Bali

ELĪNA MACIUS 06.12.2013 10 min lasīšanai 40 foto

17. oktobris

Ierašanās Bali nebija no tām tīkamajām pieredzēm. Pirmkārt, tā jau nokavējušās lidmašīnas dēļ un, otrkārt, bezgalīgi garās rindas uz vīzu dēļ. Jāatzīst gan, ka vairāk kā stundu ilgo stāvēšanu mazliet jautrāku padarīja skatīšanās uz vietējiem sargiem, kur viens bija uzņēmies lielā rindas kārtotāja amatu, kamēr otrs izskatījās pēc sabijušos jauniņā, kas kamēr „boss” neskatās, sāk kaut ko kārtot uz savu galvu. Godīgi sakot, nevienam no viņiem nekas jēdzīgs nesanāca, jo ja vienā brīdī stāvējām pirms vieniem cilvēkiem, tad nākamajā jau tikām noliktas viņiem priekšā, un tā visu laiku uz riņķi.

Lai gan viesnīcā ieradāmies pēc pusnakts, nolēmām apskatīt apkārtni. Mēs dzīvojām Kuta Beach, kas ir iesakāma tiem, kuri tuvumā vēlās kombināciju ar pludmali, veikaliem un ballīti. Jāatzīst gan, ka šis ir arī viens no tūristu piesātinātākajiem Bali reģioniem. Taču mums bija ļoti noveicies ar hoteli (Grand Istana Rama), kurā palikām. Dzīvojām kā princeses, jo hotelis atradās pie paša okeāna. Ļoti viesmīlīgs stafs. Viss tīrs un kārtīgs. Katru dienu mēs varējām piedalīties dažādās aktivitātēs, kā, piemēram, pamērīt viņu tradicionālos kostīmus, veidot tradicionālos puķu rotājumus, piedalīties kulinārijas klasē vai vietējo deju nodarbībā. Katru vakaru restorānā spēlēja kāda no vietējām grupām. Pirmajā vakarā tā bija īsta rock grupa, kur mūziķi spēlēja pasaules slavenos roka hitus. Baigi labi! Kad piebeidzām savas naksniņas un noskatījāmies koncertu, ap vieniem ieradāmies masāžas salonā. Sākumā gan minstinājāmies ar iešanu iekšā, jo lai gan bija ļoti vēls, šis salons bija pilns. Pilns ar vīriešiem. Visi masieri puiši, visi masējamie – lieli, resni, spalvaini veči. Taču pēdu masāžu ļoti gribējās, tāpēc nolēmām tomēr par labu šai vietai. Man par laimi trāpījās nu ļoti simpātisks un jauks puisēns. Kad uz viņa jautājumu par manu vārdu, atbildēju ar pretjautājumu, sākās lielā jautrība, jo visi apkārtējie sāka ūjināt. Sākām runāties, un ik pa laikam tikai kāds iejaucas ar kādu dzēlīgu piezīmi. Katrā ziņā beigās sarunā bija iesaistīts viss masāžas salons. Viens puisis pat bija tik iekarsis, ka, kamēr runāja, uz pāris minūtēm bija atstājis veco onku bez masiera. Bijām izsmējušās līdz asarām un bez visa tā vēl samācījušās runāt indonēziski. Pieredze bija jautra, taču šai salonā vairs nekad neatgriezāmies, jo lielās žestikulēšanas dēļ, neko daudz no masāžas nedabūjām.

18. oktobris

Nākamo dienu pavadījām, laiskojoties pie baseina. Ievērojām, ka lielākā daļa tūristu sastāv no austrāļiem un krieviem. Lai kur mēs ietu, pat muti neatvērušas, mūs sveicina ar „dobriģeņ”. Ļoti kaitinoši, taču sen jau ne - pārsteidzoši. Arī mūsu viesnīcā lielākā daļa bija šo tautību pārstāvji. Taču jāsaka atklāti, ka mūsu „kaimiņi” bija ļoti krāsaina grupa. Gan veci pārīši, gan jaunu draudzeņu vai džeku bariņš, ģimenes, utt., līdz ar to, mums vesels teātris.

Tai pašā dienā, apskatot apkārtni gaismā atradām jaunu masāžas salonu (tuvu mūsu viesnīcai), kur ātri vien sapratām, ka būsim patstāvīgās klientes. Ļoti tīrs, un kārtīgs saloniņš ar fantastiskām masierītēm. Uz tās pašas ieliņas kļuvām par patstāvīgajām klientēm vēl vienā vietā. Vakarā pēc masāžas nolēmām iegriezties sulu bodītē, kur tante vārdā Ruta, spieda sulas no svaigiem eksotiskiem augļiem. Lai gan bodīte bija ļoti maziņa, un ne īpaši pievilcīga, sulas bija fantastiskas. Un tantuks – uh, mūsu labākā draudzene! Tik runātīga, atraktīva, draudzīga un dāsna. Sulu tante noteikti kļuva par mūsu draudzenīti numur viens. Liktenīgā kārtā, viņas sulu bodītē, tai pašā dienā satikām John, kas kļuva par mūsu draudziņu numur 1. Tā kā ļoti gribējām izmēģināt sērfošanu un visas privātās kompānijas prasīja nenormālas summas, ļoti nopriecājāmies par viņa piedāvājumu mūs mācīt sērfot par nieka 10Ls/2h. John atstāja iespaidu kā ļoti labs, nosvērts un zinošs skolotājs, tāpēc piekritām nākamajā dienā doties uz „nodarbību”.

Lai gan piekritām nākamā dienā doties lielajos viļņos, izlēmām, ka nu ir pienācis laiks ievērtēt slaveno ballīšu ielu. Nolēmām neņemt ne taksi, ne mokiku un tā vietā doties kājām pa mūsu jau „iestaigāto” taciņu – garām masierēm, garām sulu tantei un tik uz priekšu. Iepriekš piemiru piebilst, ka šī ieliņa ir ļoti bīstama, jo tā ir ļoti šaura, ļoti tumša un bez gājēju ietves. Protams, lai gan ietves nav, gājēji tā pat drasē, un ne tikai gājēji. Arī mokiki, takši, mašīnas, utt. Pa dienu jau spalvas ceļas stāvus, tad naktī tas viss ir vēl „jautrāk”.

Kad nonācām uz ballīšu ielas, mūzika skanēja no visām malām, iekšā saucēji strādāja uz pilnu jaudu un ielas bija pilnas ar ballēties gribošiem tūristiem, pārsvarā seksīgiem, uzkačātiem čaļiem.

Kad nonācām vienā no klubiem, sākām draudzīgu sarunu ar apsargu. Viņš mums bija tā pieķēries, ka sāka vadāt „ekskursijā” pa milzīgo kluba teritoriju, atklājot vietas, ko pašas nekad nebūtu atradušas. Sākumā viņš mūs uzveda stāvu augstāk, kur piedāvāja ballīti turpināt putās. Tā kā tas mūs neinteresēja, viņš mūs uzveda vēl augstāk, kur mute vienkārši atkrita. Nebija nemaz vēl tik vēls, bet šī mistiskā kluba pēdējā stāvā bija tik daudz cilvēku, tik laba mūzika, ka tā kļuva par mūsu numur 3 apmeklētāko vietu Bali (pēc masāžas un sulu tantes).

19. oktobris

Protams, rīts bija ļoti smags, taču sērfot tā pat aizgājām. Kārtējo reizi mums ļoti noveicās, jo John sērfošanas „nometne” atradās tieši vietā, kur mēs ienākam pludmalē no mūsu viesnīcas. Visiem sērfot gribētājiem, kas grib ietaupīt, iesaku izmantot šo vietējo puiku apmācīšanu. Viņu darba devējiem tā pat ir licenzēs, dēļi, kostīmi, utt. Ja normāli viņi prasa ap 10Ls pa 2h, tad kompānijas prasa pie 40Ls. Pluss, otrais variants parasti ir lielās grupās.

Teikšu tā, sērfot nemaz nav tik viegli, taču tā kā esmu sportiska meitene, reizes, kad man izdevās piecelties bija vērtas visu to smago kritienu. Diemžēl Kutas pludmalē ir daudz par daudz cilvēku, visu šo pasākumu padarot mazliet bīstamu un nervu kutinošu. Viļņi arī tik lieli un smagi, ka brīžam šķita – viss, pēdējā stundiņa ir klāt. Kad ķepurojos zem ūdens, ar smago dēli pie kājas, sajūtas bija kā tādā filmā par cunami. Iespaidīgi.

Lai nu kā, viss pieredzētais bija interesants sarunu temats ar sulu tanti. Vispār tur vesala melodrāma, jo sulu tantei ļoti patīk John, un John it kā patīk sulu tante, taču izrādās, ka indonēzieši ļoti tiecas satikt kādu no Eiropas, lai kādu dienu varētu izrauties no lielās nabadzības. Oi, un nabadzība tur tiešām ir liela. Iedomājieties, tie masieri strādā no agra rīta, līdz vēlam vakaram – 6 dienas nedēļā, un pelna 1$ pa klientu. Tā kā strādājošie tur nemaksā nekādus nodokļus, pensiju viņiem nav. Tā iemesla dēļ, viņiem ir tik daudz bērnu, jo tas ir vienīgais veids kā izdzīvot vecumdienās. Nedod Dievs, cilvēkam ir jādodas uz slimnīcu, jo ārstēšanās slimnīcā esot ļoti dārga. Cik es sapratu, Indonēzijā ir ļoti augsts korupcijas līmenis un parastie iedzīvotāji tur jūtas kā mazi, niecīgi, nevienam nevajadzīgi putekļi.

20. oktobris

Šī diena sākās ar lielām sāpēm un jaunatklātiem zilumiem visās vietās. Taču neskatoties uz to izlēmām doties viesnīcas piedāvātajā (par brīvu) izbraucienā ar banāna laivu. Liela, liela kļūda. Tā bija briesmīga pieredze, jo, protams, mūsu banāns tika apgāzts 3 reizes, Baibai tā izmežģot celi, ka vēl pēc 2 mēnešiem ir jādzīvo ar šo problēmu un jāstaigā pie dakteriem. Nemaz nerunājot par to briesmīgo baiļu sajūtu, kad esi ūdenī un visapkārt redzi motorlaivas, ūdens močus un citus mošķus drāžamies uz visām pusēm. Nekad vairs uz ko tādu neparakstītos. Taču izmežģītais celis un sāpošās maliņas mūs neatturēja no sērfošanas klases. Esot ūdenī jau, neko nejūt, trakākais ir, kad tiec ārā. Sākums kā jau vienmēr ļoti grūts, jo paiet laiks, līdz pierodi pie briesmīgi sāļā ūdens, kas nepārtraukti sit tavu ķermeni, liekot apsvērt domu, vai gadījumā mums nav kaut kādas mazohisma novirzes.

21. oktobris

Šoreiz nolēmām paņemt pārtraukumu sportiskajās aktivitātēs un tā vietā pabraukāt apkārt pa salu. Galu galā, Baiba bija puskliba un knapi vilkās uz priekšu. Izrādās, John var piestrādāt arī kā „ekskursiju vadītājs”, jebšu precīzāk – līdzbraucējs. Viņš sarunāja vienu savu draugu, kas mūs visu dienu vadāja, kur nu mēs vien gribam (samaksājām aptuveni 25Ls).

Sākumā atmosfēra bija mazliet neērta, jo mēs bijām divas un viņi bija divi, un kad jaunais draudziņš sāka jautāt vai neesam ieinteresētas vakarā doties uz kaut kādu tur restorānu okeāna krastā, kas ir nu ļoti romantisks un apskates vērts, nācās domāt kā nu izlocīties, lai neaizskartu viņu jūtas un jau pašā sākumā nesabojātu atmosfēru pilnībā. Jāatzīst, ka man īpaši nepatika tas, ka viņi visur mums vilkās līdzi, bet atkal no otras puses – mums bija personīgie fotogrāfi. Un brīžiem mašīnā mums pavērsās ļoti interesantas sarunas par vietējo ikdienu. Piemēram, to, ka lai gan narkotikas Bali ir aizliegtas, „maģiskās sēnes” ir legālas. Gandrīz jau piekritām kādu dienu izmēģināt tās ar John, bet kaut kā beigās nesanāca. Baigi dārgi viens „kokteilis” maksāja. Kaut kur pie 20Ls.

Ekskursiju sākām ar vietējā teātra apmeklējumu, jebšu Bali tradicionālajām dejām. Ļoti jauka un iesakāma pieredze. Nākamā pietura bija sudraba darītava, kas mums šķita ļoti garlaicīga vieta. Tā nu tur mēs tik ātri izskrējām cauri un devāmies uz nākamo vietu – rīsu audzētavu, kur mums pavērās pasakaina ainava. Kad bijām izstaigājušas rīsu laukus, devāmies pusdienās, kur mums pavērās burvīgs skats ar vulkānu. Jutos kā septītajās debesīs. Pēc pusdienām turpinājām ceļu, un nākamā pietura bija kafijas audzētava, kur sastapām slaveno luvaku, kas ir dzīvnieciņš, no kura fekālijām brūvē Bali tradicionālo kafiju. Sapirkāmies daudz dažādu tradicionālo labumu, atstājot ļoti daudz naudas. Vēlāk to diezgan nožēlojām, jo tos pašus labumus varējām atrast uz savas tirdzniecības ielas.

Pārguruši, un garās dienas nomocīti, sākām ceļu mājās, piestājot vēl pie it kā slavenā lielā tirgus. Puiši bija pilnīgi nost, taču viņiem nekas cits neatlika, kā vien doties, kur „princeses” grib. Šoreiz gan ieraugot tirgu un saprotot, ka tā ir kārtējā mēslu paradīze, ātri vien piekritām turpināt ceļu mājup.

Mājās nonācām vakarā, taču ierastā rutīna – sulu tante un masāža neizpalika. Šoreiz izlēmām izmēģināt akmens masāžu, taču man nepatika. Daudz labāk es izvēlos 1.5h garu, relaksējošu masāžu. Smieklīgi, ka pie sulu tantes satikām John, līdz ar to mums vakars izvērtās lielā runāšanā. Ceļš mājup sabojāja visu vakara noskaņu, jo ievērojām, ka uz mūsu „iemīļotās” ielas skraida žurkas. Atliek tik vien kā nokoncentrēt skatu uz ielas malām, un redzēsi vienu žurku pēc otras. Fui, kā man riebjas žurkas!

22. oktobris

Rītu sākām ar sērfošanu, taču ierasto pozitīvo emociju vietā, bijām pilnīgi nokautas. Lieki piebilst, ka šī bija pēdējā reize, kad sērfojām. Visas maliņas bija sāpēs, zilumi bija ne tikai uz kājām, bet man pat uz pieres, āda noberzta, un Baibai pilnībā saules nodedzis dibens. Kaut kā galīgi neizklausās pēc atvaļinājuma!

Atlikušo dienu nolēmām pavadīt pludmalē (pārmaiņas pēc). Pludmalē piedzīvojām ļoti īpatnēju lietu. Pēkšņi ap pulkstenis trijiem tā bija pilna ar vietējiem musulmaņu bērniem (skolniekiem), kas viens pēc otra, skolas nolūkos, baltajiem tūristiem lūdza vai nevar nofotografēties. Man pat tika jautātas intervijas, kur atbildes nešķita, ka kādam interesētu. Lai nu kā, jutos ļoti neērti esot savā mini bikini blakus šīm mazajām, lakatos satītajām meitenēm. Smieklīgi, ka puiši nekad nenāca bildēs – viņi bija fotogrāfi.

23. oktobris

Šoreiz visu dienu pavadījām pie baseina, kur ūdens bija vismaz pa pāris grādiem dzestrāks nekā okeānā. Taču godīgi sakot, karstums brīžiem galināja nost, un vienīgais veids, kā atvēsināties, bija istabiņā pie kondicioniera.

Dienu nobeidzu ar jaunu mazohisma metodi. Nolēmu, ka gribu, sapīt bizītes. Tā kā mūsu masāžas saloniņš piedāvā arī šādu iespēju, piekritu to darīt tur. Meitenes solīja, ka tas neaizņems vairāk kā 2 stundas, taču pēc 2 stundām man pat pusgalva nebija gatava. Beigās tas izvērtās 5 stundu garā, mokošā sēdēšanā ne tikai man, bet arī divām meitenēm, kas pina bizes un citām darbiniecēm, kas bija iesprūdušas darbā uz vēl vienu ekstra stundu. Lai nu kā, rezultāts bija tā vērts un nākamā reizē es tomēr paņemtu kādu lasāmvielu vai citu izklaidējošu materiālu.

24. oktobris

Tūristu diena numur 2. Izlēmām, ka jābrauc vēl vienā ekskursijā. Šoreiz gan John gribēja nesmuki izdarīt, un piesaistīt mūsu mazajai „grupiņai” vēl divas sievietes. Protams, teicām kategorisku nē, jo galu galā, vienīgais iemesls, kāpēc braucam ar viņiem, bija tāds, ka negribējām uz nevienu nekur gaidīt. Taču, John savu rīcību ātri vien laboja, un otras divas sievietes atšuva!

Taču karma mums drīz vien atspēlējās, jo beigās izrādījās, ka 24. oktobris ir hindu nacionālā svētku diena, tāpēc ielas bija pilnas cilvēku, mašīnu, mokiku, utt. John dabūja vēl vienu mīnusu mūsu acīs, jo viņš jau nu varēja iedomāties, kāda būs situācija uz ceļiem. Mēs stundām dabūjām sēdēt sastrēgumos, beigās pa visu dienu redzot tikai 2 tempļus. Atļaušos piebilst, garlaicīgus, ne ar ko īpaši piesaistošus. Vieta izskatījās pēc Dreiliņiem. Vienīgais interesantais, mazliet šokējošais un savā veidā perversais kulturālais atklājums – zīmes pie tempļiem, kas stingri aizliedz ieeju sievietēm, kurām tajā brīdī ir mēnešreizes.

Diena noslēdzās restorānā, kur mums vajadzēja redzēt skaisto saulrietu, taču mēs, protams, tikām nosēdinātas vietā, kur saulrietu var redzēt tikai priekšējo ķīniešu i-pados. Restorāns bija diezgan lēta paskata, taču pirmo reizi manā dzīvē pie mūsu galdiņa pienāca muzikanti, kas spēlēja tikai mums. Sajutāmies mazliet kā tāds lesbiešu pāris. Protams, tā viņi gāja pie katra galdiņa, cerot uz pāris kapeikām. Būtu jau iedevušas, taču sapratām, cik šausmīgi daudz naudas visu laiku atstājam dzeramnaudās visām masierēm, viesmīļiem, frizieriem, utt., jo katram vienmēr atradās kāds sirdi plosošs dzīvesstāsts, ka tā vien šķita, ka tā būtu īstākā necilvēcība neiedot to naudu.

Savu neizdevušos dienu aizgājām „nosvinēt” klubiņā. Mums tik labi gāja, ka arī nākamo vakaru nobalējām. Viens par otru labāks un trakāks. Ballītes Kutas Beach noteikti ir vērts ievērtēt, it īpaši tiem, kam patīk mazliet atlaist.

Savas pēdējās dienas pavadījām zvilnējot pie baseina un baudot sauli. Vienu vakaru mums ļoti noveicās, jo tieši mūsu pludmalē tika rīkots milzīgs sponsoru pasākums vietējiem. Spēlēja grupas, un visdažādākie Indonēzijas sporta brendi pārdeva savas preces (ļoti kvalitatīvas) ar milzīgām atlaidēm. Arī mēs sapirkāmies pāris pat ļoti stilīgas lietiņas par vārda tiešākajā nozīmē – kapeikām. Taču pieredze pati par sevi nebija no tām patīkamākajām, jo lai gan bija vakars, ārā bija ap 30 grādiem, un milzīgo masu un prožektoru dēļ – vispār nebija gaisa. Tā nu es svīdu tik traki, kā nekad dzīvē nebiju svīdusi (pat pirtī ne). Vietējiem, protams, skats šķita ļoti uzjautrinošs, jo es izskatījos tā kā gatava uz miršanu.

27. oktobris

Tā kā lidmašīna atgāja tikai vakarā, visu dienu pavadījām pēdējās naudas tērēšanā. Šī ceļojuma laikā sapratām, ka nav vērts to izsviest lētos ķīniešu sūdos, tāpēc izmantojām iespēju par saprātīgām un pat ļoti draudzīgām cenām iepirkties labos zīmola veikalos, kas tajā apkārtnē bija pat ļoti daudz.

Jā, kopumā ceļojums bija fantastisks, taču īpaši nebēdāju par braukšanu mājās, jo lai gan mīlu vasaru un siltu laiku, tas karstums un bezgaiss man bija jau līdz kaklam. 2 nedēļas ir vairāk nekā pietiekoši.