Nedēļa Itālijā... noteikti ne pēdējā. Pēdējās 3 dienas.

  • 8 min lasīšanai
  • 27 foto
Sestdiena, 30.08.2008. No rīta pieceļamies, izčekojamies no viesnīcas un dodamies uz Termini staciju, kur mums jāsaņem noīrētais auto. Ilgi meklējam Europcar biroju, bet paši vien vainīgi, jo pietiekami rūpīgi neskatāmies norādēs. Vēl ir agrs, tāpēc iesprukām kādā kafejnīcā, paņemam kapučino un kruasonu – izrādās pilnīgi mēsli pēc visiem itāļu krodziņiem, bet ko gan no stacijas var gribēt. Pie laba cilvēki jau ātri pierod, kad sēdējam jau lidmašīnā atpakaļceļā, tad AirBaltic atnestā kafija vispār šķita kafijas biezumu jau 4. uzlējums. Autonomu bijām rezervējuši un arī samaksājuši jau februārī, bet tāpat uz kredītkartes tiek bloķēti 460EUR iespējamiem bojājumiem vai negadījumiem, un mums izsniedz rezervētā Fiat Grand Punto atslēgas. Tas stāv turpat uz ielas, apskatām to, atrodam vienu „damidžu” – noskrāpēts pr.bampers, es, kā darbā pierasts, nofočēju to un aizsūtu Ievu ar visu fotoaparātu piereģistrēt, ka tāds jau bijis auto saņemot. Mēs gan redzējām, ka puisis, kurš saņēma auto pirms mums, atnāca un pieteica, ka saskrāpētas durvis – neviens nekur neiet apskatīt, nofočēt, pārbaudīt – vnk līgumā, speciālā sadaļā ievelk ķeksīti attiecīgajai detaļai, uzliek zīmogu un tic uz vārda. Tāpat auto saņemot – neviens nepārbauda bojājumus vai benzīna līmeni, pat neparakstās par saņemšanu. Ieslēdzam Tontonu, mērķis – Catiglione del Lago pilsētiņa pie Trasimeno ezera apmēram pusceļā no Romas līdz Florencei. Neko par to nezinām, vnk iekrita acīs karti pārlūkojot. Pirmie soļi Romas satiksmē ir asu izjūtu pilni, mēs braucam lēnāk nekā tur pierasts, tāpēc aiz muguras pīpina, satiksmes autobuss mūs apdzen pa pretējo joslu ( tur satiksmes autobusā braucot, jāiekrampējas vismaz 2 stangās, jo tie brauc kā psihi ), ik pa brīdim Tontons kartē rāda pa labi, bet Siliņš savā kapu izvadītāja balsī paziņo – Asi pa kreisi, bet kaut kā tomēr tiekam līdz autostrādei, paņemam talonu Telepass caurlaidē un varam uzdot gāzi. Man tā arī palika neskaidrs kā tiek aprēķināta maksa par ceļu, bija nelieli gabali, par kuriem maksa bija pat lielāka, nekā par citiem garākiem posmiem. Arī samaksas veids mani mulsināja – var skaidru naudu iebāzt automātā un tas atdod atlikumu, gadījās maksāt dzīvam operatoram, bet parasti izmantoju VISA karti – to vnk iestum automātā, bez PIN koda, bez nekā, un barjera paceļas, nauda no konta tiek noņemta bez jebkādas lietotāja autentifikācijas! Lai tiktu uz noskatīto ezeru, nākas nobraukt no autostrādes un 15km laisties pa maziem, gleznainiem celiņiem. Iebraucam Catiglione del Lago, pilsētiņa smuka, bet lielais ezers tik briesmīgi smird pēc puvušām aļģēm, ka ātri padzeram kafiju kādā kafejnīciņā ezera krastā un dodamies uz Florenci. Pie pašas Florences uz autostrādes ir kas līdzīgs korķim ( pirmais un vienīgais Itālijā, pat Romā, ar visiem daudzajiem ielu remontiem, pateicoties labai satiksmes organizācijai, neredzējām pat neko attāli līdzīgu korķim ), tāpēc nogriežamies pa mazāku ceļu. Mūsu viesnīca ir gandrīz pašā centrā, tāpēc esam izbrīnīti, kāpēc Tontons mūs dzen uz kādu sasodītu pilsētas nomali, dziļos noliktavu rajonos. Beigās, pie kādas atkritumu mašīnu stāvlaukuma Siliņš lepni paziņo, ka „jūs esat sasnieguši galamērķi”. Skaidrs, ka kārtējā kļūda, tāpēc nākas pašam kartē atrast un iebakstīt punktu, kur, pēc manām domām, jāatrodas viesnīcai un veiksmīgi arī to atrodam. Par laimi laicīgi bijām rezervējuši arī auto stāvvietu, jo viesnīcai izrādās tikai viena vieta tuvējā pazemes stāvvietā pie Florences centrālās stacijas ( 15EUR/dienā ). Viesnīca mums ļoti nepatika, bildēs izskatījās jauka, bet dabā izrādījās nolaists ūķis. Redzams, ka kādreiz bijusi itin normāla, bet kādus gadus 5 nav investēts remontā vai aprīkojuma nomaiņā. Noliekam koferus un dodamies pastaigā. Florence neiepatikās ne man, ne Ievai. Pilsēta pilnīgi atšķirīga no Romas, atšķiras arī cilvēki, vairāk īgnas un vienaldzīgas sejas, tūristu tāpat biezs, bet sajūtu līmenī nespējam iemīlēt šo vietu. Izstaigājam vecpilsētu, aplūkojam vareno katedrāli. Stāvot pie neizsakāmi greznās ēkas, var saprast cik neizmērojami bagāta bijusi Mediči dzimta, kādi līdzekļi bijuši vajadzīgi, lai atļautos ko tādu 600 gadus atpakaļ. Hansabankas Saules akmens salīdzinot ir tīrais vagoniņš un pati Hansabanka tikai tāds nomaļš žīdu augļotājs. Aizejam līdz Arno upei un pārejam Ponte Vecchio, kur uz tilta abās pusēs ir juvelierizstrādājumu veikaliņi un aizkāpjam līdz Palazzo Pitti. Pasēžam uz kāpnītēm un jau pa Ponte Santa Trinita, caur vecpilsētu dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Pie stacijas nopērkam augļus un vīnu, viesnīcā paēdam un vēl mazliet pastaigājam pa vecpilsētu naktī. Aizejam stacijā uz Interneta punktu paskatīties banku kontos, izbrīna, ka tiek pieprasīts personas dokuments un 5 minūtes melnītis kaut ko cītīgi noraksta no manas vadītāja apliecības. Internets – 3EUR/h. Svētdiena, 31.08.2008. Pieceļos jau ap 7-30 un viens pats eju noķert saullēktu. Saule gan jau izrādās pacēlusies, bet varu vnk apskatīt kā mostās pilsēta. Pēc brokastīm dodamies cauri vecpilsētai uz Galleria degli Uffizi. Šokē tas, ka pie vecām skaistām celtnēm un baznīcām ierīkota īsta šanhaja – melnie uzcēluši savas būdas un tirgo visu ko vien var pārdot – neglītus suvenīrus, kreklus, feiku somas un jostas utt., riebīga netīrība visapkārt. Tik neglīts skats nav novērojams nekur Rīgā, arī Romā tāda lieta nav. Tas vēl viens mīnuss Florencei mūsu acīs, tāpēc šajā pilsētā diez vai atgriezīšos. Interesanti – Florencē suvenīrus tirgo arī paši itāļi, atšķirībā no Romas. Pie Uffizi esam ap 10-00 un tur jau sastājusies rinda, kas vilkās precīzi stundu, arī speciāls tablo rāda – rinda no 1-2h, ieeja 10EUR/pers. No visām Uffizi mākslas bagātībām pilnīgi galva sareiba, tik daudz slavenu gleznu un skulptūru vienuviet nekad nebiju redzējis. Staigājot piesitos kādai krievu grupai un ar vienu ausi klausos ko stāsta gide, audiogids nav jāņem. Kā jau visos objektos nedrīkst fotografēt un šeit pat nav atļauta ūdens dzeršana, tam ir kafejnīca, kur cenas, protams, x2. Itāļi tādā ziņā ir lieli maitas – visur ir aizliegumi, bet pastāv iespēja pirkt. Fočēt nedrīkst, bet, ārā ejot, gribot negribot jāiet cauri veikalam ar pastkartēm, grāmatām un suvenīriem par konkrēto muzeju. Mēs arī nopērkam grāmatu ( 13EUR) un pāris pastkartes ar Botičelli un Ticiāna Venerām ( 1EUR/gab. ). Arī viens no netiešiem tūristu kāšanas veidiem, LV muzejiem vēl jāpamācās. Florence jau apnikusi, tāpēc izdomājam aizlaist līdz Vidusjūrai nopeldēties un pie reizes aplūkot Pizas kompleksu, kas sākotnēji nemaz nebija plānots. Šoreiz braucam pa bezmaksas ceļu, izrādās, ka tas ne ar ko īpašu neatšķiras no maksas, tikai ātruma ierobežojums 100km/h. Tāpat neviens to neievēro, brauc ap 130km/h un es arī turos kopējā plūsmā. Atbraucam uz mazu pilsētiņu Marina di Pisa, tā ir pie Arno upes ietekas Ligūrijas līcī. Pludmale ir akmeņaina, cilvēku daudz – kā jau svētdienā. Blakus guļ čikse ap gadiem 45-50, kailām krūtīm, jāatzīst, ka savam vecumam diezgan glītām. Mazliet pasauļojamies un izpeldos jūrā, ļoti strauji sākās dziļums, daži metri no krasta un jau pāri galvai. Dušas, kur noskaloties nav un nākas visu vakaru staigāt „sāļam”. Tālāk dodamies uz Pizu, tur atkal Tontons izspēlē ļaunu joku, iedzīdams mūs vecpilsētā, pāri tādiem laukumiem, kas, spriežot pēc vietējo skatieniem, nav auto redzējuši kopš Henrijs Fords tādu uzbūvēja. Atrodam kādu vietiņu kur daudz maz droši atstāt mūsu Fiatu, lai atnākot nebūtu apskrāpēts, un dodamies uz katedrāli. Pati Piza nešķiet nekas interesants, bet senais komplekss ir skaisti sakopts un patīk. Pierasts jau, ka visi slavenie objekti ir šaurās ieliņās, bez iespējas atkāpties un apskatīt tos no attāluma, tāpēc Pizas katedrāle patīkami atšķirās ar savu apkārtējo platību. Tornī nebraucām, ir jau samērā vēls, noskatāmies saulrietu, sapērkam suvenīrus, Ieva man uztaisa foto ar banālo torņa balstīšanu un ejam uz auto. Piesitās kāda nēģeriete un iztaujā no kurienes esam. Pēc atbildes – Lettonie – viņa novelk „Ooo, super!”, bet skaidri redzams, ka tikpat labi varējām pieminēt Baškīriju vai Haleja komētu, tāpat viņai nav nekādas sajēgas kur tas ir. Mēģina iegrūst kādu tur amuletu-prezentu, bet atšujam. Ir jau gandrīz krēsla un vakariņu laiks. Izlemjam braukt kaut kur uz tuvākā kalna pusi un sameklēt kādu mazu pilsētiņu ar vietējo restorānu. Pēc 20 minūšu brauciena piestājam kādā ciematā marmora lauztuvju kalna pakājē un apsēžamies vietējā ristorante. Apkalpošana kā vienmēr lieliska un ēdieni nepārspējami gardi. Es pasūtu picu uz dullo un tā izrādās tik asa, ka vai asaras acīs saskrien, bet ātri pieradu un bija super. Ievai pica ar speķi, kas līdzinās mūsu bekonam, nez ko itāļi teiktu par mūsu īsto speķi? Rēķins nepilni 40EUR par 2 ēdieniem katram, 2 sulas un vēl vīns. Ristorantē tusē tikai itāļi, kuri nāk lielām ģimenēm 3 paaudzēs, personāls angliski nerunā, bet kaut kā jau saprotamies. Pēc vakariņām braucam atpakaļ uz Florenci pa maksas ceļu, lai ātrāk, romantisks skats paveras, kad caur kalniem ieraugām Florences uguntiņas dziļi ieplakā. Nekur vairs nestaigājam, jo rīt pēdējā pilnā diena Itālijā un daudz kur jāpaspēj. Pirmdiena, 01.09.2008. Ļoti agri izbraucam no viesnīcas un dodamies Ligūrijas līča virzienā. Gribās vēl aplūkot kalnus tuvāk, iebakstu Tontonā kartē izlasītu pilsētiņu „Seravezza” un dodamies turp. Tā izrādās marmora vai kāda cita akmeņa ieguves industrijas pārņemta, tāpēc nespēj ieinteresēt un dodamies tālāk. Ieva izlasījusi ceļvedī par Cinque Terre skaistajām ainavām un ciemiem, laiciņš mums vēl ir un braucam uz piekrasti. Viņa tikai neizlasīja tālāk rakstīto – tas ir apgabals, kas pilnīgi nošķirts no civilizācijas un aizbraukt ar auto tur var tikai pa šauru kalnu serpentīnu, tikai vienu. Izbraucam cauri La Spezia, visumā jauka ostas pilsēta pie ļoti skaista līča, un ceļš kāpj aizvien augstāk kalnos, kas ir tieši jūras krastā. Apbraucām vēl kādus 10 līkumus un tas pavisam strauji aiziet augšup, līdz ieraugām skaistās kalnu terases, kurās vietējie audzē vīnogas. No straujās spiediena maiņas regulāri aizkrīt ausis, jo nu jau pavisam šaurais celiņš vijās te nemitīgi uz augšu, te atkal strauji lejup, visu laiku pagrieziens pa 180º ik pēc 300m. Kopš šī brauciena es no sirds ienīstu Igoru Siliņu, jo pat mani samērā stiprie nervi ir diezgan uzvilkti braucot tik ekstrēmus ceļus gar kraujām un regulāri, pašos trakākajos brīžos, kur jādomā vai aiz redzamā LABĀ līkuma pretī netrieksies kāds traks itālis uz sava 3riteņu mocīša, runādams pa telefonu ( viens tāds gadījās – bija interesanti ), Siliņš izsper – Asi pa KREISI!!! Vai otrs apnicīgais padoms savā pašapmierinātajā balsī, kad kalnos Tontons pazaudē ceļu ( un to viņš pazaudē ik pēc 2 minūtēm ) – Apgriezties kad iespējams!!! Tas tracināja ne pa jokam. Zinu, ka var atslēgt balsi, bet, braucot, pārāk jākoncentrējas nenokrišanai no kraujas, savukārt retajos stāvlaukumos bijām tā pārņemti ar skaistajām ainavām, ka vnk aizmirsām par to. Skati tiešām ir superīgi, ne foto, ne video nespēj to parādīt, un pēc Mērfija likumiem – stāvlaukumi ierīkoti vietās ar visneizteiksmīgākajām ainavām, tāpēc, ja kāds brauc uz to pusi, iesaku aizbraukt un pašiem apskatīt. Kādā posmā bijis nogruvums un tas slēgts, Tontons jau sen nav nekāds palīgs, tāpēc esam mazliet nomaldījušies kalnu celiņos, Ievai jau paliek slikti no straujās augstuma maiņas un dullajiem pagriezieniem, pie tam vēl gribam nelielu šopingu. Nobraucam lejā kādā ciematā ( laikam Comiglia ), tur kāds vietējais apmēram izstāsta kā tikt uz Dženovas autostrādes pusi un braucam atkal augšā. Vēl jāpārbrauc pāri kalnam, sanāk mazliet iebraukt mākoņos un tad jau ceļš paliek mazliet platāks un taisnāks. Pirms Dženovas nenormāli daudz tuneļu, 1-2km gari un viens pēc otra, Tontons atkal sāk žagoties. Nākamais mērķis Serravalle Scrivia outletu ciematiņš, esot lielākais R-Eiropā. Esam tur ap 15-30 un pavadām kādas 3,5 stundas. Lielās atlaides jau praktiski beigušās, piedāvājums liels, bet vienveidīgs, bijām gaidījuši ko vairāk, Romas veikaliņi patika daudz vairāk. Līdztekus itāļu valodai ļoti bieži dzirdama krievu mēle un tos var arī pazīt, jo lielākie un pilnākie iepirkumu maisi nodod. Šo to jau nopērkam, lai nebūtu veltīgi atbraukts un dodamies un pēdējo naktsmītni, līdz tai vēl 170km. Mazais Fiats ļoti nomocīts pa kalnu ceļiem un arī pa autostrādi, lai brauktu 130km/h, tam ir tuvu 4500 apgr./min. Tomēr brīžiem garām diezgan ātri aiziet pa kādam Fiat Panda – pēdējā mazmājiņa uz riteņiem, nez ar kādiem motora apgriezieniem tas brauc? Ātruma ierobežojumus neviens neievēro, tikai pēc zīmes par automātisko radaru, paretam kāds piebremzē. Nezinu vēl vai man pašam neatnāks Europcar rēķins par kādu sodu, jo īpaši uz zīmēm neskatījos. Atbraucam uz pēdējo naktsmītni, tas ir motelis tikai 14km no Malpensas lidostas, un pēc Florences viesnīcas jau gaidām klusās šausmas, bet izrādās gluži otrādi. Ļoti laba vieta, sakopts un tīrs, restorānā paēdam gardas vakariņas un sakravājam koferus. Otrdiena, 02.09.2008. Paēdam brokastis un ap 10-00 braucam uz lidostu. Pa ceļam jāpielej pilna bāka, īsi pirms 11iem nododam mašīnu. Tālāk jau nīkšana lidostā, jo reiss tikai 14-20. Pēdējie kapučīno, pēdējie kruasāni un uz redzēšanos Itālija! Ļoti patika šī valsts un noteikti brauksim vēl, it sevišķi iemīlējām Romu. Patīk itāļu dzīves stils, viss notiek nesaspringstot, bez liekas izrādīšanās un mērīšanās, liekas – viņi daudz vairāk izbauda dzīvi tagadnē, nevis dzenās pēc kaut kā tālā nākotnē. Protams - klimats ļauj nedomāt par apkures un citām problēmām. Nākamo reizi varētu doties uz dienvidiem, Neapoli, Sorento, Kapri, Kalabrijas rajonu, arī pašā Romā palika daudz kas neaplūkots un neiepazīts.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais