Skrīveru dendroparks – skaistums Daugavas krastā
|
Ekskursijas no Rēzeknes un pa Rēzekni
|
Blakus Daugavpils-Rīgas šosejai (aptuveni 80 km no Rīgas) atrodas Skrīveru dendroloģiskais parks, kurš ieguva šo statusu padomju laikā. Tai laikā parks bija Salaspils botāniskā dārza struktūrvienība, un tagad tas atrodas VAS „Latvijas valsts meži” pārziņā. Parka vēsture aizsākusies XIX-XX gadsimta beigās, kad augstā un ļoti gleznainā Daugavas krastā Remershofa (tagad Skrīveru) muižas īpašnieks Makss fon Siverss uzbūvēja sev jaunu pili tai laikā modernajā neoromānikas stilā.
Diemžēl parka vēsture izrādījās ļoti īsa. 1881.-1887.gados būvētās pils telpās 1905.gadā izvietojās Vidzemes muižniecības „Selbstschutz” organizācijas štābs, ko beigās ieņēma un nodedzināja sacēlušies zemnieki. Tāpat kā daudzi citi muižu īpašnieki, arī Makss fon Siverss saņēma kompensāciju un atjaunoja savu pili, tomēr Pirmā Pasaules kara laikā pils ievērojami cieta no vācu artilērijas šāviņiem. Pirmās neatkarīgās republikas laikā no pils bija atlikušas tikai drupas, bet 30.-jos gados tika pieņemts lēmums to nojaukt, jo Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis pavēlēja novākt visas drupas, kas atrodas valsts nozīmes šosejas malās. Kā agrāk izskatījās Skrīveru pils, mēs varam aplūkot tikai vecās fotogrāfijās, kas apkopotas galvenokārt projekta „Zudusī Latvija” ietvaros.
No greznās pils pāri palicis tikai torņa fragments, daļa no balkona un kāpnes. Turklāt ar kāpnēm saistīta kāda oriģināla leģenda. Kad pils būvniecība jau gāja uz beigām, no meža iznācis kāds sirms vīrs – meža gars un pareģis. Viņš pareģoja, ka pilij paredzēts ļoti īss un traģisks liktenis, jo pils kāpņu būvniecības laikā vairākās daļās tika saskaldīts un aizvākts upurakmens. Tieši tāpēc pils drīzumā tiks sagrauta, bet kāpnes pie tās stāvēs mūžīgi, lai būtu kā mācība pārējiem.
Īpašu uzmanību izpelnījies arī pats pils īpašnieks. Saskaņā ar Vikipēdijas datiem Maksimilāns Frīdrihs fon Siverss (Friedrich Maximilan Oscar Freiherr von Sivers) ir dzimis 1857.gada 16.oktobrī Tērbatā (tagadējais nosaukums – Tartu). Viņš apguvis zooloģiju, dendroloģiju un ekonomiku Tērbatas universitātē. Bijis Rīgas apriņķa deputāts, Vidzemes landrāts. Savulaik aktīvi cīnījies par Kurzemes un Vidzemes pievienošanu Vācijai. Miris no plaušu karsoņa Lībavā (tagadējais nosaukums – Liepāja) 1919.gada 9.janvārī. Kopā ar dārzu arhitektu baronu Valteru fon Engelhardu (Engelhardt) Skrīveru muižā dibinājis pirmo un tai laikā vislielāko dendroloģisko parku Baltijā, kurā tika savākta kolekcija no 679 eksotiskām koku un krūmu šķirnēm. Šodien parkā sastopami aptuveni 250 eksotu veidi.
Veidojot parku, Makss fon Siverss ievērojis vairākus pamatprincipus. Pirmkārt, dendrārija teritorija sadalīta 19 ģeogrāfiskos - dendroloģiskos apgabalos, kas pārstāv Ziemeļu puslodes mežu, 300 km no polārā loka. Otrkārt, koku un krūmu dēsti izaudzēti no sēklām, kas iegūtas no šo augu augšanas vietām. Treškārt, koki un krūmi stādīti pa grupām, kādas tās sastopamas savā dzimtenē. Parkā vēl joprojām iespējams redzēt šo dalījumu. Piemēram, labajā pusē no kāpnēm, kas sastāv no 66 pakāpieniem un savieno divas parka terases, atrodas Kaukāza reģions, kreisajā pusē – Dunajas ielejas reģions.
Starp citu, parka apakšējā terase ir saglabājusies daudz sliktāk, jo 1939.gadā sakarā ar Ķeguma HES palaišanu Daugavā par vairākiem metriem cēlās ūdens līmenis, un koki ļoti cieta palu ūdeņu un ledus dēļ.
Parks izveidots angļu stilā, un brīžiem šķiet, ka parks plūstoši pārgājis mežā vai, otrādi, mežs ielauzies parka teritorijā. Tomēr jebkurā gadījumā nepamet sajūta, ka tūlīt pat uz taciņas satiksi dāmas elegantās, garās, baltās kleitās ar baltiem mežģīņu saulessargiem. Arī ļoti vecie, sazarotie koki un mākslīgi izveidotā ala rosina uz romantisku noskaņojumu.
Skrīveru dendroloģiskajā parkā es šovasar pabiju divas reizes. Pirmā reize bija kopā ar skolēnu autobusu pa ceļam no Kokneses viduslaiku pilsdrupām, braucot uz uzņēmumu, kas ražo neparasti garšīgo mājas saldējumu, tāpēc viss notika virspusēji un ļoti ātri. Tomēr nevarēja neievērot strūklaku parka centrālajā alejā. Strūklaka šeit atrodas kopš Siversa laikiem – kopš 1897.gada. Ūdens strūklakai pienāca no Kalnamuižas ezera, kas atrodas 17 metrus virs augšējās parka terases līmeņa. Pati strūklaka atrodas 17 metrus virs Daugavas. Pārsteidzoši patīkami bija redzēt darbojošos strūklaku, tā sakot, ne pārāk apmeklētā vietā.
Otrā reize bija pa ceļam uz Jūrmalu, braucot ar mašīnu… tāpēc bija iespēja pastaigāt pa parku daudz pamatīgāk. Aizgāju līdz Šulca aplim, kas ir speciāla vieta jāšanas nodarbībām. Nosaukums saistīts ar agrākajiem īpašniekiem Šulciem, kuriem šīs zemes piederēja laika posmā no 1736. līdz 1853.gadam. Tieši šeit fon Siverss novietoja Latvijas reģionu, un apļa centrā aug tikai vietējie koki un krūmi.
Neliela atpūtas lapenīte parādījās vien nesenos laikos, kad dendroparks pārgāja valsts mežsaimniecības pārziņā. Parka izkārtne ir redzama no šosejas, līdzās atrodas neliela asfaltēta stāvvieta, tualete un atkritumu konteiners. Parka apmeklēšana ir bezmaksas.
Un vēl daži fakti, kas iegūti, sērfojot Interneta plašumos. 1937.gadā būtisku kaitējumu dendrārijam nodarīja virpuļviesulis, bet īsta katastrofa notika 1939./40.gada ziemā, kad temperatūra nokritās līdz -42º. Gāja bojā ļoti daudzi augi, kas nebija izturīgi pret tik lielu salu. 1944.gadā vācu armija gandrīz pilnībā izcirta apakšējo terasi.
На русском языке: Скриверский дендропарк - красота на берегу Даугавы