Rīga – Zilupe 20 minūtēs?

15.09.2008
7 min lasīšanai
26 foto

Nē, neticiet, tas ar 4 riteņu auto nav iespējams (un nē, tas nav izaicinājums, ko tādu darīt). Tie ir sava veida paroles vārdi. Bet viss sākās tā… Man ir kāda ļoti jauka kolēģīte vārdā Dana, mēs ar viņu esam pamatīgi ideju ģeneratori, un starp tām ir arī pa kādai īstenojamai idejai. Mums abām nez kāpēc bija vēlme aizbraukt uz Zilupi. Varbūt mūs iedvesmoja lielais attālums no Rīgas, varbūt lielās kaimiņvalsts tuvums, bet varbūt vēlme būt tur, kur mēs nekad vēl neesam bijušas. Mums bija doma braukt uz turieni ar vilcienu. Bet tas viss realizējas mazliet savādāk (pilnīgi iespējams, ka pat labāk). Kādu dienu Dana man pēkšņi piedāvāja braukt uz Latgali! Un es piekritu. Sākās sagatavošanās darbi, kas prasīja vairākas sanāksmītes un objektu sadalījumu (lai mēs zinātu, ko mums vajadzētu Latgalē apskatīt, mēs 3 kolēģītes sadalījām pilsētas. Man tika Aizkraukle, Jēkabpils, Līvāni, Rēzekne un Kārsava, jāpiebilst, ka mums bija ļoti plašs iedomāts maršruts, kas viss pilnībā netika realizēts, bet vajag jau kaut ko atstāt arī nākamajiem braucieniem :) ). Sestdienas rīts atausa diezgan agri, nespēju īsti pamosties, kad jau biju pie baltā limo, ar kuru ceļojām. Patiesībā ļoti ērts auto - Cveta Beloj noči, ar vadītāju, kurai tiesības ir tieši tādā pašā krāsā kā auto ;) limo mēs apdzīvojām 5catā: priekšā - šoferītis Lincīc, šoferītis ar pieredzi – Dana, aizmugurē Daiga, pa vidu GPS (vomens) – es, un kolēģīte Lāsma. Jau tiklīdz mēs bijām veikuši 1mos metrus, es sapratu, ka brauciens būs kaut kas īpašs :D mūsu mašīna bija ievietota tādā kā asfalta kabatā, pretī dzīvojamai ēkai. Tā kā mūsu limo bija īpašas attiecības ar ātrumiem un vēl īpašākas ar atpakaļgaitu, mēs pāršāvām pāri nelielam zālienam tieši acu priekšā stāvoša trolejbusa vadītājai, kura tobrīd runāja pa telefonu (kā izrādās zem zāliena agrāk atradies izbraucamais ceļš un mēs braucām pa senām takām ;) ) Es nespēju nesmaidīt, atceroties šo Latgales braucienu un galvenokārt tas ir pateicoties manai burvīgai un kā es saucu – fleksiblai – kompānijai. Mums ceļā gadījās vairāki ČēPē, no kuriem mēs vienmēr izkļuvām (izbraucām kā ieguvējas). Fotoaparāti tika ieslēgti jau pie Lielvārdes pils, iesildījās tie pie Skrīveru dendroloģiskā parka strūklakas un tās apkārtnes, bet mūsu pirmais lielais objekts bija Krustpils pils. Ja jums ir iespēja, noteikti aizbrauciet, tas IR to vērts! Mums iedeva audio gidu un tur gandrīz visu var aiztikt, mēs pat sēdējām uz vecīga izskata krēsliem un iepozējām :) labi, nav tur daudz eksponātu izlikti, bet audio gids ļoti daudz ko atsver.. īsāk sakot, ja ir iespēja, brauciet :) bijām arī Līvānu stikla muzejā.. ja jautāsiet pēc mana viedokļa, tad es sajutos kā atgriezusies kādus pāris gadus atpakaļ, laikā, kad mēs vēl dzīvojām padomijā.. ēka tāda un iekārtojums.. un tomēr man ir žēl, ka viņus aizklapēja :( Braucot uz Preiļiem mums pagadījās burvīga nesaprašanās ar karti un mēs aizbraucām garām īstajam pagriezienam, bet (kā jau minēju) mēs bijām fleksiblas un tāpēc braucām vien tālāk un aizbraucām uz Nīcgales dižakmeni. Lāsma mums pastāstīja, ka agrāk uz viņa varēja uzlikt galdu un krēslus un tur sēdējuši un svinējuši mūsu tautieši. Vaaaaaaaaaaauuuu!!:) braucot uz Preiļiem mēs pabraucām garām autobusa pieturai „Latgale”. Latgale Latgalē :)) Preiļos mēs bijām leļļu muzejā un mazā karaļvalstī :) kā arī Čerņavska keramikas mājā, bet pēc tam mums gadījās nopietns ČēPē. Es kā GPS ieteicu šoferītim kādu jauku izbraucamo ceļu uz lielākas ielas, tā bija vienjoslas vienvirziena iela, kuras galā izrādījās nolikts ķieģelis (zīme tāda) kompānijā ar zemessargu! (Preiļos tai dienā bija Prāta Vētras koncerts) :o nogriezties mums nebija kur, aiz mums tā iebrauca vēl 2vas mašīnas.. Lincīc apgrieza mašīnu vienā laukumā un aizpēra atpakaļ pa turieni, kur iebraucām :D adrenalīna pieplūdums garantēts! Tālāk mūsu ceļš diezgan raitā braucienā, var teikt pat lidojumā, veda uz Aglonu. Nebūtu patraucējis autobuss, mēs tiešām būtu ielidojušas Aglonā. Aglonā aizgājām pie svētavota un Lāsma paņēma pudelītē ūdeni ekspertīzei (ūdens, vēlāk neticis līdz ekspertīzēm, tika veiksmīgi likvidēts izdzerot). Iegājām iekšā pašā katedrālē, mums kā jau atpūtniecēm nebija piemērots apģērbs. Tur bija kāda sieviete, kura mums laipni pateica, ka mēs varam uzturēties pavisam neilgu brīdi – līdz nāks priesteris, un tad viņš būšot neapmierināts. Bet pati tikmēr mums latviešu valodā, ar burvīgu latgaļu/krievu akcentu izstāstīja pāris lietiņas un vismaz es visu sapratu. Man viņa patika. Tālāk mēs devāmies uz Sauleskalnu. No tā varot redzēt Drīdzi un citus ezerus. Zemu aizlidojām līdz turienei, uzkāpām kalnā un tiešām redzējām daudz ezeru :) Sauleskalna galā ir baigais grausts un kā izrādās slēpošanas trase (protams, ka tā vasarā nedarbojas). Atpakaļ mēs izdomājām iet pa citu pusi, jo interesantāk taču ir iet pa turieni, kur neesi gājis.. un tā mēs mazliet apmaldījāmies :D jāsaka godīgi, man tas patika :) man liekas, ka tas bija lielākais ceļa posms, ko mēs tajā dienā nogājām ar kājām :) ilgi mēs nemaldījāmies, mūsu loģika mūs aizveda uz pareizo pusi un mēs varējām turpināt ceļu uz Krāslavu. Diemžēl mums nesanāca aizbraukt uz Daugavpili :( bet uz turieni iespējams vedīs ceļojums zem paroles vārda – Latgale – 2 ;) Krāslavu mēs sasniedzām visai ātri – no Sauleskalna tur nav braucams liels gabals. Krāslavā mums vajadzēja sameklēt veikalu. Vienu Maximu jau mazliet patīrījām, bet bija preces, kuras mums bija nepieciešamas, bet tur nebija atrodamas. Pabraucām pabraukāties pa Krāslavu un atradām vienu mazu veikaliņu, pie kura kādai meičai uzprasījām, kurš ir lielākais veikals Krāslavā. Atbilde bija – Maxima. Bet mēs viens un divi apgāzām šo apgalvojumu piebraucot pie Mego un nopērkot tieši to, kas mums bija nepieciešams :) Tad aizbraucām uz Krāslavā esošo muižas pili – Plāteru pili. Patiešām žēl, ka tā ir tik nolaista :( būtu bijusi ļoti skaista ēka, skaistā vietā. Pēc tam jau bija vēls un mēs devāmies meklēt nakts mājas. Tā kā nākamās dienas pirmā pietura bija paredzēta Dagdā, tad braucām uz to pusīti un meklējām nakts mājas pie ezera. Jo kā gan mēs paliekot Latgalē pa nakti nenakšņosim kāda no Latgales ezeriem. Karte uzrādīja kādu kempingu pie ezera, diemžēl neviens ceļš mūs uz to neaizveda. Izlēmām, ka brauksim pa vienu ceļu, lai kur tas arī mūs vestu. Tā braucot pamanījām, ka cilvēki vēl staigā pa sētu un mudīgi sūtījām Danu ar Lāsmu noskaidrot, kur ir kāds tuvākais kempings vai telts vieta. Bet viesmīlīgie latgaļi mums atvēlēja savu pļavu pie ezera Skaists un pēc kartes ziņām mēs bijām nakšņojušas kaut kur Gribuļos :D sākām celt telti (nākamā rītā tā man atgādināja viduslaiku turnīru teltis) un sagaidījām otru mašīnu, mazliet kaut ko uzkodām un likāmies uz ausēm. No rīta nopeldējāmies ezerā, pabrokastojām, nojaucām teltis un devāmies uz Dagdu. Atkal 5catā. Protams, ka Lincītim pa ceļam bija jānofotografējas pie zīmes 70 (šī negantniece (zīme) tik bieži bija palēninājusi mūsu ieskrējienu!) :)) un tad jau mēs bijām Dagdā. Pirmais apstājāmies pie Lubānas pilskalna. Uzteicām dagdiešus, ka viņi seko līdzi tīrībai: bija redzamas daudzas atkritumu urnas un apkārt nemētājās atkritumi. Tālāk braucām uz Dagdas pilskalnu, kur ir arī parks, estrādīte un it kā arī Dagdas ala. Alu mums atrast neizdevās. Toties mēs atradām estrādi ar uzrakstu „Annas Dagdā” un kad diviem vietējiem cilvēkiem pajautājām vai viņi nezina, kur tur ir ala, viņi paraustīja plecus un teica, ka pa latviski nesaprot. Mēs visas bijām dzirdējušas par Ežezeru (salām bagātākais Latvijas ezers), bet nu mēs to arī redzējām un mēs ar Daigu pat tajā izpeldējāmies :) tālāk mūsu ceļš veda uz Pasieni, bet pa ceļam izrādījās, ka mēs brauksim garām galējam Latvijas austrumu punktam – Austras kokam. Tas bija vēl viens ķeksītis, kurš aizpildīts (mēs ar Danu un Lāsmu šogad jau bijām pie galējā rietumu punkta). Izlasījām uzrakstu „Draudzības kurgāns”. Tā kā nekas tāds iepriekš nebija dzirdēts, bija doma tur aizbraukt. Aizbraucām līdz kaut kādam šlagbaumam un sapratām, ka mēs netīšām varam kļūt par robežpārkāpējiem un tāpēc labāk griezām atpakaļ :)) Mūsu ceļš veda pāris kilometrus no robežas ar mūsu lielo kaimiņvalsti. Redzējām sagruvušas fermas, aizaugušus laukus, ezerus un kapus ik pēc laika. Izbaudījām grantētos ceļus (tādi tiešām vēl ir) un jauko laiku. Pasienes baznīcu varēja redzēt jau pa gabalu. Tā bij Aglonai līdzīga balta baznīciņa. Bet iekšā fantastiski skaista. Man personīgi tā patika daudz labāk nekā Aglonas bazilika. Pasienes baznīciņai bija rozā griesti ar fantastiskiem zīmējumiem. Baznīcu atjauno un tur bija stalažas, bet tas netraucēja izjust šī dievnama īpašo auru. Paldies, Lāsma, par ieteikumu tur aizbraukt :) Nākamā pietura – Zilupe. Mēs tiešām bijām Zilupē!!! Viens sapnītis ir piepildījies. Protams, ka Zilupes baltā zīme tagad ir safočēta ar katru no mums vismaz 2vās fotogrāfijās :D bet mazliet pirms Zilupes mēs redzējām tiešām garo kravas automašīnu rindu, kas gaidīja, lai šķērsotu Latvijas un Krievijas robežu. Tas bija iespaidīgi! Zilupē paviesojāmies vienīgajā (vismaz kartē uzrādītā) kafejnīcā ar reklāmas plakātu uz sienas – Čornije Bereti. Uzkāpām uz tilta, kas uzcelts pāri dzelzceļam un saņēmām aizrādījumus, ka tur fotografēt nedrīkst. Un tad braucām tālāk uz Ludzu. Starp Zilupi un Ludzu bija tādi forši pakalniņi, tik nepatīkami bija, kad pretī uz pilniem hodiem lidoja kravas mašīnas, pat mūsu limo sašūpojās! Iebraucot Ludzā ar mums notika atgadījums, mums pēkšņi priekšā izbrauca mūsu kompānijas otrā mašīna un mēs kopā gājām apskatīt Ludzas baznīcu un Ludzas pilsdrupas. Tur viena neliete kamene iekoda Danai kājā :x Tālāk ceļš mūs veda uz Rēzekni, kur aši apskatījām Latgales Māru, pilsdrupas un pils mazo maketiņu. Es ar uzcītību pildīju GPS (kartsvomena) uzliktos pienākumus un par tādiem es uzskatīju visiem darīt zināmu, ka tajā un tajā apdzīvotā vietā ir pasts un ja man karte parāda, kas vēl tur ir, tad arī tas tika visiem skaļi paziņots. Ja sākuma tā šķita kā parasta informācija, tad vēlāk tas kļuva pat smieklīgi un interesanti :) Mēs nekad nebijām domājušas, ka tāds izvērtīsies mūsu mājupceļš. Sākot apmēram no Varakļāniem līdz Jēkabpilij, mēs stāvējām un pabraucām garām starp 20 un 30 luksoforiem. Un tie visi darbojās katrs savā režīmā un parasti mēs tieši paspējām uz sarkano gaismiņu. Sākumā tas likās ļoti nepatīkami - bija jau pavēls un mēs dikti gribējām mājās, bet pēcāk mēs izdomājām visādas izdarības, lai īsinātu gaidīšanu pie luksofora: piem, konfektes izdabūšanu no trubiņas, fotografēšanos uc. Dažiem luksoforiem, sekojot bara instinktam, mēs pabraucām garām arī pie sarkanās gaismas, (cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks - to zinājuši pat senie grieķi) ;) Pirms Jēkabpils mūs sveicināja pamatīgs lietus - riktīga duša! Bet debess bija fantastiski skaista. No kaut kurienes parādījās arī saule. Reiz, kad mēs aizmugurē par kaut ko aktīvi apspriedāmies, priekšējās rindās noelsās un teica - tu redzēji!! Izrādās, ka mūsu mašīnai gar priekšu noskrējusi viena stirna - ekstrēmiste. Laimīgi, ka tikai gar.. Tā mēs braucām mājās, debesīm pamazām satumstot, un saule mierīgi mūs sveicināja noslēpusies aiz Rīgas tiltiem un panorāmas :) Mājās biju ap 22, fantastiski atslēgusies no ikdienas un patīkami sagurusi. Protams, ka Ruu to tā neuztvēra. Viņš vēl ilgi turpināja uz mani ņurdēt (savā kaķu valodā) un neizlaist mani no sava redzesloka. Tai vakarā man pārsteidzošā kārtā izdevās sabojāt savu veļas mašīnu, un nākamā dienā sataisīt :D Ceļojuma bildes kopīgi tika skatītas pie pašu gatavota suši. Arī tas bija fantastisks pasākums! :) Paldies meičas, tie bija superdruper labi pasākumi! :)

Rīga – Zilupe 20 minūtēs?

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem