5. Turpinot ceļu uz Indijas dienvidiem
|
Kaspars Misiņš
|
Sākotnēji publicēts www.kasparsmisins.lv
Sēžu un domāju, pag, bet kāds tad bija mūsu ceļš no Jaipur līdz Udaipur? No vienas mums iepatikušās Indijas pilsētas līdz otrai? Un kā tikām tālāk no Udaipur līdz megapolei Ahmedabad? Tādā brīdī jāsaka, cik labi, ka ir sociālie tīkli un telefona, kā arī fotokameras, bilžu kolekcija, kas palīdz atcerēties notikušo, jo citādāk no atmiņas izplēnējuši pat aptuveni notikušā datumi. Ikdienā tie mums, kā nekā, šobrīd nav aktuāli.
Jaipur – Udaipur
Apskatījuši simtu tempļu pilsētu Pushkar bijām gatavi doties tālāk. Dienas grafiks jau ierasts – sešos ceļamies, septiņos braucam mums nepieciešamajā virzienā un tad ceļā jau izlemjam, cik aptuveni tālu šodien brauksim. Dienas standarta brauciens ap 70 – 100 kilometriem, atkarībā no tā, kā jau veicas konkrētajā dienā.
Sākuma kilometri paiet pa to pašu, uz Pushkar braukto, ceļu, taču, tālāk jau atkal viss ir jauns. Vienojošais vien ir tas, ka tikpat tuksnešains kā jau ierasts Rajasthan štatā un ar tikpat daudz kamieļiem ceļā. Tuvojoties Udaipur, nonākam kalnos, kur vienā brīdī ierasto mini tirgotavu fonu ceļmalā nomaina akmens bloku krāvumi. Tepat kalnos viss tiek iegūts, turpat apstrādāts un turpat tos arī tirgo. Piedāvājums ir plašs, spēj vien braukt un vairāku desmitu kilometru garajā posmā meklēt sev vajadzīgo.
Jo tuvāk esam Udaipur, jo smagāka kļūst braukšana, šķiet kalni nebeigsies nekad. Kā dienas joks šķiet kalnā piestiprinātais milzu Vodafone uzraksts. Gandrīz vai kā Holivudā. Un tad – stāvs nobrauciens, kurā braukt garām kravas mašīnai ir vienīgā izvēle, ja gribas kustēties normālā ātrumā. Apdzīšana, lai arī nervus kutinoša, šķiet drošāka nekā tās pat dienas pirmā satikšanās ar ziloni uz ceļa. Kravas mašīnām citas taurē, zilonim neviens netaurē. Kilometri ripo un priecīgāks kļūst prāts, jo zinām, ka pilsēta ir jau turpat turpat kalna pakājē. Līdz esam jau klāt, vēl krietnu laiku pirms saulrieta.
Udaipur
Atceroties pozitīvo pieredzi Jaipur, arī Udaipur kartē mēģinām saprast, kur tad šeit varētu būt tā pilsētas daļa, kur viesnīcas ir viena pie otras, kur līdz ar to būtu plašākā izvēle un labākās cenas. Te tā izrādās vecpilsētas pati sirds ar tūrisma objektiem turpat aiz stūra. To apstiprina gan pašu aizdomas, skatoties Tripadvisor aplikācijas viesnīcu karti, gan arī kādā pilsētas nomales viesnīcā ieteiktais lētākas viesnīcas meklēt tieši tur.
Tikai nokļūt tur šodien nav nemaz tik viegli. Visi ceļi uz pašu centru ir slēgti, visur ir barjeras un policisti. Nonākot pie kārtējā nožogojuma, nezinām, ko darīt, stāvam, skatāmies kartes, nu nav citu iespēju. Bet tad policists pabīda nost nožogojumu un rāda, lai braucam garām. Juhūu. Nonākam ļaužu pilnā vecpilsētā. Tik pilnā, ka pat Rīga Jaungada naktī nobāl tai blakus. Cilvēki sēž visur, uz kāpnēm, uz jumtiņiem, ar cilvēkiem pilni balkoni un ielas. Acīmredzot, šodien ir kādi svētki.
Tiekot cauri pūlim, tiekam arī uz meklētās ielas. Jā, viesnīcu te netrūkst. Ej tik un atrodi īsto, cenu piedāvājumi visdažādākie. Ņemot vērā, ka pirmais iespaids par Udaipur mums radās labs, nolemjam piestāt uz 3 dienām.
Vēl labāks iespaids par pilsētu rodas, tajā pavadot nākamās divas dienas. Nākamajā dienā no rīta apstaigājam vecpilsētas mazo ieliņu džungļus. Pa dienu aizbraucam uz pilsētas moderno daļu un ieraugām jauna līmeņa tirdzniecības centru – ārēji kā milzu pili un ne mazāk skaistu iekšēji.
Aiznākamajā – ar Unu kāpjam tuvējā kalnā, no kura redzama milzu pilsēta, bet pa dienu ļaujos izmēģināt vēl neēstus ielu ēdienus. Savukārt, vakara atslodzei labi noder parastā piparmētru tēja un dažādas Latvijā pierastas bulciņas nejauši atrastajā kafejnīcā.
Par pilsētu paliekam domās, ka šī pat varētu būt pilsēta, kur dzīvot. Klusi, mierīgi, tai pat laikā moderni un ar visu mums vajadzīgo, tāda kā Eiropas un Indijas miksējums.
Udaipur – Ahmedabad
Ja ne internetā iepazītā indiešu velobraucēja aicinājums uz savu pilsētu, Ahmedabad iespējams nebūtu mūsu maršrutā. Taču, ja jau runāts, ka jāsatiekas – braucam!
Pēdējās dienas Rajasthan štatā paiet kalnos. Un tāpat šīs dienas saistāmas ar mūsu ar Viesturu pirmo peldi Indijā. Jā, beidzot bija kāda ūdenstilpne, kas izskatījās gan gana tīra, gan pietiekami droša un sasniedzama. Tā ir upe, šķērsojot kuras tiltu, mums ir skaidrs, ja ne te, tad varbūt vēl mēnesi netiksim peldēt. Tad nu kāpjam tik lejā pa dzelkšņiem klāto un stāvo krastu.
Kur kalni, tur gaidām vien kalnus un vienmuļus līdzenumus. Tomēr, tuvojoties štata beigām, kādu laiku braucam arī cauri vairākiem oāzēm līdzīgiem ciemiem, kurus izdaiļo palmas. Taču, kur ir kalni, tur ir arī nobraucieni. Līdz viens no tādiem ir arī štatā pēdējais. Straujajā ripošanā pamanām sveicienu Gujarat štatā, bet vēl kilometru vai divus tālāk to redzam arī dabā.
Fantastiskas dabas izmaiņas ļoti īsā laikā. No kalniem un plašumiem ar diezgan vienmuļu floru vienā brīdī esam nonākuši zaļu pļavu ieskautā apkārtnē. Un pat šosejas virzienus atdalošā josla šeit mūs sveicina vasarā. Uz tās zied dažnedažādu krāsu krūmi.
Ahmedabad
Jau piemirstais pilnīgais līdzenums priecē kājas. Kilometri ripo krietni ātrāk un bez piepūles. Un tā jau otrajā dienā jaunajā štatā esam gatavi rīta pusē sasniegt miljonu pilsētu Ahmedabad. Pilsētā iebraucam ap 11, taču centrā tiekam vairāk nekā stundu vēlāk. Satiksme ir gana ātra, taču pilsēta izrādās vēl krietni lielāka nekā domājām. Beigu beigās izkūlušies cauri dzīvai tirdzniecības ielai, esam nonākuši vietā, kur viesnīcu izkārtnes stāv viena uz otras. Tātad nevajadzētu būt grūti atrast naktsmītni uz pāris dienām.
Domas mainās, kad stundas laikā karstumā apstaigājam (grūtākais – bieži vien jākāpj uz kādu 2-4 stāvu) pāris desmitus tādu, bet sev īsto neatrodam. Vairākums aizņemtas (zinām, ka tas var nozīmēt, ka nepieņem ārzemniekus), daļa 3-5x dārgākas nekā mēs gribam, pāris pavisam sūdīgas un pieņemamā cenā. Nu neko, lai paliek, braucam pusdienās otrpus upei un meklēsim tālāk tur, bet jau pēc lielā dienas vidus karstuma.
Taču veiksme nav mūsu sabiedrotais arī šajā pilsētas pusē. Te viesnīcas nu ir tikai 2 veidu: “par dārgu” vai “bez brīvām vietām”. Tuvojoties četriem pēcpusdienā, bezcerība šķiet vēl lielāka, taču tad meklējumi rezultējas ar panākumu. Istabiņa gan ir ļoti maza, gandrīz visu aizņem palielā gulta, kārtīga un divas reizes dārgāka nekā citur īrētas labākas istabas. Eh, lielpilsēta.
Viesnīcas meklējumu beigu daļā, gaidot Viesturu un Unu no kārtējā kvartāla apstaigāšanas, uz ielas nopērku svaigi spiestu sulu. Tagad varētu teikt, eu, varbūt nevajadzēja?
Nākamajā dienā esam sarunājuši tikties ar mūsu indiešu draugu. Taču, es no rīta saprotu, ka man kādu laiku vienīgā kustība būs no viena sāna uz otru un no gultas uz tualeti. Jūtos drausmīgi. Atstājuši mani ar ēdamo un dzeramo, kas man iet iekšā, Viesturs un Una iet uz satikšanos ar Himanšu. Bet man šī diena vienkārši pazūd.
Otrajā dienā, tomēr, atjēdzos un esmu gatavs pastaigai pa pilsētu. Ahmedabad ir moderna. Bet, kur moderna pilsēta un nauda, tur blakus arī nabadzība. Un te to redz ļoti, ļoti skaidri. Vēl vairāk nekā Deli, un tas pārsteidz. Cilvēki guļ uz trotuāriem un ielām, cilvēki iekārtojuši naktsmītnes autobusu pieturās un ap tām. Turpat dedzina ugunskurus un gatavo ēst, turpat kur citi noparkojuši savas dārgās automašīnas. Taču, neskatoties uz to visu, te tāpat kā citur Indijā jūtams miers un drošība.
Pastaiga ir atpūtinājusi galvu, taču pilnīgi vesels vakarā vēl nejūtos. Bet nu neko, pilsēta ir apskatīta, dzīvot te ir dārgi un ne tik ļoti atbilstoši cenai kā gribētos, rīt braucam tālāk! Šī lielpilsētas pieredze un saruna ar Himanšu ir pārliecinājusi – Mumbaja nebūs mūsu velomaršrutā. Un nu pirmo reizi mums ir aptuvens brauciena plāns ne tikai dažām nākamajām dienām, bet pat uz vairākām nedēļām. Izvēloties ceļus, kurus iesaka mūsu draugs – indiešu velobraucējs.