6. Nedaudz no Indijas vidienes: Ahmedabad – Surat – Saputara – Ellora – Pune
|
Kaspars Misiņš
|
Sākotnēji publicēts www.kasparsmisins.lv
Pamostos vēl ne īsti vesels. Šķiet vakar, tomēr, vēl nevajadzēja dzert to lielo latti. Bet labi, brauksim kādu gabalu uz priekšu, un stāsimies šodien ātrāk. Mantas savāktas, velosipēdi nonesti lejā no viesnīcas terases, atslēgas atdotas. Tomēr, pirms likt virsū bagāžnieka somu Viesturs pienāk pārbaudīt mana pakaļējā riteņa spieķus. Iebraucot Ahmedabad, es kārtējo reizi biju pārdūris kameru un rezultākā kādu laiku pa pilsētu braucis ar patukšu riepu.
Varbūt kaut kas ir salūzis? Ir arī, 2 spieķi izlauzti. Zinot iepriekšējo pieredzi ar manu pakaļējo rieni, neriskējam braukt. Ņemam un mainām uz kādu laiku līdzi vadāto Indijas riteni ar 1 zobratu. Pareizāk sakot, Viesturs maina un es piesēžu uz nomales. Un, ko gan tāds sēdošs, pret sienu atspiedies un galvu noliecis cilvēks indiešu prāt varētu gribēt? Gan jau, ka nopirkt kādu enciklopēdiju. Tieši to man sāk solīt pēc brīža klāt pienākušie jaunieši. Laipni atsaku un vēl pēc 5 atteikumiem viņi arī iet tālāk. Neveiksies gan kādam vēlāk satiktajam, kurš līdzīgā situācijā ar savu uzbāzību pretī saņems krietnu krievu lamu vārdu birumu.
Riteņa maiņas rezultātā esmu ieguvis 3 ātrumu velosipēdu. Viestura vārdiem sakot, ar lēnu, lēnāku un “labāk iet ar kājām” ātrumiem. Jā, nu mīties tagad man vajadzēs ātrāk. Bet vismaz ripo gan sakarīgi.
Kamēr izbraucam pulkstens jau ir aptuveni 9. Bet neilgi pēc 11, esot vien aptuveni 30 kilometrus tālāk, ir kāda viesnīca, kur nolemjam stāties. Neticu gan, ka te vispār ir viesnīca. Kā nekā, pēdējo kilometru simtu laikā esam redzējuši daudzus desmitus līdzīgu “Hotel”, kas patiesībā izrādās tikai ēstuves. Bet šoreiz ir. Un par 500 rūpijām jeb aptuveni 4,5 Ls trijatā iegūstam plašu un tīru istabu ar skaistu skatu no loga. Paēdam un liekamies atpūsties. Rezultātā noguļam līdz nākamās dienas rītam.
Ņemot vērā manu veselības stāvokli, samaksājam par vēl vienu dienu un izbraukšanu atliekam. Pirms pusdienlaika aizejam uz tuvējo pilsētiņu ar cerību uz plašāku ēdienu izvēli. Nekā, pilsēta ir gaužām maza, pieejams aptuveni tas pats, kas ceļmalās – tabaka, augļi, dārzeņi, cepumi. Mūsu viesnīcas restorāns, kā izrādās, jau ir ar tuvējā apkārtnē lielāko izvēli. Paēdam tur un dienas atlikušo daļu atpūšamies.
6:50 no rīta esam gatavi braukt. Pag, mēs netiekam ārā no viesnīcas? Un, ja arī tiktu, mūsu riteņi tak arī ir aiz slēgtas sētas. Halloo? Halloo? Neviens neatsaucas, jo neviena arī nav. Esam vieni. Acīmredzot jāgaida kamēr ap 8 kāds nāks un vērs vaļā apakšā esošo restorānu. Ap 7:50 ari sagaidām un varam doties ceļā.
Vadodara
Gujarat štata galvaspilsētā Vadodara pavadām tikai vienu dienu. Patiesība par to, ka tā ir štata galvaspilsēta uzzinām vien pēc tam. Mums tā šoreiz ir parasta lielpilsēta ar vienu lielu trūkumu – naktsmītņu te ir daudz, taču tāpat kā Ahmedabad tās ir vai nu dārgas vai bez brīvām vietām.
Vietējais stāsta, ka “nav brīvu vietu” pilsētā patiesībā biežāk nozīmē, ka netiek pieņemti ārzemnieki. Valsts pieprasot katru ārzemnieku reģisrēt kādā interneta sistēmā, bet daudziem te nav interneta. Beigu beigās vienīgo nakti šai pilsētā pavadām ne vien padārgā, bet arī gana sūdīgā viesnīcā. Kā novērojam, neesam tādi vienīgie. Pirms un pēc mums reģistrējas vēl citi baltie. Kādu britu novērojām jau iepriekš, līdzīgi mums staigājot no vienas uz nākamo apkārtnes viesnīcu.
Surat
Interesants mums sanāk tālākais ceļš uz piejūras pilsētu Surat. Aptuveni 40 kilometrus pirms pilsētas Viesturam nolūzt pedālis. Benzīntakā pieskrūvētais pagaidu risinājums iztur kādus 20 kilometrus, bet tālāko ceļu ripināt, gribot negribot, sanāk jau ar 1 pedāli. Kas interesanti, tieši Surat, kā stāstīja mūsu indiešu draugs, ir pieejams Eiropas stila velosipēdu veikals ar visa veida rezerves daļām. Tādu te neesam redzējuši vēl ne reizi.
Pilsētā jau atkal esam gana agri. Un jau atkal gana ilgu laiku staigājam un braukājam, meklējot naktsmītni. Lielpilsētas “slimība” izpaužas arī šeit. Tā nu atrodot pirmo kaut cik sakarīgo viesnīcu, stājamies uzreiz. Vēl, tomēr, vajag atrast arī veloveikalu, un dienas karstumā pa pilsētu braukāties nevienam negribas. Ahmedabad un Vadodara pieredze vēl ir pavisam svaiga.
Pusdienas ieturam kādā stacijas ieskrietuvē, kur apēdam līdz šim negaršīgāko picu. Viesturs arī kaut kādu tikpat labu burgeri ar kartupeli. Un kāpēc mēs negājām uz viesnīcas restorānu? Vakarā tur paēdam par tikpat nelielām naudām, katrs par aptuveni 100 rūpijām jeb aptuveni 1 Ls, taču pa smuko un ļoti garšīgi.
Pēc pusdienām uz ielas nopērku arbūzu. Vīrs tirgo pa gabaliņiem un apbērtus ar garšvielām, bet es paprastu veselu. Nosvērt pašu mazāko viņam sanāk gan tikai ar pilnīgi visiem saviem atsvariem, taču rezultātā es tieku pie mega garšīga arbūza par tām pat 100 rūpijām.
Bet vēl jau tā pedāļa problēma. Viesturs ņem manējo braucamo un brauc meklēt ieteikto veikalu. Atrod arī. Un pēc krietnas sarunas pat nopērk jaunus pedāļus un jaunu klani. Cīņa līdz tam ar vārdiem izrādās pietiekami grūta. Pārdevējs sākumā atsaka, sakot, ka nav īstā pelēkās krāsas toņa klaņa, tad grib uzzināt velosipēda modeli, tipu un ko tik vēl nē. Papildus sev vajadzīgajam, Viesturs nopērk arī velo kājiņu savam un manam braucamajam, kā arī rezervei Shimano zobratu bloku, ja jau ir tāda iespēja un cena ir sakarīga.
Vakarā visu saštellējam un esam gatavi braukšanai tālāk. Mums ir ieplānots vairāku simtu kilometru brauciens Indijas vidienē, lai apskatītu Ellora klinšu tempļus un alas. Bet tad gan laižam uz jūras piekrasti, uz Goa.
Surat – Saputara
Perfektas kvalitātes divu joslu asfalta ceļš gandrīz bez nekādas satiksmes, pilnīga lauku idille un viena diena ceļā aizlido. Vakarā vien sanak parunāties ar vietējiem, lai ciematā atrastu viesnīcu. Uzrakstu angliski te nav. Taču šodien mums viss sanāk vienkārši. Arī garšīgi paēst indiešu ēdienus par 200 rūpijām uz trijiem sanāk. Eh, patīkamās lauku cenas. Par tām vēl priecāsimies ne reizi vien.
Gribas vēl dabas skaistumu? Jā, jā, jā. Un te nu bija – nākamo dienu visu pirmo dienas pusi braucam caur dabas parku. Bijām jau domājuši, ka navigācijas ieteiktais maršruts nederēs, jo vai tad caur dabas parku vispār varēs braukt. Bet var. Indiju šeit ieraugām vēl nebijušā skaistumā. Var vien iedomāties, kā viss izskatās neilgi pēc lietus sezonas, kad daudzās upes un upītes ir pilnas ar ūdeni, uhh.
Jo vairāk diena iet uz otro pusi, jo grūtāka kļūst braukšana. Kāpumi seko viens otram. Līdz pavisam noguruši nonākam 5 kilometru attālumā no dienas mērķa – Saputara. Pilsēta, kas sākotnēji bija vien kā kārtējā pilsēta mūsu ceļā, izrādās ir populārs tūrisma galamērķis vietējiem un arī iebraucējiem. Tā ir kalnos ar skaistiem skatiem un aktīvas atpūtas iespējām, kā arī ir netālu no mūsu šajā dienā šķērsotā dabas parka. Laba kombinācija dabas skaistuma meklētājiem.
Taču, šie 5 kilometri izrādās gribēja būt paši grūtākie mūsu šīs dienas celā. Sanāca arī. Drīz saprotam, ka pilsēta ir nevis tur kaut kur priekšā, bet tur kaut kur augšā tajā lielajā kalnā. Oijjj. Pa stāvajiem ceļiem riteņus tāpat kā jau kādu laiciņu iepriekš jau vairs tikai stumjam. Pa lēnām, ūdenim ejot uz beigām, stumjamies pa karsto sauli uz augšu. Un stumjamies līdz pat pašiem pēdējiem metriem, kopumā pēdējos kilometros pavadot gandrīz divas stundas.
Tiekot augšā, šoreiz visiem prātā ir tikai viena doma – ēst. Braucam uz pirmo pamanīto viesnīcu un tās restorānā paēdam.
Lai arī kāds ir pirmais iespaids, izrādās, ka lētu un labu viesnīcu atrast te nav problēma. Vienā tādā bez ilgas domāšanas ņemam uzreiz 2 dienas. Braukt tālāk nākamajā dienā šobrīd negribas nevienam. Man, savukārt, gribas uzkāpt kādā no apkārtnes virsotnēm. Un nākamajā dienā pietiek laika gan atpūtai un pilsētas apskatei, gan arī pāris kalniņiem.
Saputara – Ellora
Svētdiena, 1. decembris
Aptuveni 220 kilometru attālo Ellora plānojam sasniegt 3 dienu laikā. Steigas nav. Ripinām uz priekšu, cerot, ka apkārtnes kalnos, tomēr, īsti braukt nesanāks. Mazajos ceļos mēs ieraugām to, ko iepriekš bijām savos prātos iedomājušies kā Indijas ceļus. Vienas joslas, aptuveni 2-3 metrus plati, pārsvarā kvalitatīvi, vietām bedraini. Pavisam nebijām domājuši par ideāla asfalta 6 joslu šosejām ar platām malām velobraukšanai.
Braucot tādā vidē un šķērsojot sīkos ciematus, apkārtējo interese ir pavisam savādāka nekā pilsētās, kur tādi kā mēs jau ir pierasts skats. Te tu redzi kā visi pēkšņi apstājas un vēro, kas tad te brauc cauri. Kilometri iet viegli un, pēcpusdienā nonākot uz šosejas, saprotam, ka varētu Ellora nonākt arī 2 dienās. Noripināti jau gandrīz 100 kilometri un varam arī vēl, līdz gana lielajai pilsētai. Tā arī darām.
Pilsēta ir aptuveni Jelgavas izmērā. Un šeit interese par mums izrādās ir tikpat liela kā mazajos ciematos. Vakarā ejot uz veikalu, mūs uzrunā, kā tos velobraucējus, kas te šodien atbraukuši uz pilsētu. Jā, jā, esam tie paši. Tikpat ātru informācijas apmaiņu vēl novērosim ne reizi vien.
Pirmdiena, 2. decembris
Agrais rīts un gaišās domas par iespējamo šīs dienas finiša laiku, he. Varētu tak arī pa kādām 6 stundām nobraukt tos aptuveni 120 kilometrus, jābrauc tikai tāpat kā vakar. Tad Ellora mēs būtu vēl pirms 15. Braucam. Pirms tam tikai atkal veicot jau kādu laiku piemirsto rīta rituālu – manas pakaļējās riepas pumpēšanu. Atkal jau iespējams kāds neliels caurumiņš.
Pēc 10 kilometriem domājam savādāk. Riepa kļuvusi traucējoši tukšāka. Tātad jāņem vien nost un jāmeklē caurums vaininieks. Nekādi nevarot atrast, kur tad ir tas caurums, kuru vajag aizlīmēt, nomainām kameru un, iztērējuši vienu stundu, turpinām ceļu. Nu nekas, gara brauciena dienā tas ir tikai normāli. Braucam.
Un tad tikai sākas. Lai arī braucam pa šoseju, ceļa kvalitāte mainās dramatiski. Bedru bedres ir viena pēc otras, grants ceļmala ar akmeņiem un braukšanas ātrums nekāds. Kratāmies. Priecājamies par dažu kilometru un kādā vietā pat pāris desmitu kilometru gludo asfaltu, taču bedres pa īstam mūs vairs nepamet. Nē, nu var teikt, ka vienā brīdī pamet, bet reizē ar ceļu. Aptuveni 5 kilometrus braucam pa kartē atzīmētu, bet patiesībā vēl tikai būvniecības sākuma stadijā esošu ceļu – pa akmeņiem. Akmeņos grimst, nēsā no malas uz malu un krata.
Bet stundas tik iet un saulriets tuvojas. Līdz pēdējos 10 kilometros nolemjam riskēt un griezties nost no šosejas uz itkā īsāko, bet mazākas nozīmes ceļu, kuram vispār nevajadzētu būt asfaltētam tātad potenciāli vēl sliktākas kvalitātes vai nekādam. Sākums par neko tādu neliecina. Bet tad dažu kilometru bauda drīz tiek nomainīta ar izdangātu zemes ceļu, tad akmeņiem, tad sliktu grants ceļu, akmeņiem, izdangātu zemes ceļu un tā uz riņķi. Saule riet. Pāri ceļam dažu metru attālumā lec gazele. Iestājas tumsa pilnīga un, jā, mēs esam ārā uz sakarīga ceļa gandrīz vai galamērķī!
Viens, divi un esam Ellora. Vēl nedaudz un esam arī viesnīcā. Par to, ka elektrība te uz vairākām vakara stundām tiek slēgta ārā vēlāk jau vairs nebrīnīsimies. Mums svarīgākais ir tas, ka esam tikuši galā un ir kur gulēt. Lētums, savukārt, ir kā papildus bonuss.
Otrdiena, trešdiena, 3., 4. decembris
Jau no rīta ejam uz mums interesējošajām kalnu alām un tempļiem. Bet tie izrādās slēgti. Un tā katru otrdienu. Tā nu diena paiet neko nedarot. Pilsētā te nekā vairāk par vienu ielu nemaz nav. Vakarā vēl pieregulējam manu kārtējo reizi “neriktīgo” pakaļējo riteni. Pēc bedrainās iepriekšējās dienas tas gan šķiet pietiekami normāli.
Atbilde “sešos vai septiņos atvērsies” pārliecina mūs, ka agrāk par septiņiem uz Elloras alām (Ellora caves) nav vērts iet. Tā nu ap 7:20 esam klāt vieni no pirmajiem, vienlaicīgi ar tūristu pilnu autobusu. Alas un tempļus bez steigas apstaigājam aptuveni 2 stundu laikā. Tad paēdam brokastis, pie reizes atklājot pāris jaunus indiešu ēdienus, ko ēst, un pēc desmitiem esam gatavi doties ceļā. Necik daudz neplānojam braukt, taču gribas virzīties uz priekšu.
Ceļš sākas ar braucienu kalnā. Bet vēl dažus kilometrus tālāk ceļš uz brīdi mums beidzas. Ir sabeigts mans pakaļējais ritenis. Tā, ka vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ. Skrūvējam nost, Viesturs brauc uz pilsētu meklēt kādu vietējo velobodi, kur ķibeli varētu labot. Tā kā Indijā iespējams ir viss, arī šoreiz mans ritenis tiek salabots. Un tā ceļu turpinām jau ap 12, bet kopējās izmaksas arī šoreiz ir mazākas par latu. Veiksmīgi.
Beigu beigās vēl pa dienu nobraucam aptuveni 80 kilometrus, ceļmalā ar vietējo palīdzību atrodam viesnīcu un pasūtām ēdienu no tikai hindi rakstītas ēdienkartes. Par pēdējo gan jāsaka labi, ka viesmīlis saprata angļu valodu. Kā parasti viss ir atrisinājies.
Pune
Divas dienas vēlāk sasniedzam vēl vienu no Indijas megapolēm – Pune. Un šeit jau esam vēl gudrāki. Sākumā paēdam un tikai tad domājam par viesnīcām. Kā jau lielpilsētā, mūsu vēlmēm un iespējām atbilstošas viesnīcas atrašana arī šeit izrādās uzdevums vairākām stundām.
Šajā brīdī atceros iepriekš saņemto ieteikumu mazākās pilsētās obligāti laicīgi rezervēt viesnīcu. Lielpilsētās tā nebūšot probēma, bet mazpilsētās viss var būt aizņemts. Kā tad – mūsu pieredze ir pilnīgi pretēja. Vairākus desmitus kilometru garās un platās lielpilsētās, kur tu neko nezini, viss aizņem tik daudz laika, ka ātri vien gribas tik vien kā tikt prom no šīs burzmas.
Citādi Pune pārsteidz pozitīvā ziņa. Zaļa, moderna un tīra (gandrīz tīra) Indijas lielpilsēta. Un tas jau atkal liek gribēt palikt pilsētā nevis vienu, bet vismaz divas dienas. Tā arī darām. Rezultātā nākamajā dienā gan apskatām pilsētu, gan patērējam naudu (pirmo reizi redzam izteikti eiropeisku pārtikas veikalu, daļēji arī ar šejienei pasakaini augstām cenām – mazais jogurts par latu un līdzīgi), gan arī aizejam uz kino vakarā. Diena paiet interesanti un bez steigas. Esam gatavi braukt tālāk.
Seko līdzi mūsu piedzīvojumam ikdienā Twitter un Instagram @kasparsmisins un @bubuce!