Černovci brauciens (ar riteni) 2007. augustā

12.09.2008
30 min lasīšanai
67 foto

Černovci brauciens 2007. augustā (ar riteni uz Varšavu, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju un Ukrainu)! 30.jūl. 2007 pr. Pirmais vārds – Sajūsma! Ne tikai vārds, bet vēlēšanās visiem paspiest roku, apskaut! Un ir arī iemesls – Esmu ticis autobusā. Tas nekas, ka sajūta kā es tur iekļuvu bija kā bumbas sprādziens – ar tādu blīkšķi, ka „nu jau var pasmaidīt!” Jāatzīst, ka visa šā brauciena esenci vislabāk izsaka tieši šie vārdi „nu jau var pasmaidīt!”- tie bija aktuāli gandrīz katru dienu! Kas tad notika? Pāris dienas (varbūt četras vai sešas) iepakaļ uzzinājis, ka tēvs var paņemt manu suni uz kādām divām nedēļām savā gādībā, izraisīja manī tādu brīvības un eiforijas sajūtu, ka nolēmu uz to Ukrainu (viena vasaras skola Ukrainā) tomēr braukt ar riteni. Ja jau katru gadu kaut kas tāds ir darīts, tad jau šāda velo nolikšana nost būtu sākums dižai depresijai, par kuras trūkumu es ar diez vai varētu sūdzēties tāpat. Bet ne jau par to ir runa, lai gan sen jau agrāk par vienpadsmitiem piecelties nespēju. Nu pirms tam man vienkārši bija lekcijas, tad bija savādāk. Tā man tās domas mētājās pa galvu, ka vajadzētu tomēr braukt, taču nebija nekādas ne dižās vēlmes, ne vajadzības, ne riebuma, ne patikas. līdz jau pieminētajam brīdim ar manu suni un tēvu. Tad nu pēdējās dienās vēl paspēju nopirkt autobusa biļeti uz Ļvovu turp un atpakaļ, jo labdari, kas man parasti ir visapkārt, arī šoreiz sponsorēja biļetes cenu (šoreiz pati vasaras skola sedz ceļa izdevumus). Jāsaka, ka galamērķis bija Černovci pilsēta, kādus 300 km no Ļovas, kurā man vajadzēja ierasties akurāti nedēļu pēc autobusa ierašanās Ļvovā (vēlāk jau ceļā esot un sākot skaitīt uz pirkstiem dienas un datumus sarēķināju, ka nevis pēc nedēļas, bet pēc kādām 9.dienām tur jābūt – tas palīdzēja). Nu, lūk, vēl šajās dienās apmainīju ritenim ratus no šaurajiem sporta aplokiem ar 25.izmēra riepām uz platajiem (tūrista tipa) aplokiem ar patstāvīgajiem gultņiem un kādām 42-47 izmēra riepām. Tā kā šīs riepas rāmī gāja teju, teju iekšā, tad aizmugurējo ratu vajadzēja piespieķot – astotnieks, ko arī Gints izdarīja (viņš arī izvīlēja zobratus, jo pēc jaunas ķēdes uzlikšanas tā leca pāri). Jā, un pats svarīgākais – priekšā uzliku grozu, lai nav pārak jāķēpājas ar stiķiem un siešanu. Pedāļi – parastie dzelzinieki, ar uzpurni un arī ar iespēju lietot tos uz leju, lai var pamainīt kājas uzspiediena stāvokli – piemēram pamīties ar pēdas vidu vai papēdi. Jā, vēl tika uzlikta guļamā stūrīte, kurai tā arī nesanāca iepriecināt saimnieku ar ērtu atpūtas nodrošinājumu, jo visu laiku tā dabūja cīnīties ar tai virsū uzkabinātu mugursomu, kura pēdējās dienās tika vienkārši nopirkta veikalā (tas, jāsaka bija ļoti savādi – es iegāju veikalā pirkt veloķēdi un iznācu ar nopirktu mugursomu, it kā man nebūtu kut to ķēdi likt). Pēdējā vakarā – tas ir vakarvakarā sāku domāt par pakošanos! Dienā tika pabeigts ritens, kas ir galīgi aplams variants, jo ritenis ir jāsataisa un jāiebrauc, jāapkrauj ar atbilstošu smagumu un jātestē, bet, protams, ka to visu zinot, tas tik un tā paliek uz pēdējo brīdi. Pakojos līdz kādiem trijiem, četriem rītā, kas nozīmēja arī mājas sakārtošanu aiz sevim (citus gadus bij tā, ka jau braucot zvanīju tēvam un lūdzu, lai aiziet nomazgāt traukus, kuri palika pusēsti, jo saprotiet paši – vasaras dienas un nedēļas, bet ēdiens kā stāv uz galda tā stāv un gaida mani pēc pāris nedeļām). Pakošanās bija līdzīga Mr.Atkinsona (bīna) kravāšanai – ilgs laiks gāja, kamēr izdomā ko ņemt, tiku licis lietā pat svarus un svēru teltis, lielo 4-vietīgo (laikam jau skaitās 3vietīgā) vai mazo 1-vietīgo un galu galā nosvēros par labu smagajai teltij un komfortam. Izvēlējos komfortu naktī, jo ar mazo telti būtu pretēji – naktī no komforta nebūtu ne smakas, kur nu vēl domājot par rītu, kad mostoties un ceļoties sēdus, galva slīd gar norasojuši slapjaji zemajiem telts griestiem, taču pa dienu – tikai nedaudz vairak kā kg smaguma! Kā būs ar 5 kg lielo telti nezināju, varēju tikai nojaust, ka būs savādāk. Taču, ja jau man bija platie un smagie, taču ilgmūžīgie rati, tad arī atļāvos ņemt smago telti. Pa nakti mazliet pagulējis, agri cēlos un vēl cerēju uzspēt sadzīt minidiskos visu man esošo Laikmetīgo mūziku, kaut ko līdzīgu džezam un klezmeru mūziku. Un nu jau ļoti dzīz – sākās stress, laika trūkums un problēmas. Šodien no rīta Ogrē sazvanījos ar Mildu (Lietuviete, kura dzīvo Varšavā un kura ir kā Oāze latviešu velosipēdistiem Polijā), un sarunāju iebraukt ciemā (jautājumu par adresēm atstājot uz vēlāku laiku – kad būtu tuvāk Varšavai). Taču neilgi pirms autobusa, kad jau biju Rīgā un kad izmisīgi centos paātrināt mūzikas sarakstīšanu MiniDiskos, sapratu, ka Mildas telefons ir palicis Ogrē un telefona atmiņā viņa vairs nevaid! Protams, LMT darbinieki man neļāva to uzzināt, tāpēc vajadzēja braukt tēvam uz LMT lai uzzinātu kādi ir izejošie numuri uz Poliju, jo savādāk nav jēgas braukt vispār uz Waršavu – uz ielas jau nejauši nesatikšu. (tā nu Mildas tel.numuru es uzzināju jau tikai sēžot autobusā un ātri ar viņu sazinājos, lai viņa atsūta adresi – gadījumam, ja nu kas un pierakstīju blociņā.) Diezgan ilgi nočamājos pa dzīvokli un tad vēl ar visu „uzpakoto” riteni nesos uz tirgu pēc ēdamā, ķēdes eļļas un elastīgajām gumijām, gribēju vēl paspēt satikties autoostā ar draugiem, kuri tieši bija iebraukuši no Kijevas – atnesos pie autobusa ar apkrauto riteni kādas 15min pirms tā atiešanas un redzēdams, ka visa divstāvīgā autobusa bagāžas nodaļa ir jau pilna, uzsēdos uz stressa. Taču autobusa šoferim bija īpatnēja mierināšanas sistēma, kad viņam ieminējos, ka man to riteni vajadzētu tur dabūt iekšā – atbilde skanēja tā, ka te viss ir pilns un tas būs jāatstāj mājās! Āāāāāāāā! Man vēl bija ieplānota tikšanās šai laikā ar tikko no Ukrainas iebraukušiem draugiem, kuri bija atnākuši uz autoostu, taču viņiem nekas cits neatlika, kā novērot manu stresaino velo izķidāšanu un mēģinājumu pierādīt, ka tas ritenis ir pavisam maziņš. Ņemos pa galvu, pa kaklu – somas un veloinstrumenti visapkārt.. Līdz brīdim, kad aizverot bagāžnieka durvis, aiz kurām nesaprotamā kārtā un laikā ir paspējis ievietoties mans ritenis, pār seju nostiepās tāds smaids, ka to varēju sajust pat bez spoguļa palīdzības. Nu jau varēja pasmaidīt! Tālāk jau pa mierīgo – apzvanījos, atvadījos un varēju atvilkt elpu. Lietuvas un Polijas robeža nāca ne tikai ar saulīti, bet arī ar jauku apskaidrību, kas sākumā iedzina šokā, bet pēc tam – vienkārši smieklos. Ne prieka, ne izmisuma, bet tādos ļoti savādos smieklos. Fakts tāds, ka esmu atstājis mājās visu naudu! Ne tikai visu naudu, bet arī debetkarti un arī savu uzticamo, mīļo American Express blue kredītkarti, bez kuras es vairs nevaru iedomāties bezrūpīgu dzīvi! Viss!!! Nu ko – sāku apsvērt, kas man ir un kas nav – • 3 maisiņi Fazer maize; • vistas cepta fileja – 3.gab. (pārējos apēdu autobusā); • Baklažānu salāti; • 3 vārīti kartupeļi; • 5 lati gabalā ko izmainu uz Polijas robežas; • nedaudz rumāņu naudiņas – mūsu naudās arī kādi 5 lati; Un galvenais – ko darīt? Secinu, ka atpakaļ uz Rīgu es netieku – nav jēga lekt laukā, bet pārtika vienai dienai pietiktu, t.i. es varētu mierīgi tikt līdz Waršavai un tad jau cerams, ka satikšu Mildu un viņa palīdzēs! Lai nu būtu kā būtu – es turpinu smieties, par šitādu pavērsienu. No vienas puses gribas arī izdzīvot šādas situācijas. Turklāt spīd saule un autobuss iet uz priekšu! Pēc plāna ap pusnakti mums ir jābūt tādā pilsētiņā kā „Lošķē”, kas ir apmēram 130 km no Varšavas. Tajā autobusam ir piestāšanās benzīntankā. Tur arī es kāpju ārā un šķiet tas visam autobusam ir tik pat liels izbrīns, kā man tai brīdī kad es tiku iekšā tai autobusā. Turpat benzīntanka gaismā salieku riteni (ir jau pusnakts un ir tumsa) un ripinu prom. Pēc kādas stundas, tur pat kāda viena ciema pievārtē – pļavā pie kukurūzas lauka noliekos teltī gulēt. Nobrauktais attālums - 16 km; Braukšanas laiks - 0h:51 min; Vidējais ātrums - 19 km/h; Maksimālais ātrums - km/h; . 31.jūl. 2007 otr. Nakts bija auksta. Aukstums vilka cauri gan caur folija paklājam gan arī cauri guļammaisam. Turklāt tai kukurūzas laukā pāris reizes kāds plosījās – it kā stirna pēkšņi sāktu skriet, bet ne tālu. Tātad tur kāds ir! No rīta pēc dažiem km – brokastis. Ir apmācies un ir baigais pretvējš. Somas ir baigi smagas: aizmugurē man ir zābaksoma un telts, bet uz priekšējā bagāžnieka – mugurene un fotosoma. Dienas vidū, braucot caur kaut kādu mežainu apvidu, kur asfalts ar nebija pirmā svaiguma līdzenību, aizmugurējam ratam notrūkst viens spieķis zobrata pusē, kā rezultātā parādās astotnieks un sāk strīķēties – jau pavelk uz izmisumu. Nu neko, pārstatu ratu savādāk un braucu tālāk līdz pirmajai pilsētai. Tur apstājos un atlaižu arī citus spieķus, nedaudz to astotnieku izlīdzinot. Nav spēka, iet ļoti lēnām, liels nogurums. „Kaļužnij” pilsētā no akas krāna dabūnu ūdeni un atpūšos. Pasēžu, bet baigi salst. Citā vietā ap 19-tiem / 20-tiem jau uzspīd saulīte. Tur paguļu un paēdu. Iebraucu Waršavā! Emocijas, prieks, cits ātrums... Satieku Mildu – brīnos par milzīgajām vakariņām un par to, kur tas viss vēlāk pazuda. Pastaigājam vēl pa pilsētu un pie reizes izmantojam bankomāta pakalpojumus – aizņemos no Mildas naudu. 50 zlotus un 60 eiro. Kauns bija prasīt vairāk, tākā gan jau iztikšu. Nobrauktais attālums - 110 km; Braukšanas laiks - 5 h:30 min; Vidējais ātrums - ~ 20 km/h; Maksimālais ātrums - km/h; . 1.aug. 2007 tr. Cēlos ap 10-tiem, piecēlos ap 11-tiem un tikko paēdu brokastis. Dzeru kafiju Mildas Waršavas centra dzīvoklī . Plkst. ir jau 12:30. Tad pakojos un taisu riteni. Sataisu spidometru (Sigmas jaunajiem spidometriem galīgi švaka vada pievads pie paša spidometra turētāja, taču lai ar prasās lodāmums, kaut kā tieku cauri un sataisu), sataisu arī pedāļu siksniņu un tad riteni kārtīgi sapakoju, jeb appakoju. No Mildas Waršavas dzīvokļa izbraucu ap 15-tiem. Pārbraucu pāri tiltam un pa krastmalu bliežu prom, bet pēc kāda laika mani sāk uztraukt dažas ceļazīmes, kuras norāda uz ZAeiropu. Apdomāju un atjēdzos – Mildas dzīvoklis jau bija otrā pusē Wislai, un pārbraucot tai vēlreiz pāri, esmu pagriezies uz atpakaļpusi! Bāāāāāāāc! Neko, griežu apkārt un kad esmu gandrīz jau izbraukšanas pozīcijā (pie Mildas dzīvokļa) ir pagājusi jau teju viena lieka stunda – ir jau 16-mit. No Waršavas braucu ārā uz D pa kaut kādiem maziem ceļiem cauri visādiem ciemiem, kur asfalts brīžiem ir pat ļoti labs. Pievakarē garie mežu caurbraucieni un tad fantastiski skaists mēness lec un ceļo līdzi. Asfalts perfekts, auto nav. Gandrīz ietešu tiltā – nesaredzēju (aizķeru tikai ar pedāli). Tad arī drīz meklēju, kur nakšņot. Pārspētas manas prognozes par nobraukto! (telts vieta starp divām jaunaudzēm). Nobrauktais attālums - 150 km; Braukšanas laiks - 7 h: 12 min; Vidējais ātrums - 21 km/h; Maksimālais ātrums - km/h; . 2.aug. 2007 ct. Jau ap 8:30 te kaut kur tuvumā močīja vairāki zāles pļāvēji (nesaprotu, kāpēc tik agri, jo principā viņu vietējais laiks ir vēl pa stundu ātrāks). Ap 10-tiem zvana Oļegs un es tad jau drīz ar ceļos augšā. Ir gan beidzot karstums teltī! Jauki! Pat jūtams galvā neliels dullums no tā karstuma. No rīta apēdu dažas sengvidžmaizes ar krēmu un tomātu, piedzerot klāt kefīru un pa virsu zaļo tēju ar HIT cepumiem. Pie „Ožarov” sākas pakalni. Citā pilsētiņā pie smuki krāsainas bodes nopērku saldējumu un pepsi, ko tur par ārā zem saulessarga ar nobaudu. Vēl citā pilsētiņā – diezgan zolīdā, uz trotuāriem atrodas ūdens krāni, kurus mēģinu ar izmantot, taču pienācis tuvāk redzu, ka tie nestrādā. Bet tā kā jūtu, ka uz mani skatās, no pretējās ielas puses, tad atliek vien spēlēt teātri un kārtīgi attēlot to, ka gribās ūdeni, bet te par lielu nelaimi, krāni nestrādā! – Ilgi nav jāgaida – viens kungs ar aicina iekšā savā mājā. Nu biju mazliet šokēts, jo mājas smukā ārpuse nu nekādi negāja kopā ar tās absolūti nabadzīgo iekšu – īpaši ar virtuvi. Pat manās mājās ir virtuve ciešamākā stāvoklī (pie vienas plikas mūra sienas ir kāda veca izlietne, taču krānu nav – no kaut kurienes pienāk šļūtene). Braucot tālāk cauri ciemiem, kuros katrai mājai priekšā ir kāds mazdārziņš, var redzēt kādu fenomenu – katra saimniece cenšas pārspēt savas kaimiņienes, kas izpaužas gan dekoratīvo krūmu audzēšanā, gan jebkuru brīvo vietu no karināšanā ar puķu podiem, gan regulārā sētas žoga krāsošanā (vienā ciemā vienlaicīgi trīs sievietes krāsoja savus žogus). Jāsaka, ka mazliet nepierasti, bet tomēr pa smuko! „Sandromierz” tomēr apstāju uz kārtīgu ēšanu – paņemu lielo picu ar ķiplokmērci – ir labi! Tālāk braucu uz „Mielec” un pa ceļam iedzeru kaut kādu IceTee. Tur jau metas tumšs. „Dabice” jau esmu pa tumsu. Vienviet vienā krustojumā (naktī) stāvēju un gaidīju kādu mašīnu, jo galīgi vairs nesapratu virzienu. Tad atkal ciemi, ciemi – visās mājās deg gaismas, bet ārā un uz ielas neviena nav – absolūts klusums. Ļoti patīkami tā ripināt! Kad esmu uz viena pakalna redzu priekšā pie horizonta Krakovas štrāsi – vienkārši mašīna pie mašīnas – riktīgs trafiks. Kad esmu „Ropžice”, tad viens džekiņš ar riteni parādīs man ceļu – man tikai jānesas šim līdzi. Tā ar es izlidoju vienai smukai pilsētiņai cauri, neko neapskatot, bet neko – braucu tik tālāk šim līdzi. Un tad kad jau esmu atkal viens, braucu, braucu un apkārt tik ciemi, ciemi – līdz beidzot pēc vairāku stundu šādas nakts pastaigas pēkšņi uznāk totāls nogurums un viss jāmet malā. Bet kur? – visapkārt tikai mājas un nav nekur miera. Kaut kur redzu lauku un mazu ceļu – griežu iekšā, pastumjos un rau – sāk riet suņi! Jopcik – stumjos atpakaļ un braucu tālāk. Galugalā apmetos viena ciema centrā, netālu no kādas baznīcas – kā saka ja nav iespēja atrast tukšu vietu, tad nemeklēs – gulēs tepat. Nobrauktais attālums - 183 km; Braukšanas laiks - 9 h: 27 min; Vidējais ātrums - 19 km/h; Maksimālais ātrums - 59 km/h; . 3.aug. 2007 pk. 8:30 zvana baznīcas zvani, bet ap 11-tiem ceļos un brokastoju. Šodien es jau tuvojos Slovākijas robežai. Ir apmācies. Ap kādiem 17-tiem iebraucu vienā pilsētiņā „Dukla” un ieraudzījis priekšā diezgan tumšus mākoņus, sāku domāt ko darīt. Un konstatējis, ka tomēr gribās ēst, iegriežu vienā vietā un pa 10 zl paēdu zivs fileju ar piedevām (liela daļa piedevas man sanāca no blakus noliktās somas, jo savādāk kas tad var normāli paēst no oriģinālajām porcijām). Pa šo laiku arī ir nolijis neliels lietiņš. Uz Slovākijas robežas pa pēdējiem zlotiem vēl nopērku kādu šokolādi un iebraucu Slovākijā. Tūlīt ar seko labs nobrauciens! Taisns un plats ceļš – prasījās tikai spārnus. Vienā Slovākijas autobuss pieturiņā, ko veido 4-as organiskā stikla sienas ar durtiņām apstāju ko iekost un tad jau turpinu ceļu. Vienu pagriezienu (ceļa atzaru) palaižu garām – jo sāk jau krēslot, taču tas nebija tik būtisks. Būtiski bija tas, ka sāka smidzināt lietus. Ko iesākt? Nez kāpēc man iešaujas prātā doma, ka man ar vienalga kādiem līdzekļiem jātiek ir līdz „Prešovai” – palielai pilsētai Slovākijas vidienē, jo vietējās naudas man nav (ir tikai 60 eiro) un ēdamā arī vairs nav. Tātad, ja negribu palikt ar tukšu vēderu vakarā un no rīta, tad man tas ir jādara – jābrauc (visā visumā tas bija muļķīgs slēdziens). Sapakoju maisos visas somas, uzvelku plāno komplektu – velošorti, sandales un t-krekls, ko var droši slapināt un aidā! Kas sākts – sākts! Tāpat ar lietu – tas kā pieņēmās spēkā tā pieņēmās. Lietus, nakts melnums, aukstums, drebuļi.. Pilnīgs čau. Pamatīgi nosalis iebraucu „Prešovā”, taču tur – pilsētas dzīve iet pilnā sparā. Jūtos drausmīgi un iespējams, ka izskatos tāpat, braukāju apkārt un meklēju kādu viesnīcu un prasu kur lētāk. Mani sūta no vienas uz otru. Principā man būtu vienalga kur – esmu tādā stāvoklī, ka man vajag viesnīcu un viss – esmu gatavs maksāt jebko – tas bija eksistenciāli svarīgi. Beigās palieku pie vienas lielas, milzīgas, un iespējams, ka arī vecas (kaut kāda padomju laika tipa padomju laika tipa tūristiem). Tur arī ir jāpakaulējas – kā nekā man tie 60eiro ir paredzēti vēl izdzīvošanai kādām 5-ām dienām. Sarunāju pa kādiem 25eiro un pāpalikumu šis tad man atdod slovāku kronās. Esmu beidzot starā – uz tieku augšā uz numuru ar visu riteni un somām un eju siltā dušā! Pēc tam izberu visu somu saturu uz grīdas, kā rezultātā viss numuriņš ir pilns (nedaudz vēl pabrīnos, kur man tik daudz to mantu). Taču saprotu, ka te no tā visa nav nekā ēdama! Tāpēc eju pastaigā pa pilsētu – kaut ko nopirkt ēdamu. Drusku vēl smidzina, bet nekas, apskatu pilsētu – tipiska tūristu pilsēta ar vasaras kafenēm, veikaliem un bankomātiem (ak, būtu jel man mana kredītkarte) taču bez neviena pārtikas veikala. Turklāt lielie pūļi arī jau pazuduši un dažas vasaras kafenes, kuras vēl it kā strādā, jau steidz slēgties nost. Nekas cits neatliek, kā iet atpakaļ uz viesnīcu un apēst palikušo baltmaizes galiņu (pusi atstājot brokastīm, jo kas lai zina ko rīts nesīs). Paskatos mazliet vēl kaut kādu bezjēdzīgi muļķīgu TV un tad mēģinu gulēt, apsedzoties ar tik pat frīkaini īsu segu. Nesaprotu, kurš izdomāja šīs mazās gultas un absolūti īsās segas (no potītēm līdz kaklam). Nobrauktais attālums - 162 km; Braukšanas laiks - 7 h: 32 min; Vidējais ātrums - 21,5 km/h; Maksimālais ātrums - 64,2 km/h; . 4.aug. 2007 sest. Ceļos ap 11-tiem. Pirmais kas mani interesē ir laikapstākļi – joprojām ir apmācies un nedaudz smidzina. Pēc 12-tiem, atvadījies no nesmaidīgās hoteļa tantes, un pa galveno ielu, kurai abās pusēs ir modes veikali taisos prom – braucu uz „Košici”. Te es braucu pa mazāku ceļu paralēli štrāsei. Vienā mazā veikaliņā arī sapirku ēdamo un paēdu. Visu laiku stress, jo pa kreisi un aiz muguras baigie lietus mākoņi. Bet vējš ir ļoti labs! Tas ir pat nesaprotami izdevīgs – kā D-va žēlastība. Domas nāk visādas galvā. Šodien tāpēc, ka tāds vējš, tikai nesos un nesos. Ja normāls ātrums ar šito riteni ir kādi 23 km/h un ja uz 29 ir vajadzīga baigā piepūle, tad šodien man iet aptuveni uz 45km/h. Tas viss šo dienu padara par galīgi dīvainu. Bet laika domāt arī nav, jo tie lietusmākoņi ir aiz muguras un man seko. Brīžiem liekas, ka lietus mani ir jau panācis un tad ir lielais jautājums: Ko darīt? Jo riskēt slapināties un salt kā vakar vairs nevaru atļauties, nav naudas tik daudz, lai pēc tam spētu tikt viesnīcā. Iebraucot Ungārijā piesitās klāt kaut kāds vijolnieks – diedelnieks un sāk kaut ko čīgāt – uzdzen nepatiku! Tur pat uz robežas samainu 10eiro un 20eiro vēl paliek – nu jau sāku laicīgi plānot līdzekļu maiņu un taupību. Tālāk braucot redzu, ka pa ceļu man pretim brauc 5 poļu velotūristi ar kuriem aprunājos, bet saruna īsti nevedās, jo šiem drūms skats uz priekšu – drausmīgs pretvējš un melna visa debess pamale. Pēc kāda laika arī es esmu iesēdies viena veikala pajumtē un jau kādu pusotru stundu študierēju, ko darīt, rakstu piezīmes, gaidu kad mellums pāries un skatos karti. Tikai kādos pusdesmitos vakarā lietus ir beidzies un es atsāku braukšanu. Nobrauktais attālums - 151 km; Braukšanas laiks - 6 h: 29 min; Vidējais ātrums - 23,4 km/h; Maksimālais ātrums - 65,7 km/h; . 5.aug. 2007 sv. Nogurums. Vienā pilsētiņā, no kuras es nekā nesapratu, piesitās divi sīkie tīņi (puišels ar draudzeni) un atkal sāka kaut ko diedelēt, līdz beidzot, kad šis sāka izrādīt interesi par fotoaparātu, es ņēmu un šos nofotografēju, lai man un viņiem kāds prieks no visa tā. Izbraucot no pilsētas nopērku arbūzu, ko turpat netālu arī apēdu. Bet pēc brītiņa, kad gāju pastaigāt pa kādu pļavu, ieraudzīju īstu arbūzu lauku un kārtīgi nošķendējos, ka nepacietos ar to arbūzu – te rau, vesels lauks. Plkst. 16:41 esmu nobraucis tikai 88 km. Ir galīgs besis, gribās mājās. Un laikam tas viss tāpēc, ka esmu beidzot pagriezies uz „Černovci” pusi un atmetis domu par garo maršrutu. Kaut kādā mazā vienstāvīgā istabā – kafenē iegriežos un ar žestiem parādu ko es vēlos (kafiju, bulciņu un saldējumu), taču pārdevēja man savukārt pasaka cenu, ko es, protams, nesaprotu. Tāpēc ļauju viņai pašai izvēlēties no manām banknotēm, ko vien viņai sirds vēlas. Uz griestiem lakota skaidene – izskatās nu tā, labi! Nu jau pieci. Pirms robežas mazs veikaliņš un apkārt baigā rosība – tur arī iztērēju savus pēdējos ungāru grašus. Rumānija! Beidzot! Uz robežas prasu robežsargam, vai Rumānijas ZRietumos, kur gar Ukrainas robežupi iet ceļš ir arī kāds robežpārejas punkts? - Uz kurieni tev ir jābrauc? - Uz „Černovci”. - Nu tad brauc pa Rumānijas vidieni, pa lielo ceļu. - Nē es gribu arī drusku pa Ukrainu pabraukt? - Pa Ukrainu? Ko tur? Brauc pa Rumāniju! - Nu labi, labi, bet vai tur ir robežpunkts? - Pa Ukrainu tu labāk nebrauc, brauc pa Rumāniju, te ir forši! - Kāpēc tur nebraukt? - Tur ir mafija utt.. Sapratis, ka neko prātīgu no šī jaunā robežsarga neuzzināšu, devos tālāk. Kā jau pierasts – iebraucis es esmu atkal pa tumsu. Ceļš ir tāds diezgan jocīgs, ja vien tur ceļa malās tās ēnas ar nebūtu kaut kādi rumāņi, tad nebūtu tik savādi, bet visumā normāli – esmu beidzot ilgi gaidītajā Rumānijā! Izlīkumoju pa naksnīgo „Satu mare” un atradis, ka man ir paķērusies līdzi viena Rumāņu banknote esmu galīgi priecīgs, jo tās vērtība ir vairāki latiņi. Tātad var nopirkt ko ēdamu – staķikā vai līdzīgā benžtankā nopērku kādu šokolādīti un vēl kaut ko un braucu ārā no pilsētas. Lai kā arī gribētos vienkārši pa mierīgo patusēt iebrauktajās pilsētā, bet nu ritenis ir dažkārt kā tāds krusts kas jānes – jābrauc, jābrauc un jābrauc. Nobrauktais attālums - 142 km; Braukšanas laiks - 7 h: 18 min; Vidējais ātrums - 19,5 km/h; Maksimālais ātrums - km/h; . 6.aug. 2007 pr. No rīta ritenim aizmugurē caura riepiņa – mistika. Rumānija man patīk – braucu cauri ciemiem – mājām dakstiņjumti, ceļa segumi nav gluži tie labākie, bet tomēr visapkārt spirdz kaut kāds enerģiskums un tas dod vēlmi braukt un sajūsmināties par visu! Kur ceļš pietuvojas Ukrainas pusei, tur parādās arī pakalni – vienmērīgi apauguši lapkokiem. Pie tam viņi visi (tie meži) ir vienādi – augšā blīva lapotne, bet apakšā caurspīdīgs kā parkā. Ceļš brīžiem pat uzmet kādu serpentīnu un kad jau dodos lejā, tad ir ko redzēt – brīžiem ceļa līdzenais asfalta klājums sāk mīties ar bruģi, kas man nozīmē totālu bremzēšanu! Haoss, turklāt uzdzen nelielu histēriju! Un tad tas suns – ceļa vidū milzīgs kaukāzietis un pietam vēl nikns! Labi, ka es braucu lejup pa kalnu, savādāk es tur varētu vairākas stundas tupēt un burties! Tālāk pa mierīgo – šur un tur parādās mūķenes (izrādās tur netālu bija klosteris), tad vēlāk man piesitās klāt viens velosipēdists ar īstu sportiņu. Es skatījos uz viņu un nevarēju saprast – kur te tāds ar jaunu sportiņu gadījies? Jo apkārtnes ceļi nudien nav paredzēti šosejniekam (man pat biezās riepas ir uzliktas). Nu tā mēs minām uz priekšu (izskatijās, ka šis arī min uz pilnu klapi – grūti man ar savu riteni un somām bija tikt līdzi – droši vien tā mina, lai nebūtu jākaunas, ka šim tāds ritenis). Laikam pat kādu stundu kopā noripinājām, tad iebraucot pilsētā viņš arī man parādīja tālāko ceļu uz robežpunktu (tomēr izrādijās, ka ir tāds) un aizbrauca mājās laikam atpūsties. Es vēl iegriezu veikalā, lai iztērētu pēdējos šamējo naudas gabalus un braucu uz robežu. Ap 20-tiem esmu uz robežas! Kaut ko tādu biju redzējis tikai filmās. Iela, kas veda taisni uz robežtiltu bija apbūvēta ar 2 līdz 3-stāvīgām mājām, bet pati iela diezgan pašaura. Taču apmēram viena kilometra garumā tur jau bija sastājušies vieglie. Un ne jau tā vienkārši sastājušies, bet krustu šķērsu un pa pašu ielas vidu. Paši saimnieki parasti grozījās kaut kur apkārt, bet ceļa malās savukārt vietējie ļautiņi un tirgoņi. Kaut kādu tirgu man tas viss atgādināja. Bet tā kā es neesmu auto – braucu droši visiem garām uz to tiltu. Pie tilta es kaut ko tādu nudien nebiju redzējis – milzīgs pūlis cilvēku! Un tad es sapratu, ka ir jopcik! Ka tur nu man nebūs nekādu priekštiesību un ka es tur kārtīgi iesēdīšos. Turklāt blakus nogāze bija pilna ar riteņiem (aptuveni, kādi 40-50). Principā šodien es jau sajutu tādu lietu, kā steigu un to, ka šodien man vajadzētu nobraukt maksimāli lielu attālumu, jo rītdien man jau tā kā vajadzētu piebraukt pie galamērķa. Bet neskatoties uz to, ka ir jau vakars, vēl palikuši ir kādi 280-290 km, ko nu vienā paņēmienā būtu grūti nobraukt. Nu neko, kaut kas jādara – paņemu rokās pasi, kā tādu flaijeri, kuru nedaudz tā kā demonstratīvi vicinu un dodos visiem garām. Labi , ka tā bija citā krāsā un kāds to ieraudzīja. Tiku rumāņu robežsargu izredzēts un palaists visiem pa priekšu! Nez kāpēc visi pārējie tur turpināja stāvēt?! Kad biju pārstūmies pāri tiltam, tur bija otra robeža (ukraiņu) ar līdzīgu ainu. Mašīnas un cilvēku pūļi, bet te viņi vismaz bija sakārtojušies pieklājīgās rindās. Šoreiz izmantoju jau pārbaudīto sistēmu – paņēmu rokās pasi un iestājos vienas rindas galā. Un rau ilgi nebija jāgaida, kad visi mani bīdija uz priekšu un teic, ka lai es eju tik uz priekšu. Labi, aizgāju līdz barjerai un apstājos, gaidot, ka kāds pienāks klāt, attaisīs barjeru un lūgs doties tālāk. No netālu esošā beņķīša pieceļas, kāds armijas tērpā ietērps jauneklis un pāris soļus pasperdams uz manu pusi un paceldams roku, ar nemainīgu „pofigisma” izteiksmi sejā man uzsauca: - Stop! Nazad! - Es biju mazliet apjucis, ko es arī paspilgtināju ar savām teatrālajām dotībām un raustot plecus rādu, ka visi šie cilvēki man pa labi, saka, ka man jāiet uz priekšu! - Stop! Nazad! Un jauneklis apsēžas. - Skatos uz tiem cilvēkiem (rumāņi) un raustu plecus, šie tikai (davai, davai, nu tā pa kluso, lai es mēģinu) un pat jau sāk smieties. - Tā nu es ar pāris reizes pamēģināju un arī šo frāzi „Stop! Nazad!” jau ik pat reižu atklausījies, tomēr apstājos pie otras rindas ceļa kreisajā pusē – tie izrādījās ir ukraiņi (parasti cilvēki gados no 40 - 60) un turpināju gaidīt. Vienkārši šiem bija darbinieku maiņa – tāpēc kādu pusstundu viss bija apstājies. Kad esmu uz ceļa un jau Ukrainas pusē esmu atkal zirgā (teiciena gandrīz burtiskajā un arī pārnestajā nozīmē)! Taču nelielu aizķeršanos sagādā pirmās pilsētiņas galvenā iela, pa kuru man tai pilsētai ir jāizbrauc cauri – bruģis! Tālāk jau iet ar jaunu sparu – tik uz priekšu. Pa labi visu laiku tek upe – tas mazliet priecē, bet drīz jau sāk krēslot un tas prieks pazūd. Bet vispār situācija ir tāda ka abās pusēs ceļam un upei ir kalni. Un ceļš šitā iet diezgan tālu, kas nozīmē, ka iestājoties krēslai, šeit iestājas tumsa! Vienā ciematiņā redzēju kādu džekiņu (neatceros kāda iemesla dēļ uzsāku sarunu) kurš izdzirdējis, ka es braucu uz Odessu, sapņaini ko atcerējās un noteica ar tādu kā gandarījuma sajūtu – jā, es arī vienreiz esmu bijis Odessā! (Sametās baigais žēlums, ka viņš te tā ir nīcis un turpina nīkt – būtu vienkārši paņēmis un aizbraucis kaut vai vēlreiz uz to Odessu) Pēc kāda laika mans lukturītis, kurš darbojas ar diviem „C” izmēra akumulatoriem, vienkārši iztukšojās – tas ir tas aķu fenomens – deg, deg un tad pēkšņi nedeg. Situāciju mazliet glāba Mildas uzdāvinātais atslēgu piekaramais diodes lukturītis. Bet teltsvieta gulēšanai gan šoreiz bija izcila – pie straujas upes mīkstā zālienā. Nobrauktais attālums - 124 km; Braukšanas laiks - 6 h: 39 min; Vidējais ātrums - 19 km/h; Maksimālais ātrums - 53 km/h; . 7.aug. 2007 otr. Ap 7- iem vēl ir auksti. Ap 11-tiem ceļos augšā – siltumnīca. Nomazgājos upē, pie reizes arī mēģinu nopeldēties cik nu tas ir iespējams tik seklā ūdenī. Skaisti kalni un ceļš gar upi – perfekti! Interesanti un patīkami lūkoties uz visiem kalniem, jo tie tik labi izskatās, jo ir nopļauti. Un brīžiem es tikai brīnījos, kā uz tāda kalna var nestāvēt cilvēks, nemaz nerunājot par to, ka tas siens ir jānopļauj, jāizžāvē, jāsagrābj un jānogādā pēc adresāta! Ienāca prātā pat doma, ka varētu tur kādā ģimenē vienu gadu nodzīvot par vēdera tiesu strādājot uz lauka un iemācoties visus darbus! Pilsētā „Rahiv” izmainu pēdējos 20eiro un kaut kādā pagalmā esošā konteinertipa veikaliņā nopērku ēdamo (tai skaitā arī sviestu un tomātus). Par tomātiem es es biju pilnīgi šokēts – kad man pateica cenu es domāju, ka viņa galīgi kļūdījusies, jo pie mums pāris tomātu maksātu kādi 60 – 80 santīmu, bet tur man paprasīja kādu 4-us! Turklāt – tik garšīgi! Mmmmmm, pasaka! Turpat māju pagalmā apsēžos uz viena beņķīša, kas izrādās ir i-neta kafejnīcas apmeklētāju pīpēšanas vieta. Tā nu man drīz apkārt salasās puišeļi no 6-16 gadiem. Vēlāk ar ieeju pats tai i-netā. Šodien jau jūtu, ka esmu galīgi netīrs. Laikam jau tāpēc, ka no rīta nomazgājos un tagad netīrās bikses sāk grauzt. Vienā pilsētiņā „Djeļatin” ne tur aizbraucu – kad man mašīnu vietā par ceļa biedriem parādijās zirgu pajūgi – sāku interesēties par ceļa pareizību – bija nepareizs. Vienā citā vietā, jau saulrietā, pēc klaja lauka bija baigi patīkamais nobrauciens, kur uzdzinu dienas max ātrumu un tālāk cauri pagaram ciemam vai nu inerces vai vēja (lai gan vēja nebija), vai arī eiforijas rezultātā iznesos cauri kā pirmā raķete – uz 30-40km/h. Pa tumsu jau esmu sasniedzis „Kolomiju”. Tā kā man vairs nav lukturīša, tad pirmā vēlme bija nopirkt kaut kur baterejas. Un jau braucot ārā no pilsētas, neticēdams pats savām acīm ieraudziju Drogas tipa veikalu, kur pārdeva visu. Turklāt, kas esošajā laikā – pulkstenī 23-jos – vēl bija avērts. Nopirku pirmkārt baterejas, tad ieraudzīju cilopu (uz pieres liekamo lukturīti) padevos kārdinājumam un arī nopirku. Bet tad ieraudzīju, ka ir kāda vieta uz pasaules kur pārdod oriģinālu tintes pudelītes – to kā liels spalvu un tintes mīlētājs arī paņēmu. Nu sākās pēdējais posms, šodien nobraukti bija kādi 150km, bet palikuši tikai 80km. Braucu un priecājos par to pieres lukturīti – kur skatos – tur spīd! (Jūtos kā Mr.Bīns bērnībā - forši) Un laiks paiet diezgan ātri. Pirms Sņatin – izmisums. Sāp kāju cīpslas pie potītēm, taču uzvelku tās pašas netīrās zeķes, kas kaut kur bija noliktas un ceļgalapsējus un siltumā paliek labi – vairs nesāp. Ap 4-iem pēc kārtīgām vakariņām, kurās apēdu veselu žāvētas vistas kāju, liekos gulēt. Nobrauktais attālums - 202 km; Braukšanas laiks - 9 h: 19 min; Vidējais ātrums - 21,7 km/h; Maksimālais ātrums - 70,1 km/h; . 8.aug. 2007 tr. Plkst. 7-ņos jau esmu piecēlies. Ārā viss ir slapjš – notiek rosība, braukā cilvēki, staigā. Ēst pavisam vēl negribu, jo tikko – 3 st. atpakaļ kārtīgi paēdu. Tāpēc braucu uz savu galamērķi. Iebraucu – tur ir čau – ielas malas ir pilnas ar cilvēkiem, tie stopē jebkuru mašīnu. Visi mikriņi ir pārpildīti, gaiss ir nenormāli smirdīgs – atgāzes. Tad vēl pilsētā ne tur aizšauju, bet galu galā piebraucu pie stacijas un ieraugu cilvēku ar plāksnīti – SEFER. Oi – prieks un laime. Protams, vēlāk es izdomāju uz viesnīcu braukt ar riteni – aizbraucu. Piebraucot pie viesnīcas, man nāk pretim viens svešs cilvēks – izrādās viens no tiem kas organizē šo vasaras skolu, un saka: „es tevi apskaužu ar baltu skaudību. Es ar jaunībā ceļoju ar riteni.” Un es esmu ne tikai galīgi laimīgs, ka esmu spējis atbraukt līdz šejienei, bet arī tāpēc, ka šeit jau visi zina, ka braucu ar riteni un mani gaida. Turklāt šī frāze man atgādināja, ka ceļot ar riteni ir tik fantastiski (tas tikai dažkārt piemirstās – īpaši tad kad tu pats esi uz tā riteņa), ka nekas tam nestāv līdzās. Nobrauktais attālums - 35 km; Braukšanas laiks - 1 h: 52 min; Vidējais ātrums - 19 km/h; Maksimālais ātrums - km/h; . . Atpakaļceļš uz Ļvovu: Kolomija – Ļvova (+ autobuss Ļvova - Rīga) x.aug. 2007 Skolas laikā šad un tad iedomāju par to kā man labāk braukt atpakaļ uz Ļvovu no kurienes man atties autobuss uz Rīgu. Bet tad izrādās, ka skolas priekšpēdējā dienā mums būs ekskursija uz pilsētu „Kolomija”, kas ir man pa ceļam – kādus 80 km tuvāk. Tātad nolemju no visiem šķirties priekšpēdējā dienā un uz ekskursiju braukt jau ar visām pekelēm. Pēc ekskursijas pa pilsētu mums vēl tiek dota pusotra stunda laika – brīvais laiks. Tā nu ar dažiem vienkārši aizejam padzert kaut kur kafiju un uzēst saldējumu, un tad ejam uz autobusu un es sāku pakoties. Pa to laiku jau ir saradušies vairāki un pie atvadīšanās jau apkārt man bija vesels pulciņš draugu. Ļoti skaisti, patīkami un uzmundrinoši. Kāpju virsū, vēlreiz atvados un aidāā! Sākumā man skan (klausos) kaut kas no džeza (Miles Davis), pēcāk Nina Simona liek iegrimt tādā patīkamā nostaļģijā par izcili pavadīto nedēļu. Braucu pa ceļu kas iet tieši no Černovci uz Ļvovu, pa kuru jau pagājšgad jau braucu, tikai citā virzienā. Kad uznāk tumsa, uznāk arī stress, mazliet bailes, jo pamalē mazliet zibsnī un trakākais ir tas, ka neko nevar saprast. Nevar redzēt kur ir kādi mākoņi, kur līst, un kur nē. Tie zibeņi vēl vairāk visu tikai sadramatizē. Tāpēc meklēju arī teltsvietu – nerādās. Pēc „Rogatinas”, kuras benzīntankā (vienīgais, kas bija vaļā) nopērku čipsus un sulu, stress nemazinās, pat drusciņ pieaug. Sāku uztraukties, ka kāds varētu mani redzēt un tad arī telti varētu ieraudzīt. Nesaprotama panika bija sākusies. Vienā vietā atrodu pienākošu zemesceļu, stumjos iekšā un mēģinu ar lukturīti spīdināt tikai uz laju, lai kāds ko neierauga (lai gan apkārt nav neviena, kas ko varētu ieraudzīt). Kad esmu kādu gabalu pastūmies, nolemju paņemt mazo lukturīti no somas, jo šis liekas pārāk spožs. Ņemot ārā to no somas, dzirdu, ka kaut kas nokrīt. Paskatos – maks bija nokritis, paceļu un sapratis, ka tomēr te nav īsti labi, braucu ārā uz ceļa un turpinu nakts braucienu. Kut kur ar atrodu vietu – lauka malā un daļēji arī aizslēpies aiz krūmiem, lai no šosejas neredz. Nobrauktais attālums - 137 km; Braukšanas laiks - 6 h: 09 min; Vidējais ātrums - 22 km/h; Maksimālais ātrums - 58 km/h; . x.aug. 2007 Līst! Guļu tālāk, līst – viss apmācies līdz malai! Neko darīt, kad esmu piecēlies, tad sapakojos turpat teltī (tā ir kaut kāda lielvaikalu 3-vietīgā telts, kurā šķērsām var gulēt 5-ci,bet pa vidu var pat piecelties kājās) un pēc izstūmies jau ar sapakotu riteni no telts un tad salicis telti, braucu pa lietu. Braucu tikai ar velošortiem un sandalēm (kad viņas paliek slapjas, tad tajās sāk slīdēt kājas), melnu maiku un ar vēl ar garo kreklu un kepku, lai sejā nelīst lietus. Vēl ir ceļasargi un prasās arī kaut kādas zeķes, lai potītes būtu siltumā. Tāds slapjš arī vienā ciema veikalā iepērku ēdamo un paēdu brokastis. Un braucot tālāk (kādā 25-tajā dienas kilometrā) piestāju, lai ieietu krūmos un kad esmu atnācis atpakaļ, piebrauc milicijas mašīna. - Ko tu tur krūmos dari? - Nu – vajadzēja! - Narkomāns esi? - Nē nu pa dabisko! - Rādi dokumentus, ko tu te dari? Paskatos somā – maks ir, bet pase nav! Viņi parasti stāvēja kopā, bet nu lai būtu ātrāk parādu viņiem savu autovadītāja apliecību. - Pasīti lūdzu! - Nu vai tad nepietiek ar šito? - Nē – tu esi te nelegāli, un nodarbojies ar narkotikām un tāpēc tu nedrīkstēsi vairāk iebraukt Ukrainā! - Kā?!?! Nu paga, es jums tūlīt parādīšu pasi! Sāku aktīvāk meklēt, no bagāžnieka, pat nopakoju vienu somu. Bet nav! Pa to laiku jau no mašīnas ir izkāpuši visi trīs miliči un tas galvenais ir jūtamā šmigā. Bet nu vai nu šmigā, vai nē, bet tas neanulē viņa dienesta pakāpi, autoritāti un varu. . Nu man izskatās, ka būs jābrauc, kā aizturētajam uz ofisu un tad tur visas pārējās lietas. Tad parādās tāds vārds, kā kukulis, bet tā kā šie runā tikai ukrainiski, bet es ar viņiem krieviski (valodas ir līdzīgas), tad es saku, ka es nesaprotu ko šie prasa, kas man viņiem ir jādod: „ko tas vārds nozīmē?” Nu te bija jauki skatīties – man pat prātā nebija ienācis, ka šie uzķersies uz tik lēta joka! – šie sāka apspriesties, kā to varētu pateikt krieviski. Bet es tik plātu rokas un saku, ka nesaprotu! Beidzot šie izdomāja: - Štraf! Štraf nado platitj! - Kāds vēl štrāfs?!? - Bla, bla, bla – 150 grivnas (apm. kādi 15 lati) - Nē es jums tā nemaksāšu, es tomēr sameklēšu pasi – jūs pagaidiet Un jo vairāk es meklēju, jo es sāku ar vien vairāk uztraukties, un nu man tie miliči jau ir pilnīgi mazsvarīgi – man tagad tiešām interesē, kur ir mana pase? Kamēr meklēju, šie tur mierīgi uzpīpē, tad sāk prasīt, kā es domāju tikt pāri robežai, bez pases? Bet man jau attinot filmu atpakaļ sāk likties, ka tā pase būs vien izkritusi tur naktī uz tā zemes ceļa, kur maks nokrita. Tālākais dialogs ar miličiem, jau man norit kaut kur otrā plānā, man vienalga ko tur viņi un kā, domāju tikai par to kur ir mana pase. Un kādi varianti un izredzes ir viņai braukt pakaļ un meklēt. Jebkurā gadījumā, ja viņa ir izkritusi manā telts vietā vai iepriekš uz tā zemes ceļa, tad viņai ir jābūt totāli caurmirkušai, jo visu laiku ir lijis lietus. Un laikam saprotu, ka nav prāta darbs braukt atpakaļ, jo tad es nepaspēju uz autobusu, uz kuru jau man sen (Rīgā) ir nopirktas biļetes. Turklāt šie autobusi (caur poliju) iet tikai pāris reizes nedēļā. Turklāt, es nevēlos piedzīvot tādu aplauzienu, ka es aizbraucu atpakaļ, bet tur pasi neatrodu. Tad jau labāk es braucu tālāk uz priekšu un esmu tāpat bez pases, nekā bez pases, kārtīgi vēl nomocijies un ar gruzonu. Tā kā nolemju braukt uz priekšu – gan jau būs labi. Savādāk jau nevar būt! Bet kas tas? Šķērslis – vēl tie miliči ir tepat! Nu jau maksājamā summa ir mazāka, bet es esmu nikns un palieku pie sava – naudu nedošu (kaut kur zemapziņā man ir tāda nojausma, ka viņi zināja, ka man nav pases un iespējams tā ir pie viņiem. Tāpēc viņi arī mani sāk šantažēt. Iespējams, ka vai nu viņi paši ir atraduši, vai ar kāds godīgs pilsonis to ir atradis un aiznesis uz miliciju, bet jebkurā gadījumā – baigi operatīvi.). Realitātē mani atsauc jautājums, kā es domāju tikt pāri robežai? - gan jau, tad jau redzēs - nevar tāpat tikt pāri – ja tev ir pazudusi pase, tev ir jāsaņem no milicijas izziņa, kas tu esi un ko tu dari un kur tu pasi pazaudēji utt. - Nu labi, labi, a ko man būtu darīt, ja es to konstatētu autobusā? - Es tev varētu uzrakstīt to ziņu.. - Nu labi – braucam uz ofisu un visu nokārtosim, paņemiet tikai mašīnā manas mantas, citādi kamēr es te sakravāšos vēl... - Nē nē – mēs neko nevedīsim... nu vienvārdsakot skaidrs bija, ka uz ofisu es pat gribēdams viņus nevarētu aizvilkt! Kad redzu, ka viens no kolēģiem, jau mēģina galveno aizvilkt prom uz mašīnu, saprotu, ka man ar tākā laiks jau būtu taisīties uz to autobusu. Bet šis man jau piedāvā tādu variantu - samaksā 40 grivnas un es tev uzrakstīšu caurlaidi. Tā kā es nebiju ieinteresēts nekādā dialogā vairs ar viņiem, tad darijumos ar naudu – netik! Kaut kā pārējie miliči jau bija sasēduši mašīnā un gaidīja šito. Pēdējais piedāvājums nāca pa 20 grivnām – viņš pazvanīšot uz robežu un mani palaidīšot! Man jau nāca smiekli un nogurums, tāpēc es viņam sniedzu roku (ar tādu domu – nu davai, pietiks te ņemties - parunājām, bija interesanti, bet nu mums katram ir jādodas uz savu pusi). Šis protams sveicienu neatņēma, atdeva man tiesības un .. aizbrauca. Process – 45 minūtes. Pēc visa šitā – nedaudz atpūtos, uzēdu cepumus un braucu uz Ļvovu! Jāatzīmē, ka lietus vairs nelija, bija tikai apmācies un diezgan daudz vaļoties neatļāvis sev pēc kāda laika sasniedzu Ļvovu. Iebraucu pa kaut kādu nebrauktu ceļu, tad vēl pamaldījos un pēdējā brīdī tieši ar agresīva lietus sākšanos pienesies pie autobusa, un izjaucis riteni (atpakaļceļā, kad ritens jājauc, tad jau vienalga kā, jo jābrauc vairs nebūs, un Rīgā gan jau kaut kā saknibinās), sāku savu gaidīto dialogu: - es esmu ar riteni, vai varu likt jau bagāžniekā? - Pagaid, pagaid, nav vietas! - Kā jūs Rīgā man aizrādījāt, ka nevar pašās beigās ar riteni, bet vajag sākumā to ielikt! - Nu neredzi – somas te ir! Būs palikusi brīva vieta – ieliksim! Šoreiz veiksmīgi un kad ritenis jau ir bagažā un kad jau lietus ir pieņēmies lielā spēkā, es beidzot iekāpju autobusā un varu beidzot nopūsties – nu tā! Tiktālu esmam! Nepagāja ne brītiņš un pavadone ir klāt: - lūdzu biļetītas un pasi! - Iedodu tiesības un biļeti - KAS? Pasi vajag! - Nav – pazuda! - Kāpiet ārā! - Kā ārā? - Nu tā – jūs nevarat braukt, jo jums nav pase! - Nu bet man ir tiesības! - Tas neko nedod – kāpiet laukā! Es biju tikko kā sasniedzis savu mēŗķi – ticis prom no uzbāzīgajiem miličiem, atnesies laikā uz autobusu, dabūjis bagāžā savu riteni, piekusis un nostresosjies, izmucis no tikko sākušos lietus, un te – KĀP LAUKĀ! Totāls krahs! Nē es saprotu, ka man vajag te palikt un atpūsties – nav citu variantu, nav citu izvēļu, tāpēc turpinu ar pavadoni dialogu: - Bet nu skatieties, man ir gan biļete, gan tiesības, gan imigrācijas kartīte – viss! - Nē, bez pases jūs nelaidīs pāri! Kāpiet laukā! - Kad saprotu, ka nu esmu dimbā, ka netieku mājās, tad izdomāju, ka vismaz līdz robežai es ta varu aizbraukt. - Pavadone mazliet apjūk - Lūk man ir biļete – tātad es likumīgi varu braukt ar šo autobusu vienalga vai man ir pase vai nav. Un ja līdz robežai, tad vismaz līdz robežai. - Beidzot piekrīt, un es atsēdies mīkstā krēslā varu kaut vai uz īsu mirkli, bet tomēr atpūsties, nomierināties un sakārtot domas. Pēc kāda brīža jau sāku likt lietā telefonu un sāku kontaktēt draugus par kādām iespējām tikt pāri – es kaut kā tomēr vēl ceru, ka varēs tikt pāri. Bet vienīgais saņemtais rīcības variants no draugiem izskatijās tāds – kaut kur pa purvu! Tātad laikam nav varianti, bet nu es vēl ceru uz savām runas dotībām, ka gan jau kaut kā pārliecināšu. Bet nez kāpēc, tā sēžot un domājot likās, ka laiks beidzot ir padomāt par D-vu. Par jūdaismu un kristietību un par to Kas ir Jēzus? Jautājums, kas man jau daudzus gadus nodarbina, īpaši jau tāpēc, ka šis jautājums ir tā lielākā problēma starp abām šīm reliģijām. Un man tur ar pa vidu maisoties, dažreiz gribās skaidrību. Kaut ko es tur padziļi biju padomājis, bet īsti skaidrību arī neizdomāju – uz papīra ne tik nepierakstīju. Bet jo vairāk mēs braucām, jo skaidrāk es sapratu, ka būs dimbā – pase nav! Un viņa tiešām nav, un nav tā ka varbūt kaut kur aizapziņā ir pārliecība, kā piemēram – nederīgu biļeti konduktors neievēros, bet arvien skaidrāk es saprotu – nav variantu! Esam klāt - robeža! Pavadone jau uzreiz paziņo tiem par esošo problēmu, mani aicina ārā, dodu visus iespējamos dokumentus, tad šie pa telefonu (no būdiņas) kaut kam zvana, runājas. Pēc brīža atbrauc kāda mašīna – galvenais ir ieradies! Ļoti patīkams cilvēks (vispār). Šim atkal rādu visus doķus, bet tad šis prasa, a kāpēc es negriezos milicijā un neziņoju, ka man pazudusi pase? - pasmaidīju, padomāju un izstāstīju visu garo penteri par to miliciju. Šis laikam saprata un vairāk man jautājumus neuzdeva, bet paņēma manus dokumentus un aizbrauca. Pēc kāda laika (protams, autobuss visu laiku stāv uz vietas), galvenais robežnieks atbrauc, bet jau ar citu mašīnu un saka, ka bija aizbraucis pie poļiem, bet ka tie nelaidīs ne iekšā, ne ar pēc tam es varēšu izbraukt no polijas. Viņš jau tākā būtu armierumani izlaist, bet tākā poļi neņems mani, tad man nekas cits neatliek, kā kāpt laukā! Nu tā – gaidītais brīnums nenotika! Vispār nekad es nebiju tik tālu nonācis – parasti no visām problēmsituācijām es tiku laukā un vienmēr bija kāds lielāks vai mazāks brīnums. Bet nu šoreiz – es pat biju vairāk šokēts par to, ka nekas nenotika, nekā par to, ka man jākāpj ārā un kaut kur jādodas. Nu jā – man jābrauc ir uz vēstniecību un tā atrodas Kijevā! Ho, ho, hoooo! Un kādā veidā? Un pa kādu naudu un turklāt tagad jau ir iestājusies vakara tumsa! Velku no autobusa visu laukā (i somas, i izjaukto riteni) un krauju tur pat pie kādas būdiņas zemē. Te apkārt ir daudz dažādu būdiņu, mazo kantoru, arī cilvēki kas vai nu ko pērk, vai arī strādājošie, kas iznākuši laukā paskatīties. Es ar vienkārši piestāju pie dažiem cilvēkiem turpat blakus un daļēji skatos uz šo milzīgo mantu kaudzi man te priekšā un stāvošo autobusu, no kura mani tik viegli izmeta – izšāva kā korķi pudelei. Tagad jāsāk domāt tālākais plāns. Galvenais robežsargs teica, ka varētu mani iesēdināt kādā mašīnā (nu visticamāk jau uz Ļvovu, jo uz Kijevu diez vai kas tagad brauks), tākā jāizdomā, ko darīt ar mantām un riteni – varētu jau atstāt te kādā būdiņā, lai pieskata. Bet ilgi tur nesanāca tā stāvēt un sapņot – viena blakus esoša sieviete mani atgrieza realitātē un teica: „Lūk, tavs autobuss vēl stāv tepat! Meklē un vēlreiz meklē! Jo kad autobuss aizbrauks, tad toč jau būs vienalga!” Kaut kā gribējās viņai kaut ko pateikt, bet tomēr nolēmu, ka padoms ir visumā loģisks – vismaz pēc tam man būs iemesls skumt un vaimanāt. Bet no otras puses, tā kā pase man jau pazudusi vakar, tad nav īsti jēgas meklēt. Taču, lai es neizskatītos padevies, nolēmu tomēr viņai par prieku parādīt, ka es meklēju (nu principā man vēl bija nepārbaudīta pati slapjā telts, kura tāda bija arī salocīta). Izvilku telti, ielīdu, izčamdīju – nav. Nu tad jau mantas vēlreiz pārcilājot sāku domāt, ko kur likt – ko ņemt uz Kijevu un ko nē. Pirmais jautājums radās par fotosomu, moš atstāt? Tai brīdī atcerējies, ka tai ir viena mazā kabatiņa, kur var nolikt ekstra svarīgas lietas, jau jutu kā asinis sakāpj un kulmināciju tur ieraugot savu pasi vairs nespēju noslēpt vairs ne ar ko – sajutos, kā būtu pasaules čempionāta finālā iesitis liktenīgos vārtus. Paķēris pasi izstieptās rokās un kliegdams cik varu, skrēju rinķu rinķiem apkārt pa visu robežpunktu. Es TO vairs nebiju gaidījis! Viss! Bez vārdiem! Galīgi laimīgs aizskrēju uz autobusu un rādu šoferiem un pavadonei (jāatzīst, ka viņi bija galīgi dusmīgi, jo mūsu stāvēšanas dēļ manas pases dēļ garām aizgāja vairāki autobusi un iekavēšanās bija pamatīga), kuri laikam nedaudz tomēr atmaiga. Tad pa galvu pa kaklu sagrūžu iekšā bagāžā savu riteni un visas pekeles un autobusā iekāpis visiem atvainojies un izstāstījis piedzīvoto, saņemu arī viņu piedošanu un galīgi laimīgs apsēžos savā vecajā vietiņā! Nobrauktais attālums - 78 km; Braukšanas laiks - 3 h: 54 min; Vidējais ātrums - 20 km/h; Maksimālais ātrums - 55 km/h; 1. 30.07.2007 pr. 16 km ~ 19 km/h 0:51 h 2. 31.07.2007 otr. 110 km ~ 20 km/h 5:30 h 3. 1.08.2007 tr. 150 km ~ 21 km/h 7:12 h 4. 2.08.2007 ct. 183 km ~ 19 km/h 9:27 h 59 km/h 5. 3.08.2007 pk. 162 km ~ 22 km/h 7:32 h 64 km/h 6. 4.08.2007 sest. 151 km ~ 23 km/h 6:29 h 66 km/h 7. 5.08.2007 sv. 142 km ~ 20 km/h 7:18 h 8. 6.08.2007 pr. 124 km ~ 19 km/h 6:39 h 53 km/h 9. 7.08.2007 otr. 202 km ~ 22 km/h 9:19 h 70 km/h 10. 8.08.2007 tr. 35 km ~ 19 km/h 1:52 h Kopā turpceļā 1279 km ~ km/h 62:12 h 11. x.08.2007 137 km ~ 22 km/h 6:09 h 58 km/h 12. x.08.2007 78 km ~ 20 km/h 3:54 h 55 km/h Kopā pavisam ~1500 km ~ 74 h

Černovci brauciens (ar riteni) 2007. augustā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem