Brauciens uz Odessu 2006.jūnijā!

12.09.2008
22 min lasīšanai
64 foto

(ar riteni no Ļvovas uz Odessu pa Rumānijas pusi) 19.jūn. 2006 pr. Diena izvēršas par tādu diezgan stresainu dienu – līdz 13.00 ir jāizdara viss iespējamais. Jo vairāk jo labāk, jo pēc tam jau es sēdēšu autobusā uz Ļvovu un varēšu tikai kādu brīdi vēl kādam pazvanīt. Aizvedu draugam (Valtam) somu ar labajām drēbēm, jo viņš uz Odesu brauks vēlāk kā visi normālie – ar vilcienu (Odesā notiek SEFER vasaras skola). Pēc tam vēl cenšos aizskriet uz veikalu nopirkt velocimdiņus, jo vecie ir palikuši mājās – Ogrē. Pa ceļam jāieskrien vēl tirgū – rupja maize, balta un cepti lazdu rieksti, kā arī rozīnes. Dzīvoklī vēl cenšos sapakot somu, un paralēli ar SonicStage, kas izrādās ir diezgan lēns, sarakstīt dažus MiniDiskus. Teju teju jau jāskrien, bet nu mūzika ceļā arī ir svarīga! – Aiznesos uz autoostu. Autobuss ir ideāls – liels ar pamatīgu bagāžnieku – mans ritenīts tur neizjauktā veidā pat iet iekšā un pat vertikāli. Jāsaka paldies firmai „OLIPMP”. Vēl piecas minūtes līdz iziešanai nolemju izmantot tirgus apmeklējumam – ir zemenes! Nez kāpēc, tikai jau autobusā visi mani gaida? Bet braucēju nav daudz – kādi 10-12 tāpēc ātri vien ieņemu aizmugurējo solu rindu ar cerību, ka tur varēs izstiepties. Un tā nu sākas mans ceļš uz Odessu! Plāns ir no Ļvovas uz Odessu braukt ar riteni. Ceļu vēl neesmu izdomājis, tur ir vairāki. Zinu, ka no Ļvovas līdz Odessai ir kādi 720.km, bet tad jau redzēs kā būs, jo man Odessā ir jābūt tikai 26.jūnija rītā – ir gana laika. Un gan jau arī kādi transporta līdzekļi ar tur ietās, ja nu kas! . Pusotra stunda autobusā, lielā tukšā, Un galvenais, ka klusā. No vidusdurvīm iesākot līdz galam Esmu viens. Sēžu tur un šur un Galu galā – pašā galā. . Ir ko lasīt, jo nav kur steigties un Ceļā jābrauc pāris stundu desmiti. No lasāmā ir Rīgas Laiks, J.Griškovecs Un daudz vēl lapas kopētās Par hasīdiem un mūziku. . Bet te, kas tas: Autobusā manā klusā atradies ir video! . . Protams – lauzītajā visiem zināmajā vecajā KS-video izloksnē sākās apraide pa visu autobusu! Nu nav jau tā, ka es neskatītos, vēlāk jau tāpat nebija ko darīt – skatījos un lamājos. Bet skatījos! . Pirms tam vēl ar savām brīnumjaukajām austiņām (mazas un ar nosaukumu Sony) klausījos kaut ko muzikālu un grimu kaut kādā eiforijā: . Mazliet eiforijas un Saules Līdzi autobusam vakars iet. Tur tālumā un dažkārt ar ļoti tālu, Mežu ēnu veidotās un gaiši zili lūkotās Līnijas par horizontu sauc. Tās iet uz augšu leju, tuvāk tālāk, Kā manas domas viļņojas. Un tāpat kā ēna, Horizonts mans vienmēr pastāvēs! . Iespējams, ka tas no Saules, Negulētas nakts vai naudas. Tas viss, kas tur aiz loga Atpakaļu lēni slīd: Gari priežu puscaur redzami un pilni, Meži, meži soļo brīžiem skrien. Apžogotas mājas, sētas – te aiz loga Tur aiz lauka, priežu meža ielokā. Citkārt arī ciemu ciemi Ielejās un kalnos rādās, Bet drīz jau krēslo, tumšo, Viss aiz loga lēnām zūd.. . Tad arī liekos savā guļammaisā un nostiepjos kā striķis uz busa grīdas galu galā. Un ik pa brīdi kaut kur jāpieceļas, lai parādītu pasi. Nu tāda padulla nakts, jo grīda mazliet silta, cieta un diezgan drebelīga. Labi, ka bija spilventiņš! Nobrauktais attālums - 0 km; Braukšanas laiks - 0 h:00 min; Vidējais ātrums - 0 km/h; Maksimālais ātrums - 0 km/h; . 20.jūn. 2006 otr. No rīta, izkāpjot no autobusa, process notiek tik lielā steigā, ka ķeru grābju visu pa galvu pa kaklu. Pēkšņi balss saka, ka esam galā, un lūdz atbrīvot autobusu, un tas viss tik pēkšņi, ka liekas, ka laikam būšu gulējis. Un nevarētu jau būt brīnums, jo biju ielīdis guļammaisā un izstiepies zem pēdējās krēslu rindas. Un nebija jau ar tik viegli pagulēt – krēslu rindas bija tik cieši tuvas viena pie otras, ka tikai pagriežoties uz sāniem varēja ielīst un apgulties (ar pleciem pa priekšu) kā arī tāpat – izlīst un piecelties, lai parādītu pasi. Kad izkāpu – bija trīs somas: viena, kuru stiprināju uz aizmugurējā bagāžnieka, otra ir parastā mugursoma, kuru liku uz priekšējā bagāžnieka un uzmetu elastīgo cilpu, bet trešā, kura vispār nebija domāta ņemšanai līdzi, paņēmās, jo tur bija drusku ēdamais. Nu vienuvārdsakot – kaut kā muļķīgi – tā trešā soma galīgi maisīja, bet tās saturs savukārt bija izcili vērtīgs: • puskukuls Jēkabpils rupjmaizes; • viens baltais; • divi tunči konservā; • margarīns un siers; • vēl kāds tomāts gurķis; • rozīnes un lazdu rieksti apceptie. To trešo somu liku uz muguras – bet tas nav prātīgi. Bet te, kāmēr es tur vēl atstatus kārtojos, redzu kā aiziet mans autobuss un tad man liekas ka es esmu kaut ko tur atstājis – Brillītes. (Braucot ar riteni ir ļoti svarīgi, ka tādas būtu, jo savādāk ir jāstājas gandrīz ik pēc kilometra un kaut kas jāknibina no acīm laukā). Autoostā vēl mēģinu noskaidrot uz kurieni ir tas aizbraucis, man pasaka kādu adresi, bet blakus stāvošais taksometra šoferis man piedāvā savus pakalpojumus – turp un atpakaļ pa kādiem 10 eiro. Es viņam prasu lai pasaka ceļu, jo pats varu aizbraukt, bet nē izrādās es to nespējot atrast, tas atrodas pilsētas malā, un nekādīgi – pat virzienu nespēj man parādīt. Neko, paraustu plecus un dodos pats meklēt ar visām trim somām. Tā nu ir Ļvova. Viens vienīgs bruģis – sviests un brīžiem augšā lejā – besis! Augšā uzbraukt jau ir Oki, bet lejā, kad normāli ripināt nevar – baigais bruģis – visu laiku ir jābremzē, un tas bojā gan stīpas, gan deldē bremžu klučus. Pēc kāda laika kaut kur esmu aizkratījies – itkā kaut kāds autobusu parks tas varētu būt, bet drīzāk izskatās pēc veco, padomju autobusu kapsētas. Besis, jo ir arī karsti. Aizbraucu uz centru un bankomātā izņemu naudu (200 grivnas). Nezinu, vai pietiks, vai nē, bet iesākumam. Tagad meklēju i-netu un veloveikalu! Pirmo atrodu – otru nē, bet tādos normālos sporta preču veikalos brillītes maksā krietni vairāk nekā esmu naudu izņēmis. Pēc pasēdēšanas tīklā un draugos, piestāju pie ielas stūra, kur ir izliktas simtiem līdzīgu saulesbriļļu. Un cenas ar ir Ok: 25 – 35. grivnas – vienas nopērku – tādas, lai skatoties caur pieri nebūtu baigā šķirba. Tā kā esmu jau mazliet izbesījies, pārkarsis un noguris – meklēju tuvāko ceļu ārā no pilsētas uz kādu ciema pusi – Rogatina. Kad parādās pirmās pļavas – piestāju, lai patukšotu to muļķīgo somu, kas man atrodas uz muguras un stipri to sviedrē. Paēdu siermaizes ar margarīnu smērētās un kaut ko vēl. Tas siers jau ir galīgi mīksts un jau tākā mazliet slikti metās – bet nu jāapēd ir, ārā jau nemetīs! Tālāk braucu tālāk! Visu dienu kratos pa to ceļu – jāsaka, ka ceļš ir sūdīgs – īpaši ja brauc ar riteni. Nu apmēram visi Ukrainas ceļi ir līdzīgi – ļoti rupjš asfalts – daudz lāpīts, un līdz ar to ļoti nelīdzens. Ja brauc mazliet ātrāk – sāk mētāt uz augšu leju – riteņi raujas nost no ceļa. Plus vēl tas karstums – riktīgi cepina, lai gan braucu tikai ar T-kreklu. Un pa dienu ap 16-tiem jau sāk nākt miegs. Vienā krustojumā apstājos, lai vienam pajautātu vai šis ceļš ir īstais. (Jāsaka, ka šad un tad man nav bijusi īsta pārliecība par ceļu pareizību, taču man jau nav kur steigties – ir laiks – un gan jau kaut kur tas ceļš ar aizvedīs). Vīrs pirmkārt sniedz roku – sasveicināmies, un tad sāk stāstīt ceļu. Pastāsta, ka nākošajā krustojumā man būs galvenais ceļš, ka citiem, kas brauks no sāniem vajadzēs apstāties un mani palaist. Un man vajag braukt taisni un nevajag nogriezties, bet krustojumā man būs galvenais ceļš. Tātad redzi? Un rāda tālumā uz kādu mašīnu un stāsta, ka tur tai krustojumā man būs galvenais ceļš un man būs ... Tā man šai karstajā dienā kāds vīrs apmēram 5.minūtes stāstīja, ka man būs galvenais ceļš un ka man jābrauc ir taisni. Laikam viņš nedaudz atkārtojās, bet tas labi – es braucu un zināju, ka man ir galvenais ceļš. Un ne tikai, ka man ir galvenais ceļš, bet, ka galvenais man ir ceļš. Pa ceļam pāris reizes apstājos un atvelku elpu – ceļš tāds ne visai, bet braukt var. Un paralēli tam kārtīga saule. Kad iebraucu Rogatinā, domāju nosnaust, jo baigais sagurums (pulkst ir ap 16-tiem). Apskatu savas riepiņas – nu nav jau nekas spīdošs – abas Michelin riepiņas 622-28. Aizmugurējā ir tikko pirkta, bet ar tādu palielāku „dirku”, kuru uztaisīju Latvijā tai dienā, kad nopirku. Vispār biju pilnīgi šokēts par to, jo riepiņas parasti neplīst un neduras. Ja nu ir kādreiz kaut kas tāds, tad tā tiešām ir traģēdija un tām seko lielās pārdomas par ko man tādas ciešanas, ka jāņem riepa un kamera nost un jālīmē. Nu, lūk, aizmugurējā vēl ir Oki, bet priekšējā, kura jau ripo otru sezonu, jau izskatās diezgan plika un sagraizīta. Ne tik traki sagraizīta, ka caurumi būtu lieli, bet tādi mazi griezumi, kuri nav tikuši līdz kamerai. Taču daudz! Pilsētā, kafenē paņemu ekspresso un Bāc – tāda enerģija, ka atmetu visus plānus par gulēšanu un dodos tālāk! Uz pievakari iebraucu Ivano-Farnkovsk – tur riktīga rosība. Braucu pilsētā pēc deguna un uzdūros tirgum, kurā nopērku burkānus, gurķus un divus greipfrūtus, no kuriem vienu es pazaudēju neatgriezeniski – otru atgriezeniski. Mazajā celefāna maisiņā kas bija pakārts uz stūres ātri parādijās caurumi un šie izripoja. Dabūju griezt apkārt un braukt pakaļ, taču otrs greipfrūts bija izripojis jau kaut kur krietni ātrāk. Daba te diezgan pauguraina un apdzīvota. Ceļa malā parasti ir paplata zemes josla, kura atdala ceļu no mājām, un parasti pie māju sētām paralēli ceļam ir krēsliņi uz kuriem sēž vai nu pavecāka gadagājuma ļaudis vai arī bariņš bērnu un vaktē šai zemes strēmelē ganošos lopiņus – govis, kazas, pīles vai vistas. Nu citiem vārdiem sakot – īsts lauku aromāts. Jāatzīst, ka arī asfalts dod savu, diezgan spēcīgu aromātu – ož pēc dzelzceļa un eļļas. Taču, kad kāds pabrauc garām – tad arī nosmird pēc gāzes. Vakarā kad jau ir palicis tumšs ir tikai ciemi, ciemi, ciemi, un man ausīs visu laiku skan: Mazā sirmā kumeliņā Jāj pa ceļu pasaciņa. Jāj un jāj un neapstāj – Zemes virsū nav tai mājas. Beidzot kaut ko atrodu – mitrā pļavā meža ielokā, lai nevar mani no šosejas redzēt. Uzceļu telti (mazā vienvietīgā lielveikalu telts, kas maksāja kādus pāris latus) un vakariņas papusei iesēdies teltī, ēdu rupjmaizi ar tunci konservā un gurķi. Sīki mošķi kož kājās. Pēc tam teltī mobilā tel. gaismu uzspīdinu uz kājām un sākas panika – iekodušās ērces! Laikam jau vienu biju noplēsis ar otru kāju. Riktīga panika – nezinu ko darīt. Domāju, ka nu viss. (Neesmu ne potēts, ne kā). Ienāk prātā ideja, ka jāceļas augšā un jābrauc uz slimnīcu, bet kur te kāda slimnīca mežā nakts vidū. Atceros par Visaugstāko un noskaitu lūgšanu. Nosmērēju visu kāju ar jodu un liekos gulēt, jo saprotu, ka neko citu prātīgu es nevaru izdomāt. Tad jau rīt manīs – gan jau kaut kā līdz ceļam tikšu un tur varēs lūgt pirmo palīdzību. Nobrauktais attālums - 186 km; Braukšanas laiks - 10 h:33 min; Vidējais ātrums - 18 km/h; Maksimālais ātrums - km/h; . 21.jūn. 2006 tr. Pulkstenis jau zvana ap 8-ņiem, bet biju jau pamodies pāris reizes agrāk. Pieceļos ap 10-tiem, (izrādās nekas nav – esmu vēl vesels un vakardienas panika jau pazudusi) sataisos un kādā kafenē pie ceļa uzēdu saldējumu un iedzeru kafiju. Kafejnīca galīgi bezgaumīga – baltu ķieģeļu mājele ar vienīgo aicinājumu kādām vientuļām fūrēm piestāt iedzert dienišķo kafiju. Piepumpēju pie reizes cietāku riepu un ieeļļoju ķēdi. Pirms pilsētas Kolomija satieku velosportistu grupu, kuri ar šosejniekiem trenējas. Nedaudz samazinu ātrumu, sagaidu un braucu tālāk ar šiem. Pilsētā ienesamies normālā braukšanas ātrumā un paspēju tikai uzmest pāris skatu šurpu turpu, taču, kad esam centram izbraukuši cauri – šie nogriež un tā kā atpakaļ uz centru vairs neliekas prātīgi braukt – braucu tālāk uz Černovci. Ceļā visu laiku domāju par vakardienas ērcēm un manām kājām. Tai vietā – baigi sarkanā pumpa, tāpēc nolemju iebraucot pilsētā meklēt slimnīcu. Černovci pilsētā atkal ir viens vienīgs bruģis un milzīgs reljefs, kas dikti tracina, bet tai pašā laikā – piedod pilsētai īpašu skaistumu, raksturu un dinamiku. Kad esmu caur daudzu cilvēku aptaujāšanas atradis slimnīcu, jeb slimnīcas dārzu (dikti atgādina Stradiņa slimnīcas teritoriju) dodos iekšā un vienā no korpusiem kaut kādi nokļūstu pēc adresāta. (Vispār tur ir tāds paliels haoss – ne norādes ne nekas – kaut kādi korpusi, koridori un durvis. Durvis parasti visas ir vaļā – var mierīgi virināt un meklēt kādu cilvēku šajos labirintos, kas drīzāk atgādina kādu pamestu kara objektu, kas remontu ir piedzīvojis tikai uzcelšanas brīdī.) . Dialogs ar ārstu: - Sveiki mani vakar sakoda tie mazie kukaiņi, kas dzīvo mežā (es nezināju kā krieviski ir ērces)! - Nu? - Nu kā – viņas taču ir slimas? Mums viņas visas ir slimas un visiem ir jāpotējas! - Un kāpēc tad jūs nepotējaties? - nūūū.. - Mums viņas nav slimas. - Bet man uz kājas ir sarkans plankums! - Nu tad ejiet pie alergologa! Tā aptuveni beidzās mūsu dialogs un izgājis no mājas meklēt citu māju ar to alergologu, izbesījos un braucu prom. Pakūlos vēl nedaudz pa centru – ieraudzīju milzīgu sētu ar uzrakstu Universitet, un aiz tās ļoti skaistas ēkas un baznīcas (izbijusi bīskapa rezidence, kurā tagad ir universitāte un kura vispār netaisās šķirties no šīm telpām, jo uz jautājumu kāpēc jūs neatdodat šīs ēkas pēc adresāta? Baznīcai? Atbilde ir izcila – kurai baznīcai? Tā baznīca ir sašķēlusies, bet tad kad atkalapvienosies – atdosim!). Kaut kur tuvumā kādā picērijas pagrabā ko ieēdu un taisos prom no Pilsētas. Maldoties ārā un meklējot īsto šoseju apjautājos vienam 35-45.g. vecam pakalsnam vīrietim par virzienu. Sākam runāt kas un kā un izrādās, ka šis ir fūrists un saka, ka caur Moldovu man nesanāks braukt, jo tur vajagot vīzu. Rau, viņa drauga sieva ir no Rīgas un viņai vajag vienmēr vīzu. Man kaut kas tāds pat sapņos nebija rādījies, ka mani kaut kur var nelaist iekšā, un tāpēc doma noskaidrot par to vai manis apceļotajām zemēm ir vajadzīga vīza vai nav – pagaisa vēl nemaz neparādījusies. Jopcik! Ko nu? Biju jau tā saplānojis, ka Moldovai braukšu taisni cauri, bet tagad nekā. Ko darīt? Braukt pa Ukrainu – neliels līkums, jo esmu jau netālu no Rumānijas, bet piedzīvotā ceļa (asfalta) kvalitāte bija tāda, ka šo domu uzreiz atmetu. Tātad atliek braukt taisni lejā (t.i. uz Dienvidiem) un cerēt, ka tai Moldovai var apbraukt apkārt. Vismaz kartē tik pat cik daļēji tā izskatās, tā arī neizskatās. Nu neko – jāmin! Sanāk uzbraukt tādā kā kalnā, lai vēlreiz atskatītos uz pilsētu un vakara saulrietā un tai sekojošajā blāzmā dotos Rumānijas virzienā. Taču lai kā arī gribētos pavērot saulrietu, liekas, ka ir jābrauc uz priekšu un saulriets jāatliek uz citu reizi. Rumānijas robeža nav tālu, taču to, ka tā atradīsies tik tuvu arī nebiju domājis. Vienu brīdi sākas plašs 5-joslu ceļš un priekšā robeža. Uz robežas esmu jau tumsā. Iznāk daži jauni robežsargi, prasa uz kurieni braukdams – uz Odesu, atbildu. - ko? Odesa jau ir Ukrainā! - Jā es zinu! - Bet te taču ir Rumānija! - Nu, bet vai tad es nedrīkstu iebraukt Rumānijā? - Vari, bet.. (šie sāk smieties).. kāpēc tu brauc ārā no Ukrainas, ja tev vajag uz Odesu kas ir Ukrainā? Kaut ko atbildu, saņemu atļauju un sāku lēnām ripināt pāri robežai (mums garām paiet viena vidēja vecuma kundzīte – robežsardze, kas nedaudz dzirdējusi mūsu sarunu ir galīgi nesaprašanā un skatoties kā es braucu tālāk, purina galvu. Šī sākumā bija pārliecināta, ka es esmu apmaldījies). Rumānija! Izcils asfalts – sākumā es domāju, ka tā vienkārši ir kļūda pēc visiem ukrainā nobrauktajiem posmiem, bet labais asfalts kā nebeidzās tā nebeidzās! Ritenis vienkārši pa nakts melnumu slīd uz priekšu – cauri mazai pilsētiņai un tālāk pa ceļu, kur apkārt ir tikai lauki un daži smuki koki. Tā nu es tur ripinu – pailgi un laikam arī patālu. Mašīnu nav, cilvēku arī nav – pilnīgs klusums. Esmu pilnīgā autā – Tik skaisti! Pēc kāda laika jau piegriežas, jo mežonīgi nāk miegs un gribas gulēt, taču visur ir tikai klajumi ar dažiem kokiem – nekur kur paslēpties. Tā tas turpinās, līdz nolemju iet pie kādām mājām un prasīt atļauju celt pagalmā telti. Taču visi jau sen guļ. Tā nu es braucu un skatos katrā sētā un jo vairāk skatos, jo lielāks besis. Te pēkšņi – ir! Eju runāt ar kādu sievieti, kura bija iznākusi pabarot suņus, bet lai kā ar mēģinātu sakontaktēties – viss pa tukšo – neko nesaprotu un šī tāpat. Tinos tālāk. Un kad jau totāli bija besis – ieraudzīju pļavā sienagubas un nolēmu tai pievienot vēl vienu – telts gubu. Nobrauktais attālums - 175 km; Braukšanas laiks - 8 h:17 min; Vidējais ātrums - ~21 km/h; Maksimālais ātrums - km/h; . 22.jūn. 2006 ct. Pilnīgs holodons! Sajūta it kā gulētu ar ūdeni pilnā laivā! Brrrr... Ārā kaut kādas fūres ik pa laikam briesmīgi taurē. Galīgi neērts un nepatīkams tas vēsais mitrums, tāpēc attaisu telti un ap 6-iem izlienu laukā. Izrādās ārā ir mežonīga migla – tāds kā mākonis visapkārt. Bet uz šosejas baigā rosība – paralēli tam, ka ir atdzīvojušās fūres un sākušas braukt viena pēc otras, ļoti daudz rumāņu ar saviem zirdziņiem un kādas piecas reizes lielākiem ratiem mēģina arī tikt virsū uz ceļa vai nu lai to šķērsotu, vai arī lai paspētu bez problēmām vēl pa to kādu gabalu pabraukt un tikt līdz laukam. Un fūres, tai lielajā miglā kā ierauga šos uz ceļa, tā taurē! Ieēdu brokasti (1 tuncis konzervā + rieciens rupjmaizes + šokolāde + rieksti + burkāns) un, rau, ap 7,15 jau ir saulīte un migla arī jau pačibējusi. Un tā kā jau ir 7,30 kas nozīmē, ka es jau esmu vairāk kā kādu stundu nobumbulējis, tad drīz vien ar braucu tālāk. Saule spīd un ir baigais cepiens. Daba apkārt ļoti skaista. To īpašu padara baltie gubu mākoņi un retie koki ceļmalās. Šodien ir kārtējā saulainā diena un ja pirmajā dienā es braucu ar T-kreklu, otrajā bez tā – t.i. ar kreklu biju aptinis rokas un kaklu, ko pirmajā dienā nosauļoju, tad tagad nu vairs nekā. Vienā pilsētā iebraucis atradu humpalas veikaliņu un nopirku tur gaišu kreklu ar garām rokām un ar apkaklīti – izcili! Tālāk es pasēdēju vienā interneta salonā, jo beidzot gribēju noskaidrot kas tur ir ar tām Moldovas vīzām, jo izskatās, ka īsti viņai apkārt nevarēs apbraukt, jo ceļš divās vietās nedaudz ieiet Moldovā un pēc pāris km iziet atkal ārā. Te nu man noderēja draugiem.lv pakalpojumi, ka var redzēt kurš patreiz ir onlainā. Tā nu es rakstīju, lai kāds kaut kur latvijā uzzina un lai pasaka man vai es tur varu braukt vai nē? Citādi man būtu jābrauc uz Rumānijas ostas pilsētu Konstanci, lai no turienes uz Odessu pārceltos ar prāmi. Protams, šīs pilsētas vārds ir tik skaists, ka man ļoti gribētos uz turieni aizbraukt, taču man nav nekādu ziņu, vai tur tie prāmji iet vai neiet un cik tas prieks maksā. Bet drīz vien es saņēmu ziņu no LV, ka mums kopš maija vairs nevajag vīzu uz Moldovu ar piebildi, ka iespējams viņi uz robežas to vēl nezina! Urrrrāāāā!!! Esmu ļoti priecīgs un atvieglots, bet doma kaut kur braukt taisni cauri Moldovai jau sen ir kā pagaisusi, tāpēc nolemju apskatīt vēlreiz karti turpat pie i-neta salona uz trotuāra. Pēc kāda laika (apkārt staigā cilvēki, taču viņiem ne silts, ne auksts) pienāk kāda rumāņu sieviete un jautā vai nevajag ko palīdzēt, vai es kaut ko meklēju? Kaut ko (virzienu) es viņai arī paprasīju, bet fenomens ir tur, ka tikko šī bija pienākusi, tā ap mums sapulcējās vesels lērums rumāņu un tad tik sākās! Visi, protams, gribēja palīdzēt un pateikt kurš ir īstais virziens! I strīdējās i ņēmās – nu vienu vārdu sakot – kolosāli (protams, viss rumāniski no kā es ne bī, ne bē). Man patika! Uz vakarpusi iebraucu kādā pilsētā, kuras tirgū sapērkos dažādus augļus un ēdamo, tad turpat pilsētā aizminos uz tādu parku – atpūtas saliņu, un labi atpūties sāku savu vakara cēlienu, kurš ievelkas ļoti garš, jo asfalts ir brīnišķīgs un ritenis tik ripo, ripo neapstādams, jo zemes virsū nav tam mājas. Kaut kur galu galā, kad ir pilnīga tumsa un fūres sāk jau uz mani neatlaidīgāk taurēt, metu nost un kaut kādos krūmos ar pārguļu – vispār tā fūru taurēšana ir diezgan traumējoša. Nobrauktais attālums - 206 km; Braukšanas laiks - 9 h:05 min; Vidējais ātrums - ~23 km/h; Maksimālais ātrums - km/h; . 23.jūn. 2006 pk. Rīta cēlienu neatceros, taču daba bija fantastiska. Biju piestājis pie vienas pusžuvušas upes nomazgāties un izmazgāt drēbes. Kādā citā vietā – pilsētiņā, jeb drīzāk sādžā Ivešti, ceļa abās malās tieši pie trotuāra ir māju mūri, bet starp mājām – sētas žogi. Sajūta, ka brauktu caur kādu tuneli. Te arī apstājos, kādu brīdi pasēžu ēnā – uz ielas klusums. Te nez no kurienes un uz nezinkurieni aizganās trīs zirgi (divi lieli un viens mazs) – laikam ģimenīte. Mierīgi pa visu pretējo trotuāru no labās puses uz kreiso – aizstaigāja. Par redzēto biju pilnīgi apjucis. Pēc kāda brīža no mājas, pie kuras es biju atsēdies atveras garāžas/sētas vārti un iznāk kāda kundzīte un daži veči ar ķerru. Es ar šo sievieti uzsākam sarunu, un onkuļi, protams, klausās. Pēc kāda brīža šī atjēdzas, ka šie nestrādā, paklaigā, pavicina rokas un šie stumjas tālāk pēc nākamās grants porcijas. Neatceros, ko runājām, bet pēc tam dodos atkal tālāk. Jau ir īsts dienas vidus (aptuveni 16-mit) un prasās kārtīgi paēst. Esmu kādus 60km pirms Galati. Un drīz pie viena krustojuma (apkārt bija atkal lauki un lauki) ir divas lielas kafejnīcas. Viena jaunākā un smukāka, iespējams arī dārgāka, otra vecāka, prastāka un iespējams arī lētāka. Tāpēc eju uz to lētāko. Taču ak vai – viss ir tikai rumāniski un neviens no apkalpotājiem ne krievu ne angļu! Lai ar sākumā likās, ka visu varēs saprast – ēdienu nosaukumi tādi, ka it neko nevar saprast. Neko darīt – eju uz otru kafejnīcu. Ieiedams iekšā – pa kreisi ir bāra lete, pa labi galdiņi. Pie pirmā galdiņa sēž divi vīri, no kamiem viens pilnīgi baltās drēbēs un izskatās diezgan svarīgs. Šis arī tūlīt pārtrauc sarunu un pienācis klāt apvaicājas, pasauc darbinieku, kas runā angliski, ļauj man pasūtīt ko vēlos un nosēdina mani savā vietā (viņa sarunas biedrs jau bija piecēlies un aizgājis). Un atnes vienu kausu alus! Tā pat vien – no sevīm! It kā alu nedzeru, bet nu kā tad var atteikt, paņemu un sāku gaidīt savu porciju – makaronus (neatceros vai bija ar vistasgaļu vai ar zivi) un lēnām iejūtos un relaksējos pēc lielā karstuma. Bet tas alus – tik perfekts! Tieši tas, kas bija vajadzīgs šādā karstumā! Eh, ja nebūtu jāstūrē tālāk droši vien tam sekotu i otrais i ceturtais. Uz vakarpusi ierodos kādā Galati priekšpilsētiņā, kas ir iezīmīga ar milzīgām fabrikām un rūpnīcām – sajūta savāda. Izrādās šo priekšpilsētiņu no lielās pilsētas Galati šķir kāda upe, kas šīs abas kalnā esošās vietas atdala ar lielu ieleju. Un neilgi pirms saulrieta uzbraucot pilsētas kalnā paveras diezgan depresīvs skats – pāri ielejai kalnā daudzu km garumā stiepjas drausmīga industrija ar lieliem skursteņiem un kaut kādiem naftas pārstrādes termināliem. Sajūta ir pabriesmīga un neomulīga – tā kā visa pilsētas dzīve būtu uz pulvermucas. Taču iebraucot pilsētā – visas drūmās domas kā ar roku atņemtas – ir piektdienas vakars un pilsēta ar savu izklaides dzīvi atgādina Vecrīgu. Mazliet pariņķoju, taisos jau tālāk, tad atgriežos atpakaļ centrā – paēdu un tad nu esmu gatavs doties uz Moldovu. Tai ir jābūt tepat kaut kur aiz pilsētas – kādus 10 km. Braucu, skatos kā tikt laukā – neko nesaprotu. Ir jau tumšs, citur ir spoži apgaismoti stadioni, kuros spēlē futbolu, citur – tālāk no centra tukšas ielas. Tad man viens taksists parāda kādu virzienu. Izrādās neapgaismots un ļoti garš ceļš iet stāvus kaut kur lejā un pa to arī ripinu, kas vēlāk arī pāraug kārtējā ātruma rekordā (73 km/h), jo bremzēt jau nav ekonomiski. Tikai šoreiz braucu pa aklo – neko neredzu, tikai ceļmalā esošo māju siluetus! Nobraucot lejā mājas beidzās un abās malās ir kaut kāda svalka un pa stūriem ir redzami kādi bomžu ugunskuri. Citiem vārdiem – pilsēta ir mani vienkārši izspļāvusi! Tālāk viss ir pa tumsu un neapgaismotiem ceļa posmiem. Pēc kāda garāka (pēdējā apgaismotā gabala) pilnīgi tukša ceļa gabala, kas drīzāk atgādinātu ļoti vāji apgaismotu un noplukušu ganību dambi, seko ceļa sašaurinājumi un sajūta, ka tālāk ceļš rit caur Andrejsalu (te nu vairāk nav apgaismojuma) kur ik palaikam kāds vilciensliedes, un ik palaikam tādas bedres, ka ne tikai ar mašīnu jābrauc uzmanīgi – tas attiecas arī uz mani. Tam seko ceļa remonta posms, kam no vienas puses ir ezers un vilciensliedes, no otras arī ūdens un kaut kāds kuģu šrots. Platums starp ūdeņiem – kā zaķusala, bet garums (pilnīgs grants ceļš) kādi 5 km. Tottāls vāks. Esmu gandrīz pie nervu sabrukumu, līdz nokļūstu līdz robežai. Tur aprunājos ar kādiem fūristiem un dodos tālāk. Man ar kaut kādu papīrīti ir kaut kur jāieiet. Ieeju palielā telpā kur ir kādi 3-4 galdiņi ar muitniekiem/ robežsargiem. - Šis prasa vai man ir ko deklarēt? - Nesaprotu, kas man ir jādeklarē? - Nu kas tev ir? - ?? - šis paliek pie sava jautājuma. - Nu, maize, bikses, zeķes, džemperis, sula utt. (joprojām esmu nesaprašanā par šādu jautājumu). - dzeramie? - nav – nu vienīgi suliņa. - Nu atnes! - ??? ko? - nu atnes! - iedomājos, ka šim gribās sulu, tad nu cenšos paskaidrot, ka tā nav kaut kāda īstā sula, bet limonādes tipa padzēriens plastmasenē un pie tam pusē. - tad viņš ar rādītāja pirkstu rāda, lai es panāku tuvāk - pienāku.. - ....turpinās tas pats – nu atnes! - pasmejos, kaut ko pajokoju pretī, saņemos un saku, ka nu es iešu (lai gan man no viņa kaut kas bija jādabū). Tālāk seko zināmais scenārijs: viņš ar rādītāja pirkstu rāda, lai es panāku tuvāk - pienāku.. - ....turpinās tas pats – nu atnes! - Atkal pasmejos un mēģinu arī viņu sasmīdināt, jo skaidrs, ka šis grib kukuli, bet mēģinu kaut kā panākt, ka lai viņš domātu, ka es domāju, ka viņš to kukuļošanu domā kā joku. brrrrrr, kaut kā tieku cauri. Tad kādus 4km pabraucu pa moldovu un atkal robeža (nu jau ar ukrainu). Piebraucu pie mazas būdiņas, jo tur sēdēja kāds 25-30 gadu vecs jaunietis, kas bija mazliet jau saguris, toties atklāts: - iedo kaut ko! - pasmejos.. taču tas nelīdz – viņš atkārtojas! - nu iedo kaut ko! - turpinu smieties – jums gan te Moldovā uz robežām joki! Tur joko, šeit joko! ... Nu es varu braukt? jā? . Kaut kā tiku krietni ātrāk cauri un esmu beidzot Ukrainā! Redzu aiz robežas apartu lauku un saprotu, ka vairs nekādu braukšanu – esmu galīgā bezspēkā ņemoties ar visu šito. Uzjautāju robežsargam vai varu tur pārnakšņot – jā nav problēmu! Super! Nobrauktais attālums - 175 km; Braukšanas laiks - 8 h:32 min; Vidējais ātrums - ~20 km/h; Maksimālais ātrums - 73 km/h; . 24.jūn. 2006 sest. No rīta pamostos – dzirdu kāds nāk uz manu telti. Fiksi pieceļos, pabāžu galvu pa durvīm un jā – nāk divi džeki. Skatos uz viņiem vēl pa gabalu ar jautājošu skatienu, līdz brīdim, kad šie sāk dziedāt „Līgo, līgo”. Apstulbu nepajokam – kādā sakarā te kāds dzied mūsu līgo dziesmas? Latvieši! Oppā un kā nekā šodien taču jāņudiena! Šie izrādās brauc ar mašīnu caur Odesu, Rumāniju, Bulgāriju, Turciju un apkārt Melnai jūrai uz Azarbeidžānu, taču uz Moldovas robežas pie Odesas, jau šie ir atstājuši milzīgu naudas žūksni un ir galīgi sastresojušies, ka te vairs netiks cauri! Tie bija prasījuši tiem fūristiem kas arī pie robežas bija palikuši nakšņot, kā var tikt pāri šai robežai, bet tie tikai atteica – redzat tur laukā telts? tas ir jūsējais – ejiet pie viņa – viņš visu zin! Es atkal smejos un saku šiem, ka viņi varat braukt cauri bez problēmām – nekādas vīzas nav najadzīgas utt, vajag laikam tikai mazliet humoru! Šie laikam man noticēja, diez kā viņiem ir gājis? Kaut kur pa dienu pirmo reizi ieraugu kalnu ar zīmi – 12% stāvums lejā! Super! tādu vēl nebiju redzēji un braucis arī nebiju! Drusku jau bedrains bija, bet jābrauc ir – nevar jau laist garām tādu iespēju – 12% nobrauciens! Protams, jau pie 40 km/h priekšējā soma aiziet pa gaisu kā dūnu spilvens! Labi, ka ratos neiegāja, tad varētu riktīgi izbaudīt, kas ir 12% nobrauciens. Kādu laiku aina bija tāda – kreisajā pusē pilnīgs līdzenums, bez mājām bez nekā, bet labajā pusē gar ceļu stiepjas 3m žogs un aiz žoga 4m smilgas un citi brikšņi – tur ir tas slavenais „Danube delta” rezervuārs. Tad vienā vietā es nomaldos – iekuļos kādā mazā ciemā un kafenē nopērku saldējumu (ietusēju ar vietējiem večiem, no kuriem viens nekādi nevarēja saprast kā man nav bail braukt, cits atkal man baigi ļečīja par kaut kādu etnisko grupu kas dzīvo tur starp Ukrain, Moldovu un Rumāniju utt.). Kad ievelkos Bolgradā – eju uz tuvo kafeni un ēdu pusdienas. Beidzot ēna! Pats jaukākais ir kad pārdevējas izdzird vārdu Rīga – tā atplaukst, it kā viņām būtu pasniegts milzīgs ziedu klēpis. Tāpēc esmu nolēmis, ka es esmu Rīdzinieks! Vakarpusē kārtējie ciemi – raksturīga aina ir tā, ka kaut kur pa ceļu ganās kāds paprāvs zosu bars, kurus ik pa laikam izgaiņā kāds taurējošs auto. (Laikam jau visur zosīm patīk tie ceļi – arī pie mums īpaši zosu bari ganās uz Bauskas un Daugavpils šosejām pie Rīgas pilsētas robežām). Gulēt ejot pataupu kādu litru ūdeni rītam. Nobrauktais attālums - 133 km; Braukšanas laiks - 7 h:36 min; Vidējais ātrums - 18 km/h; Maksimālais ātrums - 62 km/h; . 25.jūn. 2006 sv. No rīta domāju uz mazo pilsētiņu atpakaļ nebraukt, kurai esmu tieši izbraucis cauri – gan jau būs kaut kas pa ceļam! Braucu – ir karsti, slāpst, bet saulē uzsilušajā plastmasa pudelē ir tikai mazliet ūdens! Taupu, iet galīgi švaki. Galvenais, ka nav nevienas apdzīvotas vietas, ne veikala, ne mājas! Brīžiem liekas, ka tūlīt kritīšu no riteņa zemē. Tā pagāja kādi 30 km – pilnīga vilkšanās un nespēks, slāpes līdz beidzot kad nokļuvu līdz kādai pilsētiņai – tur ārā pie krustojuma aka ar pumpi – Fantastika! Tur bija, protams, arī kafejnīca ar obligāto saldējumu un kafiju, kā arī ananās konservā! Sēžu un domāju kā tad tas tā varēja notikt, ka biju pilnīgi autā. Tad saslapinu maiku un aptinu ap kaklu, kā vēsuma kompresi un turpinu tālāk cepināties uz priekšu. Ap 16-tiem iebraucu citā pilsētā – Sarata, taču tā atrodas nedaudz nost no štrāses, tāpēc īsti nezinu ko darīt. Varbūt močīt tālāk un uz štrāses gan jau kaut kas būs kur iestiprināties, taču rīta muļķīgā neapdomība atgādina iespējamās sekas. Ir karsts, taču par laimi ir jau apmācies un kaut kur pa labi – aiz dzelzceļa ir arī pērkons. Uzēdu rozīnes un stumjos kalnā – un tur arī mazs restorāniņš – mans helps. Ap 17-tiem Odesa ir vēl 115 km attālumā. Nu ko - rīt no rīta man jau tur vajadzētu būt! Jābrauc! Atceros, ka pleijerīša baterijas jau bija tukšas un klusums baigi deva pa smadzenēm, tāpēc mēģināju ko padziedāt, bet tas vēl vairāk atņēma spēkus. Tā nu es tur kaut kur atkal biju uz pilnīgas izslēgšanās robežas. Kad aizvilkos līdz vienam milzīgam līcim, no kura jau varēja redzēt Odesas pusi, pēkšņi radās spēki un līdz vakaram aizbraucu teju līdz pašai Odesai – kādus 30 km pirms Odesas vienā laukā apmetos. Nobrauktais attālums - 158 km; Braukšanas laiks - 7 h:48 min; Vidējais ātrums - 20 km/h; Maksimālais ātrums - 65 km/h; . 26.jūn. 2006 pr. Beidzot! Tūlīt, tūlīt jau būšu Odesā! Un hops – sagriežu riepu! Tā pamatīgi, ka jālīmē i kamera ir pati riepa, jo savādāk kamera lien laukā! Kad salīmēju, tad ar tā pumpētvar līdz pusei, tāpēc braukšana arī salēninās. Bet nu palēnām – bet līdz galam! Nu ko, esmu atminies- un ir oki, ja neskaita nedēļu sviedrēto un smērēto ādu. Perfekti! Nobrauktais attālums - 35 km; Braukšanas laiks - ~ 2 h; Vidējais ātrums - ~ 17 km/h; . 1. 19.06.2006 pr. 2. 20.06.2006 otr. 186 km ~ 18 km/h 10:33 h 3. 21.06.2006 tr. 175 km ~ 21 km/h 8:17 h 4. 22.06.2006 ct. 206 km ~ 23 km/h 9:05 h 5. 23.06.2006 pk. 175 km ~ 20 km/h 8:32 h 73 km/h 6. 24.06.2006 sest. 133 km ~ 18 km/h 7:36 h 62 km/h 7. 25.06.2006 sv. 158 km ~ 20 km/h 7:48 h 65 km/h 8. 26.06.2006 pr. 35 km ~ 17 km/h Apm. 2 h Kopā 1068 km ~ 20 km/h ~ 54 h P.s. Izvikumi no tai laikā draugos.lv rakstītām dienasgrāmatām: • Kāds nabadzīgs ukrainis (pēc gadiem un ārējā veidola, jeb izskata varētu jau būt arī vectēvs) iznāca no savas sētas, pārnāca pāri ielai un aicināja mani iekšā (pirms tam vēl pārprasot vai es kafiju dzeru). Sētā divas mājas – lielā/mazā, Jaunā/vecā, Mūra/koka, Jaunajiem/vecajiem, Veselai ģimenei/tikai diviem un arī tikai veciem. Pacienāja ar kafiju, ar mājas pienu un ar sausu maizi. Piedāvāja vēl konfektes (šķita, ka tās ir domātas tiem brīžiem, kad mazbērni iemaldās skrienot caur lielo pagalmu) un uzdeva jautājumu, ko es vēl gribu? Vai man kaut kas trūkst? Sapratu, ka īsti nekā man netrūkst! • Kolosaali! Esmu izcepies A.Rumaanijas vidienee, un man ljaudis sastaastija, ka Moldovai mums vajag viizu, a savaadaak uz Odessu baigais gabals - apkaart. • Un bez tam lielais stress, kas mani paarnjeema, kad pirmajaa vakaraa mani riktiigi sakoda eerces, un es veeljoprojaam nezinu par dazhu vinju galvinju likteni, ir taakaa paargaajis, jo Kaa teica slimniicaa - vinjiem nav inficeetu eeerchu! • Uz Ukr/Rumaanijas robezhas visi robezhsargi (tai skaitaa arii kaada praatiigaaka sieviete) saak smieties, kad es teicu ka braucu uz Odessu! Vai kaut kas nav kaartiiba? • Kaa dantes dievishkhajaa komeedijaa: Cauri visiem liimenjiem, no pilniiga shoka liidz shokam! Esmu beidzot Odessaa! • Nu nemineeshu taas reizes, kad ir vienkaarshi bezgala skaisti: tu ripo, apkaart sliid pasakaini lauki, vai maaja pie maajas ar rumaanju beernu bariem un zirgu pajuugiem apkaart. Jebshu arii tu labi paeed kaadaa feinaa vietaa, jebshu vienkaarsi pasaki, ka esi no Riigas! Vaardinjs Riiga - tur laikam sleepjas kaada burviiba! Un es sapratu, ka man laikam patiik dziivot Riigaa • Tad veel Liigo riits - peec galiigaa shoka vakaraa (Iebraucu pilseetaa Galati un iabrauzu - ievilkos Moldaavija un peec 10.min arii ukrainaa, bet tas jau ir atsevishks staasts)no riita pie telts piesoljo divi liigotaaji &amp;quot;Liigoo Liigo&amp;quot; - &amp;quot; Latvieshi&amp;quot; - brauc uz kaut kaadu azarbeidzaanu! Galiigi samiizushi par moldaavijas viizaam, jo ieprieksh uz robezhas jau taa vinji no daudz kaa shkljiiraas! Un liidz tam ers nesapratu, ko tie robezhsargi visu laiku prasa: kas man ir un lai nesu shurp - kaut vai arii sulinju,! Es tik smeejos un smeejos, bet tie bija nu taa, nepatiikami uzmaaciigi. Taa arii neko neiedevu ! • Nu ko esmu atminies- kaut kur 1068km. un ir ok, ja neskaita nedeelju sviedreeto un smeereeto aadu.

Brauciens uz Odessu 2006.jūnijā!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem