4. Banānvedējs "Šternbergs"

Jūlijs Aldersons 07.12.2013 37 min lasīšanai 149 foto

25.maijā Biju spiests atstāt šito datumu, ja likvidē, kaut kāds automāts, ko neprotu atslēgt, nomaina visus nākamos. Bildes pagaidām nelieku – slinkums ar viņām ņemties!

26.maijā

Taisni kad cēlos augšā, gājām iekšā ostā, kad biju nomazgājies, nodzinis bārdu utt., tad arī bijām piesieti. Kuģis ielīdis gandrīz vai pilsētas centrā. Uzreiz jūt, ka te Jaunā Anglija, vai tikpat labi, Vecā Amerika, nevis tāda svaigi iekarota, kā Teksasa (starp citu, te ir Masačūsetsas štats, vai tikai tas nav pats, pats Amerikas sākums un vai te nepienāca „Mayflower”).Jūtas vecums, solīdums, vecas baznīcas, vecas solīdas ēkas. Kuģis tātad, kā jau rakstīju, gandrīz centrā. bet ēkas nav sevišķi lielas, 1-2-3 stāvu, tikai vietām kādi pieci-seši stāvi. Uzreiz redz, ka ļoti daudz zaļumu. Bet kā nu būs ar krastā iešanu? Pirmais informēja, ka vakar visaugstākajā līmenī nolemts šo dienu veltīt intensīvam darbam. Velns lai rauj, vai kapteinis atkal sāk ilgoties pēc dzīvespriecīgām ķildām un intrigām. Esot jau izteicies, ka vecā komanda strādājusi labāk. Prieks, kur tu rodies! Nu, gan jau dabūs veco komandu atpakaļ! Visu jau nē, bet tas ”sāls” jau būs. Vecākais mehāniķis savukārt atļāvās izteikties, ka varbūt taisnība parunai, ka zivs sāk pūt no galvas. Pēc brīža pirmais tomēr paziņoja – varot iet krastā. Saorganizējāmies kompānija – pirmais, Zbigs, es – un metāmies prom. Pie vārtiem nolēmām policistam paprasīt, kur tuvākā banka un dabūjām kā ar mietu pa pieri – šodien svin Memory Day visiem kritušajiem karavīriem un absolūti viss slēgts.

Tūlīt no ostas sākas, liekas, centrālā iela. Mājas, kā jau teicu, nelielas, tūlīt veikali, „ships supply”, krodziņi, suvenīri utt. Visi ciet. Suvenīri, kas vairāk uzkrita – pistoles ar lieliem pistoniem, ļotiskaisti kuģu modeļi, gliemežnīcas. Nu, vēl daudz kas cits. Tālāk iegājām avīžu bodē, ko turēja viens grieķis. Nopirku par pēdējiem 30 centiem marku, nosūtīju Aizai vēstuli. Redzējām pornogrāfiju, bet tiešām riebīgu – pederastus. Meklējot pastkastīti, ieklīdu skvērā ar strūklaku – balts kašalots un harpūnists. Hm, vai tik nebūs Mobi Diks? Vēlāk tiešām izrādījās, ka viņš. Tālāk uzklīdām atkal piemineklim – laiva un harpūnists un uzraksts, liekas, tulkojams tā: „Beigts valis vai bojā gājusi laiva!”. Pēc tam kašalotu zīmējumus redzējām gan uz māju fasādēm, gan reklāmās, gan visur citur. Kas par lietu? Melvils, vai, te būtu dzīvojis? Vēlāk noskaidrojās, ka apmēram no 1800. līdz 1900. gadam Ņū-Bedforda ir bijusi ievērojama vaļu mednieku bāze, te bijuši pierakstīti līdz 400 valzivju medību kuģi.Ir te arī valzivju medību muzejs, taisni pretī kuģim krastā. Bet ieeja maksājot dolāru un naudas nav. Ko darīsi, jāpiecieš! Pēc tam klīdām tālāk. Izņemot pāris centrālās ielas, citās veikalu nav, stāv zaļumu un puķu ielenktas individuālas mājiņas, miers, klusums. Bērneļi braukā ar velosipēdiem, riteņi mazi, sēdekļi ar atzveltnēm, pieaugušie ar neiedomājami gariem automobiļiem. Milzums suņu – sētās, klaiņo arī pa ielām. Aizai par prieku dažus nofotografēju.

Atgriezušies centrā, ieraudzījām, ka lasās milzīgs ļaužu pūlis. Izprašņājot policistu,noskaidrojām, ka jānāk piemiņas dienas demonstrācijai un to tagad gaida. Nolēmām arī pagaidīt, bet tā arī nesagaidījām, bija laiks atgriezties uz kuģa.

Pēc pusdienām vēl ļoti patīkami pastaigāju ar sievietēm, taču neko būtiski jaunu vairs neieraudzīju – tās pašas skaistās, interesantās, zaļumos iegrimušās mājas un viss. Pašās beigās atradu to valzivju medību muzeju un jau uz kuģa uzzināju par to ieejas maksu. Un laika arī vairs nav, ap septiņiem atejam.

Pašās beigās vēl viena lieta, kas mani ļoti pārsteidza – kā tas nāk, ka te, var teikt, pašā Amerikas sirdī, ir tik daudz nēģeru un mulatu, pat, liekas, vairāk nekā balto. Vai tas gadījums vai viņiem tā tiešām pa visu valsti? To var saprast Teksasā, bet te, ziemeļos, gandrīz pie Kanādas robežas... Nesaprotu!

Nu, tagad jāiet paēst, ja būs vēl kas būtiskas, pierakstīšu vakarā. Starp citu, šodien uz kuģa esot bijis vesels bars latviešu, viens intensīvi meklējis dakteri. Varbūt vēl atnāks.

Pusseptiņi. Pacelts traps. Latvietis vairs neatnāca. Krastā salasījies krietns bariņš amerikāņu, smaida, fotografē, runājas. Ļoti draudzīgs noskaņojums. Padomju kuģi jau te laikam milzīgs retums.

Ārā esam. Krata kā drudzī, ejam uz Sen-Džonu. Būsim tur rīt pēcpusdienā. Tālākā nākotne absolūti tumša. Sasitu pirmo divās šaha partijās – tā īsti skaisti. Uzzināju, ka kaste mūsu vesto ābolu maksājot 40 dolārus. Mī un žē! Tātad man atnestās divas kastes maksā 80 dolāru. Ja kaut trešo daļu varētu dabūt skaidrā!

27.maijā

Esam atčāpojuši līdz Sen-Džonai. Stāvam, liekas, kādas upes grīvā, jo redz straumi. Diena auksta, miglaina, vakars. Kad iesim iekšā, nezinu. Sadabūju pāris amerikāņu žurnālus, lasu. Beidzot tātad kritusi Saigona. Čan-kai-ši miris. Ar lielu interesi izpētīju „National Geographic”.

Vakar attīstīju Ņū-Bedfordas filmu. Laba. Skatu Kanādas monētu katalogu šā un tā – traki daudz! Bet vienu pilnu komplektu regulāro monētu vajadzētu dabūt. Tās jubilejas gan nē, to ir bez jēgas. Tāpat iepriekšējie izlaidumi. Un naudas, kā vienmēr, nav.

28.maijā

Pamodies no rīta, konstatēju, ka atrodamies ostā un vēl jo vairāk, ka tūlīt sāksies darbs. Izgāju uz klāja – migla tāda, ka neredz, pat kur atrodas pilsēta, auksts, riebīgs. Paldies Dievam, vismaz izrādījās, ka strādā sildītāji. Un tad ķibele uz ķibeles. Galvenais - starp kuģi un pilsētu ir ūdens. Kad ar pirmo un Zbigu izgājām no ostas, izrādījās, ka uz pilsētas centru var nokļūt tikai pār tiltu, pa kuru gājēju satiksme uz stingrāko aizliegta. Jābrauc vai nu ar autobusu, vai taksi. Bet man nav nekādas naudas, pirmajam – jenas, Zbigs klusē. Nu ko, meklēsim banku, mainīsim jenas. Pirmais man no NASA 2 dolārus parādā. Iegājām vienā bankā – sievišķis māj ar roku, lai ejot tālāk. Apgājām ēkai riņķī – vai nebūs kāda cita ieeja. Pagalmā žāvējas veļa, citas ieejas, saprotams, nav. Ejam tālāk pa ceļu – ir gan! „Jaunās Skotijas banka”. Krītam iekšā – jenas nemaina, tikai amerikāņu dolārus vai mārciņas. Jenas mainot Monreālas bankā, blakus City Hall, t.i., centrā, kur nevar tikt bez Kanādas naudas. Ko nu? Izlīdām ārā, tad Zbigs pēkšņi kā pamodies: „Bet vai dolārus maina?” Velns lai rauj, tu kurls biji, vai? Zbigs, amerikāņu dolārus vicinādams, metas bankā atpakaļ. Pieprasām metāla dolārus. Neesot! Lūdzam, neatlaižamies. Beidzot sameklēja kādus 4-5 veidus, no tiem tikai viens katalogā, pārējie par jaunu sakalti. Dulls var palikt! Izlūdzos no Zbiga vienu regulārā kaluma dolāru (īstā reizē, nekur citur vairs nevarējām atrast), pēc tam, padzirdējis, ka arī 50 centi ir retums, par visu čupu amerikāņu „niķeļu” (5 centi) paņēmu 50 centu gabalu un pašu pēdējo amerikāņu „niķeli” apmainīju pret Kanādas „niķeli” ar bebru. Tad gājām atpakaļ, norunājuši, ka pēcpusdienā brauksim uz Zbiga rēķina uz pilsētu, mainīsim naudu, atdosim parādus, meklēsim monētas un skatīsim pilsētu. Ar vārdu sakot, dzīve sāka likties patīkamāka. Nu, pēcpusdienā aizbraucām ar šīpšandlera (kuģu apgādātāja) mašīnu tieši līdz bankai, samainījām pāris tūkstošus jenu tikai monētās (uzreiz pievācu sev rullīti ar 50 viena centa monētām), pēc tam ilgi dalījām un šķirojām monētas. Tad ielīdām vēl dažās bankās, meklējām monētas pa visādiem veikaliņiem. Visādu jubilejas monētu daudz, bet par fantastiskām cenām, olimpiādes monētas vispār kaut kas traks. No vienas bankas mūs aizsūtīja uz tādu adresi – pa Kingstreet uz augšu līdz parkam, tad nogriezties pa labi un aiz stūra veikaliņš ar monētām. Neatradām. Tad prasījām tieši uz stūra vienā veikaliņā. Tur pateica, lai ejot uz blakus esošo restorānuun runājot ar dāmu pie kases – tā zināšot pateikt. Tas nu skanēja tik fantastiski, ka likās, ka būšu kaut ko absolūti pārpratis. Bet kad uzskrējām tieši virsū restorānam un ieraudzījām, ka kase ir pie pašām durvīm, noriskēju. Jā, viņai esot monētas! Bet vai pērk arī? Diemžēl nē – ar to nodarbojoties vīrs, bet viņa nav. Aizveda mūs blakus bodelē, izrāva no seifa veselu veco Kanādas dolāru kolekciju. Zbigs vienu laikam paņēma, rīt, liekas, ies vēl. Es vairāk neko nemeklēju – parastās monētas visas ir, dārgajām nav naudas. Paņēmu vēl Sent-Džonsas vimpeli (noplēsa gandrīz dolāru. Žēl, pārsteidzos, pēc tam ieraudzīju mazākus, kas patika daudz labāk. Nu nekas, būs labi). Tad atradām veikaliņu ar nocenotu pornogrāfiju. Žēl, vairs nebija naudas, sagrabināju tikai vienam „Playboy”. Nu, no tālākiem piedzīvojumiem – kā ar Zbigu gājām kārtot mazās darīšanas. Bet durvis ātrāk nevērās vaļā, pirms neiemeta 10 centus. Tad abi mani biedri iekrita pornogrāfijā, es laizījos gar „Aerodromu” un „Galīgo diagnozi” (abus savulaik ar turpinājumiem drukāja „Zvaigznē”), pētīju „Noslēpumaino trīsstūri” – grāmatu par kādu vietu, kur noslēpumaini pazūd kuģi, lidmašīnas utt. (re ko, tolaik, izrādās, pat nezināju par Bermudu trīsstūri. Bet labi vien ir, jo pa viņu bieži iznāca braukāt, būtu lieki jāuztraucas). Zinātniskā fantastika bez gala un malas – būtu tikai nauda. Pašķirstīju Hitlera biogrāfiju, paskatījos bildītes, viņa zīmējumu reprodukcijas. Tiešām var uzskatīt par mākslinieku. Jā, būtu nauda, grāmatas varētu pirkt desmitiem (labi ka nebija naudas, tagad nezinu, ko ar tām sapirktajām grāmatām iesākt, ne man viņas vajadzīgas, ne kādam citam). Tad gājām uz autobusu un bez sevišķām pūlēm ar simpātiskas meitenes palīdzību atradām, kur piestās „West Side Buss”. Biļete maksā 25 centus. Gaidījām, ka tūlīt brauksim uz tiltu, bet autobuss drāž pavisam uz citu pusi. Pirmais kļuva dikti nemierīgs – lai nu prasot, kur mēs braucam utt. Es nu gan vienā mierā – mums vajag uz West Side, meitene teica, ka brauc uz West Side, gan piebrauks. Tad pārbraucām upi pa citu tiltu (tur var iet gājēji arī) un pagriezām uz ostas pusi. Bet par cik pirmais mācas virsū, prasu tai pašai meitenei, kur jākāpj ārā, lai tiktu ostā (jau pašam sāka mesties bailes, ka pa pirmo tiltu neaizrauj atkal atpakaļ uz centru, ja nepaspēsim izkāpt). Skaidro, skaidro, nesaprotu. Beidzot sapratu – viņa pateikšot, kad jāizkāpj. Parādīja, arī pati tur izkāpa. Ceļš tiešām taisni uz ostu, bet kādu kilometru vai divus. Kā nu pirmais gānījās par to meiteni, ka šī mūs nepareizā vietā esot izsēdinājusi, kaut arī meitene bija mums parādījusi tieši to ceļu, no kura nav iespējams nomaldīties (bet kas ir, tas ir – vizināšanās sabiedriskajā transportā nepazīstamā vietā un nezinot valodu patiešām nav tā vispatīkamākā izprieca. Silti neiesaku!). Gājām, gājām, kamēr uzgājām uz „maklaka”, par kuru bija stāstīts jau priekšpusdienā. Nu, viss kas vajadzīgs krievu jūrniekiem – šādas tādas lupatas, seksuāli suvenīri, starta pistoles, kārtis ar kailām sievietēm utt. Vīrs runā krieviski ar ebrejisku akcentu un klausās ar VEF tranzistoru „Amerikas balsi” krievu valodā. Jau veikalā bija pilns ar kara jūrniekiem, pa ceļam šie arī bariem nāca pretī. Sākumā domājām, ka kanādieši, vēlāk noskaidrojās, ka ostā ienācis angļu aviācijas bāzes kuģis. Vakarā aizgājām apskatīt. Mazāks, nekā biju gaidījis. Uz klāja helikopteri, salocīti kā kabatas naži. Publiku laiž virsū skatīties. Būtu jau sprucis virsū, bet pirmais (bijām ar šo kopā) nebija ar mieru. Tā nu nopētījām no ārpuses un gājām atpakaļ. Rīt beigsim kraušanu, iziesim reidā un gaidīsim tālākos rīkojumus. Pašlaik nekāda darba nav. Viss. Eju tīstīt šodienas filmu.

29.maijā

Četros pēcpusdienā pacēlām trapu un izgājām no ostas. Tagad stāvēsim un gaidīsim tālākos rīkojumus. Vispirms daži fakti, ko gribēju atzīmēt. Pirmais – neiedomājami augstais paisums un bēgums. Pat metrus desmit, liekas, starpība. Pa kāpnītēm no krasta te jākāpj uz leju, lai tiktu uz kuģa, te jālien gandrīz stāvus gaisā. Kaut kas tāds vēl nebija redzēts. Otrkārt, kamēr neaizmirstu – vakar satikām uz ielas jauniešus dalot lapiņas – kaut kas par Kristu, kaut kas par to, ka „augša” neko nemainīs, jācīnās „apakšai”. Nu, bet kā nu ņemsi, kad pirmais blakām un bez tam prasa arī ziedojumus, bet nauda tikai autobusam. Bet, velns lai rauj, jaunatne, šķiet, rietumos aktīva. Tā, un nu par šodienas piedzīvojumiem. Vakar vakarā pirmais parādīja, ka nopircis atklātnīti ar Martello torni. Vārds pa vārdam un izdomājam, ka mums tas tornis jāatrod. No rīta divatā devāmies ceļā. Piegājām klāt paprasīt vīriem, kas taisni sēdās automobilī (man galvā grozījās tāda domiņa, sak, vai neaizvedīs. Vakar puiši visi esot braukuši pāri tiltam ar kanādiešu mašīnām – kā tikai prasot ceļu, tā mašīnā iekšā un ved pāri). Kā tad! Kad beidzot saprata, ko mēs gribam, uzreiz, pateica, lai sēžoties iekšā. Jāsaka. mašīna no ārpuses gan liela, bet iekšā pašaura, durvis vienas, iekļūšana aizmugures sēdeklī īsta mocība. Pāris minūtēs bijām klāt. Milzīgs, masīvs akmens tornis, uzbūvēts 1812.-14. gadā, gaidot amerikāņu uzbrukumu, lai aizsegtu ieeju ostā. Izrādījās, ka 9 mārciņu lielgabali varēja šaut 3 jūdzes tālu. Citādi nekā nevarējām saprast, kā no tāda attāluma var apšaudīt ostas ieeju. Tornī iekšā muzejs, rekonstruēta karavīru dzīvojamā telpa no 19. gadsimta sākuma, pat pāris vaska figūras, 19. gadsimta sākuma iedzīves priekšmeti, ieroči, algu saraksti, sniega kurpes – 1812. gadā šis pulks veicis varonīgu ziemas pārgājienu līdz Ontario. Lejā pagrabs ar pulvera mučelēm, augstā virsbūve, kurā 2. pasaules kara laikā atradies artilērijas novērošanas vai komandpunkts. Tiešām, visa pilsēta, ieeja ostā, tuvākā jūrakā uz delnas. Skats brīnišķīgs. Apmēram kādi 4-5 lielgabali. Gandrīz kritu augšpēdus un gūlos uz vēdera, meklēdams to labāko attēla kadrējumu. Nu, pēc tam tā lēni pastaigādamies nācām atpakaļ uz kuģi. Izrādās, ka vēla ar pāris stundām pietiktu, lai varētu redzēt slavenās Svētā Jāņa upes krāces (uz mirkli jau redzēju vakar, braucot autobusā) un pilsētas muzeju. Bet laika vairs nav, divpadsmitos visiem jābūt uz kuģa. Vēl iegāju veikaliņā, paņēmu pastmarku, uzlīmēju uz tornī nopirktās atklātnītes, kur taisni attēlota torņa iekšiene un turpat uz vēstuļu kastes uzrakstīju ziņu Aizai. Jā, mani sāk satraukt Alberta klusēšana – esmu jau nosūtījis 2 radiogrammas, bet no viņa ne ziņas, ne miņas. Un tad pie viena – braukšana pāri lielajam tiltam ir par maksu. Braucot garām, tādā kā lielā plastmasas izlietnē jāiemet monēta (laikam 25 centi), tad var braukt. Autobusa biļete arī 25 centi.

Nu, kad pēcpusdienā mēģināju sameklēt kompāniju, lai ietu uz torni, krācēm un varbūt arī uz muzeju, tad sapratu, ka cilvēks, kurš vēlas iet uz pilsētu, kurā nav dabūjama mahēra, krimplēns vai lēts alkohols, īsti par pilnu nav ņemams. Beidzot jau vienos (kuģis 12 neatgāja, drusku aizķērāmies, lai uzņemtu ūdeni) izgājām ar Vili un Fainu Nikolajevnu. Apskatījām torni, tad metāmies uz krācēm, bet, ieraudzījuši tiltu, nolēmām, ka nav ko skatīties kartē, jā mērķi redz ar acīm. Un rezultātā drusku nošāvām greizi. Trāpījām burtiski atkritumu izgāztuvē. Krāces gan varēja redzēt, bet no paprāva attāluma. Taču viena fabrika pūta virsū tādu smirdoņu un laika bija tik maz, ka nolēmām tuvāk neiet un atgriezties uz kuģi. Paklaiņojām vēl rajonā ap kuģi, nofotografēju aviācijas bāzes kuģi, kas taisni gāja projām un bija jau diezgan tālu, Alberta ielu, mūsu kuģi no augšas. Trijos bijā atpakaļ un līdz ar to mūsu piedzīvojumi Kanādā beidzās. Monētas, paldies Dievam, ir, uz sienas uzrakstīts lieliem burtiem parāds „2,65 dolāri”. Redzēsim, kur tālāk.

30.maijā

Stāvam, gaidām tālākos rīkojumus. Lielākais joks ir tas, ka ap pusdienas laiku dabūjām rīkojumu iet uz Ekvadoru pēc banāniem. Nopriecājāmies – atkal ieiešana Panamā, banāni – un devāmies ceļā. Pēc pāris stundām rīkojums griezties atpakaļ. Un tā nu stāvam atkal pie Sen-Džonas. Visu dienu lasīju svaigākos amerikāņu žurnālus un avīzes, nu aiznesu atpakaļ. Aizsūtīju radiogrammu Albertam – viņa klusēšana mani pavisam nopietni sāk satraukt. Laiks visai vēss, darbina apkuri. Par peldēšanos, sauļošanos nav pat ko domāt. Ja Ņū-Bedfordā ziedēja ceriņi, tad te tikko lapas izplaukušas.

31.maijā

Stāvam. Migla, lietus, auksts. Bet tālākais liktenis tomēr zināms – ap 15. jūniju sāksim Ekvadorā kraut banānus un tad iesim uz Eiropu. Vienīgā ķibele, ka tad ir smērā lielas izredzes, ka nomainīsies komanda. Un dabūt sev kaklā dažus cilvēkus no vecās komandas nemaz arī negribas. Nu, bet vēl jau redzēsim. Pagaidām tātad atkal puslīdz droši, ka tiksim Panamā, paņemsim krimplēnu, vēlreiz pamēģināšu sadabūt monētas (tas gan maz ticams). Ekvadorā, paldies Dievam, pavisam tikai 5 monētas pēdējo 20 gadu laikā, ja tikai pēdējā laikā nav sakaltas. Valstis beigās ir apjēgušas, ka tā jubilejas monētu kalšana taču ir ļoti izdevīga. Pašizmaksa niecīga, kolekcionāri maksā drausmīgu naudu un valstij bez īpašām pūlēm prāvs ienākums. Katrā ziņā krietna sauja to centavo un sukre būs jāslasa. Sevišķi dārgi nevarētu būt, es tā apmēram rēķinu, ka sukre varētu būt 20-30 centu vērtībā.

Jā, paisuma un bēguma maksimālā starpība Sent-Džonā ir 8,2 metri. Pats nosaukums nāk no tā, ka Šamplēns te izkāpa krastā Jāņa Kristītāja (Svētā Džona) dienā.

1.jūnijā

Vēla aizvien stāvam Sent-Džonas reidā. Laiks rāms, bieza migla, līņā. Ik pa brīdim kuģa priekšgalā zvana. Lasīju Jaunzēlandes avīzes, pēc tam „Russkaja monetnaja sistema”. Nazarkevičam pirksts no ārpuses pilnīgi sadzijis. Uzliku ģipsi, varbūt tomēr saaugs arī kauls. Zobus sakodis, sāku mainīt centus pret kapeikām. Ja neizdosies centus kaut kur pārdot numismātiem, tad būšu krietni zaudējis. Izdosies – nopelnīšu.Pļāpāju ar Kalniņu. Nevarējām vienoties, kura tad jūrniekam tā īstā dzīve – jūrā vai krastā. Es nu gan centos pierādīt, ka „jūras dzīvi” veltot tikai tam, lai jebkādā iespējamā veidā nosistu laiku, „īstajai dzīvei” maz vairslaika paliek pāri. Jā, otrais stūrmanis tā pa jokam teica, ka nebūtu nemaz slikti aiziet uz Detroitu pēc automobiļiem. Tas nu gan būtu brauciens! Pa Svētā Labrenča upi un cauri Lielajiem ezeriem. Bet kas nu dos nabagam ar lielgabalu šaut!

2.jūnijā

Šodien priekšpusdienā sākām kustēties. Vienu brīdi vēl nebija skaidrs – uz Sen-Džonu (varbūt uzradusies kāda krava) vai projām. Bet tad pagriezāmies ar pakaļgalu pret krastu (laiks šodien skaidrs, var redzēt, kas un kā) un projām bijām. Pēcpusdienā jutu – kaut kas nav tā kā vajag! Bet kas, nevar saprast. Tomēr kaut kas nav! Paskatos pa iluminatoru – nu jā, stājamies! Kāpēc? Ā, tepat blakus peldošā bāze. Skaidrs, taisās medīt cigaretes. Bāze „Černomorskaja Slava”, no Kaļiņingradas, „Lāča” dvīņumāsa. Uzmācās vesela atmiņu gūzma, tā vien liekas – „Lācis” vai „Trudovaja Slava”. Uzgāju uz tiltiņa – tur pašlaik noskaidro attiecības. „Slava” prasa - kas jūs tādi un kāpēc riņķojat mums apkārt. Nu – mēs šādi tādi, ejam uz Panamu, tad uz Ekvadoru pēc banāniem, gribam dabūt cigaretes. Sarunājām, bez šaubām, bāzēm jau krājumi milzīgi. Nolaidām laivu, es līdzi nebraucu – velns lai rauj tās slēgtās laivas. Tikai atkal atmiņā zvejnieku laiki. Jā, lai saka ko grib – īsti jūrnieki jau nu ir tikai zvejas flotē. Vētras, pietauvošanās, braucieni ar laivām, kāpšana pa virvju kāpnēm, galu galā gluži elementāra bīstamība, risks, azarts – tas viss tomēr ir zvejas flotē.

Nu, laiva aizgāja un laimīgi atnāca atpakaļ, cigaretes dabūjuši. Tad nokaucāmies pāris reizes un aizgājām katrs uz savu pusi.

Laiks skaidrs, bet traki auksts. Apkārt pilns ar zvejas kuģiem.

3.jūnijā

Vakar bija pavisam auksts, šodien kajītē +30 (vēl nav, bet tūlīt, tūlīt būs). Migla un mitrums gan vēl ir. Piecēlos vēlu ar tādu dullu, sāpošu galvu. Kuģis raustās, laiks riebīgs. Mēģinājām spēlēt novusu, bet galds kļuvis mitrs, neslīd nemaz. Nomocījām 4 partijas, tad pusdienas. Aiz nekā darīt (pareizāk – aiz tīrā slinkuma. Varētu jau studēt „Russkaja monetnaja sistema”) lasīju kara memuārus par sakaru karaspēku, interesanti, aprakstītas arī kaujas kara sākumā ap Krustpili. Pēcpusdienā radiogramma no Alberta – dzīvs, vesels, no zinātnes ejot projām pāriešot praktiskā darbā, bet uz kuģiem gan neiešot.

Raidstacijas priekšnieks nez aiz kādiem motīviem grib atpirkt manu magnetofonu. Bet neiešu uz to lietu – sevišķi izdevīgi jau nu es to magnetofonu nenopirku, bet kur tad lai pēc tam iegulda šito lērumu naudas. Lai nu stāv vien. Vakarā klāja komandas sapulce – „podvedenije itogov”. Lai gan noritēja ļoti rāmi, man tādas sapulces mūžam bojā nervus. Un tad vēl atgādināja, ka „čeindžot” stingri aizliegts. Tā kā jau nezinātu! Bet nervus tādi atgādinājumi bojā.

4.jūnijā

Ejam. Karsts, līst, pērkons, zibeņi. Sēžu kajītē, lasu „Russkaja monetnaja sistema”, nodarbojos ar izometrisko fizkultūru. Vispār ļoti dīvaini, ka absolūti visi sēž pa kajītēm, praktiski nekādu „sabiedrisku sakaru” nav, kopkajītē vienmēr tukšs. Laikam tā ķibele, ka te gudrie vien salasījušies (un ir jau arī komandieri gandrīz visi ar augstāko izglītību). Bet kad visi gudri (un katrs, mani ieskaitot, pats gudrākais), ko tur ar tiem citiem muļķiem runāties. Šodien gandrīz izcēlies skandāls, kad padevuši Edemas zilo sieru – līdzīgu rokforam, ar pelējumu. Gribējuši jau skriet pie manis, lai rakstu aktu. Ceturtais stūrmanis šodien sacēla milzu brēku par to, ka slikti ēdina. Pilnīgi tā, it kā viņu ar varu kāds būtu iedzinis flotē.

5.jūnijā

Nekā īpaša. Karsts, bet kondicionētājs grūž laukā izpūtēju gāzes, nevar taisīt ciet iluminatoru. Pēcpusdienā pagājām garām Haiti salai, izspraucāmies starp Haiti un Kubu. Parīt no rīta San-Kristobala. Pašlaik kaut kur aiz muguras trako drausmīgs negaiss, visu laiku zibeņo, bet pērkonu nedzird – tālu. Bezgalīgos daudzumos ēdu ābolus, mokos ar iemigšanu un pamošanos, spīdzinu sevi ar izometrisko vingrošanu (tagad nu gan nesaprotu, priekš kam tas bija vajadzīgs. Laikam taču vienkāršs jaunības maksimālisms un tā ne pārāk gudrā doma: „Bet kaut kas taču jādara!”), lasu stulbas grāmatas – tas arī, liekas, viss. Vakarā kopsapulce. Nekā īpaša, tikai ceturtais stūrmanis sāka sūdzēties, ka nauda par tilpņu tīrīšanu neesot pareizi sadalīta (pēc izkraušanastilpnes jāizslauka, jāsavāc šādas tādas drazas – cik nu tur to drazu var būt pēc kastēs sapakotu ābolu izkraušanas. Bet šo gandrīz simbolisko darbu apmaksā kuģa fraktētājs pēc īstiem ārzemju tarifiem un tādēļ to ļoti labprāt uzņemas kuģa komanda). Velns, vai tiešām viņš ir no tiem, kas vienmēr ar visu neapmierināti. Nu, jo sliktāk priekš viņa.

6.jūnijā

Uzslējos kājās 5.30 (nu galīgi dulls esmu bijis!), jau ap 8 izlīdu saulē. Viegli apdedzinājos. Tad izlasīju grāmatu par Dienvidāfriku „Da sginet deņ”. Tā jau ir, ja paskatās tuvāk, tas aparteīds tiešām ir viena nepatīkama lieta, sevišķi, ja tas attiecas uz balto, kuram ir kaut kāds niecīgs melno asiņu piejaukums. Pēcpusdienā nobeidzu „Krievu monētu sistēmu”, tagad lasu par Kepleru. Karsts kā ellē, no kondicionētāja jēgas tikpat kā nekādas. Drusku grauž doma, kā būs Ekvadorā ar tiem, kam nav potes pret dzelteno drudzi. Nelaist krastā? Ko tas līdzēs, moskīti atlidos arī līdz kuģim. Nu, gan jau kaut kā.

7.jūnijā

No paša rīta klīstam pa San-Kristabolu. Diena skaista, saulaina, pilsēta skaļa, spilgta, dzīvespriecīga. Mulates tik pievilcīgas kā vēl nekad.

Pirmajā gājienā pēc krimplēna. Paņēmu vēl 25 metrus. Ja tikai muita nepiesiesies, tad tā taču ir vesela bagātība. Bet tā kā nevajadzētu piesieties, viss likumīgi. Tikai nav vēl tie jaunie noteikumi praksē pārbaudīti. No paša rīta nosūtīju trīs vēstules, samaksāju pusdolāru par trim aviopasta markām. Markas te īpašas – kanāla zonas. Pasts tepat blakus, atradu bez pūlēm. Vispār jau kuģis iestūmies gandrīz vai pašā pilsētas centrā. Stāvam pie tās pašas piestātnes kur allaž, tikai tuvāk pilsētai. Vēl aizvien reidā stāv milzīgais četrmastu burinieks. Viņš stāvēja jau tad, kad mēs pirmo reizi ienācām Panamā.

Praktiski visu saņemto naudu – kādus 65 dolārus – iegrūdu krimplēnā. Pēc tam aiznesām pakas uz kuģi un atkal gājām uz pilsētu. Meklēju mākslīgos nagus, bet tā arī neatradu un ap divpadsmitiem nācās atgriezties, jo sievietēm bija jāklāj pusdienas. Pēcpusdienā atkal projām, piedāvāju dažās bodelēs savas monētas. Nekā īpaša jau nav – vienkārši pārpalikumi no Japānas, Austrālijas utt. Nevienam nevajadzēja. Nu, līdz ar to arī sev neko no monētām nevarēju iegādāties. Balboa maksā 8 dolārus. Dulls var palikt! Beigās atradu arī nagus. Skaisti gan. Pa ceļam Vidersonam mēģināja izvilkt naudas maku. Zaglis bēgot viņam galīgi saplēsa kabatu. Šķiet, ka te viņiem īpaši patīk uzbrukt tādiem diži noaugušiem cilvēkiem. Pagājušo reizi otrais stūrmanis – galva duras griestos, kad iet. Tagad Vidersons – arī vīrs, kam nenāc par tuvu. Un ejot satiekam otru grupu -viens no šiem ievilkts kādā vārtu rūmē un mēģināts aplaupīt. Njā, šajā dzīvespriecīgajā pilsētā nav vis garlaicīgi. Ne velti policisti staigā ar milzīgām koka rungām un pistolēm vaļējās makstīs.

Kad atgriezos uz kuģa, pārģērbos un nolēmu, ka šodienai klaiņot pietiks, bet Zbigs vēlreiz izvilka ārā. Līdz bezgalībai lika man prasīt monētu cenas, bet tā arī neko nepaņēma, pašās beigās paķēra krimplēnu. Tajā veikalā viena liela auguma mulāte apbrīnojami atgādina Aizu. Es viņu vēl no rīta nofotografēju, redzēs, kā izskatīsies uz bildes.

Tagad vakars, stāvam ostā, beidzam uzņemt degvielu, ap diviem it kā sākšot līst iekšā slūžās. Rīt pamodīšos laikam ezerā un viss kanāls pa dienu. Tīri patīkami.

8.jūnijā

No rīta 6 piecēlos ezerā. No San-Kristabolas bijām izgājuši divos naktī, uzkāpuši pa slūžām augšā un līdz rītam ezerā uz enkura. Ap 8, kad tikko sataisījos pamakšķerēt, sākām kustēties. Kanāls vairs neatstāj to iespaidu ko pirmajās reizēs, tomēr vēl centīgi nobiju uz klāja un skatījos. Šo to vēl fotografēju, bet maz – viss jau nofotografēts. Vienā vietā mums pēkšņi apstājās dzinējs un vairs nebija iedarbināms.Minūtes piecpadsmit. Nu, priekš manis jau tas tikai interesants piedzīvojums, bet kapteinis gan no tādām lietām var dabūt infarktu. Mazgājamā ūdens cisternās sasūknēts ezera ūdens. Sagāzu iekšā milzu daudzumos hloramīnu. Kanālam bijām cauri ap 14.00. Ābolu maiss nupat beigsies, tātad notiesāti āboli par 80 dolāriem. Visu cieņu!

9.jūnijā

Visu dienu nomācies, vēss, no rīta krietni šūpoja. Pārgājām ekvatoru, bet nebūt nav par karstu. Arī ūdens vēsāks. Tā esot aukstā Peru straume. No rīta piecēlos pusseptiņos ar riebīgi sāpošu galvu, pēc tam pat turpināju gulšņāt līdz pusdienai. Tikai pret vakaru noskaņojums cik necik normalizējās. Tad uzzināju, ka ejam uz Antverpeni un Hamburgu. Tātad atkal ar pilnu jaudu paceļas jautājums par komandas nomaiņu un „patīkamās” izredzes pēc 2-3 nedēļām satikties ar dažiem nepatīkamiem cilvēkiem kļūst visai reālas. Velns lai rauj! Varbūt ka arī mani nomainīs? Nu jau varētu, naudas būtu diezgan daudz. Katram gadījumam, tuvojoties Eiropai, papīri jāsakārto un paunas jāsapako. Jebkurā gadījumā būs jānosūta reisa ziņojumi par 1. un 2. kvartālu, lai pēc tam ar viņiem vairs nav ķēpa.

Ejam ļoti lēni, jo pienāksim Ekvadorā rīt, bet kraut sāksim 12. vai 13. Redzēsim nu, ko nesīs rītdiena. Kaut nu sadabūtu visus sukrē. Skatos, ka San-Kristabolā esmu izšķiedis visus dolārus, sukrē nāksies „iečeindžot”. Nu, visu, kas „čeindžojams”, jāizmaina te – neņems taču Antverpenē vai Hamburgā.

10.jūnijā

No rīta pamodies, iluminatorā ieraudzīju krastu. Izlīdis uz klāja, ieraudzīju arī otru. Tad atcerējos, ka Gvajakila ir iekšā kādā garā, šaurā līcī, kurā liekas, vēl ietek upe. Līdām iekšā līdz pusdienai, tad izmetām enkuru gandrīz blakus vienam nogrimušam kuģim. Viņš gan nogrimis tā, ka priekšgals un daļa virsbūves virs ūdens. Tas paisuma laikā, bet bēguma laikā viņu drīzāk var uzskatīt par uzskrējušu sēklī, nevis nogrimušu. Straume līcī plūst te uz jūru, te stāv uz vietas, te prom no jūras. Arī kuģis grozās riņķī ap enkuru.

Ap dienas vidu kļuva sveloši karsts un smacīgs. Nodarbojāmies ar makšķerēšanu. Ķērās sargani (ceru, ka nekropļoju nosaukumu) – ar gariem, smailiem deguniem un ziliem kauliem (vai tik latviski nav vējzivis?). Bet mutītes mazas, knapi var norīt āķi. Paši arī nelieli – centimetrus 15 gari. Ķeras arī pa kādam samam. Bet būs tomēr laikam jāizbeidz tā zivju bendēšana, jo, ja vienai pusei tā sagādā baudu, tad otrai, t.i. zivīm – ne sevišķu. Ak jā, kārtojot formalitātes, iznāca neliels pārpratums – 4. stūrmanis bija pārdrukājis vecu „vaccination list” un man pēkšņi pretenzijas, ka 4 cilvēkiem nav bakas. Nu, uz vietas to pārlabojām un ar to incidents bija izsmelts. Sakarā arto, ka briesmīgi baidās, ka kuģi apzags, norīkoti papildus cilvēki patrulēt klāju. Arī es ierakstīts. Varētu jau uztaisīt škandālu, bet par cik sarakstā ir arī vecākais palīgs, kapteinis, pirmais utt., tad, sirdī būdams visai neapmierināts, tomēr no 4 līdz 8 nočāpoju pa klāju. Vakarpusē sāka kost visādi knauši, ceru, ka starp tiem nav Aedes. Mums trim vai četriem cilvēkiem nav potes pret dzelteno drudzi.

Ekvadorieši atstājuši mums uz kuģa „watchman”, tas arī patrulē pa klāju. Kaut kā vajadzētu dabūt no viņa sukrē.

11.jūnijā

Turpinām stāvēt pie Gvajakilas upē vai reidā. Visu dienu tāda jocīga sajūta – tā kā kaut kas jādara, kaut kur jāsteidzas, bet nevar saprast ne kas, ne kā. Acīm redzot galvenais tas, ka skaidri zināms – mēneša beigās šī komanda aizies uz „Fesenkovu”, bet mums nāks atpakaļ vecā (cik nu tur veco saķers) un piedevām it kā ar citu kapteini. Nu, bet tas uz kādiem diviem mēnešiem, gan pārcietīšu.

Bet nu par interesantākām un dzīvespriecīgākām lietām. Šodien apgāžās plosts, no kura krāsoja kuģi. Notikums ne tik traģisks, cik smieklīgs. Visi trīs krāsotāji bija neizsakāmi jocīgi, kad, aplipuši ar krāsu, turējās uz apgāztā plosta. Pēc tam braukāja ar laivu un ķēra aizpeldējušos rullīšus. Nekādu vainu, izņemot vieglus saskrambājumus, nevienam nav.

Šorīt nodibināju ļoti patīkamus un lietišķus kontaktus ar policistu. Arī izrādījās kolekcionārs. Par dažām padomju monētām dabūju 1 sukrē un dažus centavo. Vairāk viņam pagaidām nebija. Bet rīt ieiesim Gvajakilā, tad būs kas vairāk. Iespējams, ka krausimies ne tikai Gvajakilā, bet arī kādā citā ostā. Jo labāk.

12.jūnijā

Turpinām stāvēt reidā. Ostā tā arī neiegājām. No rīta nogulēju līdz septiņiem, garastāvoklis tā ne visai. Vakar mērīju bicepsu, liekas, ka 1 centimetrs būtu klāt – 35 centimetri. No sajūsmas katru izometriskās spīdzināšanas seansu pagarināju līdz 5 minūtēm. Šausmīgi, un tā katru pusstundu. Ap pusdienas laiku atkūlās kuteris ar kaut kādām amatpersonām (tad arī uzzinājām, ka šodien neiesim iekšā. Ļoti slikti!). Ar kuteri reizē atkūlās piroga. Jā, tieši piroga, no viena koka izdobta. Gadus 13-15 gadus vecs puika ar vienu platu airi pakaļgalā vada, vēl bija pavisam mazs puišelis un gadus 10 veca ļoti simpātiska meitenīte. Ilgi grozījās mums apkārt. Klīda apkārt arī buru laivas. Ļoti skaistas. Nofotografēju. Tad pamakšķerējām. Izvilkām vienu mazu haizivi. Izrādās, tās arī ir tas briesmīgais „tiburons”, ar kuru mūs vakar baidīja policists. Ar policistu – Džons vārdā – drusku papļāpāju, parādīju Latvijas un Rīgas atklātnītes. Tad viņš pasūdzējās, ka sāpot kuņģis. Iedevu dažas paciņas besalola. Jau vakar vakarā iedevu viņam savu spiningu, nu aizrautīgi makšķerē. Pēcpusdienā mums blakus apstājās „banāns” no Hamburgas. Vācieši atbrauca ar filmām, paņēma dažas mūsējās. Refmehāniķis un raidstacijas priekšnieks aizbrauca pārrakstīt kasetes. Es tā domāju, vai arī nepievienoties, bet tad izpunktierēju, ka galvenais jau laikam tomēr būs kopīga iedzeršana un tāpēc nekādus soļus šajā virzienā nespēru. No 12 naktī līdz 4 no rīta man esot jādežūrē. Man pamazām sāk likties, ka tā ir cūcība. Kapteiņa un vecākā palīga vārdi no saraksta pazuduši, palikuši es, radists un pirmais palīgs. Nu, paskatīsimies. Tā kā tā pēc divām nedēļām izklīdīsim un laikam jau vairs nekad nesatiksimies.

13.jūnijā

Stāvam, gaidām. Vispār šogad esot slikta banānu raža, neesot lāga, ko eksportēt. Banānus kraušot pavisam zaļus, nogatavošoties pa ceļam. Te nu bija visi prieki! Āboli arī cauri. Kas tad varēja iedomāties, ka ar veselu maisu krājumā būs par maz. Nu, šā vai tā, trīs kastes ir apēstas, t.i., 120 dolāri.

Vakar vakarā skatījāmies vācu filmas, bet nekā īpaša. Viena par gangsteriem, viena par zelta meklētājiem un beidzot „Fanfans Tulpe”. Žerārs Filips jau burvīgs, bet no tām vācu filmām bijām cerējuši vairāk. Vācu kuģis būvēts 1962. gadā, bet izskatās jaunāks par mūsējo. Arī saldēšanas ierīces, pēc refmehāniķa atzinuma, esot nesalīdzināmi modernākas par mūsējām. Uz kuģa vispār neesot refmehāniķa – otrais stūrmanis iestāda automātam programmu un tas viss.

Uz kuģa bezgalīga murkšķēšana par to, kas būs tālāk, kad un kur un kā mainīsies un vai vispār mainīsies utt. Taisnība Vidersonam – muļķīgi stāvēt Ekvadorā, neziņā gaidot, kad sāks kraut, un rēķināt, kad un cikos pienāksim Hamburgā.

Vēl gribēju pierakstīt, ka te liela starpība starp paisumu un bēgumu un ka to izmanto, lai ar vertikāli uzstādītiem tīkliem ķertu zivis.

Uz kuģa bezgalīgi daudz cikādes. Izskatās kā sienāži, tikai ar astēm. Skaisti čirkstina. Vakar naktī redzēju vēl dažus interesantus kukaiņus. Vienam lielam sienāzim spārni mats matā kā vītola lapas ar visām dzīsliņām. Veikli nomaskējies! Citiem kukaiņiem atkal plati, caurspīdīgi segspārni, bet tiem virsū „uzzīmēta” šaura, gara, melna vabole ar visām kājām. Tātad izliekas par kaut ko citu. Kaut sāc kolekciju vākt!

No 12 līdz 4 vaktēju. Bet galīgi nekā interesanta. Paņēmu pat gāzes baloniņu kabatā, bet neiznāca lietot. Vienīgi, kad policists piedāvāja nūju – sak, ņem kaut jel kādu ieroci – tad varēju ar cēlu žestu palielīties. Briesmīgi viņam patika, bija pārsteigts, ka Štatos šitāda mantiņa maksā tikai dolāru. Viņiem arī esot tādi armijai un policijai, bet lieli baloni.

Spīdzinos ar izometriju. Savilku uz sienas 20 strīpas, paturu smagumu 5 minūtes un dzēšu vienu strīpu nost (nu, galīgi dulls - 2013. gada secinājums). Tagad pulkstenis pustrīs, esmu jau 10 nodzēsis. Nolēmu dot organismam arī papildus būvmateriālu. Gribēju „artelkā” paņemt desu – nav. Paņēmu vakar gaļas konservus, nolēmu pa bundžai dienā apēst papildus (tolaik jau sautētā gaļa arī bija sautētā gaļa, nevis kaut kādi samalti subprodukti kā tagad). Nebūs nekāda labuma? Nu nekas, neizputēšu. Bet ja varētu dabūt kaut ko līdzīgu tam, kā rāda atlētiskās vingrošanas reklāmās – oho, tur nu es nežēlotu ne tikai desmitniekus, bet arī simtniekus (ak, mačo, mačo...).

Pēcpusdienā iegājām ostā. Sadabūju vēl dažus sukrē (Sucre jeb Libertadorpanāca Ekvadoras neatkarību no Kolumbijas). Vēl nevar dabūt 50 centesimo. No 0 līdz 4 atkal jāvaktē. Cūcība! Tas jau iet pāri visām normām.

14.jūnijā

Iespaidu kā jūra, bet nāk miegs, eju gulēt, sīkāk rīt.

15.jūnijā

Tas pats. Ap 11-12 dienā jau beidza kraut, ap 2 izgājām no ostas. Sīkākas ziņas rīt.

16.jūnijā

Tā, nu esmu nogulējis 12 stundas, nodušojies, padzēris tēju, apēdis kārbu „Tūrista brokastis”, izdzēris krūzi vīnogu sulas un nu esmu gatavs darboties. Bet nu pēc kārtas. No 0 līdz 2 tātad novaktēju (sarakstu izmainīja). Vēl iepriekšējā vakarā paziņoja, ka no rīta autobusa ekskursija. Ļoti labi, citādi jau neko nebūtu redzējuši – līdz pilsētai kādi 12 kilometri, naudas taksim nav (starp citu, taksīši te briesmīgi mazi, galīgi noplukuši un apdauzīti. Takša apzīmējums piestiprināts uz jumta) un visa stāvēšana tikai kādas 24 stundas. Modinātāju, protams nedzirdēju, bet 7.30 man piezvanīja pirmais. Paspēju vēl ir nodušoties, ir tēju iedzert, ir paēst. Pat vēl policistam iedevu makšķeri – naktī lūdza, gribot pa dienu zivtiņas paķert, ostā esot daudz. Drusku pēc 8 autobuss bija klāt. Ejot līdz autobusam, tika minēts, vai būs kondicionētais gaiss vai nē (amerikāņu busā, starp citu, ir pat tualete). Neliela vilšanās – ne tikai ka nav kondicionētāji, bet pat sēdekļi cieti, vienkārši no plastmasas. Nu mī un žē (tādus jau toreiz vēl nebija gadījies redzēt). Gids (vēlāk uzzinājām – students) varēja puslīdz labi skaidrot angliski. Kalniņš piesēdās par tulku. Gribēja arī mani tur aizsēdināt, bet es nebiju ar mieru iet no sava vaļējā loga prom. Pietika man jau ar Hjūstonu – tā vietā, lai skatītos apkārt, tu, cilvēks, kā muļķis centies kaut ko saprast un pārtulkot, bet visi vēl ir neapmierināti, ka tu slikti tulko. Kalniņš jau arī sākumā centās daudz tulkot, bet tad aizvien mazāk un mazāk. Nu, tātad braucam! Vispārējais iespaids – neglīta, putekļaina, purvaina, netīra, sagruvusi, noplukusi zeme. Eksotika – jā! Kaut viena skaista ainava – nē!

Izbraucām pa ostas vārtiem, tālāk asfaltēts ceļš uz pilsētu. Klajums noaudzis ar kaut kādu metrus divus garu zāli vai niedrēm. Pāris vietās būvē dzīvojamo namu masīvus – skaistas daudzstāvu ēkas, citur atkal mazākas divstāvu, šķiet, uz četriem dzīvokļiem. Bet turpat blakus visādas sabrukušas un pussabrukušas dēļu būdeles, izgāzti atkritumi, viss sarakņāts, piedrazots.

Pilsēta. Ko teikt? Daudz pieminekļu, pāris vietās ļoti raibi un daudzveidīgi tirgi. Pilsētā vispār ap 800 000 iedzīvotāju. Biju drusku pārsteigts, centrā ieraudzījis uzrakstu milzu burtiem pa visu fasādi, ka te ir komunistiskās partijas mītne. Pagrozījāmies drusku pa centru (nekā īpaši skaista nebija), tad garām milzīgi lielai kapsētai devāmies no pilsētas ārā. Kapsēta tāda jocīga, vairāk atgādina blīvi apbūvētu dzīvojamo namu kvartālu. Kaut kādas 5-6 metrus augstas celtnes, desmitiem metru garas sienas no vienām aizvāžamām nišām apmēram 1x1 metru. Vai tur grūž iekšā zārkus, vai urnas ar pelniem, nezinu. Ir arī normālas kapu kopiņas ar krustiem. Pāri kapsētai un visai pilsētai kalna galā milzīgs Kristus tēls. Iedzīvotāji (50% kečuā indiāņi, pārējie metisi) gandrīz visi katoļi, bet esot pa druskai arī citas ticības. Vismaz es vēl ieraudzīju pentakostu templi (nez, vai šiem var saukt par baznīcu). Izbraucām tātad no pilsētas, apkārt līdzenums, gandrīz var teikt, purvs. Mājeles uz pāļiem, no skata visai nožēlojamas. Bet, kā jau teicu, eksotiskas gan. Gar ceļu rīsu lauki kārtīgos taisnstūros, zemes vaļņi apkārt, mākslīgi stādītas palmu birzis (laikam taču kokosrieksti), banānu lauki. Pie saimniecībām plāksnītes ar uzrakstiem „Hasienda ...” (nosaukums) vai „Rančo ...”. Ganās jocīgas govis ar kupri uz muguras. Gar ceļa malām reklāmas – cigaretes, viskijs, traktori utt. Beidzot apstājāmies pie vienas mājeles, kas stāvēja džungļu malā (vēlāk gan izrādījās, ka tie nav džungļi, bet plantācija). Gids parunājās ar vienu sievieti, kas iznāca no mājas un tad pa taciņu „džungļos” iekšā. Un tad sākās! „Tas, lūk, ir kafijas koks,” parāda uz koku ar koši sarkanu apmēram ķirša lieluma ogu čemuriem. „Tas – kakao” – dzelteni vārpstveida augļi 15-20 centimetrus gari, centimetrus 8 resni. Apkārt diezgan stipra čaula, to pārsitot izbirst lielas sēklas. Tās žāvējot saulē un tad liekot zem preses. Tur, lūk, mango. Un tas – maizes koks. Viss vienā jūklī. Un pa vidu banāni. Tie izaugot no stāda līdz gatavībai 9 mēnešos. Katrs krūms dodot ražu vienreiz, tad to nocērtot un no saknēm augot nākošais krūms. Pa to starpu pieklīda vēl viens vīrelis salmu hūtē. Bet te nu bija īstā vietā tas teiciens – neskati vīru no cepures un paplukuša apģērba. Jo redzi – viņš un tā sieviete izrādījās plantācijas īpašnieki. Un plantācija 120 hektāri un strādā tur 20 cilvēki. Tātad krietni pāri vidējam līmenim bagātnieks. Jo pietiekot jau laikam ar kādu pushektāru banānu stādījumu, lai bērni varētu mācīties augstskolā. Pie mājas vispārēju sajūsmu izraisīja divi mazi brūni sivēntiņi. Tad sasēdāmies autobusā un atpakaļ uz pilsētu. Pagrozījāmies pa rajonu, kur dzīvo tie bagātākie – nekas, tīri glīti, bet ar Sidneju vai Nelsonu nesalīdzināt. Bet tad iekšā nabadzīgajos kvartālos. Dēļu būdeles, ielas putekļainas, bedrainas, dubļainas. Netīrība, nekārtība. Visas sienas norakstītas ar lozungiem – „Lai dzīvo Pirmais maijs!”, „Nost imperiālismu!” utt. Ne jau visus varēja saprast. Sirpis un āmurs sazīmēti vai uz katra stūra. Ir arī kārtīgi tipogrāfijā drukātiPirmā maija plakāti. Valdība te saucās „nacionāli revolucionārā”. Vēlāk naktī gan viens vietējais študente – agronoms apgalvoja, ka šiem esot militārā diktatūra un neesot nekādas brīvības. Bet par viņugan palika tāds iespaids, ko ar maizi neēdini, bet ļauj tikai kritizēt. Vismaz tādu pašu Ļeņina nozīmi, ko policists bez liekas domāšanas piesprauda uz kabatas atloka ārpusē, šis ar sazvērniecisku skatu piesprauda iekšpusē – sak, jāslēpj. Nu, tajā pašā laikā puišeļi staigā ar jostām, kurām uz sprādzēm milzīgs Če Gevaras attēls. Mūsu radists gan tajā študentē sev atrada saderīgu domu biedru. Desmitos vakarā viņi jau kopā lamāja Ameriku, un četros naktī vēl turpināja. Nu, šā vai tā, bet Dienvidamerika tiešām laikam vārās. Argentīna, Čīle, laikam arī te un citur droši vien arī nav mierīgi (kam toreiz varēja ienākt prātā, ka ar Dienvidameriku nekas īpašs nenotiks, bet pašu valsts ņems un izputēs). Ko lai dara – nabadzība liela, kaut kā jau no tās ārā jātiek, tad nu mēģina, kā kurš var.

Labi. Ap 12 atgriezāmies uz kuģa. To lādē pilnā jaudā. Sānu lūkas (lacporti) abās malās visas vaļā, Krasts pilns ar kravas automobiļiem „Bananeros”, no ūdens puses pilns ar baržām, krāvēji teciņiem vien skrien un nes kastes kuģī. Tikai tīrais roku darbs. Uz kuģa sanākuši andelmaņi, bet daudz mazāk, kā pēc stāstīšanas biju gaidījis. Bet es pats ielīdu dušā un gulēt. Zbigs gribēja izvilkt pastaigāt pa ostu, bet negāju. Un veltīgi – vairāk tā arī neiznāca. Nogulēju līdz launagam, tad pielika mani atkal pie vaktēšanas līdz sešiem – sargāt kravas separācijas dēļus, kas sakrauti pakaļgalā. Tos dēļus, starp citu, puslīdz nosargājām, toties krietni aptīrīja glābšanas laivas, kuras nevienam nebija ienācis prātā likt pieskatīt. Vaktēdams vācu kopā sukrē. Sadabūju arī 50 centavos un labu sauju visādu citādu monētu (paldies Dievam, vērtība ļoti maza, par cigarešu paciņu var dabūt 3-4 sukrē monētas. Vēlāk Rīgā, cik atceros, kolekcionāri labprāt maksāja divus rubļus par monētu). Bet tad pēkšņi pavāriene paziņo, ka viņa esot dabūjusi (un, bez šaubām, atdevusi Zbigam) 5 centavos. Velns lai parauj, katalogā taču nav, ka tikai kaut ko nejauc! Nē, esot maza monētiņa, 5 centavos. Metos meklēt! Pārmeklēju visus avīžu puikas – bija bariņš sanācis uz kuģa. Nav! Kad beidzās vaktēšana, dabūju no Zbiga to paraugu un atkal sāku meklēt. Bez sekmēm! Tās monētas vērtība tik niecīga, ka praktiski viņa neapgrozās. Viens otrs apsolīja „maņjana” („rīt”. Ļoti universāls un iecienīts apsolōjums visā Latīņamerikā). Bet solīts makā nekrīt. Beidzot jau ap 10 vakarā uzklīda viens vīrs ar veselu monētu maišeli un no tā beidzot par dolāru paņēmu divas 5 centavo monētiņas. Un labi vien bija, jo „maņjana” neko vairs nebūtu dabūjis. Tam vīram bija vēl daudz monētu, bet, diemžēl, praktiski visas no Dienvidamerikas, kuras man nebija vajadzīgas. Ar lielu nožēlu paskatījos uz„un sol de oro” no Peru. Ļoti skaista monēta, bet Peru monētas man nevajag. Bet kas lai zina likteni. Nākošā dienā to vīru bija noķēris Zbigs (pareizāk – licis viņu noķert pavārienei. To viņš ir izdresējis kā sunīti), samainījis labu tiesu monētu un saskaņā ar norunu atnesis daļu arī man. Un „un sol de oro” arī tur iekšā. OK! Bet ko ar viņu darīt? Nolēmu izņēmuma kārtā tomēr salasīt Peru monētas, jo 5 un 10 centavo man jau agrāk bija pieklīduši. Bet tad Kalniņš padeva ģeniālu ideju – no tās iznāks nepārspējams un oriģināls medaljons Aizai. Ģeniāli! Neviena monēta tam nav tik piemērota, kā šī „viena zelta saule”.

Tā. Tālāk par „čeindžu”. Bijām nobrīdināti, ka, ja kādu ķers, tad spalvas putēs bez žēlastības. Nu, ko darīt, ja nevar, tad nevar. Un, neskatoties uz to, kad kapteinis pirmajā dienā ieiet tuvākajā tirgū, viņš ierauga, ka tirgus ir pārpludināts ar ... Nelsonas āboliem. Vēl vairāk! Tos nes un piedāvā uz kuģa. Kapteinis, bez šaubām, melns no dusmām, šķīst pērkoni un zibeņi ... un nākošā naktī uz krastu tiek nogādāta vēl viena partija ābolu. Lūk, to es saucu par drosmi un izveicību. Pašlaik intensīvi meklē rokā vainīgos. Visai smagas aizdomas uz refiem, jo praktiski jau tikai šie varēja tos ābolus izkraujot noslēpt. Nu, bet aizdomas ir aizdomas, pie rokas neviens nav noķerts. Bet tur taču ir gājušas projām daudzas kastes. Tā, tas par to lielo biznesu.

Ar to mazo bija tā. Sākumā, pa gaismu, visi tikai tā bailīgi staigāja ap tiem aborigēniem, lūrēja viens uz otru, baidījās viens no otra, bet izņemot sukrē priekš kolekcijām, ne uz kādām citām maiņām neielaidās. Nu, bet kad satumsa, tad gan sāka ņudzēt, un jo tālāk, jo trakāk. Bet gan par sīkumiem – kāda odekolona pudelīte, cigaretes varbūt aizgāja, kāds pulkstenis.Norēķini dolāros. Ak jā, vēl prasīja sulas, konservētus tomātus, kurpes, kreklus. Kas nu tur īsti bija, kas nebija, bet pa stūriem ņudzēja. Naktī, kā jau rakstīju, sargāju dēļus. Nekādu īpašu piedzīvojumu. Žēl! Gāzes balons tā arī paliek neizmēģināts.

Tās vaktēšanas pēc nenofotografēju visai eksotiskās kraušanas ainas, kā arī divus lepnus kuģeļus „Tarzan” un „Don Otto”, kas vilka klāt baržas ar banāniem. Domāju – vēl rītā paspēšu. Bet kad es nākošā dienā ap 12 izlīdu uz klāja, viss jau bija cauri. Drusku vairāk nekā vienā diennaktī kuģis ar rokām bija piekrauts. Baržas atgājušas, automobiļi aizbraukuši, praktiski visi vietējie no kuģa nost. Viss! Pēdējā brīdī vēl savilkām uz kuģa čupu banānu no tiem, kas mētājās krastā. Mēs metām uz krastu cigaretes, vietējie uz kuģi – banānus. Jo, redzi, paklīda baumas, ka tilpnes aizzīmogos. Pēc trača ar āboliem nebūtu brīnums. Padzirdēju, ka banāni gatavojoties ātrāk, ja tos paturot karstā ūdenī. Pāris ķekarus iebāzu, kļuva pavisam melni. Tālāk padzirdēju, ka labi gatavojoties tumsā, siltumā un mitrumā. Stacionāra vannas istabā iekārtoju gatavinātavu – banānus saliku vannā, izslēdzu kondicionētāju un atstāju pastāvīgi tekot karsto ūdeni. Redzēs, kas nu būs. Ap 19.00 vakar izgājām no ostas, bet jau pa citu ceļu. Osta atrodas pie tāda pusloka, kas atzarojas no upes un pa vienu pusi iet iekšā, bet pa otru neapgriežoties ārā. Upē vēl satikām pazīstamo vācieti. Savstarpēji sakaucāmies un aiziet ...

Jūra sagaidīja ar stipru rulli. Vakarā paņēmu 10 „Tūrista brokastis”, savus 3 litrus tropiskās vīnogu sulas (tropos dzeršanai izsniedz pēc izvēles vīnu vai sulu. Skaitās, ka vīns jāpiejaucot dzeramajam ūdenim labākai slāpju remdēšanai). Vēl pienāca pirmais, sūdzējās, ka sāpot un asiņojot smaganas.

Nu jau vakars. Visu dienu ņēmos ar izometriju. Aizdevu projām Kalniņam visu kas ir angļu valodā, pārslēdzos uz vācu. Eiropā tā vairāk noderēs, īpaši, ja ejam taisni uz Vāciju. Kapteinis saskaņā ar kaut kādu noteikumu kaut kādiem paragrāfiem ir uzdevis pirmajam palīgam izdarīt oficiālu izmeklēšanu ābolu zagšanas un pārdošanas lietā. Kāpēc viņam tas vajadzīgs, nav iespējams saprast. Līdz Savienībai jau tā lieta neaizskanētu, komanda nav viņa (jeb tomēr baidās, ka varētu aizskanēt līdz Savienībai?). Tātad pusgada laikā otrais gadījums, kad uz „Šternberga” tiesas lietas. Nu, nu. Dižs kuģis, dižens kapteinis! Visiem, kas tonakt bija augšā, jāuzraksta viss ko redzējuši un dzirdējuši. Rakstīju es arī. Pierakstīju klāt arī par to, ka tajā naktī (15. jūnijā) viens ekvadorietis nokrita no mašīnas un stipri sasitās, ka ievedām viņu kuģī sniegt palīdzību, ka drīz atbrauca ātrā palīdzība un viņu aizveda. Izrādījās, ka pirmajam palīgam tā ir pirmā dzirdēšana par to lietu, kaut arī tas notika viņa vaktēšanas laikā. Burvīgs pierādījums, ka kuģa vienā malā var uztaisīt elles traci un otrā neko nemanīs. Un ko tad var gribēt, ja kāds paklusām gādā projām ābolus. Nu, bet tilpnēs tagad gan laikam vairs neielīst. Paldies Dievam, ka savācu to drusciņu banānu. Ka tikai nu nogatavotos! Karstais ūdens tek nepārtraukti, temperatūra ap 30 grādu, tumšs, mitrs. Vairāk nekā nevaru izdarīt. Negatavi banāni garšo kā zaļi kartupeļi, nav ēdami, varbūt vienīgi viņus var tāpat kā kartupeļus uzcept (var, var, ļoti garšīgi). San-Kristabolā iekšā neiesim. Žēl gan! Samaisīju šķīdumus, patīstīšu filmas, trīs jau sakrājušās. Palikušas vairs tikai četras. Maz gan, būs jārīkojas taupīgi, varbūt būs kādas jānopērk.

17.jūnijā

12.00 sākām kustēties Klusajā okeānā, drusku pēc 20.00 izgājām Atlantijā. Drīz pazudīs pēdējās San-Kristabolas ugunis. Kad vēl tās redzēšu un vai vispār redzēšu? Žēl, jau pierasts pie viņas. Un meitenes veikalā jau liekas vecas paziņas. Nu viss aiz muguras, kas priekšā pēc Antverpenes un Hamburgas – nezinu.

Šodien septiņos izcēla no gultas telefona zvans – kapteinis sauca pie sevis. Ne miegu no acīm neizberzis, aizdrāzos un uzskrēju taisni virsū kanāla „činavniekam” – vajadzēja parakstīt „Health declaration”. Nu, pēc tam normālā kārtībā dušojos, dzēru tēju utt. Tikai šodien no manas dušas telpas, kur jau sen aizsērējusi novadcaurule, pārplūda kajīte, koridors un ambulance. Efektīgi! Kad nu bija nonācis tik tālu, nolēmu, ka caurule jāiztīra, ko arī izdarīju pāris minūtēs. Tad izstiepu ārā paklāju, atrāvu vaļā logus un durvis, lai žūst. Sameklēju Poļakovu, lai pie pirmās iespējas ieved kārtību. Pēc tam sēdos dzert tēju un pētīt vakardienas filmas. Ne sevišķi labas. Vai nu esmu kļuvis pārāk pašpārliecināts un par maz lietoju eksponometru, vai, kas ļoti iespējams un daudz bīstamāk, aparāts atkal čupā. Nu, līdzēt tā kā tā neko nevar.

Visu dienu nodarbojos ar izometriju, ēdu „Tūrista brokastis”, dzēru vīnogu sulu, pa brīdim izgāju uz klāja. Visu dienu taisījās uz negaisu, vienu brīdi arī lija. Gaiss svaigs, patīkams, pie izejas Atlantijā tā smaržoja pēc svaigi pļautas zāles, ka var noreibt. Jau vakarā, kamēr gājām to gabalu no pēdējām slūžām līdz San-Kristabolai, bija burvīgs skats – krastā abās malās ik pa metriem desmit lampas, bet gaisma krīt nevis uz ūdeni, bet uz krastu, izgaismo zāli, krūmus, kokus. Bet ūdenī kā kolonāde gar abiem krastiem mijas tumšas un gaišas joslas.

Atdevu Kalniņam visu angļu literatūru, lasu „Freie Welt”, griežu ārā skaistākās bildītes un līmēju uz sienām.Pagaidām galvenā persona ir Faina Meļņika – pasaules čempione diska mešanā. Burvīga sieviete, bet sūdzas, ka labprāt pārmainītu daļu sporta panākumu pret laimi mīlestībā.

18.jūnijā

Riebīgi šūpo. Uz brīdi uzlīdu uz paša augšējā klāja, bet šļakatas nolēja slapju no galvas līdz kājām. Lasu vācu žurnālus, līmēju pie sienām bildītes un nodarbojos ar pašspīdzināšanos. Vajadzētu sākt rakstīt papīrus par otro kvartālu, bet vai tad cilvēks var radoši strādāt, ja šūpo. Galu galā neejam jau padomju ostā, var jau uzrakstīt tikai reisa ziņojumu.

19.jūnijā

Laiks puslīdz nomierinājies. Šodien manā „gatavinātavā” nogatavojās pāris pirmie banāni. Tur temperatūra ap +35, mitrums ap 100%, ceru, ka rīt gatavo banānu būs vairāk. Visu dienu spīdzinos un lasu Šekspīru – vispirms „Hamletu”, tagad „Līru”. „Līrs” īpaši interesants. Uz kuģa turpinās izmeklēšana, savstarpēja lamāšanās, graušanās. Saradies daudz slimnieku, kam „absolūti” nepieciešams norakstīties no kuģa. Nu, gan jau tiksim galā. Pašam jau labu laiku sāp pa druskai labā auss, šodien sildīju ar UVČ. Dzird, ka „artelkā” dod šķīstošo kafiju un kaut kādus augļus. Eju skatīties.

22.jūnijā

Nekas nenotiek, tā arī pamanījos divas dienas neko nerakstīt. Šodien atkal šūpo, nogulēju līdz 9. Vakar nevarēju pārvarēt kārdinājumu, noskatījos „Vella kalpus”, vēl pulksteni pagrieza par stundu uz priekšu, tā arī iznāca tā lielā gulēšana. Dzīve kā iepriekš, galvenokārt izometriskā vingrošana. 20. mērījos – tā kā būtu par 0,5-1 centimetru vairāk. Pašlaik oficiāli 34,5 centimetri. 30. datumā mērīšu atkal.

Vēlu sāku vingrošanu, vakarā vēl pagrieza uz priekšu pulksteni, tā kā savu divdesmito reizi izdarīju jau desmitajā vakara stundā. Šitā vingrošana aizņem gandrīz visu brīvo laiku. Ik pusstundu, biežāk nevar. Un tad tās 20 minūtes tā tik ir kā atgūties. Papīrus šodien nerakstīju, slinkums. Atklāju, ka ļoti labi varu risināt „Freie Welt” nodrukātās krustvārdu mīklas.

24.jūnijā

Atkal viena diena izkritusi. Taisni Jāņu vakars. Paskumdinājāmies vakar tā drusku, bet ko nu darīsi. Apnicis gan, it sevišķi tādēļ, ka tas nepatīkamais noskaņojums ekipāžā. Veicās gan – deviņu mēnešu laikā trīs reizes kāds būtu nododams tiesai – gaļa Rostokā, pēc tam iztrūkums „artelkā”, nu tas uzpūstais troksnis ar āboliem. Kā tagad gribētos būt mājās, vienalga, Rīgā vai Liepājā, prom no visa. Vienkārši atpūsties, ar baudu pastaigāt, iziet jūras krastā, pabūt mežā.

Nu, bet tagad par jautrākām lietām. Nenocietos, pamērīju šodien bicepsu. 35, pat 35,5. Ir progress. Lai dzīvo! Tagad visu laiku tikai tam un nekam citam.

Burtiski nupat kuģis apstājās, tad sāka grozīties – mēģinājām noķert vienu peldošu glābšanas riņķi, bet neveiksmīgi. Pirms pāris dienām šajā rajonā esot gājis bojā kāds kuģis.

25.jūnijā

Visu dienu riebīgi nomācies, auksts laiks, arī drusku šūpo. Nepamodies nogulēju līdz 9, tad pamodināja pa telefonu. Raidstacijas priekšnieks noprasīja mājas telefona numuru. Visu dienu gaidīju radiotelefona sarunu, bet tā arī neko nesagaidīju. Rakstīju reisa ziņojumu par otro kvartālu. Nu, tas arī viss.

28. jūnijā

Pamodos, kad jau līdām pa kaut kādiem caurumiem ostā. Tagad ir 7.40, kuģis pietauvojies, nolaiž trapu. Bet pilsētu neredz – osta, kaut kāda naftas pārstrādes rūpnīca un tas viss.

Rakstu vakarā. Traki nāk miegs, tāpēc tikai galveno. No rīta praktiski biju zaudējis cerības ieraudzīt pilsētu. Bet tad uzradās gājēji, aizņēmos no Zbiga pāris dolārus un gājām arī. Un tā pamatīgi apmaldījāmies, jo sekojot pirmā palīga norādījumiem, tā vietā, lai ietu atpakaļ, devāmies uz priekšu. Mēģinājām izprasīt vietējos, bet diemžēl izrādījās, ka flāmu un vācu valodas, tā maigi izsakoties, nedaudz atšķiras. Tomēr mums ar skrūvgriezi smiltīs uzzīmēja tīri jēdzīgu plānu, mēs ar lielu riņķi iznācām atpakaļ pie kuģa, tad vēl uz pakaļgala pusi līdz Forda rūpnīcai un 31. autobusa galapunktam. Šoferis ilgi vaibstījās, kad mēs šim rādījām dolāru. Beigās paņēma gan un tā laimīgi tikām pilsētā. Daudz jau neko nestaigājām, apskrējām pāris maklakus, puiši izdzēra savu svēto aliņu, vēl drusku paklīdām un atpakaļ. Monētas, paldies Dievam, salasīju bez grūtībām, kā flāmu, tā valoņu variantu. Nekas, jauka kolekcija. Un lēta – visa kopā neizmaksāja pat dolāru (36 franki = 1dolārs). Nu, rīt skatīsimies, kas tālāk darāms. Pati pilsēta stipri atgādina Rīgu.

1.jūnijā

29. jūnijā nekā neizdevās noorganizēt gājienu uz pilsētu, beidzot izmisumā piekritu braukt līdzi uz stadionu un nenožēloju. Pats stadions skaists, zaļš, blakus neliels bāriņš, par dolāriem arī pārdod. Dzeru limonādi (tā arī saucas – limonāde). Vispār visi mūsu vāciskie aizguvumi drīzāk šķiet no flāmu valodas, nekā no īstās vācu. Tā jau arī Loja raksta, ka no īstās vācu valodas tie nav (dziļi filozofisks jautājums – kas ir „īstā” vācu valoda?). Katrā ziņā uzrakstos jūtas kaut kas visai tuvs un radniecīgs. Starp citu, uz stadionu un atpakaļ nez kāpēc veda policijas autobusā, šoferim pistole un nūja laipie sāniem. Bet laipns gan.

Nu, bet galvenais, ka stadionā paspēlēju minigolfu. Interesanta spēle, bet sīkāk rīt.

Šodien pa pilsētu. Nosūtīju vēstuli tēvam. Veltīgi izmeklējies vimpeli, izmisumā nopirku dažas skaistas burinieku stereobildes. Kad nauda bija iztērēta, atradu arī vimpeļus, bet nu jau par vēlu. Pa pilsētu puslīdz pieklājīgi tomēr var iztikt ar vācu valodu. Pielikumā – minigolfa protokoli (sakautais abos gadījumos es) un autobusa biļetes par 10 frankiem, t.i., 30 centiem.

1.jūlijā

Pamodos ap 10. Riebīgi šūpo, auksts, stiprs vējš. Vispār vasara, acīm redzot, šogad Eiropā nav izdevusies. Nu, jo labāk, tātad nebūšu daudz zaudējis, visu vasaru braukādams riņķī. Bet nu ar nepacietību gaidu, kad griezīsimies iekšā Elbā, jo tur taču vajadzētu būt mierīgākam laikam. Ja vakarā taisāmies ieiet Hamburgā, tad tagad, ap diviem pēc pusdienas, taču vajadzētu būt Elbas tuvumā. Antverpene, starp citu, atrodas Šeldas grīvā.

Nodarbojos ar valodu salīdzinošiem pētījumiem. Tiešām, latviešu valodas vācu aizguvumi galvenokārt nāk no lejvācu valodas. Un lejvācu valodas pamatā savukārt ir sensakšu valoda, kas būtībā ir daudz tuvāka holandiešu un flāmu valodām nekā mūsdienu vācu valodai. Tādēļ nav brīnums, ka flāmiskie uzraksti Antverpenē liekas daudz tuvāki sirdij nekā vāciskie Rostokā.

Vakar Zbigs esot uzgājis labu monētu bodīti. No galvenās stacijas iela pa labi, kaut kur kino „Parīze” tuvumā.

Stāvam uz enkura Elbā. Kluss, rāms laiks. Elbā ielīdām ap 4-5, parādījās labais krasts. Vēl pēc kādas stundas bija jau abi krasti un tad Elba ātri vien kļuva ne platāka par Daugavu. Ap 7 izmetām enkuru ostā, ievedīšot rīt.

Paklīdušas visai un visai nopietnas baumas, ka komandu nemainīs. Pagaidām īsti konkrēti zināms vienīgi tas, ka koman