5 un 6 dienas Alania
|
Martins Kalnberzins
|
Pa kreisi šķērsielas galā, līdzīgi kā bērnībā, skatoties ārā pa logu Ģertrūdes ielā redzēju veco Ģertrūdes baznīcu, tagad es lūkojos kalnos. Pārkāries pāri balkona malai es skatījos uz tiem. Rīts vēl nebija svelmes nomākts un par dienas gaidāmo karstumu pagaidām liecināja tikai apkārt esošā spilgtā krāsu gamma. Rīta saules dzidrajos staros vienlīdz valdzinoši izskatījās daudzkrāsainie nami ielas abas pusēs , nedaudzie augu valsts pārstāvji to rīta kopēju aplaistīti un pat migliņa , kas ieskāva tālumā redzamās kalnu virsotni šķita īpaši spilgta un krāšņa. Vēlreiz uzmetis skatienu Vidusjūrai ar ko noslēdzās mūsu ielas otras gals es gāju modināt Zaici. Dienu bija paredzēts pavadīt absolūti Neko Nedars gaisotnē. Nokāpuši lejā mēs uzkodām turku brokastis, vērodami kā viesnīcnieks laistīja pāris krūmus un palmu pie ieejas ēkā. Lai arī jūra bija te pat pāri ielai mēs vēlējāmies šodien nobāzēties kādā nomaļākā vieta un tādēļ pēc brokastošanas sēdāmies auto un devāmies meklēt īsto pludmali. Izbraukājuši visu piekrasti 5 km garumā uz abām pusēm no pilsētas centra , mēs vakardienas neizvēlīguma seku mācīti novietojam auto tur pat kur no rīta to bijām savākusi un devāmies gulšņāt pie baseina mierinot sevi ar to, ka tas bija tikai pāris metru attāluma no jūras. Šķiet, ka nav jēgas izvērsties aprakstos par pārkaršanu saulē, mērcēšanos jūra, peldēšanos baseinā, auksta alus baudīšanu lasot līdzi paņemot grāmatu. Izgāzies baltajā plastmasas krēsla pie baseina es apcerēju savu un vispār cilvēku slinkuma patiesos apmērus. Slinkums ir ārkārtīgi pacietīgs. Tas sēž mūsos vairāku mēnešu vai pat gada garuma un gaida savu brīdi , lai pārņemtu mūs. Vardu sakot perfekta slinkuma triumfa diena. Kārtīgi izbaudījuši visu ko var sniegt Latvijas iedzīvotājam Turcijas klimats 26 septembrī , mēs nodušojušies savus tomāt sarkanos ķermeņus, devāmies klaiņot pa Alanya. Pilsēta ir izveidojusies ielejā starp kalnu grēdām ar burvīgu pludmali vairāku kilometru garumā un romantisko pilskalnu paša pilsētas centrā jūras krastā. Esmu pabijis gandrīz visās Turcijas Vidusjūras kūrortpilsētas, bet ir iespiedusies atmiņā viss spēcīgāk. Saule jau bija noslēpusies aiz kalniem un sāka krēslot. Man patīk izgaršot svešas pilsētas, izjust to ritmu sajust to pulsu. Vislabāk to darīt vienkārši piemetoties uz kādas apmales pašas kņadas epicentrā vai vērojot to pa gabalu kā kādu eksotisku krāšņu zvēru. Šāda pilsētas iepazīšanas taktika vairāk gan attiecas uz nekūrort-pilsetam, kur var priecāties par to īsto iedzīvotāju dzīves ikdienišķo ritumu nevis tūristu. Izstaigājušies pa ostu, kur viens otram cieši blakus bija saspiedušies piestātnē kuģīši paredzēti dažāda veida izklaidēm tūristiem un uzkodusi vārītas kukurūzas valīti ar sāli , devāmies uz pilsētas centru. Ja pirms tam bijām nodarbojušies ar tūristisku pazīmju klasificēšanu un mēģinājusi tās sevī izskaust, maskējoties par jebko tikai ne tūristu, tad pašreiz kamuflazš bija kritis. Mēs gājām rokās sadevušies, nesteidzīgā solī un sārti iedegušās sejas liecināja par pirmo dienu piedzīvojumiem un nelielo pieredzi šajā valstī. Runājot par Turciju vienmēr un visur tiek pieminēta iepirkšanās, diņģēšanās un visas citas veikalnieciski – ceniskās lietas. Par šīm lietām es sīkāk pastāstīšu vēlāk rakstot pa Stambulu un lielo tirgu , bet pagaidām vēlos tikai minēt, ka neskaitāmajās bodītēs piedāvāto labumu klāsts tomēr ir ārkārtīgi zemas kvalitātes. Pastaigājoties pa pilsētu centāmies izvairīties no tirdzniecības ielām, jo mūsu latviešu mentalitātei uzmācīgā tirgošanas maniere tomēr bija apgrūtinoša. Klaiņojot pa šaurajām ieliņām nonācām pie Alanyas pils un brīdi pavērojuši naksnīgās pilsētas ainavu uzņēmām kursu uz viesnīcu. Lai arī pilsēta bija teicama laiskai atpūtai , tomēr mūsu mērķis bija baudīt valsti kopumā. Piedzīvojumu gara dzīti devāmies uz čučumuižu , lai krātu spēkus jaunai dienai , jauniem piedzīvojumiem. 7/30 pamošanās , 8/00 mūsu sestās turku brokastis un 8/30 mēs esam devušies ceļa. Dienas plāni ? Kā man tas patīk. Dienas plānu nav. Brokastojot Zaicis konsultējās ar Dorling Kindersley un bija apņēmies beidzot pirmo reiz sava mūža skatīt romiešu celtās , bet nu jau visnotaļ vēsturiskās teātra drupas Sidē. Ceļš līdz Sidei ne ar ko īpašu neizcēlās ja nu vienīgi sava antituristiskas uzvedības un sīkākas Turcijas kartes neesamības fakta dēļ mēs drupas Sidē meklējām apmēram tik pat ilgi cik ilgi braucām līdz pašai pilsētai. Visbeidzot veiksmīgi izvairījusies no maksas stāvvietām , mēs pametām auto vietā kur taksisti paris koku ēnā gaidīja savu kārtu nogrābt kādu karstuma nomāktu, aizelsušos tūristu un devāmies aplūkot akmeņu čupas. No pieredzes zināju, ka vēsturiskus pieminekļus vēlams vērot pa gabalu, tā nebojājot iespaidu, bet Zaicis nelikās mierā. Samaksājuši apmēram sešus latus mēs nopirkām tiesības sēdēt teātra drupās cik ilgi vien mums tīk, kaut līdz pašam vakaram. Es karstuma mākts tā arī darīju, kamēr Zaicis šķiet bija apņēmies par iztērēto naudu vismaz izstaigāt katru teātra akmens rindu. Pēc neilga laiciņa pat viņai nācās atdzīt, ka vairāk te nav ko darīt. Pēc neilga brītiņa un veiksmīgākas maldīšanās nekā pirms tam mēs jau turpinājām savu ceļu Antaljas virzienā. Braucot mēs spriedelējām par nākamo naktsmītni. Viens variants bija atrast kādu viesnīcu Antaljā , bet otrs atrast klusāku pludmali un apmesties kempingā.Izšķīrāmies par labu klusākai atpūtai, jo Alanyā divas pavadītas dienas bija gana apmierinājušas mūsu kari pēc civilziacijas mutuļa. Vienojušies par savu mērķi mēs apņēmīgi vadījām auto cauri Antaljai , nepievēršot uzmanību tas daudzajiem kārdinājumiem. Nospraustais mērķis bija neliels kempingu ciematiņš, burvīgas pludmales krastā olimpus drupu tuvumā. Pēc Antaljas ceļš praktiski visu laiku veda mūs pa kalniem šķiet ar vien vairāk un vairāk paceļoties virs jūras līmeņa. Sekojot ceļa rādītajiem mēs nogriezāmies no galvenā ceļa un pa šauru daļēji asfaltētu kalnu celiņu braucam lejā no kalniem uz jūras pusi. Īsi pirms iebraukšanas ciematiņā ar acs kaktiņu pamanījām vienā kempingā baseinu. Iebraukuši ciematā , mēs sajūtam tieši to gaisotni ko bijām velējusies. Neapšaubāmi tūrisma sezonas vidu te nebija iespējams atrast vietiņu , kur apmesties, bet bija septembris. Šur tur klīda kāds par vietējo pāprkvalificejies tūrists ar savu paskatu atsaucot atmiņā Morisona mūzika skaņas, bet kopumā cilvēku bija maz. Ciemata struktūra bija vairāku desmitu kempingveidīgu apmešanas vietu drūzmēšanās ap vienīgo putekļaino ielu , kura veda uz pludmali. Ēnainas palmu lapām klātas nojumes, zemi segām klāti zviļņu, bungalo, namiņi, krāsaini deķi, ūdens pīpes, informējoši aplupuši un ka tiko uzkrāsoti spilgti info raksti, teltis, piepūšamie matrači un šūpuļtīkli tāds bija abas ceļa pusēs vērojamā haosa vispārīgs uzskaitījums. Kopējais iespaids bija kolosāls. Apjautājušies par naktsmītnes cenām, mēs nolēmām joka pēc noskaidrot cenu arī baseinotajam kempingam un sev par lielu apmierinājumu vienojamies par 2 dienu naktsmajām ar brokastīm un vakariņam tajās uz pusi lētāk nekā ciemata centrā. Lai gūtu simtprocentīgu pārliecību par sava lēmuma pareizību mēs pēc paris minūtēm jau ķeram dienas pēdējos saules starus gulšņājot zviļņos baseina malā pēc pamatīgas peldes tajā. Par četrdesmit četriem latiem mums bija vienistabas bungalo ar divguļamo gultu, kondicionieri, dušu un toleti. Jau pirmajā vakarā bija skaidrs , ka esam trāpījuši naglai uz galvas. Vakariņošana notika ģimeniska atmosfēra un sev par lielu gandarījumu es nokonstatēju, ka atpūtnieki nav tūristi, bet gan turki. Ka sapratu tad viņi te jau ciemojas ne pirmo reizi. Par vakariņam mums ar Zaici bija dalītas jūtas. Es šmakstinādams ēdu savu un viņas porciju. Tika pasniegti rīsi ar ļoti asu gaļas mērci un klāt ko piekost uz liela šķīvja tika iedot kauktas pa visu starp kefīru un krējumu. Es noskatījusies, ka kefirkrejumiskais uzkožamais tika izmantots līdzīga, ka ugunsdzēšamais aparāts pēc kārtīgāka mērces gaļas kumosa. Zaicis paknakstījās gar baltmaizi un padzēra čai. Pateikušies par vakariņam devāmies gulēt. Ap pusnakti mēs pamodāmies no ģitāras spēles un dziedāšanas. Netālu no baseina bija iekurts liels ugunskurs un apkārt sasēdušies klausītāji līgojas līdzi dziedātajam, kurs izpildīja tradicionālas turku dziesmas. Atšķirībā no gaudulīgi, griezīga stila ko visu cauru dienu varēja baudīt radioaparātos pašreiz varēja ļauties patiesi skanīgai, saldai lirsikskai austrumnieciskai melodijai , kura fantastiski savijas kopā ar atkal jau kuro reizi gaisā jūtamo bet netveramo smaržu, kuras patieso izcelsmi mēs tā arī sava ceļojuma laika nenoskaidrojam, bet kura vel joprojām šķiet ir jūtama , kad es atceros šo valsti.
