Uz simtu tempļu pilsētu Pushkar
|
Kaspars Misiņš
|
Sākotnēji publicēts www.kasparsmisins.lv
Pirmdienas rītā, pirms tam 2 reizes samaksājot par vēl papildus dienām, bijām devušies prom no Jaipur. Nākamais vairāku simtu kilometru mērķis – Udaipur, bet ceļā gribējām noteikti pabūt arī Pushkar. Par šo pilsētu mums pastāstīja puisis, pie kura ģimenes vienu vakaru pavadījām īstā Indijas lauku sētā.
Tā kā vienā dienā nesasniedzami un vēl arī nostāk no mūsu plānotā maršruta, nolēmām, rīkoties šādi: braukt līdz saulrietam, tādā veidā jau tiekot pietiekami tuvu ceļam uz Pushkar, noīrēt viesnīcas numuru uz 2 naktīm un otrdienas laikā bez bagāžas apmeklēt šo pilsētu. Domāts darīts.
Otrdiena, 12. novembris, pēc 8 esam gatavi doties ceļā.
Līdzi ņemam tikai naudu, telefonus un fotoaparātu. Un pēc aptuveni 15 minūšu braukšanas pa diezgan čābīgu asfalta ceļu es aizdomājos: “Bet mums tak nav līdzi pat nekādu velo labošanas rīku. Ko tad, ja kaut kas salūzt?” Vajadzēja man par to vien iedomāties un pēc aptuveni 5 minūtēm jūtu, ka mana riteņa riepa ir tukša. Pārdurta.
Nu neko, mēs ar Unu ar kājām ejam atpakaļ uz pilsētas pusi, bet Viesturs brauc uz viesnīcu pakaļ instrumentiem un līmēšanas komplektam. Nodomājam vien to, ka labi, ka nekur tālu vēl nebijām tikuši. Kā nekā paredzamais šīs dienas ceļš ir ap 35 kilometriem vienā virzienā. Pēc laika Viesturs ir atpakaļ un riepu ātri vien salīmējam. Vainīgais izrādās prāvs stikla gabals. Uz ceļa tādus tiešām varēja redzēt ik pa laikam.
Aptuveni pusstundas laikā esam uz šosejas un nu ceļš iet raitāk. Taču tas izrādās neilgi. Drīz vien ceļmalā pamanām McDonalds restorānu, kuru gan neizvēlāmies par savu brokastu vietu, taču neilgi pēc tā es jūtu, ka mana velo riepa jau atkal krietni izteiksmīgāk sākusi attēlot katru gludā asfalta sīkāko rievu. Nu jā, riepa jau atkal ir pilnīgi plakana.
Vai atplīsis pirms brīža līmētais ielāps? Nē, ir jauns caurums. Šoreiz riepu caurdūris un vēl vairākus sīkus caurumus sadurstījis krietns kāda ceļmalas auga ērkšķis. Zinājām, ka te viss ir ass, bet ne ka tik ļoti. Kāda vispār ir iespēja uzbraukt sīkam ērķšim uz gluda asfalta?
Salīmējām riepu un tad. Un tad es kādu brīdi lēkāju uz vienas kājas, mēģinot noraut nost skudru apsēsto sandeli. Kaut kā biju notupies tieši vienas skudru armijas mājoklī. Bet tad gan, tad braucam atkal tālāk.
Braucam, braucam līdz mums ir jāizvēlas. Ir 2 ceļi. Pirmais iet taisni un ir jāšķērso kalni, otrais – par aptuveni 10 – 15 km garāks, bet apkārt kalniem. Kalni neizskatās augsti un mēs izvēlamies pirmo variantu. Tā nu ātri vien nonākam pilsētiņā pirms mūsējās un šķērsojot to novērojam vien to, ka satiksme šodien ir aktīvāka. Kaut kādu gājienu dēļ ir slēgta daļa ielu un līdz ar to uz pārējām visi spiežas vēl ciešāk nekā parasti. Tik cieši, ka viena mašīna ar sānu pamatīgi aizķer Viesturu. Viss beidzas labi, tikai ar pāris švīkām uz Viestura kājas un varbūt ar kādu uz mašīnas, bet ceļš turpinās.
Kalnu pievarēšana dienas vidus karstumā iet lēnām, taču nobrauciens otrajā pusē ir tā vērts. Un mēs iebraucam Pushkar.
Jau pirmajās minūtēs ir skaidrs, ka šeit mēs noteikti satiksim vēl citus baltos. Viesnīcu reklāmas un pašas viesnīcas ir viena pēc otras pilsētai vēl tā īsti nesākoties. Un vēl, vēl, vēl un vēl. Tomēr, līdz tam arī redzams, ka šai pilsētā būs ko apskatīties. Tempļu smailes mūs sveicina jau no tikpat krietna attāluma.
Pilsētas centrālajā daļā jau esam nonākuši pasakā. Piepildītā ar uzrakstiem Hotel, WiFi, pool, restaurant, kas nepārspīlējot ir viens uz uz otra, taču pasakā. Tieši vienu mēnesi pēc ierašanās Indijā nu es ieraudzīju to Indiju, kas parasti redzama televīzijā un grāmatās, un kas tik ļoti atšķiras no pārējās valsts. Te sirmi vīri turbānos un ar iedzīvi paunā pār plecu nav dažas reizes dienā redzama parādība, te viņu pilnas ielas. Pārsteidz tas, ka daļai galvā ir ari ļoti spilgtu un, es teiktu, mūsdienīgu krāsu galvas drānas, piemēram, salātzaļas.
Bet tur, kur senatnīgas un mums tik neierastais, tur arī tūristu armijas. Visus tos es dalītu trīs grupās: jaunieši mugursomaiņi, vecāka gada gājuma pāri un tūristu grupas, bet trešie šķiet te dzīvo jau ne pirmo mēnesi vien, pārsvarā apauguši jauni vīrieši ar kādu tarbu pār plecu.
Paēduši pusdienas un tai pat laikā pavērojuši pusdienas, saslēdzam riteņus kādā pagalmā un esam gatavi apiet kādu riņķi pa pilsētu. Pa šaurajām un senlaicīgajām ieliņām te nekāda braukšana nesanāk. Sekojam zīmei, kas ved uz svēto ezeru, un pēc kādas minūtes jau esam pie tā. Pilnīgi liekas, ka kaut kādā nepareizajā pusē, jo esam vieni.
No visām pusēm ezerā spoguļojas desmiti dažādu tempļu. Vienā pusē sievas mazgā apģērbus un citi mazgājas, bet citā cilvēki sēž uz kāpnēm ezera krastos.
Mūsu vienatne nav ilga. Paejot vien nelielu gabalu uz priekšu tiekam aicināti vilkt nost kurpes un, kā saprotam, iemest ezerā kunga pasniegto ziediņu. Abi ar Viesturu tā arī darām, bet Una to vērojot paliek tomēr maliņā. Vienkāršās ziediņa mešanas vietā drīz vien abi katrs ar savu vīru pie sāna esam individuālā rituālā ezera krastā. Sēžam, skaitām mantras ar aizdomīgi modernu nobeigumu (manā gadījumā – angļu valodā, prasot labu biznesu un ienākumus ģimenei) un saņemam aicinājumu dot naudu.
Tas esot ziedojums, taču manis piedāvātās 100 rūpijas netiek pieņemtas. Tas esot pārāk maz tik nopietnai lūgšanai par visu ģimeni. Vajagot vismaz 500 (ap 5 Ls). Nu neko, ceļos kājās un eju. Līdzi saņemot saucienus no vēl kāda vīrieša, ka te nav Eiropa, te ir Indija, te lūgšanas nav tikai vārdi. Viesturam tai pat laikā kabatā bija 30 rūpijas un viņš atdevis visas aizgāja prom klausoties laba vēlējumos. Prasīts gan vismaz 100, jo tas ir tik, cik dod normāli cilvēki.
Ar nedaudz nepatīkamu iekšējo sajūtu dodamies tālāk skatīties pilsētu, tagad jau dziļāk iekšā un prom no svētā ezera.
Mazajās šķērsielās daudzām mājām ir vismaz pāris simti gadu un tikpat vecas izskatās arī ielu ēdienu gatavošanas metodes. Vīrieši sēž logu ailēs bez logiem un milzu pannās uz atvērtas uguns kaut ko cepj un sautē. Skaties un brīnies. Un es arī paskatos, jo fotografēt te kaut kā negribas. Tas tā kā neiederas.
Pilsētas centrālo daļu apstaigājām diegan ātri, jo ap trijiem mums ir paredzēts sākt braukt atpakaļ. Jo ceļš ir pietiekami tāls, bet pēc saulrieta var būt nepatīkami vēss.
Atpakaļceļā man sanāk notvert to foršo sajūtu, kādu atceros no vidusskolas vasarām. Siltums, saule un mēs tikai braucam ar velosipēdiem pa lauku teritorijām. Vienīgi te apkārt ir arī nepierasts dabas skaistums, pavisam ne tāds kā manos Balvos. Visapkārt līkumotajam ceļam ir nebeidzamas kalnu virsotnes. Esam izvēlējušies ceļu gar nevis pār kalniem, kurš sanāk tikai nedaudz garāks, toties ir ne mazāk interesants un, kas patīkami, mazāk smags.
Un tā, tieši saulei rietot, atgriežamies viesnīcā. Lai jau rīt turpinātu ceļu uz dienvidiem.