Vasaras sapnis

09.09.2008
9 min lasīšanai
76 foto

1.diena Ceļam gatavi esam vairāk vai mazāk, cerams, ka neko īpašu neesam aizmirsuši, nu un ja arī , kas būs aizmirsts, tā jau būs maza bēda....Izbraucam no mājas 08.08.2008 plkst.14.00. Pirms ceļa, protams kopējā bilde. Visi spēka pilni, smaidīgi, kā nekā liels piedzīvojums priekšā un gaidāmi lieli iespaidi. Pirms brauciena jau laicīgi savākta dažnedažāda informācija, kā arī līdzi vēl kartes un TomToms. Vienojamies, ka brauksim visu nakti, lai rīta pusē jau būtu pie Vīnes. Tas nu būtu mūsu 1.pieturas punkts. Latviju un Lietuvu šķērsojam mierīgi, protams ar Poliju jau tas ir savādāk, bet nu diemžēl cita ceļa nav. Varšavā esam pusnaktī, meitenes ieriktējas ērtāk un nakts brauciens var sākties. 2.diena Kā plānots, no rīta ierodamies Vīnē, pagaidām vēl spīd saulīte, bet mākoņi jau sāk pulcēties, kas rosina mūs vispirms atrast kempingu. Tur mums labs palīgs Tomtoms. No Vīnes centra tikai kādus 10 km ir kempings. Ko vēl labāku var vēlēties!! Dodamies tik turp, uzceļam telti, iekārtojamies, un tad jau arī esam gatavi doties iekarot Vīni. Nu diemžēl Vīne mūs sagaida ar lietus šaltīm, kas uznāk un pāriet, un neļuj mums visā krāšņumā izbaidīt Vīnes burvību. Nu nesanāk visu paredzēto apskatīt, ar nopūtām dodamies atpakaļ un nedaudz nosnaužamies, nakts pārbrauciens liek sevi manīt. Pāris stundas pagulējuši, pa to laiku arī lietus mākoņi jau izklīdināti, jādodas rast jaunus iespaidus....Dosimies paskatīties uz Vīni no putna lidojuma. Kalnā uzbraucam vēl gaismā, bet sāk jau tumst un nolemjam sagaodīt tumsu lai varētu redzēt Vīni visā krāsņumā. Skats uz Vīni brīnišķīgs, atveldzējuši acis ar skaisto skatu uz Vīni, dodamies lejā. Atpakaļ ceļā piestājam Vīnes priekšpilsētiņā Grincigā, tajā saucamajā vīnu ielejā. Šeit visa ieliņa pilna ar jaukiem, mīlīgiem krodziņiem. Iegriežamies vienā no viņiem, baudam muzikantu spēli, kā arī piepildam vēderus, un kur nu protams bez vīna glāzes. Bet laiks ir nepielūdzams un mums ir jādodas uz savām naktsmājām. 3.diena Rīta junda, sakopjamies, ātri novācamies un mašīnā iekšā, bet pirms teikt ardievas Vīnei, mūsu ceļš ved uz Šenbrunnas pili. Saulīte jau jauki silda, vakardienas mākoņi jau sen izklīduši, vēl ir agrs, un cilvēku burzma vēl nav tik liela. Izstaigājam pasakai līdzīgo dārzu, mēģinām iztēloties dzīvi šādā pilī....jā , pasapņot ir jauki. Visu jauko uzņēmuši sevī, stūrējam uz mašinas pusi. Nākamais pieturas punkts – Slovēnija Postojno. Ceļš skrien acīm redzami, un kā gan lai tā nebūtu, braucot pa tādiem ceļiem, ahhh, bauda. Pēcpusdienā ierodamies Postojno, un īpaši nemaz nav jāmeklē, kur atrodas mūsu apskates objekti, norādes seko norādei. Tā nu esam tikuši līdz stalaktītu – stalagmītu alām. Apskati var veikt ik stundu, mums sanāk kādu laiciņu pagaidīt. Laicīgi jau esam paņēmuši līdzi arī jaciņas, jo tomērt stundu pavadīt tikai +9 grādos, nu kaut kā negribas. Tad raiti tiekam sasēdināti vagoniņos, kas mūs aizvizina līdz noteiktai vietai, un tālāk alu apskate notiek ar kājām gida pavadībā. Skaisti un iespaidīgi, bet mums Demanovas alas patikās labāk, šeit vairāk jutās jau, ka cilvēka roka ir vairāk iejaukusies. Bet nu tās jau ir tikai manas domas. Tikuši virszemē, dodamies tālāk, augšā kalnos uz bruņinieku pili. Uzbraucot augšā, paveras fantastiski jauka pils, kas uzcelta klintī, jā var tikai apskaust cilvēku izdomu un spējas.Tālāk jau ceļš zem kājām, un nu jau galamērķis Horvātija. Šķērsojam Slovēnijas Horvātijas robežu, robežsargi pavirši uzmet acis mūsu pasēm un novēl laimīgu ceļu, un mēs ar laimīgu nopūtu dodamies tālāk, uz mūsu galamērķi Rovinj. Njāā, mūsu plānotais iebraukšanas laiks nesakrīt ar to, ar kādu iebraucām. Rovinja jau mūs sagaidīja tumsā, gandrīz visi info centri jau slēgti, kuri vēl vaļā – tur par pieņemamām cenām apartamenti nav dabūjami, nu kaut kā negribas par pirmajām dienām maksāt bargu naudu. Finālā atmetam ar roku, paņemam pilsētas karti un nolemjam aplūkot pilsētiņas centru. No pilsētas kartes nekādas lielās jēgas nav, jo pilsētiņā ne ielu nosaukumi, ne māju Nr., ne kaut kādas norādes, nākas orientēties uz aptuveno, kas vairāk vai mazāk izdodas, ja neņem vērā to, ka reizēm nākas pariņķot. Un tāda situācija ir visā Istras pussalā, reizēm tas arī nokaitina, reizēm ir iemels tā gardi pasmiet. Kādu laicinju paklīstam pa ielām, bet jāsāk jau arī domāt kur tad īsti to nakti tad pārlaist. Vajadzētu sameklēt kādu klusāku stūrīti, tamdēļ pametam Rovinju. Doma ir pat, ka varētu zem klajas debess pārnakšņot, bet raugoties melnajā tumsā, brrr...kaut kā negribas.Pa ceļam atrodam mazu miestiņu, iebraucam vienā stūrītī un sataisamies uz naktsguļu, ērti nav, bet nu.... 4.diena No rīta pašiem smiekli nāk, būtu varējuši mierīgi gulēt zem klajas debess, jā tumsa māk visu izmainīt...Dodamies izlūkot miestiņu, kaut arī vēl ir ļoti agrs, cilvēku rosība jau rit pilnā sparā. Atrodam arī info centru, kurš sāk strādāt tikai no 8.00, līdz tam laikam paspējam iedzert kafiju, iegādāties peldčības un guļamos paklājiņus.Kolīdz info centrs ir vaļā, tā mēs klāt un 10 min. Laikā esam tikuši pie apartamentiem par ļoti pieņemamu cenu.Tā, nu nākamās 4 dienas šeit nu būs mūsu mājas.Nakts nogurumu noskalojuši, brokastis uzēduši, laižam uz pludmali. Uhhh, fantastiski, cik silts ūdens...... Pēc peldes nolemjam doties dienas gaismā aplūkot Rovinju...Mīlīga, jauka pilsētiņa, top daudzas jaunas bildes. Staigājot pa vecpilsētu mūsu uzmanību piesaista aicinājums braucienam uz Venēciju...hmmm...nu ļoti vilinoši...ko tur daudz, sacīts, darīts, prāmis gan attiet no Poreč, bet mūs tas nesatrauc, pēc brīža biļetes jau kabatā. Sabildējušies, izbaudījuši pilsētiņas burvību, dodamies atpakaļ uz savu miestiņu, un diena jau arī ir galā. 5.diena No rīta jau acis vaļā, it kā būtu laiks uz darbu, bet pēc pulksteņa skatoties sanāk, ka vēl pat nav septiņi.Kamēr meitenes vēl guļ, top brokastis. Uhh, kafijas garša ir briesmīga, bet ir jau divas šķirnes izmēģinātas, nav jēgas vairāk mēģināt, jāiztiek kā ir. Tā, nu visi esam uz strīpas un gatavi ceļam uz Pulas pilsētas apskati. Tīri raiti tiekam līdz Pulai, un apskati sākam ar Pulas amfiteātri, bet ta kā mēs esam redzējuši daudz iespaidīgāku, tad iekšā dodas tikai meitenes, jo no ārpuses var redzēt tieši tikpat daudz. Tā nu mēs aplūkojam, meitenes no iekšpuses, bet mēs no ārpuses, redzējuši visu vienādi. Tālāk lēnā garā dodamies uz vecpilsētiņu, ko arī laiski izstaigājam, kā arī protams kārtējā foto sērija, un tad nu dodamies atpakaļ uz mājiņām, kur seko pludmale, kas arī pietiekami labi paņem spēkus. 6.diena Rīts ir klāt un ar steigu pošamies, jo šodien paredzēts Venēcijas brauciens. Laicīgi jau esam klāt, bet mūs jau sagaida rinda, lai izietu pases kontroli, kas rit ātri...Un te nu jau mēs esam uz kuģa, ieņemam vietas un brauciens var sākties.Brauciens ilgst 3h, kuras paskrien ātri, un mēs jau esam Venēcijā. Gidu pavadībā izstaigājam galvenos vēsturiskos objektus, un tālāk brīvais laiks....Nu tad mēs brīvgaitā dodamies izgaršot un sajust Venēciju. Izjūtas nevar aprakstīt, tās ir jāsajūt....Kas tur ir bijuši, zina par ko es runāju. Un atgriešanās uz prāmja notiek ar taksīti, kurš izved mūs ar plašu loku pa Venēcijas ieliņām, un te nu jau mēs esam atpakaļ uz prāmja. Atpakaļceļā vējš izdomāja mūs tā pašupot, ka tiem, kam tādi vājāki organismi kā man, viegli negāja, uhhh....tagad tās 3h likās nu ļoti garas, bet paldies dievam, mēs beidzot sasniedzam sauszemi, un tad tu sajūti, cik patīkami ir uzlikt kāju uz stingras zemes. 7.diena Šodien plānā Plitvices ezeri, daudz dzirdēts, daudz skatīts fotogrāfijās, nu būs ar pašu acīm. Nokļuvuši esam līdz galam, bet ak vai, ta kā plkst. ir jau gandrīz 12, tad redzam tikai jūru cilvēku masas, bet neko darīt, stājamies mēs arī rindā, viss norit raiti un jau esam iekļuvuši iekšā. Jā, lai nu kas, bet bērniem ja ir atlaides, tad ir pa visiem 50% , tas ļoti patīkami pārsteidz. Izlemjam doties pa visgarāko maršrutu, jo, ja jau reiz ir atbraukts, tad jāredz ir viss. Un tad arī pasaka sākas, vārdiem to neaprakstīt, tas jāredz pašu acīm, to ko daba ir izveidojusi, tā ir fantastika, un tā ir arī protams ļoti liela bagātība. Krietni patukšojot ūdens krājumus, kā arī iegūtas daudz jaunas bildes, sāk sevi parādīt arī nogurums, bet vai kāda laime, maršruts ir arī jau galā. Un cik patīkami, ka lejā novizina busiņš, veldze kājām. Iespaidiem bagāta diena, nu ko, atkal ceļš zem kājām, uz māju pusi. Rīt dodamies meklēt jaunas mājvietas, ta kā šī būs pēdējā naksniņa Barbarigā. Pa ceļam no Plitvices ezeriem nolemjam izbraukt pa mazākas nozīmes ceļu, un tur ceļmalās vilināt vilina piestāt lai iegādātos ko grādīgu iegādāt, ko mēs arī izdaram. Tā kā mani interesē tas saldākais, tad es iegādājos liķierīti, nu gardum gards, un jāsaka tā, ka laikam tajā pusē to lietu labi pieprot, jo pārējās vietās lai cik noprovēju, tā negāja pie sirds, kā tur pirktais. 8.diena Atvadamies no mūsu jaukajiem apartamentiem, pasakam ardievas Barbarigai un dodamies ceļā meklēt jaunas mājvietas. Nolemjam braukt līdz Zadarai pa bāni un tālāk virzīties pa parasto ceļu un lūkoties pēc apmešanās vietas. Pa bāni ceļš sokas raiti, baida tikai tunelis, jo sāk jau laicīgi ceļazīmes brīdināt, ka gaidāms sastrēgums, kā nekā ir piektdiena, bet labi jau ka vēl nav pēcpusdiena. Satrēgums ir, bet pusstundas laikā tiekam cauri, un tālāk jau atkal raiti viss notiek, bez aizķeršanās. No Zadaras sākam vērot, kas un kā, iepatīkas viens ciematiņš, iebraucam, bet paliekam bešā, nu nekas, dodamies tālāk, iegriežamies nākamajā, kurš iepatīkas, un ar rezultātiem. Izrāda mums apartamentus, noskaidrojam cenu un esam vienojušies. Tātad nākamās 4 dienas pavadīsim Drage. Pēcpusdienu veltam laiskai atpūtai pie jūras, iepērkam vietējo vīnu, vakarā atlaidušies krēslos uz balkona vērojam saulrietu, bet rezultātā ievērojam, ka pamale paliek ar vien tumšāka, sāk zibeņot, un kur bijis kur ne, arī vējš sāk plucināt mūs. Steigšus savācam visus apģerba gabalus. Lielā zibeņošana un vēja brāzmas mūs pavada visu nakti, rīts pienāk ar lietu. 9.diena Hmmm...ko darīt??? Ja nu visa diena tāda??? Ai, ko nu tur daudz zīlēs, labāk dosimies uz Splitu, varbūt nebūs tik traki. It kā jau tikai kādi nieka 100 km, bet ceļā mums tas paņem kādas 2,5h, attālums nekāds, bet laiku paņem. Kamēr mēs vēl ceļā, lietus mitējies, saulīte jau silda un Splita mūs sagaida jau ar karstumu. Super, ko vēl labāku var vēlēties. Izložņājam Splitu krustu šķērsu, gūstam iespaidus un skaties, ir jau laiks doties atpakaļ. Ieplānojuši bijām arī Trogir apmeklēt, tad nu šoreiz nekā, tas uz atgriešanos. Pa ceļam iegriežamies Murter salā, lai pasūtītu braucienu uz Kornati arhipelāgu, tātad rīt plānā Kornati arhipelāgs. 10.diena Diena uz kuģīša, iekārtojamies uz vaļējā klāja, jo dieniņa solās būt jauka un brauciens sākas. Mūsu kuģīša vadītāji ir atraktīvi, ceļu iesāk ar 50gr. Rakijas, kas ohoho, acis atver pilnībā, kur pēc tam dod ieskatu ceļa maršrutā, protams, ar lielu humora devu, kuras salas pieder viņam, kuras kapteinim, kur kazas dzer tikai jūras ūdeni un līdz ar to sieram klāt sāli jaukt nevajag un daudz vēl visādus jociņus, tā laiks paskrien nemanot, un kad no kambīzes sāk plūst svaigi ceptas zivtiņas smarža, vēders arī liek sevi manīt. Te nu mēs pietauvojamies, uz katra galda tiek pasniegta vīna pudele un ūdens pudele, maize, ko bērni sāk dalīt zivtiņām, kas jau piepulcējušās pie kuģīša borta, un tad jau nāk lielā porcija ar zivi un dārzeņiem. Pēc brītiņa jau tiek piedāvāta papildus porciju, un ja jau esi paspējis līdz tam apēst, tad neviens neklausās tavos protestos un uz tava šķīvja tiek uzlikta vēl viena zivtiņa. Labi paēduši, varam doties atpūtā uz krastu. Kā nu kurš vēlas, var doties kalnu izpētē, var doties uz pludmali. Mēs jau protams, kā lielākie sliņķi uz pludmali. Bet ak vai, 2,5h paskrien nemanot, visi tādi gurdeni ieņem savas vietas un nu jau atpakaļceļš.Tā nu vēl viena diena pagājusi. 11.diena Brauciens uz KRK parku, atrodas mums tuvu, līdz ar to nokļūstam pirms ir sākusies cilvēku drūzma, neizjūtam vēl cilvēku barus, kas ir ļoti patīkami. Izbaudam krāšņos skatus. Šeit ir arī vieta, kur var nopeldēties, mums arī bija tāda doma, bet tā kā tieši pie ūdenskrituma nelaiž, tad šo domu atmetām. Pēc parka apmeklējuma nolemjam doties nedaudz tālāk no jūras, uz pilsētiņu Knin, kur kalna galā ir labi saglabājies forts. Šajā pilsētiņā ne vēsts no tūristu burzmām. Lēnā garā pieveicam kalnu, kur gan varēja kā izrādās arī uzbraukt ar mašinu, bet es iestāstīju ka nevar, nu tad man tika veltīti mīļi vārdi. Pastaigājoties izložņājam fortu, kafejnīcā atveldzējamies. Nedaudz pieskaramies vēsturei, noskaidrojam, ka Knin pilsoņu kara laikā ir bijusi serbu galvaspilsēta, un izšķirošā kauja notikusi ap Knin, kur sekas vēl vietām ir redzamas. Atpakaļceļā virzamies pa citu ceļu, un te jau paveras vēl briesmīgākas ainas, kur kara sekas vēl nav likvidētas līdz šim brīdim, izbraucam cauri klusējot. Vēl pēdējā pelde, pēdējā saulīte un tad jau kravājam mantas mājupceļam. 12.diena No rīta pamājam ardievas miestiņam Drage, pēc pāris stundām šķērsojam Horvātijas Slovēnijas robežu un pamājam ardievas Horvātijai. Vēl daudz kas palika neapgūts, un manuprāt, tas ir uz atgriešanos. Un droši varu teikt, šo valsti var iemīlēt no sirds. Uz atgriešanos Horvātija. Dovidenja. Mūsu ceļš vēl tīri viss nevijas uz Latvijas pusi, vēl ir doma izbraukt cauri Bavārijai. Ceļš rit raiti, jau esam Austrijā, kartē noskatam vietu, kur varētu pārnakšņot, netālu no Vācijas robežas, TomTomā atrodam kempingu un uz priekšu. Kempings atrodas ļoti jaukā vietā, kalnu ieskauts, ar dzidru ezeriņu. Nobāzējamies, sagatavojamies romantiskam vakaram ar izbraucienu laivā pa ezeru, kad pēkšņi viss paliek tumšs, un sākas lietus gāzes. Tā, Austrija mūs atkal sagaida ar lietu, nu ko tu neteiksi. Ujjjj nakts bij atkal jautrā, vējš pluinīja telti nepajokam, brīžiem jau likās, ka varētu arī mūs pacelt gaisā, bet beigu beigās miegs izrādās stiprāks par visu pārējo un mēs ieslīgstam miegā. 13.diena No rīta vējš jau rimies, lietus arī vairs nemoka mūs, kalni ietinušies dūmakā. Dodamies uz Neišvānšteinas pili. Un te jau mēs viņu redzam, majestātisku kalna galā. Kāda gan cilvēkiem ir bijusi izdoma lai kaut ko tādu dabūtu gatavu!!! Tālāk dodamies līdz Cūgšpicei, kur doma bija uzbraukt un palūkoties no augstuma uz leju. Bet saprotam, ka jēgas nav to darīt, jo neko īpašu tur neredzēsim. Noskumiši dodamies tālākā ceļā uz Berlīni.Vakarpusē ierodamies Berlīnē, Berlīnes pievārtē atrodam kempingu, iekārtojamies un dodamies aplūkot Vācijas galvaspilsētu. Līdz ar to varētu teikt, ka mūsu ceļojums ir beidzies. 14.diena Berlīnes Zoo un līdz ar to varētu teikt, ka mūsu ceļujums ir beidzies. Tagad tikai ceļš mājup. 15.diena Mājās ierodamies plkst 13.50, gluži kā nomērīts....cikos izbraucām, tikos arī atgriezāmies....

Vasaras sapnis

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem