Pilnīgs vāks jeb rauciens uz Bārtu ar riteņiem

08.09.2008
6 min lasīšanai

Jau pāris gadus Liepājas Jaunajos Vanagos tiek apspriesta ideja par riteņu braucienu. Ar laivām esam bijuši, kājām pus Kurzemi esam izstaigājuši, ar mašīnām braukuši, bet uz riteņiem kaut kā nav sanācis. Nu tad beidzot saņemamies un 6.- 7. septembrī ir izplānots visādā ziņā nenormāli labais brauciens pa maršrutu Liepāja- Bārta- Kautkuriene- Nīca- Liepāja. Visi priekā berzē rokas un sākam apzināt potenciālos braucējus. Trīs dienas līdz brauciena sākumam ir pieteikušies veseli 3 cilvēki. Jūtam, ka nav labi un sākam piedāvājumu no jauna un individuāli. Tā lietiņa aiziet. Dienu pirms izbraukšanas sarakstā stāv 26 vārdi. Sazvanos ar Dairi un nospriežam, ka vairāk par 20 jau nu toč neaizbrauks. Izrādās esam baigie optimisti jo ierodas tikai 10. Nu nekas- meņše narodu, bolše kislarodu. Iemesli ir nenormāli svarīgie- naktī būs auksts( 5. septembra naktī vēl bija ok, bet 6. cik var noprast no 6 meiteņu paskaidrojuma, gaidāms drūmais ziemelis un naktī kā minimums -80.), nav riteņa ( johaidī, ritenis nebija arī iepriekš, bet domāju, pamodīšos, un, re, kur viņš, skaistulis, pie gultas stāv.). Tad vēl ir no sērijas- mamma nepalaida, esmu apslimusi, draudzene nebrauc, tad es ar nē. Vārdu sakot, klausoties šito bulšitu pa telefonu, saprotu, ka tūlīt pats sākšu runāt aplamības, tāpēc bezjēdzīgās sarunas izbeidzam un dodamies ceļā. Starts ir pie Latvijas naftas Brīvības ielā. Braucot uz turieni mana mugursoma, kas ir ar dubulto striķi nosaitēta uz mana hiperlielā bagāžnieka, izrāda nepārprotamu vēlmi nokāpt. Spurojos pretī, bet pie paša starta soma savu panāk. Notiek tas, no kā visvairāk baidījos- viņa jāliek plecos. Soma ir smaga, jo tajā uzturas 5 litrīgais čuguna katls, 6 vietīgā telts, 3 litri dzeramais ūdens un nedaudz pārtikas, kā arī guļammaiss. Telti vēl izdodas piesiet pie bagāžnieka, bet pārējais, diemžēl pārceļo uz muguras. Sajūsmai nav robežu, īpaši brīdī kad ieraugu, ka pārējiem somas lielumi ir vismaz puse no manējās. Sākam braukt. Nogriežamies uz Cimdeniekiem un pa aizdomīgas izcelsmes ceļu dodamies Grobiņas virzienā. Sāku just, ka man šis pasākums nepatiks, jo nekāds lielais braucējs ar riteni neesmu un tālākais ko esmu braucis ir bijis vien kādi 10km. Bet nu tā kā visi sākumā ir enerģijas pārpilni, tad braucam raiti. Tiekam līdz kaut kādām sliedēm. Dairis stāsta, ka pāris gadus atpakaļ te bijis ceļš, kas iet gar sliedēm. Kaut kādas taciņas iezīmes ir, tāpēc mēģinām. Nobraucam metrus 200 un taciņa pazūd. Aiga krīt panikā un grib braukt mājās. Pierunājam viņu braukt pa normālu ceļu kur ceļmalā zied daudzas puķes un čivina putni. Aiga uz šo joku iekrīt. Ceļu, protams, samainām, jo braukt pa pusmetru garu zāli nav prāta darbs. Nepaiet ne pusstunda kad esam Grobiņā. Aiga tomēr saprot, ka no viņas gargabalnieks nesanāks, tāpēc lūdz atļauju doties mājās. Tā kā meitene ir nogurusi, līdzi tiek paņemts brālis Kristaps, kas uz mājām aizvedīs viņas somu. Somā pēc manām aplēsēm sanāk vieta vienam mobilajam telefonam un 2 sviestmaizēm ar piebildi, ja sviests nav sasmērēts pārāk biezi. Lai nu kā, bet plkstn 12. esam palikuši vairs 8. Tiekam uz šosejas. Pašam mēle ar tinās ap kaklu un sviedri lien ārā pat no ausīm. Saprotu, ka braucienam pa asfaltu, mana riteņa biezās riepas nav tā labākā izvēle. Variantu nav. Braucu visiem nopakaļ un tēloju, ka neesmu noguris. Galvā saceru dažādas atmazkas, bet lepnums neļauj apstāties. Labajā pusē redzamas karjeras. Ienāk prātā doma piedāvāt visiem nopeldēties un vismaz uz brīdi nokāpt no riteņa. Nelaime tāda, ka visi atrāvušies tik tālu, ka nevaru nevienu sakliegt. Sakožu zobus un minos kā traks lai kādu noķertu. Brīdī kad noķeru atpalicējus, karjeras vairs nav tik tuvu un doma braukt atpakaļ absolūti nefascinē, tāpēc ar lepnu seju aizminos garām diviem pēdējiem. Apdzenot pasmaidu un tēloju, ka šis brauciens man sagādā svētlaimi. Gribu atlaist stūri un izstaipīties. Gandrīz nožaujos. Kamēr ķerstu līdzsvaru, nupat apdzītie sarunājoties mierīgi aizminās garām. Par laimi piebraucam pie Dubeņiem un avangards nogriežas uz veikalu. Izdzeru vienu pudeli ar ūdeni. Sēžot pie veikala pasaule liekas skaista. Kāds izjauc visu idilli ar nenormāli stulbu piedāvājumu-:„ Braucam tālāk”. Braucam. Divas minūtes es turos kā vīrs, tad man aiziet garām visi kam nav slinkums. No kādas sētas izbrauc ārā vecs opis ar tik pat vecu riteni, apdzen mani un iegriežas mežā. Sāk likties, ka manam ritenim ir pasaulē viscietākais sēdeklis. Pārdomāju savu dzīvi. Pārdomas pārtrauc ne pārāk stāvs, toties riebīgi garš uzkalniņš, kurā minoties sāku just savus ceļus. Jūtos kā vecs invalīds. Par laimi arī pārējie nav no dzelzs, un drīz seko pārtraukums. Okupējam autobusa pieturu ar romantisku nosaukumu Tilti. Minūtes 10 pazviedzam un dodamies tālāk. Par laimi man, nogurums sāk piezagties arī citiem un brīžam es pat braucu ar kādu kopā un vienu brīdi pat pirmspēdējais. Atkal parādās kaut kādi galīgi nevajadzīgi uzkalniņi. Viens pat ir tik nogurdinošs, ka nokāpju no riteņa un uzstumjos augšā kājām. Skatos, ka ne es vienīgais. Kalnā atkal uztaisām pīppauzi. Kaut kad drīz vajadzētu būt Bārtai. Tā viš i. Nepaiet ne stunda kad ieripinām Bārtā. Pulkstenis rāda 3 dienā. Jebkurš cilvēks, kas ikdienā brauc ar riteni, noteikti šo attālumu var pieveikt 2. stundās, mums aizgāja 4. Tauta pieprasa veikalu. Minamies uz priekšu un tiekam līdz Topam. Kamēr citi iepērkas, es sāku uzmākties garāmgājējiem, vai kādam nav zināma kāda smuka vietiņa pie upes, kas nav privāta un kur var pārgulēt nakti. Baigi paveicās, jo jau pirmā sieviete piedāvā palikt pie viņas pie upes, kur esot lapene, un mēs varam celt teltis, peldēt un taisīt ugunskuru. Turklāt samaksa netiek prasīta. Vēl gan viņa pakonsultējas ar vīru, un arī šim labajam cilvēkam nav iebildumu. Tiek izskaidrots ceļš. Domājam iepirkties, taču daži patrioti piedāvā aizbraukt uz vietu, sacelt teltis, un tad bez somām atbraukt uz veikalu vēlreiz. Esam tik stulbi, ka parakstāmies uz šo vājprātīgo ideju. Nākamo pusotru stundu meklējam lapeni. Nobraucam kādus 5-6 km, taču lapenes nav. Atrodam citu vietu pie pašas upes. Tomēr kaut kas nav. Beigās tomēr lapene tiek atrasta. Jā, vieta smuka- liela lapene, soliņi, ugunskura vieta, grils. Par to, ka ši vieta ir lieliska, liecina aptuveni 100 tukšas alus pudeles lapenē. Stundiņu pasēžam, tad sākam celt teltis. Izrādās, ka pēc visām nometnēm žāvējot teltis, esmu sajaucis vietām divus maisus. Savas telts balsta konstrukcijas esmu atdevis švāģerim, bet pie manas telts gadījušās viņa. Lieki piebilst, ka viņas nepass. Turklāt man vajag 4., bet ir tikai trīs. Kopā ar Dairi saliekam kopā smadzenes un izlemj celt pēc varianta- kā sanāks tā būs labi. Kaut kas jau sanāk. Pikaso būtu sajūsmā. Izskatās pēc nodeguša vigvama un pusizkusuša iglu krustojuma. Cik varam nostiepjam ar mietiņiem, un secinām, ka ir labs. Visi grib uz veikalu, bet neviens negrib braukt. Tā kā burvju feja neparādās, nervi neiztur Aleksim un Dairim kas ievāc naudu un dodas pēc pārtikas. Viņu prombūtnes laikā pagūstu izpeldēties un iemācīt meitenēm spēli- cik bizoņi pārskrēja pāri laukam? Pēc pusotras stundas atgriežas sūtņi un visi sāk stumt ģīmī ēdamo. Piezvana Ivars un paziņo, ka nupat ir izbraucis no Liepājas ar vēl vienu džeku un plāno uz 8 būt klāt. Zvanot viņiem pēc astoņiem saņemam atbildi, ka nesen pabraukuši garām Grobiņai. Skaidrs. Var iet gulēt. Tomēr uz 21:30 zēni ziņo, ka stāv pie Bārtas veikala. Izskaidrojam kā atbraukt līdz mums un turpinām sarunāties. Debesis ir mākoņainas un tumšas kā nēģera vēders. Ja neņem vērā ugunskura gaismu, redzēt nevar itin neko. Saprotam, ka mūs neatradīs, tāpēc Dairis ar Aleksu vēlreiz lec uz riteņiem un dodas pretī. Lukturīšu nav nevienam. Minūtes 3 dzirdam maķ peremaķ, tad balsis pazūd tālumā. Pēc minūtēm 20 atkal dzirdam izteicienus ko velti meklēt vārdnīcās, un tad jau zēni ir klāt. Pabijuši visos iespējamos grāvjos un citās ne mazāk romantiskās vietās. Sākas jautrība. Smejamies par visu ko. Vēlāk atbraucēji vēl iet nopeldēties un ap 1 jau esam teltīs. Vēl gaidījām uz Agnesi kas lūdzās lai neejam gulēt un sagaidam viņu, jo viņa brauks ar mašīnu. Solīja sākumā izbraukt 10, tad 11, tad pusnaktī. Sola atvest visu ko vēlamies, tik lai mēs neaizmiegam. Prasām volejbola bumbu un rēcam. Agnese pilnā nopietnībā sola vēl atvest badmintonu. Beigās atnāk sms- es tomēr nebūšu. Katrs pasaka kaut ko labu par Agnesīti. Gaisā virmo miera un labestības atmosfēra. Ejam gulēt. No rīta visi pamostas beigti. Vienam sāp rokas, citam galva, citam vēders, bet visiem kā vienam dibeni un kājas. Turklāt vēl gribas gulēt, jo pirmās ir pamodušās māsas Katrīna ar Kristīni, kas aizgāja gulēt ap 10 vakarā un pusseptiņos jau enerģijas pilnas strīdas kura kurai pa nakti ir ņēmusi nost guļammaisu. Pēc tam meitenes izmēģina kā ir braukt ar svešiem riteņiem un sajūsmā spiedz ja kas neizdodas. Un ja izdodas ar. Vārdu sakot- pagulēt šādos apstākļos nevarētu pat kurlais Jēkabs. Pieceļamies un pāris vārdos paskaidrojam meitenēm kur tieši viņas ir kļūdījušās. Kopā nolemjam netēlot no sevis varoņus un stumties atpakaļ uz Liepāju pa to pašu ceļu. Doma par braucienu uz Nīcu izsauc žagas un vaidus. Pēc minūtēm 20 man saiet grīstē pedālis. Viņš skaļi čīkst un ļodzās. Lai gan šodien arī neesmu formā, toties stabili turos pa vidu un pat varu uzdot tempu pie nepieciešamības. Šodien formā nav Dairis, kas brauc visiem aizmugurē un brīnās kādas tabletes mēs esam sarijušies un kur mums rodas enerģija. Pirmā pietura vispār ir tikai pēc 10 km kas pie mūsu braukšanas stila ir wow! Vienīgi nez kur pazuduši visi uzkalniņi, kuros mēs vakar stūmāmies augšā, jo sajūta tāda, ka pa nakti Aizputes ceļinieks nelietīgā kārtā, visu ceļu pārprojektējis un atkal mums ir jābrauc augšā. Jūtamies piemānīti. Pusceļā pedālis paliek pagalam aizdomīgs, tomēr līdz mājām tieku. Vēl pa ceļam izmēģinām fišku ar Selgas cepumiem. Deram ar visiem pēc kārtas, ka minūtes laikā nevar apēst trīs lielos selgas cepumus. Visi mēģina, bet nevienam, protams, neizdodas. Pašiem baigie prieki. Ceļš atpakaļ paiet daudz ātrāk un jau ap 2 visi esam mājās. Brauciens bija ļoti labs un pamācošs. Izrādās ( neticami, bet fakts), ka pirms kaut ko darīt lielos apjomos, jāizmēģina kā tas darbojās vispār. Lai nu kā, bet pozitīvas emocijas esam guvuši pārpārēm, bet nogurums…. Nogurums pāries un paliks pāri tikai jaukās atmiņas. Tagad gatavojamies braucienam uz Līvāniem. Un, protams, ka ne jau ar riteņiem…

Pilnīgs vāks jeb rauciens uz Bārtu ar riteņiem

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem