Nedēļa Itālijā... noteikti ne pēdējā. Pirmās 4 dienas Romā.

  • 9 min lasīšanai
  • 28 foto
Šo ceļojuma aprakstu rakstīja mans draugs, tāpēc nebrīnieties par vīrieša skatu uz lietām. Ideja par ceļojumu jau sen dzīvoja mūsu galvās, 3 gadus nebijām kopā izbraukuši no LV, vienmēr nebeidzamie darbi un aizņemtība. Laiks un mērķis konkretizējās Janvāra sākumā, kad dažas dienas pēc Jaunā gada, mājās gulšņājot, nejauši nopirku AirBaltic biļetes uz Romu un datumā pēc nedēļas no Milānas atpakaļ. Tālāk jau lēna izplānošana – ko gribam redzēt, viesnīcu rezervēšana, informācijas vākšana. Sākumā domājam izmantot vilcienus, bet vēlāk pārdomājam un rezervējam auto Europcarā. Finālā plāns tāds – 4 naktis Romā, 2 Florencē un pēdējā netālu no Malpensas lidostas. Mani vairāk interesē kultūrvēsturiskais mantojums, Ieva činkst par dabas baudīšanu – tad nu arī centīsimies sabalansēt šīs abas lietas. Līdzi ņemam tūristu ceļvedi pa Itāliju, karti, TomTomu (noīrēts www.paleto.lv – iesaku ), elementāro sarunu vārdnīcu ( tā arī neizmantojam ), konjaka pudeli - gadījumiem kad vīns apniks un citas nepieciešamās lietas. Ceļojums var sākties!  Otrdiena, 26.08.2008. Mūsu reiss uz Romu 07-50. Lidmašīna nekavējās un jau ap 10-00 izkāpjam Fiumicino. Lidmašīnā papļāpājam ar kādu itāli, kurš sēdēja blakus, uzklausījām padomus ielās nepirkt ūdeni un augļus ( pēdējo padomu neievērojam un vēlāk rūgti nožēlojam – par vīnogu ķekaru un 2 persikiem vecs blēdis noplēsa 10 EUR un pat nepasmaidīja – paši vainīgi, pat nepajautājam cik maksā ). Ātri atrodam Leonardo ekspresi, kas par 11 EUR/pers aizvizina mūs uz Termini staciju. Forši – ap 30°C, saulīte silda, atšujam pāris taksistu, jo viesnīca 2 kvartālu attālumā, un čāpojam turp. Pirmais šoks – gājējs Romā skaitās pilnīgs mēsls. Gājēju pārejas ir papilnam, bet laikam tās apzīmē vietas, kurās ir vislielākā iespēja netikt notriektam. Vispār – mums, kā rūdītiem autobraucējiem, kuri kājām praktiski nestaigā, vēlāk tas pat iepatikās, Rīgā gājēji jau pārāk izlaidušies. Romā visi brauc kā traki, pīpina, pie pārejām pat nepiebremzē. Kad paši jau braucām ar auto, paretam, pieraduma pēc palaidām kādu onkuli, no sākuma viņš lielām acīm skatījās, nesaprazdams kāpēc mēs apstājamies, tad atplauka smaidā un klanīdamies šmauca pāri, kamēr vēl neesam pārdomājuši. Godīgi – Romā iemīlējos no pirmā brīža, sajūtas lieliskas, pilsētai ir tāāāds īpašs valdzinājums, ka nespējam to aizmirst un noteikti vēl atgriezīsimies tur. Atrodam viesnīcu, laipns itālītis iedod Romas karti, uzved augšā numuriņā, visu izrāda un paskaidro. Numurs ir superīgs, labi aprīkots, tīrs un ar ideālu skatu uz Operu. Tā pat nav viesnīca, bet kā viesu nams – brokastis nav, toties uz vairākiem numuriņiem ir maza virtuvīte, kurā var uzvārīt kafiju vai ko tamlīdzīgu, to gan nekad neizmantojam. Noliekam koferus un dodamies pirmajā pastaigā pa Romu. Pirmais gājiens uz Fontaine de Trevi, jo tā ir vistuvāk mūsu Via Viminale. Strūklaka grandioza, tiešām uz 5 minūtēm sastingstam un izbaudām skatu. Laukumiņš mazs, tūristu ka biezs, bet vienalga patīk. Tālāk dodamies uz Spāņu kāpnēm. Apskatām tās, ejam tālāk uz Piazza del Popolo – skaists laukums ar obelisku vidū. Uzkāpjam augšā un no terases paveras skaists skats uz Romu. Ieejam paēst kādā Ristorante, ēdiens ne visai, arī ne lēts (40EUR par vienu ēdienu + sula / pers.), esam mazliet vīlušies, bet ceram, ka tā tikai sagadīšanās un, par laimi, tā arī izrādījās. Tālāk lēnam klaiņojam Piazza Navona virzienā, ik pa brīdim apmaldoties, jo ielas Romā šķiet tik haotiskas, vismaz pirmajā dienā tā šķiet. Ļoti jauka lieta ir ūdens, kas tek vai uz katra ielas stūra un ir lielisks. Nez no kurienes tas nāk un kāpēc neviens to netaupa, bet mašīnas arī visas netīras, nemazgātas un nekoptas. Par tām pat atsevišķs stāsts. Mans darbs ir cieši saistīts ar tām, tāpēc pārņem šausmas skatoties uz Romas autoparku, 85% auto noskrāpēti, apdauzīti vai vismaz salocītām numura zīmēm. Skočs ir universāls remonta līdzeklis bamperiem un lukturiem. Paši savām acīm redzējām, ka parkojās pastumjot priekšējo un aizmugurējo auto. Visi brauc ar maziem dripakiem – Fiat Panda, VW Polo, Smart un, protams, motorolleriem, tie kā tarakāni mizo pa ielām uz visām pusēm. Paretam kāds E klases Mercedes gadās, S klasi, kura Rīgā ir katram trešajam, Itālijā redzēju tikai 2 reizes. Pats lielākais izbrīns pie Rīgas satiksmes organizācijas pieradušiem pilsoņiem – mašīnas drīkst braukt visur, vecpilsētas mazās ieliņas pārpildītas, gar Spāņu kāpnēm, gar Kolizeju – visur dzīva satiksme. Stāvēt arī drīkst praktiski visur. Ļoti maz vietas kur norāde „Area pedonale” – gājēju zona. Pēc Romas likumiem Doma laukumā vajadzētu būt autostāvvietai un pa Kaļķu ielu būtu jāiet trolejbusiem kā kādreiz bērnībā. Sameklējam Pantenonu, pie ieejas mūs noķer pseidoleģionāri un par 5EUR nofotografējamies ar viņiem. Pantenons arī ir viena no vietām, kuru aplūkojot mute paliek vaļā un 10 minūtes vnk blenžam, nespējot saprast kā ko tādu varēja uzcelt pirms 2000 gadiem. Pirmā diena tā arī pagāja klaiņojot, ilgi meklējam ko līdzīgu Rimi, šķiet tādu tur vispār nav un pārtiku neviens nepērk, bet ēd tikai ārpus mājas. Beidzot atrodam vienu attāli līdzīgu veikalu uz Via Nazionale, nopērkam šo to un noguruši dodamies uz viesnīcu. Vakarā, jau atkopušies, dodamies skatīties naksnīgo Romu. Aizejam uz to pašu Fontaine de Trevi, naktī tā izskatās vēl labāk, bet tūristu vēl 2x vairāk, tāpat arī Spāņu kāpnes, visur reizi 2 minūtēs jāatšuj kāds melnais, kurš uzbāžas ar rozi dāvanā, par kuru pēc tam tiekot prasīti 5 EUR. Nopērkam picu kādā pizzeria, vēl siltu apēdam to viesnīcas priekšā uz Operas kāpnēm un dodamies gulēt. Pirmā diena pavadīta. Trešdiena, 27.08.2008. Pieceļos agri un pīpējot apstaigāju apkārtni, meklējot vietu kur pabrokastot. Atrodu kādu trattoria, kurā redzami tikai itāļi un pēc brīža ejam turp. Katram kafija un kruasons, ideāli gardi, paši kūst mutē un rēķins tikai 3.20EUR (salīdzinājumam – kafejnīcā pie Piazza Venezia tikai 2 kafijas maksāja 8EUR ). Šodien paredzēts Colosseo apskate, tāpēc Termini metro stacijā nopērkam 3 dienu biļetes visiem transportiem ( 11EUR/pers. ) un braucam turp. Metro vagonā dzied kāda sieviete, atpakaļceļā iekāpa kāds zēns ar akordeonu, kurš nospēlēja pat katjušu – nezinu vai mūsu dēļ, bet citus ārzemniekus neredzējām . Lūk neizmantota tirgus niša Rīgas māksliniekiem. Ļoti laba sajūta, kad esam galvas tiesu pārāki par mazajiem itāļiem, var pārredzēt visu vagonu. B līnijas metro tiešām aprakstīti no visām pusēm, atšķirībā no A līnijas. Esam agri, tāpēc rindas praktiski nav ( ieeja 11EUR/pers. ), kādas pāris stundas staigājam pa milzīgo arēnu. Kļuvis jau pavisam karsti, tāpēc uz Forumu neejam, bet aizstaigājam līdz Patiesības Mutei, pie kuras uztaisām foto kā Gregorijs Peks filmā „Roman Holiday”. Paguļam ēnā pie Herkulesa tempļa un lēnam ejam Piramide Caio Cestio virzienā. Pa ceļam iekožam kādā vietējā trattoria, atkal tīra itāļu sabiedrība, dievīga kafija un maizītes par samērīgu cenu un vāji slēpta interese no vietējās sabiedrības puses. No piramīdas ar metro braucam atpakaļ uz viesnīcu pārlaist siestu. Vēlā pēcpusdienā dodamies uz Kapitolija kalnu, apstaigājam Forumu, uzkāpjam Kapitolija laukumā, apejam Vittorio Emanuele II pieminekli, meklējot kā uzbraukt ar redzamo liftu tur augšā, bet izrādās slēgts pasākums, tāpēc nesanāk. Mums šis piemineklis ļoti patīk, nezinu kāpēc citi tik nicinoši par to izsakoties, pat paši vietējie arī. Kapitolija muzejā tā arī neiegājām ( ieeja 8EUR/pers. ). Es atrodu terasīti kādas mājas jumtā ar skaistu skatu uz Piazza Venezia un nolemju, ka tur kādreiz būs jānopērk dzīvoklis. Ar autobusu aizbraucam atpakaļ uz viesnīcu un taisāmies vakariņās. Jau no rīta bijām ievērojuši jauku ristoranti netālu no viesnīcas un vakariņot devāmies turp. Ēdiens superīgs, par tādu rissoto ar jūras veltēm var arī kādu nogalināt. Viesmīle izrādās ukrainiete, kāds cits viesmīlis itālis jau pēc brīža ir mans „good frend”, attieksme ļoti draudzīga un, pat ja tas ir māksloti, tad tomēr patīkami. Rīgas restorānu personālam daudz būtu jāpamācās, tur viesmīļi strādā rūpīgāk, visu laiku izjūtam rūpes lai tikai nekas mums netrūkst un vai patīk, garšo un nevēlamies vēl ko. Rēķins par vakariņām ar 2 ēdieniem, kafijām un vīnu ir ap 50EUR kopā un pieklājīga tējas nauda nodrošina mums labāko galdiņu un pirmklasīgu apkalpošanu vēl 2 nākamos vakarus. Pēc vakariņām vēl ar metro aizbraucām apskatīt Kolizeju naktī, tas ir skaisti izgaismots un tūristu ielenkts. Aizstaigājam līdz Piazza Venezia, aplūkojam tāpat izgaismoto Vittorio Emanuele II pieminekli un braucam uz viesnīcu. Naktī, kad Ieva jau guļ, viens pats aizeju līdz Piazza di Repubblica strūklakai un vēl baudu Romu naktī. Ceturtdiena, 28.08.2008. Šodien ceļamies agri, paēdam brokastis jau zināmajā trattoria, kur mūs jau arī pazīst un smaida, un laižam uz Vatikānu. Metro jau 9-00 ir pamatīgi pilns ar tūristiem, kuri visi, tāpat kā mēs, izbirst Ottaviano stacijā un straumē dodas Vatikāna virzienā. Ieva laicīgi nopirkusi lakatu pleciem, un pie ieejas saņem norādījumu no tumšiem puišiem uzvalkos to uzlikt. Sākam ar braucienu bazilikas kupolā ( 7EUR/pers., ja bez lifta 5EUR/pers. ), kāpiens šķiet bezgalīgs pa nenormāli šaurām kāpnēm, bet skats izrādās tā vērts. Visa Roma kā uz delnas. Brīdi papriecājamies un kāpjam lejā. No kupola nonākam tieši bazilikā un atkal bez vārdiem skatāmies uz neizsakāmo varenību un greznību. Ieva atradusi kartē kaut kādu Fontana del Aqua Paola, tad nu dodamies tās virzienā. Diezgan garš gabals ejams, no sākuma gar Tibru, pēc tam jau pazūdam mazu ieliņu labirintā Trasteveres rajonā. Iekožam kādā mazā trattoria, kur 3 itāļi cenšas viens otru pārspēt svilpošanas mākslā un ir ļoti draudzīgi, izjautā no kurienes esam, kā patīk Roma utt. Vispār cilvēki ļoti atvērti un draudzīgi visās vietās kur gājām. Pēc tam vēl izrādās, ka jāiet kalnā un, kad sasniedzam strūklaku, esam jau pamatīgi noguruši un saulē izcepināti. Strūklaka ļoti skaista un tikpat skaists skats no terases uz Romu. Strūklakā var izmērcēt nogurušās kājas, ko arī darām. Pavisam nejauši izdzirdu latviešu valodu un tiešām – 3 latvietes arī tepat grozās. Fontana del Aqua Paola ir viens no objektiem, kas visvairāk patika, kaut arī nav nekas īpašs, vnk sajūtu līmenī tas dziļi palicis atmiņā. Ejam lejā no kalna un dodamies cauri Trasteveres mazajām ieliņām. Tā ir īstā Itālija, īstā Roma, kas vēl salīdzinoši tūristu neskarta. Sajūtas pavisam citas, nekā centra rajonos, kur ik pēc 10 metriem ir kāds melnais ar suvenīru letīti vai furgonu ūdens tirdzniecībai. Visur gandrīz tikai itāļi, mazi krodziņi, uz ielas izkārta veļa un autentiska atmosfēra. Kārtējo reizi nobaudām gardo gelato, kas šeit maksā jūtami lētāk un pat gardāks. Aplūkojam skaistu strūklaku, pie kuras bomzīši ierīkojuši savu bāzes staciju, viens peldina savu suni, otrs – mazgā drēbes. Pārejam pāri Tibrai un lēni aizejam uz Campe de’Fiori laukumu. Tirgus jau krāmējās nost, pablenžam uz Dž.Bruno statuju un vēl pastaigājam pa apģērbu veikaliem, kas biezā slānī ir blakus ieliņās. Tad braucam uz viesnīcu atpūsties. Vakarā atkal ejam uz jau iepazīto ristoranti. Šovakar jau atnāk pats pārvaldnieks vai īpašnieks – nezinu, bet svarīga persona. Apkampj kā vecu draugu, uzslavē mana krekla apkaklīti, jo tā esot „italian style” un uz restorāna rēķina atnes mums augļus, tāpēc, ka mēs esot skaists pāris. Mums, protams, prieks un vakariņas atkal ir dievīgas. Kaut kur biju sagrābstījis, ka Romā forša naktsdzīve esot Testaccio rajonā un man ļoti gribās kādā klubā arī ieskatīties. Pilnīgi uz dullo aizbraucām ar metro līdz piramīdai un soļojam kaut kur, paši nezinām kur, ar cerību ieraudzīt kādu spožu tusiņu ielu, bet brienam aizvien tālāk nemīlīgā un pēc skata kriminālā rajonā. Ielas pretējā pusē stāv tumsnēju vīriešu bariņš, kuri jau izrāda neviltotu interesi par 2 labi ģērbtiem tūristiem, kuri tuvu pusnaktij pastaigājās viņu rajonā, acīm redzami īsti nesaprazdami kur atrodas, jo ik pa brīdim kartē skatās. Paliek diezgan nemīlīgi un nolemjam, ka sava āda tomēr svarīgāka, Ievai augstie papēži pa bruģi nav īsti ērti. Metro jau slēgts, bet ne autobusi, ne taksometri, pat ne policijas auto nav redzami. Ar mokām izraujamies līdz kādai lielākai ielai un atrodam pieturu. Pēc pusstundas gaidīšanas un zīlēšanas – uzbruks kāds narkomāns vai neuzbruks, garām iet nakts autobuss, kas apstājas tikai pēc izmisīgas balsošanas. Tas mūs aizvizina netālu no Termini un nākas vēl brist kādus 8 bomžu un melno pilnus kvartālus līdz viesnīcai. Ejam garām parkam Piazza Vittorio Emanuele II un par brīnumu redzam, ka tur katrā galā rāda brīvdabas kino, cilvēku pilns, bet bijām jau noguruši un pārāk drošs pasākums tas arī neizskatījās, tāpēc gājam garām. Laimīgi nonākam viesnīcā. Piektdiena, 29.08.2008. Pēdējā diena Romā. Vēlreiz aizbraucam uz Campe de’Fiori tirgu, aizejam uz Pantenonu, apskatām dažas baznīcas, nedaudz šopings, suvenīri... vnk izbaudām Romas atmosfēru. Izstaigājam S.Angelo cietoksni ( ieeja 8EUR/pers. ), bet nešķita nekas īpašs. Laikam jau esam mazliet noguruši no varenajām celtnēm un ilgojamies pēc parastas šosejas un benzīntankiem. Vakarā aizbraucam līdz Spāņu kāpnēm noskatīties skaistu saulrietu pār Romu, aizejam vakariņās pie saviem frendiem un dodamies kravāt somas, jo rīt, agri no rīta, brauksim uz Florences pusi. Daži novērojumi Romā – suvenīrus un ūdeni pārdod tikai melnie un aziāti. Nezinu vai tiešām kāds pērk ūdeni par 2EUR/0,5l, ja ūdens tek no katra ielas stūra. Manā izpratnē vajadzētu kāpināt apgrozījumu mazliet nolaižot cenu. Itāļi pamatā vada ēdināšanas biznesu, laikam suvenīrus tirgot ir zem viņu goda. Nevaru piekrist, ka Roma būtu netīra, ne netīrāka par Rīgu, bet miskastes tiešām ir reti un mani, kā smēķētāju, tas tracināja, jo neesmu pieradis mest izsmēķi zemē. Itāļu sievietes skaistas, man patika, nezinu kā viņas iztur savās nemainīgi melnajās vai vismaz tumšajās drēbēs tajā karstumā. Itāļiem tiešām ir laba stila izjūta, pārsvarā ģērbušies moderni un stilīgi. Kas Latvijā izskatītos lēti, tas Romā šķiet jauks kičs. Lielos uzrakstus EA vai D&G nēsā tikai melnie vai stacijas publika. Pārtika samērā dārga, vienkāršā trattoria uz diviem jārēķina 15-30EUR, ristorantē 40-60EUR. Ēdieni dievīgi gardi, Rīgas itāļu picas klāt nestāv, pastas arī. Jāmeklē nomaļākas vietiņas, kur ēd paši itāļi, nevis tūristi – tur būs jaukāk, gardāk un arī lētāk. Apkalpošana 2x augstākā līmenī, nekā LV. Vispār – Latvijai vēl daudz jāmācās tūristu atslaukšanas tehnika. Turpinājums sekos.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais