Igaunijas mozaīka.

Agra Lipsberga 29.12.2013 9 min lasīšanai 90 foto

Ir brīži, kad nav laika un līdzekļu garākam ceļojumam, bet ir liela vēlēšanās „izvēdināt galvu” un piedzīvot kaut ko neikdienišķu. Pārsteidzoši, bet gana daudz eksotikas var atrast tuvajā kaimiņzemē Igaunijā! Kā mozaīkā šajā nelielajā zemē atrodamas dažādas dabas, vēstures un kultūras pērlītes.

Jau kopš bērnības Ziemeļaustrumu Vidzemē, Igaunijas pierobežā, saskarsme ar kaimiņiem bija visai cieša. Padomju gados, kad Latvijas veikalu plaukti bija tukši, došanās uz Igaunijas veikaliem bija ikdienišķa vajadzība. Tur varēja dabūt tādas „eksotiskas” preces, kā kafija, desa, konfektes – marmelādes šokolādē. Igaunija bija pirmā no padomju republikām, kurā sāka ražot košļājamās gumijas un pepsikolu!

Tagad veikali vairs nav galvenā prioritāte. Tāpēc katru gadu mazās kompānijās organizējam tematiskus izzinošus ceļojumus. Igauņi veiksmīgi piesaista ES naudu dažādu dabas un kultūrvēsturisku objektu sakārtošanā, restaurēšanā un reklamēšanā. Tas krietni atvieglo ceļošanu.

Te pastāstīšu par dažiem īsiem maršrutiem.

Vana Vastselīna.

Netālu no Latvijas robežas atrodas apdzīvota vieta Vastselīna un Vecās Vastselīnas (Vana Vastseliina) pilsdrupas. Pavisam nesen tās izveidotas par ļoti pievilcīgu tūrisma objektu. Papētot informāciju internetā atklājas tās senā un slavenā vēsture. Nemaz nav jāceļo uz Rietumeiropu, lai izbaudītu īstu viduslaiku atmosfēru!

Vastselīnas bīskapa pils vēsture iesniedzas 14. gadsimtā, un līdz 17. gadsimta beigām tas bija spēcīgs robežcietoksnis starp Krieviju un Eiropu. Viduslaikos bīskapa pils bija viens no svētceļojumu mērķiem katoļu pasaulē. Jau 14. gadsimtā Vastselīna kļuva par svētceļnieku vietu, kur aklie tapa redzīgi, kurlie atguva dzirdi, kā arī tapa dziedināti no dažādām citām kaitēm, pateicoties pils kapelā bijušajam brīnumdarītājam krustam. Vastselīnas apmeklētâjiem tika izsludināta 40 dienu grēku piedošana. Arī tagad var apmeklēt svētceļnieku kapelu, kurā skan senlaicīga mūzika. Var pameditēt un iztēloties gadsimtiem senus notikumus.

Vana Vastselīnu šķērsoja kādreizējais preču un kara ceļš, kas savienoja Tartu un Pleskavu, tāpat pa šo ceļu Rīga sazinājās ar Pleskavu. Vastselīna atradās uz kādreizējās Livonijas un Pleskavas valsts robežas. Tāpēc šeit bija nepieciešams spēcīgs cietoksnis. Vastselīnas bīskapa pils tika uzbūvēta 1342. gadā kā iespaidīgs tornis, 15. gadsimta otrajā pusē pils tika pilnveidota, piemērojot to šaujamieročiem. Veco torni apjoza ar mūri, kura dienvidu un austrumu stūros uzslēja lielgabalu torņus. No rietumiem pili aizsargāja Piusas upe, no ziemeļiem un austrumiem - Meksi strauts, dienvidos tika izrakts grāvis no Meksi strauta līdz Piusas upei. Vastselīna bija viens no spēcīgākajiem, skaistākajiem un īpatnējākajiem robežas cietokšņiem visā Igaunijas un Latvijas teritorijā. 1379. gadā Vastselīna ir pieminēta kā senās Livonijas spēcīgākais cietoksnis. Visu senās Livonijas cietokšņu arhitektūrā ir unikāls ziemeļaustrumu torņa dekors. Vastselīna ir bijusi ievērojama ne tikai kā robežcietoksnis. Cietoksni iznīcināja krievi 1702. gadā Ziemeļu kara laikā.

Pils mājaslapā arī latviski var izlasīt leģendu par pilskungu, vēsturi, tūristiem domāto informāciju: http://www.vastseliina.ee/linnus/index.php?option=com_content&view=article&id=40&Itemid=175&lang=lv

Pie pils ir ērta autostāvvieta. Tad var doties pastaigā pa pilsdrupu teritoriju, uzkāpt tornī, kuru gan sargā bites. Augusta pirmajā sestdienā tur pulcējas vēstures cienītāji senos tērpos un izspēlē viduslaiku dzīves ainas, sacenšas veiklībā, piemēram, šaujot ar lokiem pa kāpostgalvām u.c. Senajā milzīgajā kroga ēkā izveidots interesants muzejs. Tā otrajā stāvā var organizēt pasākumus viduslaiku stilā, ietērpjoties dažādos apģērbos.

Tālāk ceļš līkumo pa pakalniem līdz Meremä (Jūrkalnei), kur no skatu torņa paveras laukiem un mežiem klāta ainava līdz pat Krievijas Pečoriem (Petseri).

Setu zemē.

Igaunijas dienvidaustrumos atrodas Setomaa (Setu zeme). Seti ir etniskā un lingvistiskā minoritāte, kas dzīvo dienvidaustrumu Igaunijā un ziemeļrietumu Krievijā. Setu zeme jeb Setomaa šobrīd sastāv no Veru un Pelvas apriņķiem, kas atrodas Igaunijas dienvidaustrumos un robežojas ar Krieviju. Setu kultūra attīstījusies, savienojoties austrumu un rietumu kultūrām (katõ ilma veere pääl - "uz robežas starp divām pasaulēm" ). Aptuvenā setu populācija Igaunijā ir 10 000 – 13 000, no kuriem ap 3000 - 4000 dzīvo uz savu senču zemes. Viņu pierobežas statuss devis setiem iespēju saglabāt savu valodu, dzīvesveidu, pārtiku un unikālos tautas tērpus. Seti ir pareizticīgie. Arī sadzīvē vērojama Krievijas ietekme kopš senatnes.

Slēgtie kopienu ciemati Setomā ir būvēti tā, lai nebūtu iespējams ieskatīties kaimiņa pagalmā. Tipiska setu sēta ir ar slēgtu iekšējo pagalmu, kuru ieskauj ēkas, augstiem vārtiem un sadalošiem žogiem - "pils sēta".

Mūsdienās seti savu kultūru uztur un veiksmīgi demonstrē tūristiem. Populāra ir ikgadējā setu karaļa izvēlēšana augusta sākumā.

Izveidoti trīs setu kultūras muzeji un tos var apmeklēt vienas dienas laikā. Vispirms nonākam nelielā ciemā Obinitsā. Te ir apskatāmas raksturīgās mājas un sētas, kā arī muzejs. Setu sievietes nēsāja milzīgas sudraba saktas – turības simbolu.

No Obinitsas dodamies uz mazāk pazīstamo Saatsi, kas atrodas Krievijas pierobežā. Sākumā jābrauc pa šoseju, kas izved pie milzīga pierobežas dzelzceļa mezgla. Tādā nomaļā vietā tas ir pārsteigums. Tālāk jau ir tikai zemes ceļš cauri priežu mežiem uz vientuļām lauku sētām.

Saatse ir neliela apdzīvota vieta pašā Krievijas pierobežā, bet no visiem trim setu muzejiem šis ir visbagātākais un izvietots vairākās ēkās. Muzeja dežurante, sirma kundze, labprāt aprunājas un stāsta par savu jaunību, kad ar velosipēdu bieži braukājusi uz tuvajiem Petseriem, kur dzīvojuši radi un joprojām atrodas tuvinieku kapi. Petseri ir senās setu zemes, kas mūsdienās ir pazīstami kā Pečori Krievijas teritorijā. Pa priežu mežu var paiet nepilnu puskilometru un ieraudzīt Krievijas robežu – augstu stiepļu sētu.

Trešais setu muzejs atrodas pie Varskas. No Saatses braucot nākas šķērot tā saukto „Saatses zābaku” – Krievijas teritoriju, kas iestiepjas Igaunijas teritorijā. Pastāv starptautiska vienošanās par šāda veida satiksmi. Apmēram puskilometru garajā ceļa posmā nedrīkst apstāties. Gar malām mežā redzams augsts metāla žogs. Iespējams, ka pa stieplēm plūst strāva. Mežā pazib arī zemē ierakti bunkuri. Laikam notiek novērošana. Mazliet neomulīgi, bet savā ziņā interesanti. Mēs taču jau esam atradinājušies no stingri apsargātām robežām un nikniem robežsargiem.

Pirms Varskas atrodas trešais muzejs - liels senu setu dzīvojamo ēku komplekss. Te interesantākās ir tieši šīs ēkas. Iekšā neejam, jo sadzīves priekšmeti jau gana daudz redzēti Obinitsā un Saatsē. Blakus atrodas liels restorāns senlaicīgā stilā - Čaimāja.

Varskā vēl piestājam sanatorijas kompleksā un nogaršojam dažādus minerālūdeņus. Dažiem sāļu koncentrācija ir tik liela, ka pat vienu malku nav iespējams norīt! Tādi der tikai ārīgām procedūrām! Tas arī šai dienai viss.

Informāciju un kartes var meklēt mājaslapā: http://www.visitestonia.com/lv/ekskursija-pa-setu-zemi

Alatskivi.

Pa ceļam uz Peipusu piestājam apskatīt skaisto Alatskivi pili, kuru laikā no 1876. līdz 1885. gadam lika uzbūvēt barons Arveds fon Nolkens pēc paša zīmētajiem plāniem t.s. skotu baronu stilā. Konkrēts paraugs viņam bija 1856. gadā pēc prinča Alberta pasūtījuma celtā karaliskā rezidence Skotijā – Balmorālas pils. Alatskivi pils tiek uzskatīta par skaistāko neogotikas stilā celto būvi visā Baltijā. 19.–20. gs. mijā pils un tās iekārtojums tika lēsts vismaz miljons cara rubļu vērtībā, un pils arī tad tika uzskatīta par vienu no dārgākajām Tartu apkaimē. Ap pili izveidots parks ar skaistām rozēm. Ieejas maksa ir diezgan augsta, bet laika pamaz, tāpēc šoreiz apskatām tikai ārpusi. Gan jau citā reizē varēsim to izstaigāt un izpētīt.

Mūsu galvenais mērķis ir vecticībnieku ciemi Peipusa ezera krastā.

Vecticībnieki Igaunijā. Peipusa ezera piekraste. Kolkjas ciems.

Pirmie vecticībnieki Igaunijā ieradās 17.gs. beigās, bēgot no Krievijas valdības vajāšanas. Vecticībnieki šeit, tāpat kā Krievijā, tika saukti par raskoļņikiem un vēlāk kļuva pazīstami kā sīpolu krievi. Viņi ar laiku paši izvēlējās sevi dēvēt vecticībniekiem (staroverõ). Vecticībnieki pazīstami ne tikai kā smagā darbā rūdīti, izveicīgi zvejnieki un celtnieki, bet arī kā prasmīgi sīpolu audzētāji. Jauni laiki Igaunijas vecticībniekiem sākās 20. gadsimta 90. gados, kad tika atjaunota Igaunijas Savienības vecticībnieku kopiena. Igaunijā ir 11 vecticībnieku draudzes ar aptuveni 15 000 locekļu. Tradicionālā vecticībnieku dzīvesvieta ir Peipusa ezera piekraste – Mustvē, Kallaste, Kolkja, Kasepē, Varnja, Pīrisāre.

Vecticībniekus viegli atšķirt no citiem Igaunijas krieviem to unikālo tradīciju un reliģijas dēļ. Pārmetot krustu, viņi izmanto divus pirkstus, bet pareizticīgie izmanto trīs. Viņi turpina izmantot svēto rakstu senos tulkojumus un neatzīst polifoniju dziesmās. Vecticībnieki izmanto tikai bizantiešu vecā stila ikonogrāfiju, un izpilda virkni klanīšanās un pazemošanās rituālu dievkalpojumu laikā, kas ilgst vairākas stundas. Interesanti, ka Krievijas vecticībnieki (staroveri) nemainīgi seko savām reliģiskajām tradīcijām jau vairāk nekā 1000 gadu. Daži no striktākajiem vecticībniekiem uzskata bārdas skūšanu par grēku un aizliedz smēķēšanu un kafijas dzeršanu. Gandrīz visi Peipusa vecticībnieki ir radinieki, kaimiņi vai paziņas, jo jauktas laulības notiek reti. Viņi krasi nošķir "pašu" un "svešos" cilvēkus. Ne tikai igauņi, bet arī pareizticīgie krievi un ateisti ir svešinieki.

Pirmais ciems, kur nonākam, ir Kolkja. Tā ir zema, līdzena Peipusa ezera piekraste. Vietām aizaugusi ar krūmiem un niedrājiem. Pamaldāmies pa ieliņām. Gar tām rindojas nelielas mājas un sakņu dārzi ar īpatnējām, augstām sīpolu dobēm.

Kolkjas vecticībnieku muzejā iespējams apskatīt vecticībnieku tradicionālo apģērbu, sadzīves priekšmetus, rokdarbus, darbarīkus, fotogrāfijas, grāmatas un citus materiālus. Muzejs ir patiešām interesants. Tā saimniece runā arī labā vācu valodā.

Informāciju var atrast arī mājaslapā: http://www.visitestonia.com/lv/kolkjas-vecticībnieku-muzejs Pēc muzeja apskates dodamies uz zivju un sīpolu restorānu. Šajā mazajā, bet unikālajā restorānā tiek piedāvāti ēdieni, gatavoti pēc vecticībnieku receptēm, kuras tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Tie gatavoti no Peipusa ezerā mītošajām zivīm un ezera krastā izaudzētiem dārzeņiem. Ēdieni ir ļoti vienkārši, bet atmosfēra un interjers pievilcīgi. Interesanti, ka uz pusdienām ierodas diezgan daudz apmeklētāju: ceļojoša motociklistu kompānija melnās ādas jakās, kāda vāciešu ģimene, kas ceļo ar savu mašīnu.

Tālāk braucam gar ezera krastu uz ziemeļiem. Agrāk piekrastes ciematiņos vairāk bijušas senlaicīgas koka mājas, bet tagad tādu ir pamaz.

Piestājam Kallastē.

Kallaste ir pilsēta Igaunijas austrumos, Tartu apriņķī. Ciems šajā vietā izveidojās 18. gadsimtā, kad šeit apmetās no Krievijas izceļojušie vecticībnieki. No igauņu valodas pilsētas nosaukums ir tulkojams kā Sarkanās klintis, kas ir radies no sākotnējā ciema nosaukuma krieviski. 1938. gada 1. maijā Kallaste ieguva pilsētas tiesības. Pilsēta atrodas Peipusa ezera krastā un aizņem 1,9 km2 lielu platību. No 1150 pilsētas iedzīvotājiem apmēram 80% ir krievi. Interesanti, ka vecticībniekiem visā ezera krastā jau no senākiem laikiem labāka sadzīvošana esot ar igauņiem nekā ar vēlāk, padomju periodā, Igaunijā iebraukušajiem tautas brāļiem.

Peipusa krastā pie Kallastes atrodas Igaunijā lielākais devona perioda smilšakmens atsegums. Tā kopējais garums ir vairāk kā 900 metri, bet maksimālais augstums 5 metri. Tas ir oficiāli, bet dabā gan šīs klintis izskatījās krietni augstākas. Skaistākais krasta posms atrodas nedaudz uz dienvidiem no pilsētiņas robežas, blakus kapsētai.

Tālāk uz ziemeļiem ezera krasts atkal mainās – parādās plašas smilšainas pludmales un arī daži kempingi.

Kuremē. Pjuhticas sieviešu klosteris.

No lielās šosejas pie Jougas zemes ceļš ved mežu masīvā. Lai gan līdz galamērķim ir tikai 16 km, šķiet, ka jābrauc ļoti ilgi. Nav nevienas apdzīvotas vietas. Tas gan loģiski, ka klosteris ticis celts tālu projām no „laicīgās dzīves”.

Pareizticīgo Pjuhticas sieviešu klosteris atrodas starp Somu līci un Peipusa ezeru, Pjuhticas kalna nogāzē. Pjuhticas klosteris ir iecienīta svētceļojumu un tūrisma vieta, kas izslavēta arī ar dziedinošo svētavota ūdeni. Pjuhtica tulkojumā no igauņu valodas nozīmē "svēta vieta". Jau senos laikos Kuremē atradās igauņu svētbirzs, bet kalna pakājē – svētavots. Klostera ievērojamākis objekts ir dievnams ar pieciem kupoliem par godu Dievmātes Debesbraukšanai, celts 1810. gadā pēc Aleksandra Poļeščuka projekta. Dievnamā atrodas zeltīta Dievmātes ikona. Kapsētas teritorijā redzams nokaltis ozols, kurā pēc leģendas gani esot ieraudzījuši šo vissvētāko ikonu. Tā aina attēlota arī sienas gleznojumā nišā pie ieejas.

Pjuhticas Dievmātes aizmigšanas sieviešu klosteris ir vienīgais pareizticīgo klosteris Igaunijā, kas aizvien darbojas. Klostera arhitektūras ansamblis vēl ietver koka namus mūķenēm, skolu, māju veciem cilvēkiem un hospitāli, telpas svētceļotājiem, kapsētu un svēto avotu, kuram tiek piedēvētas dziednieciskas īpašības.

http://www.visitestonia.com/lv/pihticas-dievmātes-aizmigsanas-sieviesu-klosteris

Lai nonāktu līdz klostera kompleksam, jāiziet cauri lielai kapsētai. Tādas dīvainas izjūtas... Cilvēki izvēlas dzīvot noslēgtā vidē, norobežoties no pasaules. Varbūt kādam tas ir glābiņš no problēmām. Mūķeņu vidū redzamas arī pavisam jaunas meitenes. Klostera dārzā krāšņi zied visdažādākās puķes. Tas tiek rūpīgi kopts. Turpat arī bišu drava. Medu tirgo tūristiem.

Kalna piekājē taka ved uz svēto avotu. Te var smelt ūdeni līdzņemšanai, kā arī ieiet speciālā būdiņā virs avota un iegremdēties ledainajā ūdenī. Varbūt tas tiešām palīdz atbrīvoties no slimībām? Svarīgi jau ticēt!

Tādi bija divi īsie pagājušās vasaras ceļojumi uz kaimiņzemi. Ja ir interese un vēlēšanās doties šādos vienas vai divu dienu ceļojumos nelielās kompānijās, bet ir nepieciešams transports un pavadonis, tad varu palīdzēt. Pavisam oficiāli - ar firmu Dabas tūres. Protams, šajā reģionā ieteicams iekļaut gan tradicionālo Munameģi, gan neparasto Piusas upes ieleju ar smilšakmens alām un karjeriem, Ilumetsas meteorīta krāteri, Lakstīgalu gravu pie Rouges, Hinni kanjonu u.c.