KALNI.Okeans.Ieleja.ALA.

Māris Resnis 10.12.2013 12 min lasīšanai 111 foto

(KALNI) D-grāmatas 1. daļa

Jbel Toubkal – Marokas un Ziemeļāfrikas augstākā virsotne, jeb 4167 metri virs jūras līmeņa. Virsotne, kurā bijām nolēmuši nokļūt un ieraudzīt 360 grādu dūmakaino Atlasu kalnu panorāmu. Protams, arī mazliet sniegu, jo grūti noticēt, ka stāsta, ka šeit atrodams sniegs, un, ka ziemas mēnešos ir nepieciešams speciālais ekipējums, lai nokļūtu virsotnē. Brigādē esam trīspadsmit. Visu vienojošais un raksturojošais elements – mājās nosēdēt parasti nesanāk un vēlme izmēģināt jaunas lietas, vai doties uz nezināmām vietām ir dzīves nepieciešamība un dzinējspēks. Daļai gan dzīve iegrozījusi tā, ka ierastais dzīves ritms ir pie biroja galda, nevis pa meža takām. Tomēr tas nesamazina piedzīvojumu meklēšanas jaudu, bet gan to vairāk uzkurina un dedzina. Varbūt tas arī skaidro turpmāk pieņemtos lēmumus un veiktās darbības, jeb par visa ceļojuma moto kļūst sauklis: “ More Danger, More Fun” (Vairāk briesmu, vairāk prieka). Līdz ar to ir loģisks lēmums gida pakalpojumus neņemt (kaut arī pirmajā aklimatizācijas dienā pamēģinājām, sapratām, ka nevajag, bet kā vēlāk izrādijās, ka šī iepazīšanās bija pat ļoti vērtīga).

Kāpiens sākas no maza ciemata Aremd, kurš vēl stingri glabā pirmatnību un ir kā paraugs Berberu nevis cīnīties un pakļaut sev dabu, bet tai piemēroties un sadzīvot ar to. Ciematu māju rindas ir Eiropiešiem neloģiskā sistēmās, jo mītnes celtas izmantojot dabisko reljefu un pēc iespējas mazāko pretestības ceļu. Līdz ar to māju iekšpusēs ir pamanāmas kalnu malas un pati dzīvošana ir tikai trešajā stāvā. Mūsu brigādei nākošais solis bija nokļūt līdz augstākajā vietā pirms uzkāpšanas virsotnē - Refuge Toubkal Les Mouflons. Vieta, kur pārlaist nakti, un rītausmā celties un uzkāpt pēdējos 1000 m līdz virsotnei. Kaut arī maršruts izskatās vienkāršs un taku pat nosaucām par “Ziloņu taku”, dažiem no mums nākas pacīnīties ar sevi un savu motivāciju, lai nokļūtu šajā patvērumā. Augstuma starpība un izmaiņas skābekļa daudzumam gaisā rada savus efektus. Dienas laikā ik pa laikam var satikt citus kāpējus, gan nopietnus mugursomniekus, gan tos kuru mantas nes ēzeļi. Katrā ziņā vēlme nokļūt šajā virsotnē ir daudziem, un izvēlētā metode nav svarīga. Svarīgi, ka plaušās ieplūst dzestrais kalnu gaiss, skati ir skaisti un atliek vien pie sevis nodomāt: “kas var būt labāks par kalniem – vēl vairāk kalnu” (smaids) . Taka vijās pa ieleju uz augšu, pa vidu tek upīte, kas dod fona skaņu gandrīz visa kāpiena laiku. Ik pa laikam, parādās vietas, kurās var apsēsties un nopirkt ūdeni, vai “burbuļūdeni” – tas neizjauc skatu, jo gandrīz harmoniski iekļaujas kalnu ietvarā. Pluss visam var uzjautrināties vietējo radošumu radot dzesēšanas sistēmas – caurdurtas PET pudeles, kuras darbina kalnu strautu ūdens. Protams, šis piedāvājums mums mazāk interesē, tā vietā daļa no grupas izdomā novirzīties no galvenā ceļa un iemūk blakus takā, lai pa pliko nopeldētos ūdenskritumā. Atziņa viena, ja kāpt tad ar baudu! Noslēdzošajā posmā ir jāsaņemas. Grupa ir sadalījusies vairākās daļās. Izmantojam pieeju – kāp un elpo savā ritmā, bet turpini kāpt. Pirmā grupa jau dzer vietējo Berber viskiju – piparmētru tēja ar daudz, daudz cukuru. Galvenais pareizi izdarīt tējas rituālu un turēt augsti tējkannu lejot tēju glāzēs. Kurš augstāk paceļ un trāpa, tas lielāks meistars. Šāds dzēriens šajā augstumā ir reāla bauda, sevišķi, ja ap pulksten sešiem, saule jau pazūd aiz kalnu korēm, un sāk vairāk likties, ka esi Alpos nevis Atlasos – aukstums liek uzvilkt visu iespējamo, arī cimdus un cepuri. Jāiet gulēt agri, jo kā jau tradīcija saka: “rītā agri jāceļas, lai virsotnē saullēktu sagaidītu. Vēl tikai vakarā visi nobalso, ne tikai iekarot smaili, bet doties pāri kalnu otrai pusei apskatīt kalnu ezeru – nu, lai pa īsto. Papildus ieguvām labu konsultāciju no gidiem, ka virsotnē var tikt bez gida, bet pašiem mēģināt tikt pa kalnu taku lejā tikai ar gida palīdzību. Tomēr, kā jau minēju, mūsu brigādes izvēlēto pieeju par “more fun” gidu nealgojām.

Rīts pilnīgā tumsā. Lēnām visi rušinās pa nārām – 13 cilvēki vienā istabā, rada strukturētu bardaku. Trīs no mums īsti nekustās. Tomēr augstumu starpība, satraumētā kāja un vēders, dažiem mūsu biedriem liek izvēlēties tālāko pāreju, kura pēc datiem ir zemāka un vienkāršāka. Pārējie lēnām iegūst fokusu savās sejās, montē lukturus un sāk pulcēties kāpienam. Sanāk, ka izejam pirmie, aiz mums lejā var manīt, ka vācu pensionāru grupa arī sāk savu rīta sapulci – respekts viņiem, tomēr savā vecumā tas ir tikai apsveicami. Tā kāpjam pirmie, tad taku sanāk meklēt starp akmeņu kaudzēm un aitu iemītām ceļiem. Nav viegli, sevišķi, ja ej pirmais, un dzirdi pakausī nākamā kāpēja elsas un kad paskaties uz leju, tad redzi, ka aiz tevis ne tikai tava grupa, bet no apakšas jau parādās citas vēlāk izgājušo grupu jāņtārpiņu uguņi. Tomēr mainoties vadošajiem un atrodot retos taku marķējumus diezgan ātri kāpjam tālāk. Vispār jau mistiski un „episki” tie brīži, kad miegs pazudis, fokuss skaidrs un tu zini, ka esi sācis savu iekšējo cīņu... un viss tas notiek zem liela spilgta zvaigžņu kupola, kuri zemāk noslēdzās ar melnām malām – ielejas malas. Parādās pirmais sniegs un temps kļūst lēnāks, grupa izstiepjas un var just, ka ir pazudis guļammaisā krātais siltums un sāk just augstkalnu rītausmas aukstumu. Glābj līdzpaņemtie cimdi un siltā cepure. Vēl jākāpj. Grupa, jau sadalījusies trijās daļās, un lai būtu jautrāk esam izvēlējušies grūtāko virsotnes sasniegšanas ceļu – nu tā, lai neieslīgtu komfortā. Parasti pa šo pusi kāpj lejā. Klāta ar maziem akmentiņiem, kuri viltīgi atļauj tavai kājai iegrimt. Līdz ar to, ja pakāpies 50 cm tad rezultāts pēc iegrimes ir 20 cm. Skarba aritmētika. Tas galīgi nemotivē. Sāk jau piezagties viltīgās domas ar jautājumu galā: „Kāpēc jākāpj? ; vai tad tiešām ir vērts? Varbūt doties atpakaļ”. Nezinu kas, bet parasti šīm balsīm netiek klausīts – vienmērīgā ritmā, veicot dzelžainu atpūtas un kāpiena ritmu, tiek pārvarēts drupenais posms un pēdējie 300 m pievarēti jau pa cietu kalna kori. Tie tad arī tiek pievarēti, saullēkts jau „ir noticis”. Kāpiens izrādījās ilgāks, tomēr kāpt virs 3000 m ir savs triks, vairāk jādomā par spēka pielietojumu taktiku un vienmērīgās elpošanas. Virsotnē tikām apbalvoti ar sauli un mazu snaudu viņas siltajos staros. Prieks gan par lieliskajiem skatiem un savas iekšējās cīņas uzvarēšanu. Ir. Viens liels ķeksis savā paveikto sasniegumu sarakstā. Uzkāpuši visi, kas sāka un par to dubults prieks. Foto un foto... un tad jau sākās nākamā jautrā sērija...

.. pēc īsas apspriedes sākām kāpt lejā, jeb mazliet lejā un tad atkal augšā – mazajā Toubkalā. Tiek pārverēti pirmie sniega laukumiņi un sākām saprast kāpēc mums smagi ieteica paņemt gidu. Vairāk tika iets uz gadiem kalnos iegūtās intuīcijas pamata. Sniegs nosedza taku, un tikai sadaloties tika atrasts „pareizais” ceļš. Pamazām arī pārējā grupa pievilkās, un jau sāka parādīties pirmās pazīmes par to, ka iespējams šis nav gudrākais lēmums viņu dzīvē. Kustība turpinājās, tika atklātas izžuvuša strauta gultne, bet pēc kartes taka bija tālāk. Uzticējāmies vairāk kartei, un pēc kārtīgas meklēšana arī tā tika atrasta. Skats uz leju izskatījās diezgan nepārliecinošs. Tur lejā, nu nē. Varētu jau mēģināt, bet izskatās diezgan bailīgi. Grupa ir uz pauzes. Nogurums no rīta cēliena, dara savu – vārdu sakot biedri paliek diezgan atklāti un ziņo par savām vēlmēm un iespējām. Rezultātā izdarām, to ko gudri instruktori saka: „Nekad nesadalīties, sevišķi kalnos”. Tā kā jau pašā rītā bijām izdarījuši šo neprātu (sasirgušie bija devušies pa vieglāko pāreju uz ezeru, kur bija noruna tikties), tad kāpēc visu neparīt jautrāku! Sadalījāmies mēs arī. Četri no mums virzās atpakaļ, seši turpina kustību uz ezeru. Uz leju paliek principā viens ceļš – pa izžuvušo strautu. Pieņēmām, ka ūdens jau ceļu uz leju vienmēr atrod. Tas arī izrādās diezgan veiksmīgs risinājums, ja neskaita to, ka ar citu grupu izvēle būtu kritusi uz drošo izvēli – doties atpakaļ. Stāvums diezgan labs, jāpārvietojas zig – zagā un pakāpeniski, lai no aizmugures nākošie neripina akmeņus uz galvas. Diezgan laikietilpīgs pasācies. Tiek izsūtīti divi izlūki, kuri meklē drošākos ceļus, lai visa grupa neievelk kādā kreisā ceļā. Papildus vienam no biedram notiek tāda klasiska lieta – tautā sauktais „Marokas spēriens”. Tas ir , kad kuņģis sāk streikot un rauj krampjos, principā ik pa laikam izslēdzot tavu apziņas apzinīgo daļu. Tā nu teiciens “ More Danger, More Fun” pārfrāzējās uz “ More S...t, More Fun”. Tas nu ir pa īstam, esam kalna pusē, kur palīdzība ir palīdzības lūdzēju rokās. Atpakaļ iet principā nav variantu – stāvums lielāks nekā Toubkalā. Viena izvēle – uz leju un tur meklēt palīdzību. Pēc kartes jābūt vēl vienam refuge (kalnu mājai). Ceram tikt līdz gaismai lejā, tad jau būs vieglāk. Par laimi izlūki koriģē pārējo pārvietošanos un tas mazliet atvieglo. Tiek sasniegta oficiālā taka, pie kura mūs gaida vietējais ar ēzelīti. Pārmītas pieklājības frāzes un noskaidrots, ka esam pareizā ielejā. Žēl, ka neiedomājāmies, ka varētu noīrēt ēzeli sirgstošajam biedram. Garš, skaists un spēku prasošs kāpiens lejā. Skaisti vērot arī saulrietu tai pašā laikā saprotot, ka drīz būs „riktīgi” māli. Izlūki jau priekšā, es un vēl viena pa vidu un galā atkal divi – tam kam patīk pietupties, un tā kas viņu atbalsta. Laimīgi esam sasnieguši ielejas leju un ... un sākās akmens lauks. Pirms ezera ir gana liels akmens lauks, palicis no droši vien no kūstošā ledāja. Zonas telefonam protams arī nav. Esam kalnu ieskauti, respektīvi, akmens mucā. Labi, ka ir mēness, tas padara visu akmens lauku spocīgāku, bet kaut cik pārejamu. Priekšējie ir atraduši ganu būdas, un mēģina ar viņiem vienoties par palīdzību. Par viesmīlību nevarēja sūdzēties – piedāvāja palikt savās māla būdās – betona grīdu bez vienas sienas. Paldies. Komunikācija arī tāda dīvaina, uz jeb kuru jautājumu sekoja atbilde „Yes” līdz mums „pieleca”, ka šai sarunai nav virziena. Nogurušās meitenes mēģināja vēl uzspēlēt mēmo šovu – uzmini ēzeli, protams, klasiskā atbilde. Vienīgi darbības neseko. Labā ziņa no sirgstošās grupas, kura mums par godu bija uzcēlusi kurgānu un atstājusi vēstuli tajā, ka viss kārtībā un devušies tālāk meklēt viesnīcu. Tad kad tev ir viena izvēle, parasti tā ir pareizā izvēle. Tiek nolemts doties tālāk. Par laimi taka gar ezeru pietiekami plata, lai varētu balstīt slimnieku, tā nodrošinot viņa kustēšanos un iespēju tikt glābtam. Ja nebūtu tā jāsteidzas varētu baudīt skaisto mēness atspulgu gaismas spēli ezera ūdeņos. Tomēr glābšanas misija bija prioritāte. Mērķis tikt līdz patvērumam un tur redzēt kā tālāk. Pārsteigums. Kartē atzīmētās mājas vietās, tikai 3 betona garāžas bez durvīm. Skatoties atpakaļ, var teikt tas bija lielākais „pī” šajā avantūrā. Variantu, jau vairs nebija. Jāturpina ceļš atkal augšā un tad no kalna lejā pēc 4 km pirmās ciemata mājas. Tā kā pēc kartes izskatās, ka ir iespējams piebraukt ar transportu, tad tiek izsūtīta glābšanas komanda, kura par laimi diezgan drīz atrod zonu un sazinās ar otro grupa, kura ir misija neiespējamā – desmitos vakarā atrast transportu kalnu ciematā un nodrošināt „liftu” gan „cibiņām”, gan pārējai brigādei. Tur būtu atsevišķs stāsts jāuzraksta, kā tas tika izdarīts, vienīgi varu piebilst, ka manu prāt kāds izmantoja mūsu bezpalīdzīgo situāciju, bet paldies par to pašu. Tātad par diezgan lielām naudiņām, mums tika saorganizēts uz salūšanas robežas busiņš, tikai mazs sīkums – mums līdz viņam vēl bija jānokļūst ( 4 km uz leju). A ko darīt? Iet. Gājām. Mēness norietējis, gaismiņas žilbina, kalnu akmeņainais ceļš, var izbraukt tikai džips. Ar vairākām pauzēm esam lejā, kājas jau sāk dot signālus par vēlmi apsēsties. Kā nekā ceļā jau 19 stundas. Neaprakstām atvieglojums, ieraugot pirmās mājas un „Pārking”zīmi. Turpat buss un drebelīgs ceļš caur ciemiem un klinšu līkumiem. Paldies Dievam, tumsa apkārt un neredzam, ka klasiski ceļš iet gar kraujas malu un tikai vietējo šofera iemaņas glābj mūs no nogāšanās lejā. Viesnīcai nevarēt piešķirt kādu zvaigzni, bet salīdzinoši tīrs un matrači uz zemes, silta duša pirmajiem (savējie sapratīs). Ko vairāk vajag – visi dzīvi, 50 % veseli un arī vietējās vakariņas ieēst varam. Vēl tikai abu grupu stāsti kā kuram gājis. Izrādās otrai grupai kalnu pāreja esot bijis savs Toubkalsm, jeb arī viņi bija gatavi uzrakstīt romānu: „Tā rūdījās tērauds 2”. Kā saka, ja tev ar veselību mālaini, tad principā viss pārējais arī. Tomēr esot redzējuši skaisto kalna ezeru dienā, un tas esot bijis redzēšanas vērts. Vakara pasaciņas vietā tika pētīta karte un konstatēts, ka esam reāli ielikuši sevi „interesantā situācijā”, jeb „dalīties varbūt nevajadzēja”. Tiek nolemts izmantot Skārletas metodi – „par to domāsim rīt” un miegs mūs paņēma ar „nokautu”.

Rīts. Situācija nav mainījusies – tikai skaidrāka. Informācija, ko saņēmām no vietējā tajā kalna pusē, ka ir ceļš pa kuru mums var atbraukt pakaļ ir maigi izsakoties tālu. Vietējais piedāvā mums sarunāt transportu caur Marakešu, par cenu, kas atbilst viena cilvēka ceļojuma izmaksām, plus klasiski stāsts, ka citu variantu nav. Mums ir viens nekustināmais, un tikai viens šoferis tajā kalna pusē, kur mūsu trīs mašīnas. Reāls teksta uzdevums – kā izdarīt tā, lai visi laimīgi! Risinājumi dažādi, no ilglaicīgi garlaicīgajiem, līdz īsiem drosmīgiem. Pēc izcilas analīzes un pirkstu bakstīšanas kartē tiek pieņemts lēmums. Protams, ne tas prātīgākais.

Trīs grupu Toubkal uzkāpšanas/nokāpšanas stāstu laimīgās beigas:

Trešā grupa – ar zināmu spriedzi atraduši un pieveikuši nokāpšanas taku līdz 3000 atguva spēkus un devās līdz mašīnām. Ceļā satika augšā kāpjošos mākoņus un izbaudīja skaistus skatus uz leju. Pats jaukākais, ko bijām cerējuši, bet ne plānojuši – sarunāja palikšanu pie vietējā gida, viņa ģimenes mājā. To noteikti iesakām arī citiem. Nevis viesnīcas, viesu nami. Reāli vietējo māla mājā, ar citādo telpu izvietojumu un aitu aploku balkonu vietā. Kopējā tirgus apmeklējums, kur cenu atšķirības bija uzreiz pamanāma (protams ar visu kaulēšanos), kopīgi ēst mājās gatavotu tadžīnu un citus gardumus, iemācītas Latviešu spēles, un uzpītas pēc vietējās metodes bizes. Brīnišķīgi. Sevišķi meitenes ieguvušas austrumu stila dreskodu. Laime pilnībā (well done)

Otrā grupa – Izgulējusies, paēdusi. Neklausot vietējās viesnīcas klasiskajam ausu medum, devās pa kalna ceļu zemāk, kur tika noķerts vietējais cilvēku transports un rasts risinājums nogādāšanai līdz līdzenumā esošajai pilsētai. Jāpiemin, ka viņiem tika izrādīta liela pretimnākšana un netika izmantot Marokas klasiskā pieeja – cik cilvēki var ietilpt deviņvietīgā busā? Atbildēts pareizi, ja teiksiet: „Tik cik vajag, tik arī saiet!”. Šoreiz, bija izņēmums. Visi braukt gribētāji, kuri vēlējās ierūmēties pie mūsējiem, tika sūtīti uz jumtu. Diezgan nesaprotama rīcība, priekš vietējiem, bet ērta sajūta vismaz sirgstošajam. Šoferis, papildus, ļoti uzmanīgi izbrauca līkumus un bedres, kas kā noprotam parasti netiek sevišķi ņemts vērā. Līdz tumsas bus sasniedza ielejas pilsētu un tur veiksme izrādījās krievu valodas zināšanā. Lieki piebilst, ka vietējie informēja, ka visas viesnīcas ir pārpildītas, un nav jēgas meklēt. „Izglāba” vietējās aptiekas aptiekārs, kurš pārdot zāles cenu nosauca krieviski: „Sto”... un sarunas var sākties. Izrādās keks mācījies Krievijā. Tiek sarunātas naktsmājas un nakts melnumā vests cauri tumšām ielām un sētām, kurām dzeloņdrāšu vietā ir iemūrētas sadauzītu stiklu lauskas. Vēlāk visi atzina, ka bija aizdomas, ka ved gandrīz kā uz orgānu pārdotuvi. Tomēr viss bija brīnumaini. Tika atvērti kādas necilas būves vārti un tur dzelteno lampu gaismās pavērās skats uz zaļu un ziediem pilnu paradīzes dārzu. Varētu pat teikt 5 zvaigžnu oāze tuksnešu vidū. Tātad par visiem pārdzīvojumiem, reāla balva – pils, ar savu austrumu dārzu un visām citiem skaistumiem. Laimīgi, arī.

Pirmā grupa – divi brašuļi. Paveicamais ceļš – atpakaļ 8 km līdz ezeram ( pa kalnu augšup), apkārt ezeram, akmeņu lauks, atkārtota kāpšana pa vakardienas maršruta (arī augšā), pārejas atrašana, nokāpšana līdz refruge, un tālāk lejā līdz mašīnām. Kā saka: „ja tas nav iespējams, tad jāizdara neiespējamais!” Tas arī tika izdarīts. Veiksmīgi nostopēta kravas mašīna, kas ietaupīja pirmos 6 km. Pa lielo sauli uzkāpts līdz ezeram, un, lai būt jautrāk, izvēlēts „short cut” pa ezera otra pusi. Respektīvi klinšu taku, kura piemērota vairāk kazām, nevis cilvēkiem. Tomēr ja var ietaupīt laiku un distanci, tad dažreiz ir jāriskē. Paveicās. Bija gan spriedze, gan skaisti skati. Akmens lauka pārvarēšana zem saules arī panesama, un tu līdz galam saproti, kāpēc citreiz ir labāk būt pasaules tumšajā pusē. Pienākot pie kalnu pakājes, mazliet dūša sagrozījās. Paskatoties uz stāvumu un attālumu, galīgi neticējās, ka vakar te būtu iets, vai šodien tas būtu uzkāpjams. Tomēr, ja sākts iet, tad jāiet. Veiksmīgi izdevās realizēt taktiku 30 minūtes iet un 5 minūtes atpūsties. Patīkami, redzēt, gan kā mainās kalni, skati un paša spēja saglabāt mieru un optimismu šajā svarīgajā misijā. Pāreja tika sasniegta ātrāk kā bijām plānojuši, un noķerti pēdējie saules stari no pretējo kalnu korēm. Atlika tikai sīkums, nokāpt. Tātad pēc 2 h tas vairs nebija sīkums. Lukturīšu gaismā, pie katra soļa jādomā un jāpieņem lēmums – kur, kā, cik ātri. Varēja just, ka spēks ir saglabājies tikai smadzenēs, ķermenī uz pusi mazāk. Ik pa laikam sanāca kājai aizķerties un pieskarties takas akmeņu šķautnēm. Lai nu kā apziņa, ka „izglābšanās” deva spēku tikt līdz lejai. Līdz mašīnām. Protams, tikai ar vienu mazu pārsteigumu – vienai mašīnai bija atstāti uguņi ieslēgti, un varat minēt: „vai akulmātors bija pilns”. Tas bija besīgi, bet sīkums. Ar otru mašīnu tikām līdz trešajai grupai. Pie vietējā gida, kurš bija daudz laimīgāks, par mūsu sagaidošo brigādi. Lai nu kā, bet tas viņam bija milzīgs gods, ka ārzemnieki paliek viņa mājā, un viņam izdodas realizēt savas tautas viesmīlības tradīcijas. Vēl tikai izturējām, saimnieces pusdienu garšīgo kus-kusu (garšīgākais manā dzīvē) un saimnieka draudzības un laimes sarunas un tad jau ilgo stundu gaidītais miegs. Misija izpildīta. Arī laimīgi.

Turpinājums bildēs tepat, vai arī turpmākās rakstītajās stāsta daļās (mazliet vēlāk) .