5. Banānvedējs "Šternbergs"

Jūlijs Aldersons 07.12.2013 6 min lasīšanai

1.jūlijā

Pamodos ap 10. Riebīgi šūpo, auksts, stiprs vējš. Vispār vasara, acīm redzot, šogad Eiropā nav izdevusies. Nu, jo labāk, tātad nebūšu daudz zaudējis, visu vasaru braukādams riņķī. Bet nu ar nepacietību gaidu, kad griezīsimies iekšā Elbā, jo tur taču vajadzētu būt mierīgākam laikam. Ja vakarā taisāmies ieiet Hamburgā, tad tagad, ap diviem pēc pusdienas, taču vajadzētu būt Elbas tuvumā. Antverpene, starp citu, atrodas Šeldas grīvā.

Nodarbojos ar valodu salīdzinošiem pētījumiem. Tiešām, latviešu valodas vācu aizguvumi galvenokārt nāk no lejvācu valodas. Un lejvācu valodas pamatā savukārt ir sensakšu valoda, kas būtībā ir daudz tuvāka holandiešu un flāmu valodām nekā mūsdienu vācu valodai. Tādēļ nav brīnums, ka flāmiskie uzraksti Antverpenē liekas daudz tuvāki sirdij nekā vāciskie Rostokā.

Vakar Zbigs esot uzgājis labu monētu bodīti. No galvenās stacijas iela pa labi, kaut kur kino „Parīze” tuvumā.

Stāvam uz enkura Elbā. Kluss, rāms laiks. Elbā ielīdām ap 4-5, parādījās labais krasts. Vēl pēc kādas stundas bija jau abi krasti un tad Elba ātri vien kļuva ne platāka par Daugavu. Ap 7 izmetām enkuru ostā, ievedīšot rīt.

Paklīdušas visai un visai nopietnas baumas, ka komandu nemainīs. Pagaidām īsti konkrēti zināms vienīgi tas, ka komanda Ventspilī jau bijusi uzkrauta uz kuģa, bet tad noņemta nost. Un refmehāniķis no sievas saņēmis neoficiālu, bet skaidru telegrammu – nemainīs. Būtībā visi ir ļoti apmierināti, jo nu zina, ka septembrī ar visām paunām būs mājās, bet uz „Fesenkova” būtu jāklīst vēl Dievs zina cik ilgi. Vienīgie neapmierinātie ir remontbrigāde un droši vien sirdī arī otrais mehāniķis, kuram vajadzēja palikt uz „Šternberga” par vecāko mehāniķi. Mani viss pilnīgi apmierina, jo, lai arī uz kuģa ir trakonams, tomēr labāk, nekā dabūt atkal kaklā „Joškinu Koraboškinu” un Auštu.

2.jūlijā

Šodien no rīta pamodos ap pusseptiņiem. Jutu – kustamies. Skaista, saulaina diena, ejam uz augšu pa Elbu. Krasti paaugsti, zaļi, apbūvēti baltām mājiņām ar sarkaniem jumtiem, vietām pat pilis, dažas pat it kā vēl no viduslaikiem. Skaisti! Gājām tā labu laiku, Elba samērā šaura, ne platāka par Ventu Ventspilī. Ap 9 beidzot ienācām īsti Hamburgā, bet ķibele – osta vienā krastā, pilsēta otrā. Bet pirmais nomierināja, ka te intensīvi staigājot kuģīši. Šodien jau visi bijām puslīdz pārliecināti, ka nemainīsimies. OK! Naudu gan kapteinis visai komandai par sodu lika izmaksāt tikai par 5 dienām. Sanāca 27 markas. Visu esmu notērējis par sīkumiem un tagad pats šausminos – velns laiparauj, tie taču ir 70 rubļi. Nu, Dievs ar viņu. Ap deviņiem tātad apstājāmies, pirmais palīgs lūdza noskaidrot, kā īsti tie kuģīši iet. Aizčāpoju līdz pieturai, bet nekā nevar saprast. Sarakstu bezgala daudz, bet saproti nu, kurš ir tas īstais. Beidzot viens vīrs man visu skaisti uzrakstīja un tad gāju atpakaļ uz kuģi. Stāvēju uz klāja, skatījos, kā mums apkārt braukā tūristu kuģīši un gaidīju naudu. Beidzot sagaidīju, paņēmu savu „aušveisi” un devos uz pilsētu. Par kuģīti jāmaksā tikai jau izejot uz pilsētu, 90 feniņi (dārgi pēc velna!).

Pilsētas apskate, kā vienmēr, sākās ar maklakiem. To tepat pie ostas vesels bars. Un tālāk, diemžēl, mana grupa skaidri un nepārprotami lika manīt, ka daudz staigāt vairs nevēlas. Nu, ko tur var darīt. Iegājām vēl pastā, nosūtīju vēstuli Aizai. Satikām tur remontmehāniķi, kurš izmisīgi centās sazvanīt Rīgu, lai panāktu, ka viņus noņem no kuģa. Sazvanīt un pat visu sarunāt viņam tiešām izdevās, bet nez vai viņi tiešām aizies. Nu, tad nolēmu, lai būtu kā būdams, bet jāredz Reperbānis - Hamburgas sarkano lukturu kvartāls. Pēc neilgas meklēšanas atradām arī. Nu, kas ir, tas ir – „Sex-schop”,„Striptīzs”, „Sex-kino”, sex-literatūra, sex-izrādes utt. Bet mums nācās apmierināties ar to, ka nopirkām pa saldējumam un nofotografējāmies uz Reperbāna fona. Saldējums, maita, izkusa, nācās izmest. Gribēju vēl ieiet seksa bodītē, paskatīties kaut ko no veļas, bet mani ceļabiedri nebija apturami. Cauri parkam (ziedēja jasmīni), garām Bismarka piemineklim (tiešām majestātisks, tikai maz jau vairs palicis pāri no viņa radītās valsts) un cauri vecam tiltam izgājām uz krastmalu, kur gar maklakiem jau klīda vairākas mūsu grupas. Vispārējā burzmā nopirku vienu lielu stereobildi, kas nu vairs nemaz nepatīk, izdzēru vienā kafejnīcā „Coca-Cola” un devāmies atpakaļ uz kuģi. Jā, atpakaļceļā vēl paķēru „Hamburger Abendblatt”, 40 feniņus lai atdevu. Bet jāpalasa taču, kas notiek pasaulē.

Uz kuģa nonācis, satiku pirmo, kurš gribēja iet meklēt kādu krievu kuģi, ar kuru varētu samainīt filmas. Piegājām klāt policistiem. Tie ļoti laipni noskaidroja pa radio visus krievu kuģus, kas ir ostā, uzrakstīja, kur kurš stāv. Bet tomēr nevienu tā arī neatradām.

Vakar ikdienas monētas dabūju, arī 2 un 5 marku monētas, par kurām īpaši baidījos, sameklēju bez kādām pūlēm. 10 marku monētas nemaz nesāku meklēt – pārāk vērtīgas priekš kolekcionēšanas. Rīt 6 no rīta draud iziet no ostas. Nu labi. Pilsētā ir pabūts, vimpelis nopirkts, monētas savāktas, vēstule nosūtīta. Pietiek! Lasīšu tagad „Hamburger Abendblat”.

3.jūlijā

Agri no rīta izgājām no Hamburgas, tagad stāvam uz enkura Elbas grīvā un gaidām turpmākos rīkojumus. Remontbrigāde pārgāja uz „Fesenkovu”, tas ejot uz Savienību. Tālāk uz „Fesenkova” braukšot mūsu iepriekšējā komanda. Šodien atkal atslēdza bibliotēku, savilku kajītē grāmatas. Pašlaik lasu „Blokādes” 4. grāmatu. Laiks skaists, mierīgs.

4.jūlijā

Turpinām stāvēt. Priekšpusdienā izcēlās milzīga kaukšana. Izrādās, pagāja garām „Fesenkovs”. Izlasīju „Blokādi. Visu dienu šķirstīju Jomena katalogu no 1850. līdz 1950. gadam, pārrakstīju Latvijas, Lietuvas un Igaunijas monētas. Kataloga uzrādītās vērtības vienkārši satriecošas – vislētākās monētiņas par 2 dolāriem gabalā.

5.jūlijā

No rīta sazvanīju Rīgu un Liepāju, bet nekāda runāšana praktiski neiznāca – mani gandrīz nedzirdēja. Un Liepājā Aiza izrādījās darbā. Dabūju no Aizas radiogrammu ar sveicienu dzimšanas dienā. No rīta ienāca apsveikt pirmais palīgs, uzdāvināja maciņu atslēgām. Spīdzinu sevi ar fizkultūru. Kaut arī pēdējie mērījumi ir un paliek 34 centimetri, nolēmu tomēr paņemt vēl 10 gaļas kārbas. Nevar taču pie šitās piepūles viņas galīgi neko nedot.

Kuģis stāv uz enkura. Laiks labs, brīžiem migla.

6.jūlijā

Stāvam. Nekādas izmaiņas. Izēdu pa vienu dienu puslitra burku ar medu. Braši, neko teikt.

7.jūlijā

Stāvam. Šodien sapulce, mēneša rezultāti. Nu, tās muļķības. Bet esot radiogramma, ka 15. septembrī jābūt remontā Rīgā. Ne pats labākais variants, labāk patiktu izkrauties Ventspilī, bet iztikt var. Tikai nāksies šo to savest kārtībā, lai priekšniecība nepiesienas. Kaut gan, kad cilvēkam ir daudz naudas, arī priekšniecība liekas mazāk briesmīga.

8.jūlijā

Stāvam. Šodien nez kāpēc diezgan draņķīga pašsajūta, tā kā galva sāp (un jau pāris dienas). Nobijos, ka tik nav hipertonija, pamērīju spiedienu. Nē, normāls. Nevingroju, slinkoju, pētu Jomena katalogu. Pārsteidzoši atklājumi, apbrīnojami augstu vērtējas visas 1957. gada kapeikas, 1961. gada 50 kapeikas un rublis.

9.jūlijā

Stāvam. Migla, bet silts.

12.jūlijā

Vakardienu izlaidu, nekā īpaša nebija. Vakar blakus apstājās padomju kuģis, brauca spēlēt volejbolu. Arī mans lozungs – visu sportam. Katru dienu kārba gaļas, riju metiltestosteronu anaboliskā efekta pēc, mokos kā nēģeris (tolaik jau vēl šo vārdu drīkstēja lietot, tagad pat nezinu, kā īsti ir jāsaka). Šodien, ejot pēc gaļas un medus, nosvēros. 84,5 kilogrami. Ja tas uz muskuļu rēķina, tad urrā! Bet bicepss kā bija 34 centmetri, tā paliek, neskatoties uz 28 tonnu slodzi katru dienu. Nu, pagaidām turpināšu. Pievienoju vēl vitamīnus (protams, beigās no visas tās ērmošanās nekāda labuma nebija).

10.jūlijā

Stāvam. Līst. „Fesenkovs” jau bijis Savienībā, uzņēmis mūsu pastāvīgo komandu un nāk šurp ar stingru domu apmainīties ar komandām. Velns lai parauj, te taču var palikt traks. Mainīsies, nemainīsies, mainīsies, nemainīsies ... Un mans „draugs” „Joškins Koraboškins” man atkal kaklā. Nu, lai rauj viņu velns, kaut kā jau izdzīvosim un galvenokārt viņš acīm redzot būs jāignorē. Paldies Dievam, Aušts aizkūlies uz kursiem, būsim pavisam bez pirmā. Nu, tas jau labāk. Bet vispār cerēsim, ka vēl pienāks rīkojums un „atiet, Zuzīt ...” Noskatījos filmu „Donžuāns Tallinā”. Burvīga.

11.jūlijā

Pašlaik pusdienu laiks. Vēl aizvien turpinās tas neizsakāmi idiotiskais stāvoklis, ka nezinām, vai komandu nomainīs vai nē. „Fesenkova” pašreizējā komanda ļoti gribētu nomainīties, jo tad septembrī droši būtu mājās. „Šternberga” pašreizējā komanda tā paša iemesla dēļ ne par konegribētu mainīties. Tālāk. Kadru daļa vārdos gan esot izteikusies, ka mainīties vajag, bet oficiālas pavēles nav. „Fesenkovs” apstājies 120 jūdzes no mums un ziņo, ka salūzusi mašīna, t.i., velk laiku, lai sagaidītu pavēli. Bet no otras puses, „Fesenkova” pašreizējie saimnieki amerikāņi jau pavēlējuši viņam ierasties Temzas grīvā. Cik ilgi „Fesenkovs” tā varēs kavēties, Dievs viņu zina. Japāņi mums arī nekādus rīkojumus nedod. Mūsu kapteinis Šarovs, bez šaubām, darīs visu iespējamo, lai komandu nomainītu, jo stāvoklis tāds, ka kapteinis pašlaik atrodas barikādes vienā pusē, bet komanda – otrā. Man pašam būtībā viss būtu pilnīgi vienalga, izņemot tās izredzes atkal dabūt kaklā vecāko palīgu Surkovu, sevišķi pēc tās mierīgās un patīkamās dzīves ar Vladimiru Platonoviču. Cūcība, un velns viņu zina, ar ko viss beigsies. Vakar un šodien nesportoju, jūtos briesmīgi noguris, šodien arī uznākusi bezgalīga apātija.

Visu dienu pavadījām reti riebīgā nervu sasprindzinājumā, beidzot uz vakarpusi ziņa – „Fesenkovs” salabojis mašīnu un aizgājis uz Angliju. Uffff!

12.jūlijā

Ejam. Tikai laiks kļuvis pavisam nelabs un no paša rīta sāp galva. Bet ejam no 12 dienā. Un kur ejam? Uz Bulgāriju, Varnu (līdz 7. gs. – Odessa). Pati Bulgārija jau nu nekas īpašs nebūs, pat nepatīkami pēc valstīm ar tik daudz iespējām ielīst atkal tādā, kur nekas nav ne dabūjams, ne redzams. Bet ceļš! Atkal Gibraltārs, Seuta. Visa Vidusjūra, Troja (mīļais Dievs, tiešām Troja. Vēl tikai precīzi jāizzina, kur viņa bija. Vispārējos vilcienos jau atradu, bet jāatrod uz jūras kartes). Tad Dardaneļi, Bosfors, Melnā jūra. Viss, viss jauns un pirmo reizi.

13.Turpinājums vai nu būs, vai nebūs – kas gan var paredzēt nākotni?