Tenerifes tumšo smilšu pludmales

  • 4 min lasīšanai
Pirms kāda laika man bija lieliska iespēja pabūt 5 dienas paradīzē, tad nu lūk, spilgtākie iespaidi...Ļoti daudzi izdzirdot par Kanāriju salām uzreiz iztēlojas dzidri zilu ūdeni, saules sakarsētas zelta smiltis un palmas...Par palmām būs pareizi teikts, bet par smiltīm gan būs jāmaina priekšstati, kas man sākumā arī izraisīja pārsteigumu. Dabīgā Tenerifes pludmaļu smilšu krāsa ir tumši pelēka, jo gadsimtu gaitā tās ir sajaukušās ar vulkāniskajiem iežiem. Tomēr ir arī kāda vieta, kur ir speciāli vestas un sabērtas smiltis un izveidota balto smilšu pludmale. Interesanti, ka visas 7 salas savā starpā atšķiras, gan ar augu variācijām, gan klimata apstākļiem. Tieši Tenerifes daba šķita augu pārbagāta – dažāda veida palmas, strelīcijas ( salu grupas simbols), lielāki un mazāki dažādas izcelsmes zaļumi un koki ( lauru lapu koki) visās malās...Tomēr patiesībā zeme ir ļoti akmeņaina, augi ir speciāli jākultivē un pārsvarā viss tiek mākslīgi stādīts un iekopts. Problēma ir saldūdens ieguve, jo saldūdens krājumi ir tikai nelielos avotos, tāpēc tas tiek importēts no kontinenta. Jau ierašanās vakarā sastapos ar hoteļa apsaimniekotāju nevērību. Izrādījās, ka mums paredzētā 2+1 istabiņa tika remontēta, visur bija noklātas plēves un vannas istabā ūdens arī nebija. Tad nu laimīgas sagadīšanās dēl, mūs izmitināja vienā no labākajiem hoteļa apartamentiem ( 4+1), kur bija kopā 3 istabas un 3 balkoni ar skatu uz okeānu, kā arī uz pilsētu un iekšpagalmu. Jaunākie salas iedzīvotāji savu aktīvāko ikdienas dzīvi uzsāk tieši nakts stundās, notiek lielā tusēšanās un iepirkšanās. Veikalos pārdevējas ir ļoti smaidīgas un uzreiz sasveicinās. Kā jau spāņi, viņi ir ļoti nepacietīgi, atraktīvi un viņiem normāli skaitās pārvietoties pa centru ar auto 100km/ h ātrumā. Tūristiem ir iespējas izvēlēties ekskursijas pašiem, protams, par to atsevišķi jāmaksā, kas nemaz nav lēts prieks. Būtiski ir apskatīt salas kalnus ( novecojuši vulkānu krāteri), kā arī vēljoprojām darbojošos el Teides vulkānu, kas ik pa laikam salas vulkānisko iežu laukumus papildina ar jauniem izmešiem - pelniem un gāzi. Visapkārt vulkānam ir sakaltušas lavas lauki, bet to virskārtējais slānis sāk noplicināties, jo tūristi piesavinās vairākus lavas gabaliņus kā suvenīrus un var parēķināt, ja katru gadu salas apmeklē aptuveni 7 miljoni cilvēku un visi vēlas paņemt līdzi dažus eksemplārus... Ceļojums iesākās ļoti daudzsološs, bet man vēlme apskatīt kalnus tuvāk apsīka, kad sajutu sliktu dūšu - tas pateicoties serpentīna ceļa līkločiem. Pusceļā bija iespēja atpūsties no sēdēšanas autobusā un tajā brīdī es sev nosolījos, ka nekad vairs uz kalniem nedošos, jo sajūtas bija briesmīgas un neko no gida stāstījuma arī nespēju uztvert. Kalnos vietējie darina arī skābus vīnus un no palmām iegūst liķierus. Bija iespēja degustēt vīnus un redzējām arī banānu plantācijas. Jāpiebilst, ka tik garšīgus banānus es savā mūžā nebiju ēdusi! Tie bija mazi, strupi, bet ļoti saldi un aromātiski. Banāni ir arī viena no galvenājam eksportprecēm Tenerifē. Īpašās vietās aug kaktusi uz kuriem ir parazīti, savukārt tos senāk ievāca un apstrādāja saberžot. Vēlāk ieguva vienu no pirmajām dabīgajām violetajām krāsvielām. Gids arī parādīja, kā tas darbojas un patiešām, iegūtā krāsa bija skaisti tumšvioleta un saulē izskatījas, ka tai ir arī mirdzums. Ļoti iespaidīgs bija Loro parks. Ļoti plašs un sakopts zoo dārzs ar lielāko papagaiļu kolekciju pasaulē ! Tūristiem tika rādīti arī bezmaksas delfīnu, jūras lauvu, papagaiļu un bruņurupuču šovi. Iespaidīgās bija arī rijīgas, resnas, košas zivis, kuras zibenīgā ātrumā parādījās nelielā dīķī, kad tūristi tām iemeta kādu maizes gabaliņu. Vakara noslēgumā bija iespēja baudīt vakariņas spāņu stilā. Mūs informēja, ka spāņu vakariņas ilgst divas stundas – visi dzied, runā, stāsta jokus, bet nedomāju, ka ēd tik daudz! Cienāja ar dažādu veidu desām, sīkstu, asiņaiņu gaļas gabalu, cāļa zupu, skābām zemenēm ar putukrējumu un vīnu vai alu, pēc vēlmes. Un vēl ir jāuzmanās no mērcītēm. Neuzmanīgākie tūristi pieraduši visu nogaršot lielākos apmēros pārvērtēja to efektu un tas beidzās ar nerimdināmām dedzinošām sajūtām. Ēdienkarte bija sastādīta, ievērojot tradicionālās vietējo ēdienu pagatavošanas receptes. Interesanti, ka vieta, kurā vakariņojām lielā mērā stila ziņā atgādināja “Lido” . Iespaidīgs skats bija pusnaktī dodoties mājās. Visas kalnu pakājē esošās mājas bija izgaismotas un,uzpūšot mainīgajam vējam, nostāk skatoties, šķita, ka zvaigznes ir turpat līdzās. Bija iespēja apskatīt arī blakus salu La Gomeru. Šī sala ir diametrāli gandrīz apaļas formas un viegli apbraucama pāris stundās. Šeit dzīvojošo seno salu iedzīvotāju dzīvesvietas šķīra kalni, tāpēc senāk tika radīta īpaša svilpotāju valoda. Šobrīd to prot tikai daži cilvēki pasaulē. Biju arī lieciniece kā viņi sapratās un izspēlēja dažādus jokus ar tūristiem, sazinoties tikai šajā valodā. Kopumā šajā salā nepameta vientulības un pagraba sajūta, jo mājokļi bija celti vecā stilā un apkārt valdīja īpatnējas smaržas. Šeit ir arī Kolumba muzejs, kas gan īpaši neizcēlas un pārējo trūcīgo mājiņu fona. Ir pierādījumi, ka šī ir bijusi Kolumba pēdējā pieturvieta pirms došanās uz Ameriku. Salas vidienē daudzās vietās redzamas tā sauktās “terases” – milzu zemes pakāpieni, kuri ir cilvēku roku radīti ( pirmie to veica salas pirmiedzīvotāji – guanči). Terases nepieciešamas, lai lietavu gadījumā visi iekoptie augi netiktu aizskaloti. Vietējie ir pieraduši pie tūristu vēlmēm apskatīt viņu iedzīvi, taču silti iesaka līdz ar vakara stundām pamest salu un likt viņus mierā. Kādā no atpūtas dienām mums “paveicās”un varējām pārliecināties par dabas untumiem. No Sahāras tuksneša( Āfrika no tuvākās salas atrodas nieka 120 km attālumā) tika atpūsta neliela smilšu vētra un kādas 2 dienas gaisā varēja just dūmaku, un brīžiem nelielu acu asarošanu. Vēja ietekmi varēja novērot arī pludmalē, kur viļņi pieņēma lielus apmērus. Labi, ka tad nekas nebija zināms par cunami postu, citādi uzreiz pieļautu domu doties mājās. Vienā vakarā vēlējāmies redzēt arī kādu saviesīgu pasākumu. Devāmies uz vietējo kultūras namu. Saradās daudzi vietējie kungi smokingos un dāmas vakarkleitās. Domājām, ka droši vien šī ir tāda varena vietējo izrādīšanās un kārtējais saviesīgais vakars. Kādu brīdi visi apsveicinājās un tad devās iekšā un mēs, protams, ar viņiem, jo tieši tajā brīdī bija jāsākas koncertam. Oficiants pienesa smalkas uzkodas un vīnu, arī mums piedāvāja un mēs neatteicāmies. Tikai nevarējām saprast, kāpēc ir rezervēti arī galdi milzu zālē, lai gan par tiem nebijām samaksājuši, jo par ēdināšanu gādāja mūsu hotelis atsevišķi. Pēkšņi izdzirdējām, ka bārmene sarunājas ar kādu krievu valodā. Jautājām, kad tad sāksies koncerts un izrādījās, ka mums jau bija jābūt pavisam citā zālē, bet par norādēm gan viņi nebija padomājuši. Nejaušības pēc ietusējām spāņu kāzās!!! :))) Un lai gan viesi dīvaini ik pa brīdim skatījās, tomēr nejautāja par mūsu piederību un mēs būtu arī tālāk devušies līdzi. Paredzētajā šovā bija dažādi jau redzēti cirka mākslinieku triki, bet vislielāko iespaidu atstāja dejotāju sniegums, lieliski papildinot karstasinīgās un ritmiskās spāņu melodijas, klabinot kasteņetes. Lai gan Tenerife bija burvīga vieta, tomēr bija brīži, kad ātrāk gribēju atrgiezties mājās. Tā, piemēram, kādā reizē vakariņojot elektrība pazuda un raustījas vairāk kā 13 reizes ( skaitīju līdzi). Vācu tūristi pat izgāja ārā un norādīja uz vēl darbojošos vulkānu. Tā nu tas ir, ka nevar paredzēt, kurā brīdī var notikt izvirdums, taču vietējie par to neraizējas un cer, ka viņu dzīves laikā tas nenotiks. Bija ļoti žēl pamest Tenerifi, tomēr, paceļoties gaisā ar lidmašīnu bija arī liela atvieglojuma sajūta, jo varēju vulkānu skatīt no augšas labā attālumā un pamāt tam un visai salai – !ADIOS!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais