melnajā tumsā. Horizonta līnija vēl spīd gaiši sārtā krāsā, bet debesīs jau redzamas mēness un zvaigznes. Neaprakstāmi!
Lai arī lukturi gaismas ir gana spožas un ceļu redzam labi, par sevi liek manīt nogurums. Ik pa laikam saprāts tik atgādina – skaties, kur brauc, vairāk pievērs uzmanību ceļam. Ripinot pāri līdzenumam, braucam garām policijas postenim. Jau esot garām, policists svilpj un kaut ko sauc, taču mēs nolemjam vienkārši turpināt braukt. Varbūt gribēja ieteikt kur palikt? Varbūt nofotografēties? Mēs vienkārši gribējām ātrāk tikt viesnīcā. Ap 20:30 to arī veiksmīgi izdarām pilsētiņā Mahad jeb pareizāk tās piepilsētā.
Ņemam uz 1 nakti. Rīt izdomāsim, vai braucam kādu nelielu gabalu tālāk vai paliekam vēl uz dienu.
Pirmdiena, 9. decembris
Noguris, bet pamostos jau ap 7. Pieradums. Viesturs un Una pieceļas pāris stundas vēlāk. Apskatot karti un saprotot, ka līdz kādai sakarīgai vietai būtu jābrauc vismaz 70 kilometri, nolemjam nečakarēties, šodien atpūsties un ceļu turpināt rīt.
Diena paiet gulšņājot, garšīgi paēdot viesnīcas restorānā, lasot grāmatas un internetu. Vakarā vienīgi ar Viesturu uzkāpjam tuvējā kalnā, apskatīties, kā viss izskatās no augšas. Ir skaisti.
Otrdiena, 10. decembris
Nākamo galamērķi esam izvēlējušies 90 kilometru attālumā – Chiplun. Un nezin kāpēc tālāko ceļu bijām iedomājušies jau pavisam vai bez kalniem, tikai ar tādiem pavisam maziņajiem. Par to, ka esam gaužām kļūdījušies, 100 – 300 m kāpumu kalnus uzskatot par maziņajiem, saprotam ātri. Rīts sākas ar kāpienu vienā tādā.
Un rīts turpinās ar kāpienu otrā tādā. Rezultātā ap 11:30, piestājot paēst, esam tikuši vien 40 kilometru attālumā. Tātad laikā, kad jau varētu tuvoties mērķa pilsētai, mēs neesam tikuši vēl pat ne pusē ceļa. Smaga apziņa, taču neko darīt. Jābrauc tālāk. Šodien tak tas pirmais kilometru 3000′nieks arī jāšķērso. Par šāda skaista skaitļa tuvumu uzzinājām vien vakar, ridewithgps.com piefiksējot līdz šim nobraukto maršrutu.
Viss ceļš paiet un vēl nākamās dienas paies pa Mumbai – Goa šoseju. Un šeit jau cilvēki neprasa, kur tu brauc. Redzot baltos, viņi paši jautā: Goa? Goa?
Viesnīcā tiekam ap 17. Nopērkam paēst un atpūšamies.
Trešdiena, 11. decembris
6 ceļamies, 7 braucam – tā kā parasti. Tikai šoreiz tāpat kā svētdien ceļā dodamies krietni informētāki. Esam apskatījuši dienai ieplānoto 105 kilometru ceļu līdz pilsētai Lanja un zinām, kur un uz cik ilgu laiku gaidāmi kāpumi.
Ja arī ne fiziski, tad psiholoģiski šāda braukšana ir krietni patīkamāka. Atliek tikai apskatīties telefona GPS un zinām – jāiztur vēl tikai tikai un tik metri vai kilometri un tad būs nobrauciens. Kilometri arī skrien nedaudz, bet, tomēr, ātrāk. 40 kilometru atzīmi esam sasnieguši stundiņu ātrāk nekā vakar. Un tas, zinot, ka visa diena paies pa mazākiem un lielākiem kalniņiem vien, ir ļoti iepriecinoši.
Sasniedzot aptuveni 80 kilometrus, jau sākam uzmanīgāk skatīties pa ceļa malām. Varētu stāties, ja tikai būs kāds nedārgs un sakarīgs variants. Tomēr, apkārtne pagaidām vēl ir tāda, ka ceļa malās viesnīcu vienkārši nav. Jācer, ka pilsēta izrādīsies pietiekami liela, lai tur būtu jekbkas – dārgs vai lēts, labs vai sūdīgs.
Un ar tādām domām, dodamies arī dienas maršruta pēdējā uzbraucienā. Pēc nobrauktiem 100 kilometriem pa dienas sauli tas veicas vēl samērā labi. Ceram, ka ne veltīgi.
Kalna galā ir pilsēta, bet pilsētas otrajā pusē, jau izbraucot gandrīz vai cauri, pamanām arī vienu viesnīcu. Kā par brīnumu, sakarīgu, lētu un vēl ar atsaucīgu personālu, kas lieki nečakarē prātu, prasot aizpildīt 10 anketas, kurām paši nezina jēgu. Birokrātija Indijā mēdz būt ļoti pārsteidzoša.
Un atkal jau vakariņas, lēti un ļoti garšīgi turpat viesnīcas restorānā, neliela pastaiga pa pilsētu pēc ēdamlietām brokastīm un ceļam un atpakaļ uz viesnīcu. Pilsētā vairumtirdzniecības veikalā gandrīz vai nopērku 30 Snikersu paku par dažiem latiem. Padomāju un pārdomāju. Tomēr, pirmo reizi Indijā nopērkam lielo saldējuma paku, kas pirmo reizi pieejama blakus esošā veikalā. Šādā karstumā tas ir svarīgi – nekur tālu, tomēr, to neaiznest. Un te vēl akcija – pērc vienu, otru dabū par velti. Līdz ar to neliela saldējuma ieēšana beidzas ar 750 ml saldējumu mums katram ar Viesturu.
Līdz jau drīz ar domām “tuvākajā laikā nekādu saldējumu” ejam arī gulēt.
Ceturtdiena, 12. decembris
Darbiniekiem un smukajam labradoram vēl guļot (jā, nekāds sargsuns no viņa nesanāk) turpat viesnīcas pirmajā stāvā uz grīdas, neilgi pirms 7 mēs ejam ārā. Vairāku dienu braukšana pa kalniem liek par sevi manīt – sagurums ir jūtams jau no rīta. Tomēr, priecē fakts, ka šīs dienas pirmie 60 kilometri ir pēdējie līdz galamērķim, kuros gaidāmi kalni ar vairāk nekā 100 m augstumu.
Vakarā ar sarkasmu teiksim: “Labi, ka pēc 60 km beidzās kalni, citādāk tā dienas otrā puse būtu tikpat grūta kā pirmā”. Jo nogurumā katrs vairāku līkumu uzbrauciens šķiet krietni garāks un stāvāks nekā patiesībā.
Bet nav jau sliktā bez labā. Dienas pirmo stundu kārtējo reizi pavadām, braucot un skatoties uz fantastisku skaistumu. Šoreiz tā ir saullēkta migla. Skatoties no kalna virsotnes, tā šķiet ir aprijusi visu apkārtni. Savukārt, nobraucot lejā un ienirstot tajā, sajūtas ir vēl interesantākas. Lēnām ripinoties un reizē fotografējot, ceļa biedrus pazaudēju no skatiena vienā acumirklī. Tik bieza ir šī rīta migla.
Apkārtējo saucieni “Goa, Goa” šodien kļuvuši par pierastu lietu. Savādi, ka iepriekš, redzot velosipēdus un dzirdot mūsu galamērķus, visi vienmēr brīnijās: “Ko? Tik tālu un ar velosipēdiem?” Tā tas bija gan par 30 – 50 km, gan par 300 – 500 km. Bet te vairāku simtu kilometru attālais Goa štats ir normāls mērķis. Jo tur brauc visi baltie.
Pilsētiņa sasniegta, viesnīca atrasta, palikuši pēdējie mazāk nekā 150 kilometri.
Piektdiena, 13. decembris
Piektdiena trīspadsmitais? Zin, es par to uzzinu tikai tagad, kad rakstu šo rakstu. Rīts ir vēss, Goa par tādiem varēsim aizmirst. Dienas plāns vienkāršs – braukt tā, lai pēdējai dienai paliek tikai kādi 50 kilometri, kurus pieveikt līdz pusdienlaikam.
Bez steigas un jebkādiem starpgadījumiem to arī izdarām, viesnīcā iekārtojoties ap 16:00. Apkārtnes izmaiņas, pēcpusdienā iebraucot Goa štatā, tāpat kā daudzos citos Indijas štatos jūt uzreiz. Te ir vēl zaļāks nekā līdz šim zaļākajās vietās Indijā. Un palmu ir daudz vairāk nekā govju un suņu uz ielām kopā, ha.
Ceļā atklājam šoseju, par kuru Viestura GPS nemaz neko nezināja. Un tāpat šķiet nezina arī daļa ceļa būvniecības komandas. Lai arī šosejai pēc malā redzamajām zīmēm jau varētu būt gads, līdz tuvējām pilsētām attālumu norādošie stabi vēl nebija aprakstīti un balti rotāja ceļa malas.
Vēl kāda liela izmaiņa, ko sajūtam vēlāk – Goa ir siltāks nekā vietās, kur bijām pēdējās nedēļas laikā. T-kreklā ir ļoti silti arī vēlā vakarā.
Sestdiena, 14. decembris
5:30 skan modinātājs un visi uzreiz esam augšā, lai pēc stundas sāktu šīs dienas braucienu. Jau septiņos Viesturs brauc tikai sandelēs un šortos. Jūtams, ka būs karsta diena. Bet mums jāpaveic vēl pēdējie 50 kilometri. Vēlams līdz 10 – 10:30, kad saimnieks mūs var ielaist AirBnb rezervētajā dzīvoklī, vēlāk viņš būs pieejams tikai tuvāk vakaram. Un uz to arī koncentrējamies.
Un vēl jau arī uz skaistajiem skatiem pa malām. Brauciens par garu tiltu ap saullēktu ir sākumā. Jā, jūras tuvums te ir jūtams. Rīsu lauki nedaudz tālāk. Un krietna deva ar palmu ainavām visa ceļa garumā. Divi pēdējie braucieni pret kalniem, viss padodas un mēs tuvojamies savam mērķim laikā.
Esot 5 kilometru attālumā no dzīvokļa un 5 kilometru attālumā no lielas pilsētas, jūtamies kā īstos Indijas dienvidu laukos. Mazi asfalta celiņi, krāsainas privātmājas, skaistas ūdenstilpnes un palmas, palmas, palmas. Un esam klāt. Tikpat klusā un mierīgā vietā, privātmāju un viesnīcu kompleksa tuvumā, 10 minūšu gājienā no jūras. Fantastiski! 2 reizes nopeldoties piemājas baseinā un 2 reizes jūrā, vēl nespēju noticēt, kur esam nonākuši, uz dullo, nezinot apkārtni, rezervējot dzīvokli.
Tagad atpūta līdz janvāra vidum un tad jau ar jauniem spēkiem turpināsim ceļu! Joprojām nezinām, cik ilgs un kāds tas būs. Ka nekā, martā beidzas mūsu Indijas vīzu termiņš, bet līdz tam būs vairs tikai divarpus mēneši.
Seko līdzi mūsu piedzīvojumam ikdienā Twitter un Instagram @kasparsmisins un @bubuce!