Tunisija

04.09.2008
6 min lasīšanai

Lidojums no Latvijas līdz Tunisijai ilgst apmēram 3 stundas un 20 minūtes. Izkāpuši no lidmašīnas mēs vēl nenojaušam cik atšķirīga valsts no mūsējās mūs sagaida, bet šī nezināšana tiek kliedēta visai drīz. Braucot ar taksometru vērojam savādāko pasauli ap mums. Mūsu grupas apmešanās vieta bija pilsēta Monastira, kura atrodas Vidusjūras krastā. Tā ir viena no lielajām Tunisijas pilsētām. Jāsaka, ka gandrīz visas pilsētas ir izvietotas gar jūru un tikai dažas atrodas valsts vidienē. Tātad Monastira... Pārejot pirmajai sajūsmai par palmām, par atrašanos svešā zemē, mēs pamanījām to, kas kristin krita acīs – tā ir milzīgā netīrība visapkārt un tā valda visā valstī, citur vairāk, citur mazāk. Atkritumi mētājas pa ielām un jūras krastā, bet šķiet, ka tas nevienu neuztrauc. Kā sacīja gids: valsts nerūpējas par to, lai uz ielām atrastos atkritumu konteineri un tādēļ cilvēki visu met zemē. Jā, vēl – kā ievelc elpu, tā kopā ar smirdoņu. Izrādās, ka ūdens trūkuma dēļ dārzi tiek lieti ar kanalizāciju. Pirmajā dienā, vēlāk arī vakarā devāmies pastaigā pa Monastiru. Dienas laikā, kad valda karstums, cilvēku ielās nav daudz, bet viņi parādās vakarā. Tad ielas ir pilnas ar cilvēkiem. Ne tikai ielas. Cilvēki jūrā peldas arī tumsā. Vietējās sievietes ūdenī dodas ar drēbēm mugurā un galvassegu galvā. Viņas gan nepeld, bet sēž ūdenī. Biju izgājusi viena pastaigāties. No sākuma šķiet interesanti, ja ik pēc pāris soļiem kāds tunisietis mēģina ar tevi iepazīties, bet vairāku dienu garumā jau tas sāka apnikt. Nāk viņi klāt uz ielas, nāk klāt jūras malā un sieviešu gadus viņi nešķiro. Jūrā pat pusaudžu bars mani apsēda kā piraijas, prasot telefona numuriņu un vai es neesot precējusies  Vīrieši ļoti laipni piedāvā aiziet kopā uz kafejnīcu, bet neiesaku to darīt, jo, ja mūsu sievietes ir pieradušas, ka vīrieši galanti viņām izmaksā pusdienas, tad šeit viņas par šīm pusdienām vai sulas glāzi maksās arī par vīrieti, kurš viņas uzaicinājis. Protams, var gadīties izņēmumi, bet krāpšanās ir šīs tautas asinīs. Ko var vērot pastaigājoties pa pilsētas ielām? Mūsu izpratnē dīvaina satiksmes organizācija. Luksoforus redzēju tikai galvaspilsētā, visur citur Tunisijā brauc kā ienāk prātā, bet tajā pašā laikā neredzēju nekādas avārijas, jo autovadītāji laipni viens otru palaiž garām, tikpat laipni viņi ir pret gājējiem. Ja redz, ka kāds sadomājis šķērsot ielu, pamāj ar roku, lai iet. Neredzēju nevienu pie stūres lamājoties vai nikni vicinot rokas. Tā kā ietve reizēm aizkrauta, tad gājēji ir spiesti pārvietoties pa ielām, ko viņi arī dara. Nu, tā – ejot pa ietvi, reizēm nācās žigli nolēkt uz ielas, jo pēkšņi uz galvas sāka līt nenosakāmas izcelsmes šķidrumi. Ko nu viņi tur savās mājās dara, bet pa sienā iebūvētu trubiņu netīrais ūdens līst gājējiem uz galvas. Nav retums, ka laukā pie sava dzīvokļa, var redzēt uz ielas sēžam šī dzīvokļa iemītniekus. Eju uz vienu pusi – sēž, pēc stundas, divām nāku atpakaļ, vēl viņi sēž un neliekas, ka šajā laikā būtu pat pakustējušies. Dienas laikā kafejnīcas un ielu malas pilnas ar vīriešiem, kuri dīki vada tur savas dienas. Sievietes kafejnīcas neapmeklē. Kad kādam arābam jautāju kad viņi strādā, atbilde bija, ka vienu dienu strādā, bet septiņas atpūšas. Kas mani izbrīnīja bija fakts, ka nevienu reizi neredzējām pa ielām staigājam alkoholu salietojušos cilvēkus. Likumi, tradīcijas... Bet ne tikai tas. Gids sacīja, ka atrasties uz ielas dzērušam pie viņiem ir milzīgs negods. Uzmākšanās tūristiem ar suvenīriem, krāpšanās utt. kļūst saprotama, kad uzzini, ka valstī valda liels bezdarbs un bezdarbnieku pabalsti netiek maksāti. Kā sacīja gids: „Dzīvo kā gribi.” Cilvēki ir spiesti būt tādi kādi viņi ir. Ja mēs esam pieraduši būt laipni par paldies, tad tunisiešiem gandrīz vai katra laipnība maksā naudu. Ja gribēsi ar viņu kopā nofotografēties, gatavo vismaz dināru. 97 % valsts iedzīvotāju ir neizglītoti, tādēļ liela uzmanība tiek pievērsta izglītības iegūšanai. Tunisiešiem ir jābeidz 13 klases un pēdējo beidzot viņi iegūst bakalauru. Valsts eksāmeni esot tik grūti, ka tos nokārtot spējot tikai 15 – 20 % skolēnu, bet ja tos esi nokārtojis, drīksti mācīties augstskolā. Izglītība Tunisijā ir bezmaksas. Pat ja kāds labi situēts jaunietis, kurš nav nokārtojis valsts eksāmenus, augstāko izglītību par maksu iegūst ārzemēs, šeit viņa diploms netiek atzīts. Mani izbrīnīja tas, ka pat vakaros uz ielām bija redzamas vietējās sievietes vienas pašas bez vīriešiem. Biju domājusi, ka viņu sievietes savās tiesībās ir ierobežotas, taču izrādās, ka tā nav. Kopš kāda laika 13. augusts Tunisijas sievietēm ir tādi kā mūsu 8. marta svētki. Šajā dienā viņas no valsts saņem kā dāvanu kādu jaunu likumu, kas paplašina viņu tiesību loku. Ja agrāk Tunisijā vīriešiem bija atļautas četras sievas, tad tagad ar likumu tas ir aizliegts. Agrāk šķiršanos drīkstēja pieprasīt tikai vīrs, bet tagad to var arī sievietes un ja sieviete pierāda, ka vīrs bijis tiešām slikts, tad šķiroties viņam jāatstāj sievai bērni un savs dzīvoklis, kā arī katru mēnesi jāmaksā puse no algas. Par laulātā drauga krāpšanu pienākas cietumsods no 6 mēnešiem. Kad jautājām par vardarbību pret sievietēm, tad gids sacīja, ka tas nenotiek, jo cietumsods tad ir no 15 – 30 gadiem un tādus tiešām piespriež. Un šādu likumu par labu sievietēm tur nav mazums. Savādāk kā pie mums notiek tirgošanās. Mums pieņemts par preci maksāt nosaukto cenu, bet Tunisijā, ja vien tas nav valsts veikals, ir jākaulējas, savādāk par pirkumu var pārmaksāt simtkārtīgi. Tev pat nevajag paskatīties uz pārdošanai izliktajām lietām, kad pārdevējs bezmaz vai aiz rokas vilks pie tām un mēģinās pārdot. Un cenas viņi izdomā un nosauc paši. Piemēram, ieraudzīju kurpes – iešļūcenes. Kad jautāju cik tās maksā, pārdevējs nosauca milzīgu cenu – 96 dināri. Mūsu naudā tas ir apmēram 50 lati. Kad es pagriezos un devos prom, cena sāka kristies un galu galā es tās nopirku par 15 dināriem. Nauda uzmanīgi jāskaita visur – pat autobusos un veikalos. Arī šajās vietās viens otrs tika apkrāpts. Tunisieši zina, ka viņu naudā neorientējamies un to veikli izmanto. Ja kāds tomēr neuzķeras, viņi naudu atdod, bet pat neatvainojas. Visvairāk atmiņā iegūlusies divu dienu ekskursija uz pasaulē lielāko tuksnesi – Sahāru. Ceļā uz to mēs piestājām pie berberiem un iegājām vienā no viņu mitekļiem. Berberi ir izvēlējušies dzīvi alās, jo tā ir vieglāk pārciest karstumu. Šķiet, ka tas ir necivilizēti, bet virs vienas otras alas mēs redzējām pat satelītu antenas, kā arī virs zemes elektrolīnijas. Tālāk piestājām arī pie sālsezera, kur gan neredzējām solītās mirāžas. Gids sacīja, ka tādā gadījumā esot jāiedzer šņabis un mirāžas garantētas  Es atjokoju, ka alkoholu nelietoju un tādēļ labāk uzpīpēšu zālīti. Nopietni uz mani paskatījies, gids atbildēja, lai labāk nemēģinot, jo par to viņiem esot 5 gadi cietumā un cietumi pie viņiem neesot nekādas viesnīcas un tas, ka tūrists, mani no atbildības neglābs. Vispār jutu, ka gids, kaut pats joko, mūsu jokus nesaprot. Mūsu apmešanās vieta bija pilsēta, ko sauc arī par vārtiem uz tuksnesi, jo tā ir vieta, kur sākas smilšainais tuksnesis. Apbrīnojami, bet smilšu jūrā atrodas pilsēta ar piecām viesnīcām. Kad bijām vienā no tām iekārtojušies, tālāk devāmies izjādē ar kamieļiem. Vispirms gids mums deva instrukcijas kā apieties ar kamieļiem. Komanda „dir” – pa labi, „diš” – pa kreisi, „dirdiš” – taisni, ja nu tās aizmirst, tad jāsaka „dirdirdir”, tad kamielis visu laiku riņķošot uz vietas un nekur neaizklīdīšot. Jau stāstījuma laikā jutu, ka tie ir gida kārtējie jociņi, bet tomēr esot kamieļa mugurā nolēmu pamēģināt kā kamielis reaģēs uz „dir”. Nekā... Viņi saprot tikai galop un relax. Beigu beigās jau gids atzinās, ka vien pajokojis. Tātad apvilkām beduīnu tērpus, ko viņu valodā dēvē par žoba un apsējām ap galvu galvassegas, viņu valodā – šiš, un mēģinājām katrs tikt uz sava kamieļa. Jāsaka, ka jābūt diezgan veiklam, jo kamielis sajutis kāju sev pāri, jau ceļas augšā, bet tu paliec uz vienas puses karājoties 2,5 metru augstumā. Lejā tikt arī tā pabailīgi, jo kamielis strauji saliecas ceļos un noguļas, bet tam, kurš mugurā, jāmēģina nepārvelties pār kamieļa galvu. Izjāde uz kamieļa saulrietā... Pēc tam pēc vēlēšanās varēja jau tumsā iemēģināt tuksnesi ar kvadracikliem. Nu, tas bija super! Nākošajā dienā tikām sadalīti pa džipiem un devāmies braucienā pa trasi, ko tuksnesī veic rallija Parīze – Dakāra braucēji. Nedaudz paālējušies pa smilšu kalniem, nonācām vietā, kur tika uzņemta filma „Zvaigžņu kari”. Tuksnesis, bet arī šeit tika tirgoti suvenīri. Ceļotājiem, kuri kādreiz domā doties uz Tunisiju un pārvest no turienes kādu suvenīru, iesaku ar to iegādi nesteigties pilsētās, jo, jo tālāk no apdzīvotām vietām, jo šie suvenīri ir lētāki. Šeit tos varēja iegādāties krietni lētāk. Reizēm šo cilvēku palika žēl un tikai tādēļ pirku suvenīrus. Ūdens nav, ar pārtiku kā ir, tā ir, nabadzība un viņi gatavi tos atdot lēti, lēti, lai tikai kaut ko dabūtu. Vēl pabijām Bardo mozaīku muzejā, kuru, lai visu apskatītu, vajadzīgas 3 – 4 dienas, apskatījām galvaspilsētu Tunisu, vienu no lielākajām pilsētām Susi, izstaigājām to, kas palicis pāri no Kartāgas, redzējām Kolizeju (romiešu amfiteātri), baudījām zulusu šovu, kas tiešām bija skatīšanās vērts. Diemžēl citu grupas biedru intereses trūkuma dēļ netiku redzējusi transvestītu šovu, kas esot ļoti krāšņs, kā stāstīja vietējie iedzīvotāji. Pie padomiem braucējiem uz turieni es teiktu: paņemiet līdzi zāles pret vēdergraizēm un saaukstēšanos. Jā, jā – es Āfrikā tiku pie temperatūras. Karstums tāds, ka sviedri pa augumu plūst kā no krāna un kad tiec zem kondicioniera, tad esi laimīgs līdz brīdim, kad sāk celties temperatūra un iesnas, un klepus ir klāt. Bija interesanti, jo tā ir cita pasaule, bet kā atzinām mēs visi – dzīvot mēs tur negribētu. Savās mājās vienmēr ir vislabāk.

Tunisija

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem