Azerbaidžāna jeb kā es austrumu partnerības pasākumā piedalījos
|
Žigimants fon Krēsliņš
|
Uz Azerbaidžānu mani aizved tīrākā sagadīšanās- kaut kur interneta dzīlēs mani uzrunā korpulenta kundze, kas stādās priekšā kā Gulnara un piedāvā ņemt dalību Azerbaidžānā notiekošā Austrumeiropas partnerības veidošanas seminārā. Izklausās mazliet pēc afēras un veselais saprāts saka, ka jāatsakās, tomēr Gulnara zvēr pie savām kedām, ka pati nopirks man biļeti, bet man pašam jāsedz tikai izmaksas par vīzu, ko turklāt varēšo saņemt lidostā.
Tā, kā man šā kā tā paredzēts lidot uz Armēniju, tad šāds likumprojekts galējā lasījumā izskatās visai vilinošs. Būdams godīgs, gan atzīstos, ka par Austrumeiropas partnerību zinu apmēram tik pat daudz kā vidēji statistiskais amerikānis par to kur atrodas Angola. Tā nemaz neesot problēma- es izskatos godīgs un labi audzināts jaunietis, un mazliet tik jāpalasa ko piedāvā google.
Ja kāds vēlās doties uz Azerbaidžānu, ir daudz labāk, ja jums iepriekš nav bijusi iespēja paviesoties Armēnijā. Kāpēc? Jo abas valstis maigi izsakoties viena otru neieredz, un zīmogs pasē automātiski jūs pieskaita pie valsts ienaidniekiem un ne pārāk vēlamiem elementiem saulainajā Azerbaidžānā. Armēņi ir daudz tolerantāki un par Azerbaidžānas vīzu daudz neprašņā. Ak jā- Azerbaidžāna ir vienīgā Kaukāza valsts, ar kuru joprojām pastāv vīzu režīms.
Iemesls šai nepatikai ir Kalnu Karabaha konflikts, ko abas puses interpretē pa savējam. Azerbaidžāni raud, ka sliktie armēņi ir atņēmuši viņu zemes, kas pa lielam viņiem nemaz nav piederējušas, izņemot mākslīgi izveidotāsPSRS laikā. Savukārt armēņi uzstāj, ka šajā teritorijā no laika gala ir dzīvojuši armēņi un azerbaidžāņi ir laipni gaidīti tikai un vienīgi īslaicīgu viesu statusā.
Lai nu kā, bet šķērsot abu valstu robežu nav prāta darbs, jo karavīri kas to apsargā ir samērā nervozi un šaut nav divreiz mudināmi. Tāpēc vienīgā sakarīgā iespēja ierasties šajā valstī ir izmantojot kā starpnieku Gruziju.
Ielidoju ar reisu Tbilisi- Baku. Lidostā, protams, minūtes 20 skaidroju kāda velna pēc esmu bijis Armēnijā. Paveicās, ka pasē nav zīmogs ar Kalnu Karabahu, jo pretējā gadījumā Azerbaidžānā netikt vispār. Ko darīju Jerevānā? Vai pazīstu daudz armēņus? Kuri cilvēki labāki- armēņi vai mēs? Jautājumi kļūst arvien stulbāki, un manas atbildes attiecīgi arī. Var just, ka es robežsargiem nepatīku. Diezgan ļoti. Tomēr man ir milzīgs bonuss- oficiāls ārlietu ministrijas ielūgums apmeklēt šo valsti. Lai arī robežsargi saprot, ka diezgan klaji par viņiem ņirgājos, stāties pretī tik nopietniem papīriem šie nav gatavi.
Apmēram stundas laikā saņemu vīzu. Lidostā esmu palicis pilnīgi viens. Mana soma garlaikoti riņķo pa slīdlenti, un tikpat garlaikoti to novēro savi 20 lidostas darbinieki. Dzirdu, ka pa skaļruni kāds kaut ko ziņo un piemin manu vārdu. Esmu mazliet apjucis. Atkārtota informācija pavēsta, ka man jāiet uz info centru, kur mani gaidot. Sākās.Droši vien mana lielā mute ir ieinteresējusi arī azeru drošības dienestus, un šīe grib ar mani uzsist klaču.
Nekā. Mani sagaida jauks puisis kas mani aizvizina līdz viesnīcai. Lai arī ir jau gandrīz pusnakts, mašīnas brauc straumēm. Atvainojos visām nācijām, par kurām iepriekš esmu teicis, ka viņas brauc stulbi. Salīdzinot ar azerbaidžāņiem visi brauc normāli. Principā, ja man būtu teikšana, 95% no autovadītājiem automātiski paliktu bez tiesībām. Jebkāda pieklājība uz ceļiem ir pilnībā izslēgta! Rādīt pagriezienu ir aizliegts ar likumu. Ja 100 metru distancē neizdodas apdzīt vismaz divas automašīnas, brauciens ir pilnībā sapurgāts. Un taurēt, neaizmirstiet taurēt!
Pati Baku pilsēta ir paraugs tam, kas notiek, ja ir daudz naudas, bet pamaz izdomas. Jā, ir krāšņa, izgaismota, daudz koku, bet tā ir nedzīva. Baku ir kā izstādes eksponāts, radīts lai radītu iespaidu. Ir uzceltas daudzas mājas, modernas, un izskatās galīgi ok. Tikai vakaros māju logos nedeg neviena pati gaismiņa. Jo gluži vienkārši neviens tur nedzīvo. Tās ir uzceltas lai varētu parādīt tūristiem. Tomēr redzēt Baku es ieteiktu- viena no bezjēdzīgi modernākajām pilsētām, kurā ir gadījies pabūt.
Viesnīca ir jauka un no rīta esmu gatavs piedzīvojumiem. Pie brokastīm tiekos ar Gulnaru. Sasveicinoties viņa neaizmirst piebilst, ka armēņi ir sēnes. Liekas, ka pilnīgs out of topic, bet jau pirmās dienas vakarā saprotu, ka tas ir pilnīgi normāli.
-Sveiks!
-Sveiks!
- armēņi tak ir pī?
-jā, armēņi ir riktīgi pī!
- Kā sievai, bērniem?
- Paldies labi, kā pašam?
Tā apmēram varētu izklausīties pilnīgi normāls dialogs Azerbaidžānā.
Pirmās divas dienas ir paredzēts pavadīt Baku. Un domātas viņas ir, lai visus viesus varētu izvadāt pa visām valsts institūcijām un parādīt cik labi ir dzīvot šajā lieliskajā zemē. Pirmām kārtām mēs tiekam aizvesti atrādīties uz kaut kādas vietējās partijas ofisu. Ar mums tiekās kaut kāds omulīgs tusnītis, kurš pastāsta cik labi ir nodrošināti visi jaunieši un bērni, un ja nebūtu armēņu, tad vispār ļaudis šajā zemē, sadevušies rokās, jau sen būtu iesoļojuši paradīzē. Pateikties par visu šo var Heidaram Alijevam.
Heidars Alijevs ir bijušais Azerbaidžānas prezidents. Pirms tam, PSRS laikā, čekists un politbiroja darbinieks, jau ir pabijis nosacītā valsts galvas amatā. Protams, Azerbaidžānas PSR vadītājs, bet tas jau nemazina viņa spējas. Ievēlēts par neatkarīgās Azerbaidžānas prezidentu 1993 gadā, Heidars Alijevs savus varas grožus vairs nevienam nav ļāvis pārņemt. Katrās nākamajās vēlēšanās Heidars ieguvis tuvu 100% balsu. Ļaunas mēles gan meļš, ka īsti godīgas vēlēšanas nav bijušas, taču tās ir pilnīgākās muļķības. Neticiet? Uzjautājiet kaut vai tagadējām prezidentam Ilhamam Alijevam, kurš pēc Heidara nāves, vienos vārtos sakāva savus pretendentus prezidenta vēlēšanās. Viss godīgi. Un tas, ka Heidars bija Ilhama tēvs, ir tīrākā sagadīšanās, un nav te ko taisīt sazvērestības teorijas, vai zinaties.
Un abus prezidentus mīl visi. Pilnīgi visi. Kā vēl var izskaidrot faktu, ka abiem darboņiem ir uzcelti tik daudzi pieminekļi? Par pieminekļiem runājot- tiešām ir grūti noiet ap 200 metriem neredzot kaut vienu pieminekli. Ja nav pieminekļa, tad ir vismaz memoriālā plāksne, no sērijas- šeit Heidars Alijevs pacienāja bērnus ar āboliem, vai- šeit 1995 gadā Heidars Alijevs nolēma uzcelt peldbaseinu.
Prezidenta kults ir kaut kas vienreizējs. Ja nav daudz prāta, tad tiešām var sajūsmināties par apzeltītajām statujām, un mauzolejiem, kuros griestu lustras izmaksas sastāda apmēram pusi no Gvatemalas valsts gada budžeta. Pilsētas ielas rotā plakāti, no kurām uz Jums tēvišķi noraugās vai nu Heidars Alijevs, vai viņa dēls. Citreiz abi uzreiz. Un parasti uz šāda plakāti ir arī kāds neliels citāts. Azerbaidžāņu valodu nepārvaldu, bet nav grūti uzminēt šo tekstu saturu. Nu kaut kas no sērijas- tikai visi kopā, ar mūsu prezidentu, mēs pārvērtīsim Azerbaidžānu par ziedošu oāzi, šajā iznīcības tuksnesī.
Ap pusdienas laiku visa šī padarīšana man jau ir līdz kaklam un es kavēju laiku iesaistoties intelektuālās sarunās ar vācieti, kas ir tādās pašās domās kā es.
Starp citu, runājot par dalībniekiem- ir pārstāvētas 12 valstis. Kaut kā, tīri neticamā veidā, nav uzaicināta Armēnija. Toties ir pārstāvji pat no tādām valstīm kā Zviedrija, Vācija, Bulgārija, Latvija, Lietuva, Rumānija, Polija un bijušās PSRS republikas- Ukraina, Baltkrievija, Moldova, Gruzija un pati Azerbaidžāna. Seko labākais variants- gandrīz katru valsti pārstāv kāds azerbaidžānis, kas tajā mācās, vai strādā! Aleluja! Perfekti! Uz papīra skaitās trešdaļa Eiropas, bet realitātē tie pārsvarā ir azeri, kas cauri draugiem nonākuši šeit. Un es, naivais, pirmajā dienā nevaru saprast kāpēc šie dažādo valstu bērni tik elementāri savā starpā sazinās vienā valodā.
Darba valoda ir norādīta angļu, taču neviens no mūsu organizētājiem, vai lektoriem to nepārvalda. Viss notiek krieviski, kas izsauc īpašu sajūsmu vācietē un rumānietē, kas sagadīšanās pēc nav azerbaidžānietes un krieviski nesaprot neko. Meitenes laiku pavada pētot griestus vai urbinot degunus. Aiz gara laika meitenēm patulkoju, mazliet piepušķodams dažus izteicienus, tāpēc par garlaicību īsti sūdzēties nevar. Vismaz mums ir jautri.
No pirmās dienas neaizmirstamākajiem brīžiem izvērtās tikšanās ar vicepremjeru Ali Hasanovu.
Katram dārgajam viesim tika sagatavota pāris kilogramus smaga grāmata par ļaunajiem armēņu nedarbiem kalnu Karabahā un pildspalva, acīmredzot lai pierakstītu spilgtākos citātus. Neko jaunu gan cienītais nepateica. Armēnija nerullē, viņi ir atpalikuši, un principā mēs būtu gatavi Karabahu okupēt, bet bišķ bail no krieviem. Nedaudz iekritis transā, premjers kartē pārvietoja karodziņus, rādot kur un kā labāk uzbrukt, un kur stāv krievu armijas daļas. Nedaudz atguvies viņš gan paziņoja, ka ar Armēniju ir jāturpina sarunas un visa pasaule atbalsta azeru centienus. Mēs ar vācu meiteni bijām uz pakaļas- reāli viens no valsts vadošajiem cilvēkiem auditorijas priekšā var runāt tādas glupības.
Nobeigumā seko fotogrāfēšanās uz Heidara Alijeva sienas fona un visi laimīgi dodas tālāk.
Vakarā viesnīcā paredzēta kultūras programma. Zālē tiek sadzīti mazi bērni, kas tautastērpos uzstājās ar dejām. Vismaz kaut kas patiess, un bez Alijeva klātbūtnes efekta. Bērni dejo tiešām jauki, bet tad ierodas VIŅI un izjauc visu jauko nokaņojumu. Kas ir viņi? Divi nenosakāma dzimuma un izcelsmes indivīdi, kas mēģina attēlot popielu. Principā viņi arī Zilupes rajona skolu popielā paliktu stabilā pēdējā vietā. Ilgi domāju, kuram gan ienāca prātā uzaicināt šos divus ākstus. Tas izskatās apmēram tā- tiek ņemta jebkura dziesma pēc izvēles un divi jefiņi vecumā no 30 līdz 40 gadiem vienādām, kā pēc elektošoka saņemta trieciena, kustībām, mēģina uzlādēt publiku. Pēc pirmās dziesmas visi uzskata, ka tā bija drūmākā parodija un publika sajūsmā lauž krēslus. Toties uzlecošās azeru zvaigznes, acīmredzami, uzskata, ka viņiem ir talants un seko vēl 3 dziesmas ar jēlām kustībām, apmēram 10 minūšu garumā. Būtu vismaz dziedājuši... Bet ne, cienītie tirinās kā tādi pusžuvuši nēģi, un cik noprotams, nemaz projām netaisās. Leitis dzer jau piekto vodkas glāzi un sola dot pa muti.Vakars beidzās ar nelielu neizpratnes devu.
No nākamās dienas atmiņā palika ziedu nolikšana pie dižā vadoņa kapa. 10 no rīta delegātus sadzen pie milzīga žoga. Atbrauc mašīnas, kas pieved vainagus. Mūs, kā bērnudārzā, sastāda pa 4 un liek iet velns sazin kur. Tiek atslēgti vārti un viss šis pajoļu bariņš lepni iesoļo kapos. Man uzreiz rodas jautājums- kāda mārrutka pēc tiek slēgti ciet kapi? Kāds ir mēģinājis izmukt, vai? Ziedi tiek nolikti, fotogrāfijas uztaisītas, gods vadonim atdots. Diena izdevusies.
Seko vēl pāris oficiālās tikšanās ar visneiedomākajām valsts un pašvaldības institūcijām. Kad, šķiet, ka Baku jau vairs nav kur iet, mūs aizved uz viesnīcu un no turienes mēs sākam savu ceļu uz Masali pilsētu, kurā tad arī notiks slavenais pasākums- Eastern partnership konference.
Ceļš uz Masali ir patāls. Tāls un briesmīgs gan ceļa kavlitātes agn apkārtējās ainavas ziņā. Izbraucot no Baku uzreiz paveras reālā Azerbaidžāna. Lai ceļotāji neatslābtu, ik pēc pāris kilometriem ceļa malās uz braucējiem joprojām noraugās prezidentu Alijevu plakāti, kas tumsā ir izgaismoti, lai nedod Dievs, kāds nepabrauktu garām tos pat nepamanījis...
Jo tuvāk Masali, jo skaidrāk saprotams, ka esam tomēr islāma valstī. Sievietes uz ielām praktiski neredz, un ja tās ir, tad satinušās melnos palagos, kā tādi betmeni. Vīrieši stāv ceļa malā un garlaikoti pēta garāmbraucošās mašīnas. Dzīvē kūsā.
Masali tiekam izmitināti pilsētas labākajā viesnīcā. Interjers no agrīnajiem astoņdesmitajiem, tomēr viss tīrs un kārtīgs. Galvenais, ka numuriņā ir kondicionieris, jo āra temperatūra pat naktīs nekrīt zem 25-27 grādiem. Recepcijā sēž simpātisks džeks treniņbiksēs un prasa vai kādam vajadzēs dvieļus. Da nē- beidz, mēs te tikai uz 4 dienām, kāda tur mazgāšanās.... Dvieļus tomēr dabonam. Bonusā nāk smaržīgs ziepju gabaliņš. Viesnīcā ir wi-fi! Tā Azerbaidžānā ir ekstra. Tiesa wi-fi darbības rādiuss ir aptuveni 5 metri, tomēr būt viņš ir.
Nākamā diena ir konference. Tas ir ļoti atbildīgi, jo uz maniem pleciem tomēr ir pārstāvēt visu Latviju. To, ka konference būs buļļa kaka, man bija skaidrs jau pirmās dienas vakarā, bet, ka tik liela, iedomāties bija pagrūti.
No rīta visi delegāti tiek saģerbti baltos t-kreklos. Nu tiem, kam tie krekli der, jo lielākais izmērs ir L, un pie reizes mazākais ar. Dažas meitenes izskatās kā naktskreklos, bet daži džeki pēc latentajiem homoseksuāļiem. Es atsakos viņu vilkt, jo varu to izmantot vien kā krūšturi.
Pie ieejas piebrauc 2 mikroautobusi, kas rādās speciāli izdzīti ielās lai dabīgi nomirtu. Izpūtēji, šķiet, ir ierīkoti tieši salonā. Smaka ir nepanesama un 10 minūšu garo ceļu izturam tikai tāpēc, ka var vērt vaļā visus logus. Šoferis gan ir jauks un dzen jokus, taču mēs pusi nedzirdam jo galvas ir izbāztas pa logu lai neatstieptu pakavus.
Cirks piebrauc pie Masali kaut kādas svarīgas ēkas. Varbūt, kaDome, varbūt kāds kongresu nams. Šim svarīgajam notikumam par godu ir ieradušie vairāki žurnālisti, kā arī pats pilsētas vadītājs. Telpa gan ir pamaza un pie galda visiem delegātiem nemaz nepietiek vietas, bet tas tiek atrisināts ienesot dažus ekstra krēslus, un no galda padzenot vietējos jauniešus, kas laikam tā arī nesaprata ko viņi te dara.
Seko svinīgā uzruna. Ja vēl ir jautājumi par ko, atgriežamies uz teksta sākumu. Paldies Heidaram un viņa dēlam Ilhanam par visu. Gaidu kad tiks pieminēti asinskārie armēņi. Nav. Nopietni- gandrīz 15 minūtes bez Armēnijas pieminēšanas. Esmu mazliet tā kā vīlies. Telpā nestrādā ventilācija, un mēs esam viegli iesvīduši.
Pati konference vai kongress, vai kas viņš tur īsti pēc papīriem skaitījās ir viens liels farss. Katrs dalībnieks uzstājās ar apmēram 3 minūšu runu, kuras laikā vēlams slavēt Azerbaidžānu. Visi tā kā pieturas pie tēmas, un var redzēt, ka šāds formāts visiem iet pie sirds.Mazliet statistiku pabojā jau pieminētās rumāniete ar vācieti, kas nemāk krievu valodu, tāpēc uzstājās angliski. Principā viņas to varējadarīt arī dāniski, jo tulka tāpat nav un stipri lielākā daļa neko nesaprot. Man Gulnara pačukst lai pasakos par viesmīlīgo uzņemšanu, un kaut ko samurgoju par turpmāko sadarbību.Lai izjauktu svinīgi idiotisko noskaņu, izlemju arī runāt angliski. Ko īsti teicu vairs neatceros, bet nekas no propagandas pieminēts netika.
Seko kopīga fotografēšanās pie Alijeva krūšutēla, tad pie ieejas durvīm, tad pie strūklakas. Uz milzīga Azerbaidžānas karoga fona, un skat- pasākums beidzies. Gulnara laimīga- viss izdevies labāk nekā cerēts. Kas īsti izdevies nesaprotu, iespējams tas saistīts ar kādām austrumu tradīcijām.
Ir iespēja braukt atpakaļ uz viesnīcu. Izlemju labāk gan iet kājām, jo atdot galus no izplūdes gāzēm apmēram 30 km no Irānas robežas būtu stulbākais risinājums kā nomirt. Vismaz apskatu mazliet no pilsētas. Masali ir ne pārāk pievilcīga pilsēta, kā jau minēju, netālu no Irānas robežas. Faktiski izņemot tiešām simpātisko kongresu nama apkārtni, pārējā pilsēta nav diez ko pievilcīga. Īpaši tiek piedomāts par cilvēkiem ar ierobežotām iespējām- trotuāru apmales ir vismaz pusmetra augstumā. Man, divmetrīgam čalim, pacelt kāju tik augstu nemaz nebija tik viegli. Iedomājos kā mammas ar bērnu ratiņiem vai invalīdi šeit jūtās. Tīrības ziņā it kā ok, gruži pa zemi nemētājās, bet kopējais iespaids diezgan drūms. Lai padarītu dzīvi rožaināku vietējie daudz pīpē. Un ne jau to, ko var nopirkt veikalā. Tiek pīpēta brīnumzāle, kas pēc nostāstiem šajā apkārtnē tiek audzēta uz nebēdu, un ir viens no galvenajiem nelegālajiem iztikas avotiem. A ko vēl te darīt?, dziļdomīgi norūc tirgus pārdevējs ar ko pārrunāju dzīvi. Nevar viņam nepiekrist. Parastajiem cilvēkiem nav nekādas ilūzijas par lielisko prezidentu un valsts attīstību. Ārpus Baku nekā tāda nav- situācija gluži tāda paša kā 20-vai pat 50 gadus atpakaļ.
Pats tirgus mierīgi varētu tikt izmantots kādā šausmenē filmējot visnežēlīgākos skatus- apkārtne ir briesmīga pat dienas laikā. Naktī es te droši vien pieliktu bikšeles vienkārši garām ejot. Esmu priecīgs to pametot.
Lielums Masali veikalu tirgo vai nu bērnu mantas vai velosipēdus. Uz ielām visas vizītes laikā neredzēju nevienu (!) velosipēdistu. Nevienu pašu. Nu jā- pie šādas satiksmes velosipēdistam izdzīvot, iespējas ir tuvas nullei. Bet kāpēc tiek tirgoti velosipēdi, īsti neiebraucu.
Pārējās dienas Masali pavadām nosacītā seminārā. Neprasiet par ko. Man cilvēcīgi ir žēl gruzīnu treneres, kas cenšas ar visiem strādāt pēc labākās sirdsapziņas, bet pa vidam nemitīgi jaucās azeri ar savu propagandu un visādi traucē darbu. Galvenais pasākums ir līguma parakstīšana par kopēju Austrumu partnerību turpmāk. Rodas problēmas, jo tie kas nav azerbaidžāņi no dažādām valstīm atsakās to parakstīt. Uz notikuma vietu pēc visa spriežot tiek izsaukts cilvēks no nopietnām valsts institūcijām, kas mēģina visus pārliecināt, sakot, ka tas patiesībā nav vajadzīgs, bet nebūtu slikti ja parakstītu. Tā kā daži vēl buntojās, vakarā seko nopietnas pārrunas ar Gulnaru.
Nākamā dienā risinājums ir atrasts- ja parakstīsim dokumentu, visi varēsim braukt kalnos uz super labu restorānu! Es gandrīz aizrijos ar brokastu tēju. Patiesībā risinājums ir tik ģeniāls, ka pat nav ko piebilst! Dumpinieki paraksta papīrus, kam gan nav nekādas juridiskas jēgas, un dodamies uz restorānu. Pasaka, ibim. Ja pats nebūtu šajā sviestā piedalījies, nemūžam neticētu, ka kas tāds iespējams.
Pēdējā diena paiet bezdarbībā. Ir sagatavotas izvērtēšanas anketas. Godīgi atbildu uz jautājumiem, rakstu, ka manuprāt šis bija interesantākais un ar izdomu visbagātākais naudas atmazgāšanas pasākums. Kaut kā jūtu, ka manas anketas mūžs beigsies kaut kur tepat Masali viesnīcas miskastē, tāpēc drošības pēc nofotografēju anketas. Saprotu, ka organizētājiem es neesmu mīļāko personu lokā, bet tur nu es neko nevaru darīt. Ar dumpiniekiem īpaši nerunā un smalki ignorē. Tas nekas- jau rīt došos ceļā mājup.
Vakarā vēl mūs jāatrāda kaut kādas vietējās pašvaldības bosiem. Sēžamies autobusā un braucam uz kaut kādu vietējo pilsētiņu. Pilsētiņas centrā ir ļoti grezns laukums nosaukts Heidara Alijeva vārdā. Turpat ir kārtējais viņa muzejs, divstāvīgs, bezjēgā izgreznots nams. Lielākai daļai dalībnieku misters prezidents un viņa dēls jau runā ar viņiem sapņos, tāpēc daļa muzejā nemaz iekšā neiet. Arī man jau nupat sāk likties, ka naktīs līdz plkstn. 3 mani no sienām vēro Heidars, bet pēc trijiem viņu nomaina Ilhams.
Neliela šmucīte sanāk vietējā pašvaldības ēkā. Dārgos viesus izrādās neviens negaida. Tas nekas- apskatāmies Heidara Alijeva krūšutēlu trešajā stāvā, plakātu ar Ilhamu Alijevu otrajā stāvā, un uzsitam klačiņu ar apsargu pirmajā stāvā. Vakars pilnībā izdevies.
Naktī dodamies uz lidostu. Vēl pēdējie plakāti ar prezidentiem, un tad jau pa Heidara Alijeva bulvāri ierodamies Heidara Alijeva vārdā nosauktajā lidostā Baku. Uz redzēšanos, Azerbaidžāna! Man pietika tevis visai dzīvei. Iespējams aizbraukšu kad par prezidentu kļūs Ilhama dēls Heidars. Nu tā- tīri paņirgt J
