Dzīve izolācijā

Agra Lipsberga 07.12.2013 15 min lasīšanai

Dzīve izolācijā.

Vēl pirms dižās krīzes, kad LU žurnāls Terra pastāvēja taustāmā papīra formātā, es vairākus gadus tam intensīvi rakstīju. Ideja šim stāsam radās vienā no maniem Vācijas pilsētas Braunšveigas apmeklējumiem, kad jau trešo reizi vācieši man bija piešķīruši stipendiju, lai es varētu tur padzīvoties un iepazīties ar jaunākajiem ģeogrāfijas mācību līdzekļiem G. Ekerta Starptautiskajā mācību grāmatu izpētes institūtā Braunšveigā (Vācijā), kas vienmēr ir bijis ļoti vērtīgs iedvesmas un ideju avots manām grāmatām.

Zinātnieks Georgs Ekerts (Georg Eckert) pēc otrā pasaules kara to dibināja ar domu, ka tad, ja cilvēki labāk iepazīs cits citu, atšķirīgas kultūras un dzīvesveidus, tas ļaus labāk saprasties un novērsīs dažādus konfliktus. Viņš uzskatīja, ka tieši ģeogrāfi un vēsturnieki šajā procesā var dot lielāko ieguldījumu. Kopš tā laika šurp brauc un strādā speciālisti no visas pasaules. Ar ģeogrāfiem parasti strādā Dr. geogr. Georgs Štobers (Georg Stober). Viņš bija un ir arī "mans profesors".

Dr. Georgs Štobers pirms vairākiem gadiem vācu ekspedīcijas sastāvā, kurā ietilpa ģeogrāfi, etnogrāfi, valodnieki, ārsti u.c. speciālisti, devās uz Karakorumu Pakistānā, lai pētītu cilvēku dzīvi izolācijā no pārējās pasaules. Viņš uzdāvināja man CD par šo ekspedīciju un laipni atļāva daļu materiālu no savas dienasgrāmatas publicēt žurnālā “Terra”. Tad nu es tulkoju no vācu valodas...

Ierašanās Karakorumā.

Veselu gadu Karakorumā? Projām no draugiem, ierastās vides, iemīļotajiem ēdieniem un dzērieniem, kino un citām mūsu dzīves ērtībām?

Kāpēc mēs to darījām? Cik svarīgi ir uzzināt, kā dzīvo cilvēki Karakorumā? Domājam, ka ir labi, ja par to būs uzrakstītas grāmatas, kas noderēs gan jebkuram interesentam, gan dažādām attīstības organizācijām, kuras rūpējas par palīdzības sniegšanu cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanai. Mums, zinātniekiem, ir saistoši iepazīt cilvēku dzīves daudzveidību uz Zemes un arī pašiem veidot mazu fragmentu lielajā informācijas mozaīkā.

Karakorums ir diezgan grūti pieejams augstkalnu apgabals un Jasinas ciems atrodas vienā no kalnu ielejām. Kā šie cilvēki veido savu pasauli, piemērojas bargajiem dabas apstākļiem, kāds ir viņu dzīves ritējums saskaņā ar gadalaiku maiņu? Kā viņi nodrošina sevi ar pārtiku un citām nepieciešamajām lietām? Ko zina par apkārtējo pasauli?

Lidojums no Islamabādas uz Jasinas ielejai tuvāko apdzīvoto vietu Gilgitu iespējams tikai labos laika apstākļos. Brauciens ar autobusu ir garš un sarežģīts, jo ceļu nereti aizsprosto dubļu lavīnas. No Gilgitas uz Jasinu devāmies vaļējā džipā. Kopumā pārbrauciens no Frankfurtes pie Mainas līdz Jasinai ilga divas nedēļas.

Tā nu mēs ieradāmies Jasinā. Kur dzīvosim? Ko ēdīsim? Kā vietējie iedzīvotāji uzņems ārzemniekus? Manas raizes, paldies Dievam, bija veltīgas. Džipa vadītājs devās uz paziņas Karima māju, no kuras iznāca vecs vīrs. Viņš teica kaut ko nesaprotamu, kas laikam bija sveiciens, un veda mani iekšā tepiķiem izklātā istabā, kuras ērtības bija – divi spilveni kaktā. Te viņi mani atstāja svešā pasaules malā ar savām pārdomām. Šis svešais vīrs, kurš mani redzēja pirmo reizi, piedāvāja mitekli. Pēc kāda laika vecais vīrs (Karima tēvs) ienesa šķīvi ar plakanu maizi, termosu, glāzes un ielēja tēju ar pienu. Pēc garā ceļa tas bija labi. Es iemalkoju tēju. Ptfu, velns! Tā bija sāļa! Vai mans namatēvs būtu sajaucis sāls un cukura traukus? Bet viņš pats mierīgi dzēra savējo. Ar mokām iztukšoju glāzi. Vēlāk es iemācījos dzert sāļo tēju.

Tad ieradās Karims. Viņš bija skolotājs un nāca tieši no nodarbībām, lai apsveiktu svešo viesi. Karims runāja angliski. Tā es varēju ar viņu saprasties. Viņš lūdza sākumā padzīvot pie viņa, kamēr atradīs pastāvīgu mitekli un ģimeni, kas par mani rūpēsies, kā arī tulku, kurš runātu angliski. Tā bija problēma. Bet es jau jutos optimistiski. Līdzīgi gāja arī citiem ekspedīcijas dalībniekiem.

Pirmā pastaiga ciematā.

Izgāju pa durvīm un devos savā pirmajā pastaigā pa ciematu. Tas bija šaurs celiņš, kuru no abām pusēm ieskāva mūra sienas. Koka durvis, kas veda citos pagalmos, bija slēgtas. Pār mūriem vīdēja kaili koku zari. Tur, kur mājas bija tieši celiņa malā, es redzēju, ka tām jumti ir noklāti ar mālu. Celiņš līkumoja un bija viegli zaudēt orientāciju. Pa ceļu, kas veda uz upi nāca divas jaunas sievietes ar ūdens spaiņiem. Ieraugot mani, viņas aizsedza savas sejas un skatījās uz pretējo pusi, kamēr pagāju garām.

Ceļš lēnām veda augšup un drīz vien mājas palika man aiz muguras. Pa nelielu tiltiņu šķērsoju kanālu, kurā, man par pārsteigumu, nebija ūdens un kas tagad veda mani cauri neapstrādātiem laukiem. Vēl joprojām abpus ceļam pacēlās mūra sienas, kuru augšdaļu klāja dzelkšņaini krūmi. Tad es atkal šķērsoju izžuvušu kanālu un nonācu uz braucamā ceļa.

Te mazās grupās man garām pagāja bērni, kuri, atšķirībā no sievietēm, mani ziņkārīgi aplūkoja. Visas meitenes bija ģērbtas zilās kleitās un tādas pašas krāsas garās biksēs. Galvas sedza lieli balti lakati. Tas izskatījās pēc skolas formām. Arī zēniem bija gari krekli un bikses Pakistānai raksturīgajā tumši pelēkajā krāsā. Bez tam, viņi nēsāja arī vestes vai jakas, jo pat saulē vēl bija diezgan vēsi. Viņi nāca no ēkas ielas pretējā pusē, kas patiešām bija jauna, būvēta no akmens un cementa. Uzraksts vēstīja, ka tā ir Diamond Jubilee School.

Uz ceļa.

Es izgāju uz ceļa. Satiksme te bija neliela. Vienreiz man garām pabrauca džips, tad es satiku divus vīrus ar zirgu untikai atsevišķus kājāmgājējus. Daži nēsāja garus, gaišus vilnas mēteļus, uzmestus uz pleciem, bet visiem bija ziemeļu apgabaliem tipiskās vilnas cepures. Daži man kaut ko teica, bet es, protams, neko nesapratu. Domāju, ka tie bija sveicieni. Ir nepatīkami, ja nerunā vietējā valodā. Es varēju tikai draudzīgi smaidīt. Uz ielas redzēju vienīgi vīriešus. Tikai vienreiz garām gāja vīrs, kurš pavadīja cieši aizplīvurotu sievieti.

Pa kreisi pacēlās akmeņu šķembām klāta kalnu nogāze, pa labi līdz upei pletās lauki. Viss bija pelēkbrūnās krāsās, tikai augstākās kalnu virsotnes klāja balts sniegs.

Tagad, ziemas beigās, ainava nebija sevišķi iedvesmojoša. Vēlāk viss sazaļos, arī dārzi un lauki. Kalnu sienas arī vasarā paliks brūnas un pelēkas, tikai pie sniegu robežas parādīsies zaļa josliņa. Mežu šajos kalnos nebija, cik vien tālu skatiens sniedzās. Koki, kas vēl bija kaili, auga tikai gar apstrādātajiem laukiem pie upes un gar kanāliem ielas malā. Tās bija papeles un arī kāda man nepazīstama suga. Uz laukiem auga dažādi augļu koki, piemēram, aprikozes.

Es nogāju pa ielu vairākus kilometrus. Lauku josla kļuva šaurāka unbeidzot izzuda. Tikai izkaltusi, putekļaina zeme visapkārt, ne koku, ne zāles. Kanāls turpinājās un pazuda aiz līkuma.

Ūdens laukiem.

Jau Vācijā, gatavojoties ceļojumam, es lasīju, ka Jasinā mēdz būt ļoti sauss. Ko tas nozīmē lauksaimniecībai? Kanāli, kurus es pastaigas laikā redzēju, ziemā bija pilnīgi izžuvuši.

Bet no kurienes nāk ūdens? Es sekoju vienam kanālam, līdz ieraudzīju, ka tas savienots ar upes gultni. Beidzot es atklāju kādu kanālu, kurā arī šajā gadalaikā bija ūdens. Upē pašreiz bija maz ūdens. Bet platā gultne liecināja, ka laiku pa laikam tā mēdz pārplūst. Un tas pie lielā sausuma, kuru rādīja manas klimatogrammas? Paskatoties kartē es sapratu, kur Jasinas upēm ir iztekas.

Palika tomēr problēma: klimatogrammas rādīja, ka nokrišņu daudzums ir ļoti mazs, bet tieši vasarā upēs ir daudz ūdens. Izskaidrojums ir sekojošs: lai arī nokrišņu ir maz, tie gadu no gada uzkrājas kalnu sniegos un ledājos. Vai tiešām pie tik nelieliem nokrišņiem var veidoties ledāji? Lai to apstiprinātu, klimata novērošanas stacijās pētījumi tiek veikti vairākus gadus.

Pēcpusdiena ciematā.

Bija pēcpusdiena. Laika vēl pietika nelielai pastaigai caur ciematu un laukiem. Laukos dažas kazas un aitas meklēja kaut ko ēdamu. Nekas gan daudz te nebija atrodams. Dažās vietās pēc stublājiem varēja sazīmēt bijušos kukurūzas lauciņus. Drīz es nonācu pie kraujas upes krastā. Lejā vairākas sievietes aukstajā ūdenī mazgāja veļu.

Kādā brīvā laukā zēni spēlējās. Viņiem bija pašu gatavotas koka nūjas, ar kurām tie dzenāja kādu kamolu, cenšoties iedzīt ar akmeņiem iezīmētos vārtos. Kādu laiku es viņus vēroju. Meitenes nekur nebija redzamas.

Pa to laiku ielejā sāka krēslot. Saule bija manāma vairs tikai kalnu augstākajās virsotnēs ielejas austrumu daļā. Drīz satumsīs. Es devos atpakaļceļā. Pa vienam un grupās man pretī no ciemata nāca vīrieši. Kurp gan viņi dodas šajā laikā? Es sekoju viņiem ar skatienu. Viņu mērķis bija kāda celtne, ko apņēma mūris un kuru, atšķirībā no citām ēkām, klāja dakstiņu jumts. Pie karoga kārts plīvoja zaļi sarkans vimpelis. Es noteikti Karimam pavaicāšu, kas tā ir par ēku!

Vakara sarunas.

Vakarā Karims man viesistabā ienesa ēdienu – maizi un dārzeņu šķīvi. To burušaski valodā saucot hoi. (Burušaski ir viena no Jasinā sastopamajām valodām.) Viņš apsēdās man blakus un mēs pārrunājām, ko es pa dienu esmu redzējis un ko neesmu sapratis. Viņš paskaidroja, ka vīri, kurus es īsi pirms tumsas redzēju laukā, gāja uz ismailītu sapulču namu, kur notiek lūgšanas.

Viņš pastāstījas arī to, ka pirms lauku apsēšanas mājdzīvnieki var pa tiem staigāt un pa īsāko ceļu doties uz ganībām. Bet pēc pāris nedēļam, kad tiks iesēti mieži, vārti tiks slēgti. Tad neviens vairs nedrīkstēs iet pāri laukiem un tos postīt. Aitas un kazas tad katru dienu dosies uz kalnu pļavām, bet vasarā vispār visi mājdzīvnieki tiek nogādāti vasaras ciematos kalnos.

Mēs vēl kādu brīdi runājāmies. Karimam bija daudz jautājumu par Vāciju. Tad viņš man novēlēja labu nakti un aizgāja. Es ielīdu savā guļammaisā.Par ko es sapņošu savā pirmajā naktī Jasinā?

Kanālu būve.

Ja pajautā zemniekiem, kad būvēti kanāli, kuri laukiem piegādā ūdeni, parastā atbilde ir: “To mēs nezinām. Kanāli pastāvēja jau mana tēva un vectēva laikā. Tie ir veci, ļoti veci”

Tikai daži var pastāstīt, kā radušies kanāli. Kāds zemnieks stāstīja: “Mūsu senči tajos laikos – apmēram pirms 70 gadiem, lūguši Jasinas valdniekam, lai tas viņiem piešķir zemi. Bet piešķirtā zeme bijusi tuksnešaina. Tad viņi teikuši, ka šai zemē nav ūdens. Valdnieks devis rīkojumu rakt kanālus un ierīkot laukus. Tā tas noticis.”

Citos gadījumos kanālus būvēja pateicoties ietekmīgu vīru iniciatīvai – viņi saņēma no valdnieka atļauju paplašināt laukus un tad organizēja darbus. Zemniekiem piešķīra lauciņus, un viņiem bija jāveido terases kalnu nogāzēs. Tomēr vēl pagāja vairāki gadi, līdz tuksnešainā augsne kļuva auglīga un deva ražu.

Tur, kur zemniekiem bija jābūvē kanāli kopējām vajadzībām, valdnieks bieži vien pavēlēja to darīt piespiedu kārtā. Tā tas, piemēram, notika 20. gs. trīsdesmitajos gados, kad tika būvēti divi gari kanāli Jasinas centrālajā tuksnešainajā daļā. Kanālu būve ilga vairākus gadu desmitus.

Spaidu darbu un valdnieku mūsdienās vairs nav. Tagad par darbu ir jāmaksā. Jaunu kanālu būvi, kā arī veco kanālu paplašināšanu daļēji finansē valsts un dažādas attīstības organizācijas. Darbus organizē būvuzņēmēji ar savu darbaspēku. Mazos kanālus būvē privāti, bet jāņem vērā, ka citiem nedrīkst atņemt ūdeni.

Plūdi.

Vairāki Jasinas centrālās daļas iedzīvotāji stāstīja par postījumiem, kurus rada strauja ūdens līmeņa celšanās kalnu upēs.

Kalifa Sotko (Barkulti): “Pirms daudziem upē bija sevišķi augsts ūdens līmenis. Barkulti dienvidos tas aizskaloja zemāk esošos laukus un kokus, kā arī upes krastos augošo mežu. gadu gaitā zemnieki šeit atkal iekopa laukus.”

Sejids Sahibs Jans (Sandi): “Pirms daudziem gadiem upe ielejas vidū pārplūda. Tās krastos bija labības lauki. Kādu gadu vasarā upe mainīja savu gultni. Tā aizgāja projām no labības laukiem. Vairumam zemnieku lauki vairs neatradās ūdens tuvumā. Sākumā vēl nebija tik ļauni, bet tad upe vēlreiz mainīja gultni. Izkaltušajos laukos mēs joprojām cenšamies stādīt kokus.”

Nijats Murads (Sultanabada): “Ielejā starp laukiem un ūdeni agrāk auga biezs tamarisku mežs. . Tad reiz plūdu laikā upe izmainīja savu tecējumu un aizskaloja mežu. Tagad plūdu laikā ūdens kāpj līdz pat laukiem. Mēs joprojām zaudējam daļu aramzemes un kokus, kad upe izskalo krastus.”

Šahs Fazils Khans (Sultanabada): “Aga Khana attīstības palīdzības programmas ietvaros tika uzbūvēts plūdu aizsprosts, lai lieko ūdeni plūdu laikā aizvadītu projām. Tad mēs stādījām jaunus kokus. Tomēr daži nostiprinājumi neizturēja ūdens spiedienu un pēc nedaudziem gadiem sabruka. Citus mēs cenšamies remontēt.”

Dubļu lavīna Jasinā.

1990. gada 27. jūnijs. Šajā naktī ap pulksten diviem Karims mani modināja: “Iededz petrolejas lampu! Celies! Apģērbies! Ātrāk!”

“Kas noticis?” es jautāju.

“Laukā ir sevišķi stiprs vētra. Nāc ārā. Ātri, ātri!”

Pie mājas bija dzirdama skaļa dunoņa. Es ģērbos, kā Karimam šķita, pārāk lēni. Un tādā laikā man jādodas laukā? Jāpamet mana sausā istaba? Es negribīgi sekoju Karimam.

Pagalmā es pamanīju, ka troksni nerada lietusgāze. Un tad jau dubļu straumes zibenīgi gāzās atvērtajās pagalma durvīs. Tās nesa līdzi masīvus akmeņus. Šī lavīna, kas gāzās pa kalnu nogāzi aiz mājas, arī radīja dzirdēto dunoņu.

Kad troksnis pierima, Karims un pārējie pastāstīja, ko es šonakt biju palaidis garām. Īsi pirms pusnakts bija sācies stiprs negaiss, zibeņi un lietusgāze, ko es nogulēju. Karima ģimene, kā arī kaimiņu māju iedzīvotāji bija nobijušies, tāpēc palika nomodā. Murads ar savu kaimiņu paņēmuši petrolejas lampas un gājuši skatīties, vai no kalna puses nenāk briesmas un drīz vien caur vētras auriem saklausījuši dunoņu no kalna nogāzes. Petrolejas lampu gaismā pēkšņi viņi ieraudzījuši pirmo dubļu straumi tikai pāris metru no savām

kājām. Viņi skrēja, cik ātri vien jaudāja, bet straume bija ātrāka. Kaimiņu tā panāca pie mājas durvīm, kur viņš pēdējā brīdī patvērās. Par laimi izdevās tikt cauri ar nobrāztu kāju un daudziem zilumiem. Muradu savainoja tikai laukus norobežojošo krūmu dzelkšņi.

Kad atausa diena, bija redzami postījumu mērogi. Dubļi bija piepildījuši galveno ielu, straume bija sagrāvusi vairākus mūrus, dzīvojamās mājas un lopu novietnes, kā arī pārklājusi dažādus laukus. Bez tam, tie aizsprostoja arī apūdeņošanas kanālus.. Dubļu lavīna no kalniem bija atnesusi milzīgus akmeņus, kuri tagad gulēja uz laukiem, kanālos un arī ielās. Vairāki dzīvnieki kūtīs bija iestiguši dubļos un gājuši bojā, pirms tos paguva izglābt. Cilvēku upuru, paldies Dievam, nebija. Viņi visi savlaicīgi bija nokļuvuši drošībā. Vairākas ģimenes, kuru mājas atradās kalnu nogāzes tuvumā, tālredzīgi negaisa laikā tās bija pametuši un devušies uz kādu drošāku vietu upes tuvumā.

Mēslu talka.

Ir aprīļa sākums. Ciemata iedzīvotāji sagatavo laukus sējai. Tas nozīmē vispirms vienreiz apūdeņot lauku un pēc tam uz tā izvest mēslus. Tā dara arī Tanjana ģimene. Viņš ar vecāko dēlu Muradu mēž stalli. No govju kūts mēsli tiek iznesti sētā. Trīs jaunākie dēli un Murada dēls ved tos uz lauka. Visi ir apģērbuši vecākās drēbes, kuras pēc tam varēs izmest. Viņi labprāt nedarītu šo darbu. Beidzot mēsli ir izārdīti, bet zemākais lauka stūris tomēr palicis bez mēslojuma.

Es izjautāju Muradu un viņš stāsta, ka visiem laukiem nekad nepietiek mēslojuma. Tad vajadzētu turēt vairāk lopu, bet arī barības nav pietiekami. Tātad jāiztiek ar to, kas ir.

“Vai tad minerālmēslus šeit nelieto?”

“Jā, taču vēlāk un pavisam nedaudz. Minerālmēsli nevar aizstāt organisko mēslojumu, jo šejienes augsnēs ir pavisam neliels trūdvielu slānis. Ja mēs labi nemēslosim laukus, tad slikti augs mieži.”

“Vai tikai mieži?”

“Neaugs arī viss pārējais. Vēlāk tiek sēta kukurūza. Un dārzeņi tiek mēsloti tikai ar kazu mēsliem. Tos uz lauka izārda sievietes.”

“Jums laimējies, ka ir tik liela ģimene un jūs varat sadalīt darbus.”

“Tev taisnība. Agrāk mēs rīkojām mēslu talkas kopā ar kaimiņiem un apstrādājām visus laukus pēc kārtas. Tikai daži cilvēki negribēja piedalīties šajā nepatīkamajā darbā. Mūsdienās gan katrs rūpējas par savu lauku sagatavošanu sējai. Tomēr, ja tas nepieciešams, mēs joprojām cits citam palīdzam. Mums pieder lauks diezgan tālu no ciemata, tāpēc ziemā, kad visiem ir vairāk brīva laika, mēs lūdzam palīgā kaimiņus. Vieniem pašiem mums nāktos strādāt vairākas dienas.”

Mūlis un ēzelis.

Reiz dzīvoja zemnieks, kuram piederēja mūlis un ēzelis. Ar ēzeli viņš reizēm veda malku, bet mūlim katru dienu bija jāvelk arkls, jo zemniekam piederēja lieli lauki. Kādu nakti kūtī mūlis sacīja ēzelim: “Draugs, paskaties uz manu kaklu. Tas ir noberzts ikdienas darbā, jo sakas man spiež. Ko lai es daru? Dod man padomu!” “Labi,” sacīja ēzelis. “Kad rīt atnāks saimnieks, izliecies slims. Ja viņš tev dos zāli – neēd to; ja dos maizi – atstāj to guļam zemē. Tad viņš aizņemsies citu mūli un tu varēsi atpūsties.” “Labi,“ atbildēja mūlis.

Nākošajā rītā mūlis izlikās slims. Viņš neēda zāli un atstāja guļam zemē maizi, kuru saņem mūļi, kad tie strādā smagu darbu. Zemnieks noticēja, ka mūlis ir slims un arklā iejūdza ēzeli. Tajā dienā ēzelis ļoti nogura. Smagais darbs tam šķita šausmīgs. “Kur es esmu iepinies? Kā man izkļūt no šīs ķezas?” pie sevis domāja ēzelis.

Vakarā zemnieks ieveda ēzeli kūtī pie mūļa. Mūlis jautāja: “Draugs, kā tev iet?” Ēzelis atbildēja: ”Kamēr mēs paliekam dzīvi, ar darbu nebūtu tik traki. Bet šodien mūsu saimnieks runāja ar savu sievu. Tā kā tu esi slims un nevari strādāt, viņi nolēma tevi pārdot miesniekam. Viņi grib pirkt jaunu mūli, bet miesnieks tevi nokaus.” Mūlis sabijās. “Šis nolādētais ēzelis ir mani iegrūdis nelaimē,” viņš pie sevis nodomāja, bet skaļi teica: “Draugs, ko gan lai es tagad daru?” Ēzelis atbildēja: “Tā nav problēma. Kad rīt kūtī ienāks saimnieks, esi mundrs. Kad viņš tev dos zāli un maizi, apēd visu. Tad saimnieks nodomās, ka tu esi vesels un tu izbēgsi no miesnieka.”

Nākošajā rītā mūlis rīkojās, kā bija teikts. Viņš apēda zāli un maizi. Saimnieks iejūdza mūli arklā. Bet ēzelis atguva savu mierīgo dzīvi.

Notikums ar lielajām pupām.

Ar dažiem vecajiem vīriem mēs pārrunājām, ko audzē ciemata laukos. Beigās viens no viņiem teica: “To visu mēs šeit audzējam. Tomēr lielās pupas mēs nestādām. Un vai tu zini, kāpēc tā?Es tev pastāstīšu kādu notikumu.”

Senos laikos te dzīvoja kāds svēts vīrs. Reiz viņš iestādīja lielās pupas. Kad tās nogatavojās, viņš tās novāca, aiznesa uz kulšanas laukumu un kūla ar spriguli. Pēkšņi parādījās kāds dēmons, uzbruka svētajam un gribēja atņemt pupas. Abi cīnījās un beigās svētais vīrs tika notriekts zemē. Ja jau dēmons tā saniknojās pupu dēļ, ka pat svētais nespēja viņam pretoties, ko gan spētu parasts cilvēks? Tāpēc ciemata iedzīvotāji nolēma turpmāk savos laukos vairs nestādīt lielās pupas. Tā tas bija.”

Visi pārējie smējās.

Jaki.

Saruna ar vienu zemnieku no Tui ielejas.

“Centrālajā Jasinā jaku nav, bet šeit, Tui ielejā, kā dzirdēju, tie esot. Pagaidām gan vēl nevienu neesmu redzējis.”

“Jā, pie mums ir jaki. Gandrīz katrai ģimenei pieder trīs vai četri dzīvnieki, bet tagad, vasarā tie, protams, ir augstkalnu ganībās. Šeit ielejā viņiem ir par karstu.”

“Tad jau tie atrodas vasaras ciematos kopā ar pārējiem lopiem.”

“Nē, nē. Jaki pilnīgi brīvi klejo pa kalniem. Tikai ziemā, kad kalnus klāj dziļš sniegs, tie nokāpj lejā ciemata tuvumā. Tad mēs kādu laiku viņus barojam.”

“Un tad šie dzīvnieki atrodas kūtīs kopā ar pārējiem lopiem?”

“Tikai ne jaki! Visu gadu viņi paliek laukā. Ar tik biezu vilnu kūtī nav ko darīt.”

“Bet ja jaki visu gadu uzturas brīvībā, kad tad jūs tos slaucat?’

“Mēs jakus neslaucam. Tas būtu pārāk sarežģīti.”

“Jā, bet kāpēc tad tie jums pieder?”

“Nu, mēs nokaujam vismaz vienu jaku gaļas krājumiem ziemai. Un, protams, arī vilnas dēļ.”

“Cirpšana notiek vienreiz gadā, maijā vai jūnijā. Tad mūsu spēcīgākie jaunekļi kalnos tos sadzen kopā un nocērp. Vilnu viņi nogādā ciematā, kur tā tiek vērpta. No šīs dzijas auž, piemēram, segas.

Kazas vai skola.

Saruna ar Imamdadu, kurš apmeklē vidusskolu Gilgitā un brīvdienās mājās daudz strādā. Viņam ir divi vecāki brāļi – viens ir skolotājs, otrs – karavīrs – un viens jaunāks, kurš mācās pamatskolā, kā arī divas precētas māsas un vēl viena, kura vēl dzīvo mājās.

“Tu stāstīji, ka agrāk kalnos ganīji aitas un kazas.”

“Jā, tas bija vēl pirms es devos uz Gilgitas koledžu. Tagad es tikai reizēm vācu malku.”

“Vai tagad tavs mazais brālis gana lopus?”

“Nē, viņam ir jāiet skolā un stundas nedrīkst kavēt. Tāpēc mēs pārdevām gandrīz visas aitas un kazas, jo nav, kas par tām rūpējas.”

“Bet tu taču vienlaicīgi mācies skolā un arī kalnos gani kazas.”

“Tā tas ir, jo es ik pēc divām nedēļām skolā kavēju vienu dienu lai varētu uzraudzīt lopus. Mazajam brālim skolā neveicas tik labi un vecākais brālis domā, ka viņam nevajadzētu to tik daudz kavēt.”

“Vai tad lopi nav jāgana katru dienu?”

“Protams. Bet mēs to darām kopā ar kaimiņiem. Tad rindas kārtībā katram vienu dienu kalnos jāgana lopi. Mūsu ģimenē tas vienmēr esmu es. Ja ģimenē ir vairāki jaunekļi, tad viņi mainās un mēnesī tikai vienu reizi vai pat retāk gana lopus. Agrāk, kad bija īsti ganāmpulki, mēs gandrīz nemācījāmies. Tikai nedaudz rakstīt, rēķināt un vēl kādu amatu. Tāpēc mēs tagad to esam mainījuši.”

“Ja jūs likvidēsiet visus lopus, tad jums nebūs piena.”

“Tāpēc mēs esam nopirkuši divas govis.”

“Vai tad tās nav jādzen uz ganībām?”

“Tu tikai jautā. Par to taču rūpējas sievietes.”

Kurš gana un slauc govis?

Vasarā govis divreiz dienā jādzen uz ganībām. Ganot ir jāuzmana, lai tās neapēstu labību. Tas ir svarīgi, jo vasarā vairums dzīvnieku atrodas kalnu ganībās, bet cilvēkiem vajadzīgs piens tējas pagatavošanai. Tāpēc katrā saimniecībā kūtī paliek kāda govs.

Liellopu uzraudzību veic ģimenes vecākā sieviete. Tā ir iemīļota nodarbošanās, jo nav sevišķi grūta. Vienlaicīgi var papļāpāt ar kaimiņienēm vai adīt zeķes. Vecākā sieviete atbild arī par slaukšanu. Piena nav daudz un tas ir vērtīgs produkts. Tāpēc vecajai sievai labi jāzina, cik piena iegūts un kā to izlieto. Vecajām sievām ir liela teikšana mājas saimniecībā.

“Landeni”

Šoreiz es sarunājos ar vīru, kurš iesaukts par “landeni”. Viņš mani ielūdza savā mājā. Es jautāju, kāpēc viņu saukā par londonieti, un klausījos sekojošu dzīvesstāstu.

Šis vīrs bija dzimis koloniālajā laikā. Ģimene toreiz dzīvoja Nazbarā, Jasinas ielejas nomalē. Tēvs viņu sūtīja Jasinas vienīgajā skolā, pēc tam Gilgitas skolā un visbeidzot Sringaras augstskolā Kašmirā. Pēc diviem gadiem beidzās nauda, viņam nācās pārtraukt mācības un atgriezties Jasinā.

Vēlāk viņš pieteicās britu – indiešu armijā. Bet tad nāca neatkarība un armija bija jāatstāj. Sešdesmitajos gados viņš devās uz Lielbritāniju, vispirms uz Bredfordu, kur dzīvoja daudzi cilvēki no Pakistānas un strādāja rūpnīcās. Vēlāk vīrs nonāca Londonā un strādāja Nacionālajā galerijā, līdz astoņdesmito gadu beigās devās pensijā.

Viņa ģimene visu laiku dzīvoja Gilgitā, bet ik pēc pāris gadiem atvaļinājuma laikā viņš to apmeklēja. Kļuvis pensionārs, vīrs nolēma atgriezties dzīvot Jasinā. Eiropas apstākļiem pensija bija pārāk pieticīga, bet Pakistānā tā pārsniedza pat ārsta atalgojumu. Te viņš bija turīgs vīrs, devās uz ielejas vidieni un uzcēla skaistu māju ar brīnišķīgu dārzu.

Vai viņš ir laimīgs šeit, Jasinā? “Tagad jā”, viņš atbildēja. “Tikai te ir garlaicīgi. Nekas nenotiek. Tāpēc es priecājos par katru viesi.”