Polārie Urāli 1988.gads

26.11.2013
16 min lasīšanai
46 foto

Polārie Urāli 1988.

Gājām 5. kategorijas slēpotāju pārgājienu. Polārie Urāli ir kalnu rajons, kurāslēpotāju tūristi pārbauda sevi bezmeža zonā. Tie ,kuri bija veikuši nopietnu pārgājienu ziemā bezmeža zonā, varēja uzskatīt, ka viņi ir pierakstījušies slēpotāju tūrisma

augstākajā līgā.

Grupas sastāvs.

1.Zālītis Ziedonis - vadītājs.

2.Sergejs Rubļevskis - pārtikas šefs (paikastante)

3.Laimonis Aumeisters fotogrāfs.

4.Persijs Vinklers-leģendāra personība Latvijas slēpotāju tūrismā, par visu atbildīgs.

5.Uldis Paeglis- dakteris.

6.Māris Kupšis

7.Valdis Vanags

Dabūjām diezgan pamatīgi,, piepīpēt”.

Sals bija līdz -46 C grādiem.

Pārdzīvojām divas nopietnas purgas (sniega vētras), vienu pārlaidām ģeologu vagoniņā ,bet otru , ne bez piedzīvojumiem, teltī. Par to arī šis stāsts.

Izraksti no grupas dalībnieku dienasgrāmatām.

Valdis

10.aprīlis.

Rīts padevies lielisks, vienīgi atkal tas sals. Naktī sāp pleci un tirpst rokas un kājas. Rokas naktī nav kur likt. Būtu labi, ja uz nakti tās varētu noskrūvēt, jo guļammaisā ir pilnīgi liekas, vienīgi ,guļot uz vēdera, tās var pabāzt zem sevis, lai no apakšas mazāk salst. Guļot uz sāna, savukārt, galva paliek karājoties gaisā un atkal nav nekāda liela jēga. Ziemas tūrisms būtu viens labs tūrisms, ja nebūtu jāguļ, bet varētu iet nepārtraukti. Tad cīņa ar salu būtu daudzkārt vienkāršāka.

Šodien paredzēti lieli darbi, divu pāreju traverss. Vispirms jāuzkāpj Gletčernij pārejā un tad jāaiztraversē uz Urogannij pāreju. No rīta jauki, spīd saule, ejot muguras ātri kļūst siltas. Man gan tie augšējie slāņu mākoņi liekas aizdomīgi, tādi parasti sola vētras tuvošanos, bet vai nu pirmo reizi. Pārejā tiekam ātri un līdz uzkāpšanai uz virsotnes pleca vissiet normāli. No šejienes grūti pateikt, kur tālāk jāiet. Urogannij pāreja redzama priekšā pa labi. Jāapiet pa augšu cirks (lokveida kalnu grēda).Uzvelkam dzelkšņus un ejam. Eju pa priekšu, cenšos turēties augstāk pa kreisi, jo labajā pusē ir stāvs nepārredzams kuluārs, kurā var aizbraukt lejā grabēdams. Sāk arī vējot, bet pagaidām ciešami. Mans mērķis ir izlūkot ceļu. Cirku pa augšu apiet nevarēsim, maršruts pārāk sarežģīts, neesam gatavi tādiem varoņdarbiem. Grupā visiem navpienācīgas sagatavotības, lai veiktu tik tehniski sarežģītu maršrutu. Trūkst arī nepieciešamā inventāra. Esam neparedzēti iekūlušies ne tur ,kur vajadzētu. Jātiek lējā zem Urogannij pārejas vai jāiet atpakaļ no kurienes atnācām. Kaujas gars visiem ir pietiekami stiprs ,lai nepieļautu tā vienkārši atkāpties. Vējš pieņemas spēkā. Aiz manis nāk Persijs, pārējie kaut ko rosās virs kuluāra, izrādās,ka Laimonis kuluārā nometis slēpi un tā pazudusi, kā krievi saka, ar galiem. Izlūkojot vietu, kur var tikt lejā, secinu, ka nāksiesiet pa apledojušu nogāzi un tur var sanākt pamatīga ķēpa. Tehniski īsti neesam tam gatavi. Ierosinu laisties lejā pa kuluāru, tur gan viens posms nav redzams, bet jācer, ka vertikālu klinšu nebūs, varbūt atradīsim arī slēpi. Visam pa vidu Sergejs vēl gandrīz pazaudē vienu no prīmusiem, kuru kaut kā idiotiski piesējis pie vanniņas.

Sapulcējamies kuluāra augšā. Vēl aizeju to izlūkot, visu maršruturedzēt nevar, nogāze pastāva, slēpes arī nav. Kad atgriežos pie grupas, Ziedonis nokomandē ,ka jāiet atpakaļ pa jau zināmo ceļu. Drusku iebilstu, bet piekrītu, jāpakļaujas vadītājam un lēmums ir loģisks. Sākam iet pa ledu tieši virs kuluāra, šo posmu šurp nākot apgāju pa augšu, jo likās bīstams. Nopukojos Ziedonim par to, ka tikai kāds nezaudē līdzsvaru un nenojaucas , tur ir kur krist.Sāku brēkt uz Uldi, ka viņš, ejot ar dzelkšņiem, nepareizi liek kājas. Joki nav. To apliecina Sergeja bļāviens, ka pa pieskari kuluārā aizgājis Laimonis. Sūdi. Nolemjam ar Ziedoni nogriezt vienīgajai 40 m virvei 10 m galu un īsā sasaitē nekavējoties iet meklēt Laimoni. Persijs ar atlikušo virves daļas palīdzību vāc lejā grupu.

Valda totāls apstulbums. Es pat neuzvelkusilto jaku, nepaņemam līdzi aptieku. Mūsu gājiens, tādā formā kā to veicām, ir pilnīgi bezvērtīgs. Palīdzētāji Laimonim traumas gadījumā mēs neesam, somas arī atstājām augšā, tās vajadzēja nest lejā, jo paši varējām putenī palikt pliki kā baznīcas žurkas bez siltajām drēbēm un lāpstas, ar kuras palīdzību, sliktākajā gadījumā, ierakties sniegā.

Ejam sasaitē, sākumā ar pārmaiņus drošināšanu, jo neredzam leju, slīpums ap 40-45 grādi. Drīz ieraugam, ka ,paldies Dievam, kuluārā vertikālu posmu nav. Tas ir samērā viegli izejams visā garumā. Ejam ātri lejā, pa ceļam lasām Laimoņa mantas. Slēpju nūju atstājam, domājam ,ka savāksim vēlāk, pašreiz tā mums traucētu iešanai. Beidzot ieraugam Laimoni. Viņš nolidojis pa kuluāru ap 300 m starp klinšu saliņām kā ,,zapravskij slalomist” (meistarīgs slalomists) un pašreiz sēž kupenā un māj ar roku. Sirds pilnīgi apstājās, tā tik ir cūcene. Noejam lejā, nopietnu traumu nav, vienīgi nenozīmīgi sasitumi un muļķīgs smaidiņš sejā. Šoks jau viņam pamatīgs un tur nav ko brīnīties.

Kāpjam cik ātri vien spējam augšā. Laimonim sakām, lai, kad sāk attapties, nāk palīgā, jādabū lejā grupu. Uz augšu ejot, liek ciet klapi, vietām sniegs mīksts, iešana grūta. Pārējie nekur tālu nav tikuši, skatās uz mums un gaida ziņas. Kliedzu no attāluma, ka Laimonis dzīvs, bet, laikam, to neviens nedzird. Kad pieejam klāt, tad to pasakām. Visiem jau licies, ka ir vakars, jo mūsu ģīmjiizskatījušies pilnīgi bezcerīgi un kustējušies arī mēs esot vēža tempā. Labāk būtu paši veiklāk kopušies lejā, nevis lieki muldējuši.

Te ir ziepes.Daļa mantu atstātas augšā.Ejam ar Ziedoni tās savākt.Mantu ir nepiedodami daudz,vējš arī plosās,divatā to nonest lejā nevaram.Paņemu divus pārus slēpju ,vanniņu ,somu un klunkurēju lejā.Pārējie kustas nepieodami lēni,kad pateicām,ka kuluārs ir ejams, vajadzēja iet drošāk.Vienīgais lejā nogājis Uldis.Saku Persijam,lai iet augšā pēc mantām un apsolu,ka nākšu augšā vēl vienu reizi viņam palīgā.

Tā arī daru,kaut sāk nākt virsū lūziens,vējš pūš arvien trakāk un trakāk.Netālu no augšas nāk Persijs.Viņš stiepj 2 vanniņas 3 pārus slēpes un somu.Viena vanniņa bijusi tā norakta,ka knapi atradis.Es negribu domāt,kas būtu ,ja Persijs tās mantas nebūtu savācis, visaugstākās ievērības cienīga pašaizliedzība.Paņemu vanniņu un slēpju kaudzi.Esmu diezgan paguris,tāpēc visu velku pa zemi.Puskalnā slēpju paka sadalās un divas slēpes aiziet.Par laimi tās zemāk ieurbjas sniegā,citāditās mierīgi varētu norakstīt,jo tiktu momentāli ieputinātas.Vēl netālu no lejas tādā pašā garā atdalās slēpju nūja un tā ir pagalam. Bļauju gan Ziedonim, kurš panācies pretī, bet viņš nekā nedzird.Aizklunkurēju līdz akmenim,kur tup pārējie.Ziedonis brēc,lai visi ātri taisās uz leju,jo vējš kļuvis tiešām briesmīgs.Noņemu no kājām dzelkšņus un pielieku slēpes,kas šajos apstākļos nav mazais darbs.Pabraucu un stāvu,Persijs kā klunlurējis tā klunkurē tālāk.Turos Ziedoņa un Persija tuvumā un gaidu komandu,ko darīt.Līdz lejai netiekam.Ziedonis pavēl ierakties,ir arī pēdējais brīdis,jo nupat jau vējš sāk gāzt no kājām un redzamība momentā kļūst 1,5 m ne vairāk.Pēdējā brīdī nožaujos un kā par nelaimi uz neatgriešanos aiziet viena slēpe.Pr to nav laika domāt.Gandrīz aizpūš no pleca noņemto somu,labi,ka Ziedonis pagadās priekšā.Steidzīgi saspraužam sniegā slēpes,aiz tām sakraujam somas un vanniņas.Nu ir kaut kāds aizvējš.Sākam rakties sniegā.Aizputināšanas ātrums ir gandrīz vienāds ar rakšanas ātrumu,tomēr kādus 50 centimetrus izdodas iegūt.Mēģinājums zāģet sniega ķieģeļus nenes panākumus.Tos pat nevar nolikt,jo, tikko pabāž laukā galvu no aizvēja, tā seju pārklāj ledus kārta.Kaut kā ļurkājamies līdz sākam celt telti.Teltī tiek iekšā tiek padotas mantas.Procesā tiek pazaudēta viena vanniņa ar pārtiku,jo vēš to aizpūšputenīuz neatgriešanos.

Vienu brīdi iestājas pilnīgs klusums,tas nozīmē,ka esam tieši ciklona virpuļa centrā.Skats ir sireāls.Mārim bārda piesalusi pie krūtīm,galvu taisnu dabūt viņš nevar.Man pasprūk pat smiekliņš.Skrienukādus 10 m no telts zāģēt sniega ķieģeļus,bet bail pazaudēt skatienam telti,ja tā notiek ,tad ir vakars.Neko jau nesazāģēju.Klusuma mirklis ir īss,viens mirklis un it kā kāds ieslēdz ventilatoru un sākas viss no gala.

Lienu teltī.Arā paliek Sergejs un Ziedonis,Esmu sasalis ragā,jo silto jaku pa to burzmu nav sanācis uzvilkt.Nekad nevarēju iedomāties,ka var būt tik briesmīgs vējš.Iekšā siltāk.Vējš pūš cauri telts audumam smalku sniegu,tas nepūš brāzmām,bet vienlaidus ar briesmīgu spēku.Visapkārt haoss.Uz maiņām stutējam telts sienu,lai mūs neieraktu sniegā, un pārģērbjamies,cik nu tas iespējams.Māris ilgi cīnās ar savu pie krūtīm piesalušo bārdu.Viņam vēl zem lielāpastiprinājuma ielāpa uz pakaļas sadzīts sniegs,to citādi ārā nevar dabūt kā vienīgi ar pēcpusi izkausējot.Vēlāk viņš gan bikses novilka un lielu daļu sniega no biksēm izskrubināja ar karotes palīdzību.Persijs izskatās pārsalis,bet viņam ir arī tā platākā mugura ar kuru tiek aizbāzti lielākie caurumi gan tiešā gan pārnestā nozīmē.Visi sasēžaslokā un ar mugurām stutē telti.Pārlūzt centrālais telts stabs,bez tā tiekam aprakti ātrā tempā.Atrakties nav tas pats,kas Latvijā no lieveņa notīrīt sniegu.Kaut kā centrālo mietu salabojam,bet uz puņķiem.Krata drebulis,ieņemam pa šļukai spirta,kādas 20 minūtes ir labāk.Tajā laikā ar Uldi apspriežam kā pareizi jāiet ar koškām ,kā arī Šābļa vadītās kalnu skolas instruktoru darbu attiecībā uz Laimoni.kas gan,patiesībā,ir pilnīgi lieki,īpaši šajā situācijā.

Par gulēšanu nav ko domāt.Visu laiku jātur telts siena.Tā tas turpinās līdz trijiem naktī,kad vējš nedaudz pierimst.Tas notiek pašā laikā,jo esam jau saspiesti 2,5 m diametra aplī,jo, tikko kāds pakustas ,tā brīvo vietu ieņem sniegs.

11.aprīlis

Es uz atrakšanos nevaru ieraties,jo noklīdusi viena bahila (pārvals zābakiem),tāpēc palieku teltī.Te arī darba pietiek,paplašinam dzīves telpu līdz normāliem apjomiem,saremontēju centrālo telts mietu,kā arī uzvāru kafiju.Bahila arī atrodas.Teltī ielien Ziedonis un ir neapmierināts ar Laimoņa bezperspektīvo rosīšanos,kurš arī ir palicis teltī.

Sals nav liels,bet pūš arvien neko.Telts ir nostiprināta,kaut kāda aizsargsiena arī sariktēta.Liekamies gulēt un ar mainīgām sekmēm noguļamlīdz diviem dienā.Kļūst skaidrs,ka tālākiešana šodien nesanāks,jo vējš atkal pieņemas spēkā.Prātojam dažādas gudras domas,kuras par gudrām nenosauksi,jo vienmēr atgriežas pie ēšanas.Sergejs,kā atbildīgais par pārtiku ir piegriezis skrūves rīšanai,jo viena vanniņa ar pārtiku ir aizgājusi,, pastaigāties”.Tā kā tur bija cukurs,tēja tagad jādzer sūra.

Vakarā izlienu no telts ,paceļu aizsargsienu,vismaz kāda lietderīga aktivitāte.

12.aprīlis

Diena sākās jau no vakara,kad sākās jauna vētra,šoreiz ar briesmīgām vēja brāzmām.Visi apkārtnes kalni vibrēja.Pirmais neizturēja Persijs un sāka ar muguru stutēt telts jumtu,jo, ja vējš saplēstu telti, tad….. Es saģērbju max. uzģērbi,uzvelku kājās bahilas,lai nepaliktu ar neapautām kājām un pa rokai nolieku lāpstu,bet diez vai tas ko līdzētu,ja notiktu sliktākais.Persijam salst mugura tāpēc viņš uzmet mugurā tukšu mugursomu,daži nodomāja,kur viņš tagad dosies.Visu nakti notiek cīņa par izdzīvošanu.Vienu brīdi tiek pārrauta telts atsaite un un telts stūris sāk plandīties vējā draudot saplēst telti,šis ir ļoti bīstams moments.Es ar muguru atspiežu telts sienuatpakaļ ,Persijs lien ārā atsaiti sasiet,viņam izdodas.Atpakaļ teltī viņš ielien kā ledus un sniega pikucis.Vējš ārdās līdz pat rītam.No rīta teltī -26 C grādi,viss apsarmojis un pilns ar sniega putekļiem.

Ziedonis ar lielām pūlēm aiziet līdz lielajam akmenim ,kur aizvakar beidzām nolaišanos pa kuluāru,tas izrādās tikai 150 m attālumā,bet mums likās,ka esam gājuši nez cik ilgi.Vajadzētu iet meklēt slēpi, bet gaidu līdz pierims vējš.Persijs rāda Sovetskaja Latvija reklāmas prospektu,kuru viņš plānojis izmantot kā tualetes papīru.Tur redzama zaļa zālīte,vesela kaudze maizes,bet pie mums teltī -25 grādi un vēja brāzmai tuvojoties kalnos saceļas velnišķīga rūkoņa,kad to izdzirdi, gatavojies…..Apstākļi ļoti ekstremāli.Visi palikuši tādi klusi.

Vakarpusē paliek tā kā mierīgāks.Vējš no klintīm nopūtis visu sniegu,arī tālākais mūsu noejas ceļš nopūsts pliks.Pastāv cerība,ka varēs atrast kaut ko no pazaudētām mantām.

Pie pirmās iespējas ceļos un dodos meklēt slēpi.Man veicas.Slēpi atrodu 200 m zemāk,tā ir iedūrusies sniegā,ārā gan palikuši tikai kādi 40 cm,pārējais ieputināts.Vanniņu ar pārtiku gan atrast neizdodas,uzeju vecu nakšņošanas vietu,kur vējš aizsargsienu noslaucījis līdz ar zemi.Atrodas sniegā ieputināta veca vanniņa,to pievācam,lietosim trūkstošās vietā. Mumsaizvakar ir arī ,,drusku”paveicies.Telts ir uzcelta vienīgajā nedaudz plakanajā vietā kuluārā,toties labā klinšu aizsegā.Kā vēl mums ietu,ja būtu tikuši līdz lejai un uzcēluši telti ielejā,kur vējš var ieskrieties kā aerodinamiskajācaurulē.

Aizeju vēl uz augšu paskatīties kā veicas Persijam un Laimonim. Persijs ir atradis savu slēpju nūju,kura man iepriekš izkrita, nesot lejā lielo slēpju saišķi.Vienīgi Laimonim nekā.Viņš gan meklējumus veic bez dzelkšņiem pie kājām un tā kā kuluārā viss sniegs nopūsts un jākāpj pa cietu apledojušu firnu (kaut kas vidējs starp cietu ,sasalušu sniegu un ledu),nekur tālu nav ticis.Abi ar Persiju uzkāpuši līdz kuluārapusei un zīlē nākotni neizzināmo.Dusmojos uz Laimoni. Persijs man aizbāž muti un vēl taisās bez dzelkšņiem kāpt augstāk.Nav gan grūti viņu pārliecināt,ka tas ir pārāk riskanti,jo pastāv iespēja atkārtot Laimoņa lidojumu vēl ātrākā izpildījumā.. Faktiski, man vajadzēja mazāk muldēt, aiziet uz telti pielikt dzelkšņus un izdarīt visu ko spēju,gan jau vismaz nūju būtu atradis,jo zināju tās aptuveno atrašanās vietu,par slēpi gan nevar zināt ,jo neviens jau nezina īsti,kur tā nomesta.Kaut kā nobremzēju,savu enerģiju izlietoju bezjēdzīgi burkšķot uz Laimoni.

Vakarā iztaisam revīziju.Es jau atkal kļūstu liels un gudrs ,jo man visas mantas atradušās,tomēr Persija un Ziedoņa klātbūtne un autoritāte man liedz turpināt pātarot par tiem ,kuri nesargā savu inventāru.

Ziedonis no rezerves pusslēpes taisa Laimonim ,,protēzi”ar ko klunkurēt uz priekšu.Visi par to vien domā ,kā no šejienes aizkopties.Laiks auksts,viss mitrs un apsarmojis.Tūrisms labākā atpūta.Nakts paiet samērā mierīgi.Uzpūš tikai dažās nopietnas vēja brāzmas pēc kurām divas vai trīs galvas paceļas, lai pārbaudītu situāciju teltī.Esam labi iebaidīti.

13.aprīlis.

No rīta drusku nočammājamies,jo vēl nevaram īsti nobriest iešanai.Tas tāpēc,ka vēl pa druskai pūš.Ap astoņiem virsotņu galotnes sāk skaidroties un Ziedoņa uzmundrināti gatavojamies iziešanai,jeb mūsu žargonā atejai.Zaudējumos jānoraksta mana bļodiņa,tā bija palikta zem centrālā telts mieta,kurš tājā ir izštancējis caurumu.Vēlāk zem šī mieta tika palikts autoklāvs un arī tā vāks tika deformēts.,bet ne tik smagā formā.Var apjaust kāds spēks bija jāiztur telts audumam.

Sākumā ejam bez slēpēm,vēlāk ar.Drusku izretojamies,bet,sākot kāpienu uz augšu, savācamies.Laimonim ar protēzi un bez nūjas grūti,bet turas viņš lieliski.

Urogannij pārejas uzeja stāva,kaut gan pa centru ir klinšu riba pa kuru varētu viegli uziet.Mēs iepriekšējo dienu,, lidojumu” iebaidīti izvēlamies garāku,bet drošāku apkārtceļu.Pieliekam dzelkšņus un aiziet..Eju pa priekšu,brīžiem nomainos ar Laimoni,jo viņš ir mazāk nokrauts un līdz ar to negrimst sniegā.Maršruts ir izvēlēts labi un uzejam droši ,visur var iesist pēdiņu,lavīnbīstamība minimāla.Skati fantastiski.Priekšā kore pa kuru mums būtu vajadzējis laisties lejā,ja ietu pilnu traversu.Lai velns rauj to kori.Persijs stāsta,ka būtu jālaižas jejā kaut kur pa kreisi,lai tiktu pareizajā ielejā.Tā jau tas ir,bet es uzskatu,ka ar,, kaut kur” ir par maz.

Ja ir plāns taisīt traversus Polārajos Urālos, ir jābūt precīzai informācijai vai ļoti labai izlūkošanai,jo šie kalni ir pietiekami sarežģīti.Katrā vietā iziet nevar,īpaši kā šogad,kad sniegs nopūsts un visas nogāzes apledojušas.Bet tās jau ir pārgudro pamācību tēmas,jo pastāv arī teiciens par to,ka ,kas neriskē tas nevinnē, un man šāda riskēšana šad tad tīri labi patīk.

Esam Urogannij pārejā un gaidam Ziedoni,kurš, šķiet, ir pārāk nokrauts.Noeja patīkama,drusku bez slēpēm un tad aiziet.Kalni tīti miglā,vēja praktiski nav.Mēs tik dampējam uz leju.Iznāk gan aizķeršanās ar Laimoni,bet ir labi,ka viņš vispār tiek uz priekšu.Uzņemam kursu uz nākamo- Ņeožidanij pāreju.Te pēkšņi parādās vēl viena tūristu grupa ,tā maina iešanas virzienu uz mūsu pusi,mēs atbildam ar to pašu.Grupa ir no Kazahijas.Izbičojam drusku cukura.Nepaiet ilgs brīdis un pa mūsu špūri nāk iepriekš satiktie ļeņingradieši.Tā nu esam visi nejauši satikušies,varbūt vienīgie,kuri šeit 50 km rādiusā atrodamies.Kādreiz dzīvē var arī paveikties.Mums ir līdz balzāms,kuruvaram uzsaukt ļeņingradiešiem, no kuriem dabūjam viņu rezerves slēpi,kura ir labāka par mūsu,, protēzi”.Visas problēmas nokārtojas pašas no sevis.

Nākamajā dienā aizkļuvām līdz pamestai, bet nakšņošanai izmantojamaibūdai,kur atradām izejmateriālus no kā uzmeistarot sļēpju nūju un varējām turpināt

pārgājienu it kā nekas nebūtu noticis.

Uldis

10.aprīlis –briesmu diena.

No rīta diena sākas stingri pēc grafika 3:30.Dežurants Laimonis sāk kurināt prīmusus,tēju pasniedza guļammaisos. 6;00 rīta saules apspīdēti un viegla vēja appūsti startējām un pēc stundas bijām uz pārejas.Te laika apstākļi saņiķojās, par ko jau iepriekš bija brīdinājis Valdis,norādot uz svītrainajiem slāņu mākoņiem.Sāka pūst pastiprs vējelis ,kāpjot serpentīnā te no priekšas te muguras.Gaisa skaidrība joprojām saglabājās,visapkārt fantastiska sniega valstība ar daudzajām virsotnēm.Maršrutu turpinot uz nākamo pāreju nekas nesolīja turpmākos vētrainos notikumus ar laimīgām beigām..Uz otrās pārejas(virsotnes pleca) pēc vieglas atpūtas,zēni veikli piesēja pie kājām dzelkšņus un ātri devās no pārejas zemē.Te pēkšņi Laimonim atsējās viena slēpe un pa ledainu akmeņainu nogāzi nostartēja uz blakus ieleju.Persijs un Valdis pa to laiku izlūkoja noeju no pārejas,kas izrādījās grūtāka kā sākumā likās.Ziedonis kā aitu gans noņēmās ar trīs atpalikušo uzmundrināšanu.Ievērojot slēpes iztrūkumu,grupas vadība nolēma mainīt maršrutu ar nodomu pie reizes pameklēt pazudušo slēpi.Te gadījās kritiens Sergejam,pēc kura tikko nepalikām bez lielā prīmusa.To veikli noķēra Ziedonis ledainās nogāzes pašā sākumā.Vējš sāka pūst pa gaisu sniegu,ātri pasliktinājās redzamība.Vējā ar sniegu tika appūstas sejas un parādījās pirmiebaltie degungali un vaigi te vienam te otram,bet nebija laika ar tiem nodarboties.Te pēkšņi pa ledaino nogāzi nokrita un izslīdēja nezināmāā virzienā Laimonis.Dažu sekunžu laikā slīdot viņš uzņema iespējami lielāko ātrumu,vairākas reizes apgriezās atsitās pret akmeņiem un pzuda skatienam.

Tālākais risinājās bez vārdiem.Ziedonis ar Valdi devās pa nogāzi uz leju.Persijs pieņēma lēmumu pa to pašu nogāzi laisties ar virves drošināšanu ar nepieciešamāko-aptieku telti un prīmusu,te gan jāpiebilst ka divi iepriekšējie glābēji uztraukumā aptieku piemirsa.Nogāze bija vietām ledaina. Persija vadīti Uldis,Sergejs,Māris pa to vēža tempā ķepurojās uz leju trīs striķu garumā un veselas mūžības laikā. Tad parādījās lēnām augšupkāpjot 2 figūras,3 nebija.Klusums pamudināja nepatīkamas domas,ko Persijs izteica vārdos-sliktākais variants ir tad,ja glābēji atgriežas nesteidzoties pēc īsa brīža.Bet viss izrādījās daudz vienkāršāk.Laimonis dzīvs un vesels ar viegliem nobrāzumiem,nošļūcis vispirms pa ledaini akmeņaino nogāzi,pēc tam ieslidinājies sniega kuluārā un nošļūcis pa nogāzi pāris simts metrus.

Tiek pieņemts lēmums veikli tikt lejā ielejā,bet daudz spēka un laika prasīja augšā atstāto mantu transportēšana Valda, Persija un Ziedoņa spēkiemAiz liela akmeņa,meklējot glābiņu no slapjā sniega un vētras brāzmām,grupa apvienojās un ātri devās pa nogāzi uz leju.Pēc 200m vēja spēks sagrieza virpulī zemi ar debesīm,brauciens ar slēpēm kļuva neiespējams.

Te iestājās kritiskais brīdis,kad grupas organizētība atļāva dažu sekunžu laikā uzstāties nogāzes vidū un pie redzamības 3-5m tālskatījumā un sākt ierakšanās darbus.

Te gan īstas skaidrības nebija,kas kuram jādara,arī vārdos tas netika pateikts.Pieredzējušākie rādīja piemēru,sastiprinot slēpes vienā rindā perpendikulāri nogāzei,pirms tām tika nostiprinātas mugursomas un vanniņas,aiz tām ar rokām un kājām notika sniega bedres rakšana.Sniega lāpstu trūkumu aizvietoja dažas lavīnlāpstas un pārsvarā darbs ar kājām.Varētu domāt,ka glābsimies no briesmām sniega bedrē aiz mugursomu vaļņa pārsedzoties ar telti kā jumtu .Bet nē.Persijs mierīgi atsaiņoja telti.Ziedonis ar Valdi sāka rakt sniega ķieģeļus,kas uzvedināja uz domām,ka būs dzīvošana teltī kā parasti ar visiem sniega darbiem tikai ekstremālos apstākļos.Ātri tika nostiprināta telts,uzcelta viena rinda sniega ķieģeļu,ātri samestas teltī mantas un izvietotas gar telts malām.Visi tūliņ salīda teltī,kur iepriekšējo notikumu iespaidā valdīja mazrunības gars.Beidzot varēja pārdomāt radušās situācijas iespējamās traģiskās beigas un sākt gatavoties nakšņošanai,bet te iznāca neliela vilšanās,jo izrādījās,ka cīņa ar stihiju tikai ir sākusies.Ar savām mugurām vispirms stāvus,tad sēdus,tad guļus nācās balstīt telts sānsienas,kuras tika lēnām ieputinātas,sakarā ar ko pakāpeniski samazinājās telts dzīvotatļaujošais tilpums.Iestājās ilgstoša nakts,kur sveces gaismā 7 vīri ar pleciem kā Appoloni turēdamitelts sienas cīnījās par iespējami lēnāku dzīves telpas samazināšanos un arī miegu.Tie ar stiprākiem nerviem paguva pat drusku iesnausties,bet modrība nemazinājās līdz pat trijiemnaktī,kad sniega viesulis nedaudz pierima.Ar to beidzās manā dzīvē pirmā sniega vētra apstākļos,kad daudz kas atkarīgs no organizētības,darba spējām un lietām,kuras gatavotas cilvēku personīgām rokām.

Laimonis 11.aprīlis

Tikko sākusies jauna diena,bet mēs vēl arvien turpinām cīņu ar purgu (sniega vētra).Sēžam ar mugurām pret telts sienām un turamies pretī vēja un sniega spiedienam.Pietiek tikai nedaudz atvirzīties no sienas vai censties iegrozīties ērtāk, lai vējš piebērtu jaunu porciju sniega atbrīvotajā telpā.Bet vējš nemaz netaisās rimties.Vēja pusē esam atspiesti gandrīz līdz telts centrālajam mietam.Arī pārējās telts sienas ir iespiestas uz iekšu par kādiem 60 cm.Pēc diviem naktī vējš sāk nedaudz pierimt.Trijos dodamies atrakt telti.Pamazām tiek atrakti telts sāni un no jauna nospriegotas atsaites.Tiek celta arī siena.Nu var sākt arī piekārtot telti,iztīrīt piebērtās somas no sniega un sākt gatavot brokastis.Brokastīs kafija ar diviem graudiņiem cukura un tad var doties arī gulēt.Jāpiebilst,ka vakar aizgāja lejā viena vannīte ar pārtiku,kurā bija lielākā daļa mūsu cukura, kā arī sausais piens,tāpēc jāsāk ekonomēt pārtika.Noguļam līdz diviem dienā.Tad ēdam pusdienas.Pēc tam visi nodarbojas ar lāpīšanas darbiem.Ziedonis taisa rezerves slēpi,jo tās divas lejā aizgājušās slēpes diezin vai izdosies atrast.Tiek apspriesti varianti par talāk virzīšanās iespējām. Valdis, pēc tam Sergejs un Uldis raksta dienasgrāmatu.Vakariņās uzvāru zāļu tēju un buljonu.Kārtojamies uz gulēšanu.Vējš sāk neganti zēģelēt.Tik meklētas repenes (tieva5mm virve) un sveces gaismā pastiprināts telts centrālais miets, tomēr tas aizdomīgi lokās un krakšķ.Uldis iziet ārā pēc slēpju nūjām.Arī tās tiek piesietas pie centrālā mieta.Vēlāk tas vēl papildus tiek nostiprināts uz mazā autoklāva (augstspiediena katls pārtikas vārīšanai),jo Valda bļodiņai,kura līdz šim bija zem centrālā mieta, slodzes rezultātā ir izštancējies caurums.Vējš pūš ar rāvieniem.Liekas,ka uz brīdi pieklust,lai saņemtos un pūstu ar vēl lielāku spēku.

Persijs

12.aprīlis.

Rīts sākas jau tūlīt pēc pusnakts.Mūs drebina un krata joprojām bez pārtraukuma.Kā nāk kauciens,tā atkal galvas augšā.vai izturēs telts,vai izturēs miets.Izrādās visvārīgākā vieta ir miets,kādas divas reizes to pstiprinām,tas nozīmē,ka jāiet ārā pēc šinām.Mēģinam gulēt,miegs nenāk.Vējš ar vēl niknāku spēku triecas pret telti,brīžam piespiež vienu malu,brīžiem piepūš telti kā balonu.Neizturu un ceļos telti turēt ar muguru.Tūlīt Ziedonis nomierinās un sāk krākt.Sāk salt mugura.Aizbāžu aiz muguras paklājiņu un atkal dežurēju.Brīžam telts aptinas man apkārt.Tad it kā pierimst.Rodas doma pacelt mietu par 4 cm.Paceļam.Tad pēkšņi troksnis,atrauta viena atsaite.Ātri metos ārā, no iekšpuses Valdis ar muguru bloķē malu.Izdodas atsiet,vēl pielaboju sienu un,kad vairs nevaru izturēt, lienu iekšā.Guļam atkal,tad brokastis un citas darīšanas.Guļam,guļam,daudz guļam.Laiks sāk nomierināties un vakarpusē varam izlīst no telts. Jāatrod izkaisītās mantas. Es ar Laimoni dodamies uz augšu,Valdis uz leju.Ātri atrodu savu nūju,tūlīt arī puspaciņu halvu.Laimoņa slēpi nekur neredzam.Uzrāpos tik augstu,ka palika pa bail ,kā tikšu zemē. Ar Laimoni mēģinam tikt uz augšu pāri kalnam,bet pirms pēdējā izrāviena griežamies atpakaļ-bez dzelkšņiem nevar.No lejas arī Valdis ir atnācis,slēpi savu ir atradis,tā kā kaut ko jau atguvām.Cukura mums nav ,bet dzīve jau tāpat ir salda.Ziedonis iet vārīt vakariņas,bet pārējie ceļ cietoksni,kas zina ,kas būs naktī. Ap 19-30 visus aicina vakariņās.

Māris

13.aprīlis .

No rīta, pēc beidzot pārlaistas normālas nakts,kad mūs pamodināja tikai daži ,,viegli” pūtieni, taisamies uz iešanu. Gulēšana šonakt bija tāda mīļāka, jo vienā pusē zem telts bija sniega kalns, bet otrā pamatīga siena. Apgriezties uz otriem sāniem varējām tikai visi reizē pēc komandas.

Ārā tomēr vēl nedaudz pūš un redzamība nav nekāda dižā. Tāpēc pēc brokastīm vēl nedaudz pagulšņājam,kaut arī visi vēlas pēc iespējas ātrāk tikt projām. Ap 10-00 sākam vākties.Paiet apmēram stunda kamēr izdodas atrakt telti.Uz atvadām apēdam pa speķa gabalam un lēnām ar kājām, slēpes nesot rokās, dodamies lejā. Ielejā pieliekam slēpes un sākam kāpt augšup. Laimonis iemēģina savu frīstaila slēpīti. Kaut kā jau lēnām iet uz priekšu. Nedaudz pakāpušies uz augšu ņemam slēpes nost un liekam pie kājām klāt dzelkšņus,jo pārejas uzeja ir stāva un bīstama.Nolemjamstāvāko vietu apiet traversā pa blakus nogāzi. Apmēram pēc 45 min. esam augšā. Uzkožam šokolādi un dodamies lejā. Laiks silts, bet uznāk,,baltais piens”. Tālāk par 30 metriem neredz. Laimonim un man jāremontē slēpes,tāpēc sanāk kavēšanās.

Ap 14-00 ieraugam,ka pretī nāk grupa.Nopriecājamies,jo ceram no viņiem dabūt cukuru.Izrādās,ka grupa ir no Kazahijas un iet līdzīgu maršruta turpinājumu kā mūsu sākums.Izrādās,ka viņi cukuru nelieto,bet cukura vietā viņiem ir speciāls maisījums-sviests,rieksti,rozīnes (garšīgi).Iemainām to pret garšvielu pulverīti . No mugurpuses parādās vēl viena grupa. Tā ir jau mums pazīstamā Leņingradas grupa.No viņiem pret balzāmiņu iemainām viņu rezerves slēpi. Apjautājamies kā kurš pārcietis purgu. Izrādās,ka viņi bijuši zem Urogannij pārejas. Pēc draudzīgām pārrunām šķiramies. Abas grupas aiziet ,bet mēs paliekam un liekam slēpēm klāt stiprinājumus.

Tālāk dodamies Ņeožidanij pārejas virzienā. Ap pulksten 18-00 metam iešanai mieru un sākam iekārtot nometni.Tiek uzstādīts aizsargsienas būvēšanas rekords-50 min. Vakariņās ieņemtie 100 grami šoreiz ļoti labi iedarbojas .Visi paliek ļoti runīgi un mierīgi pārrunājam visus piedzīvojumus.Vakarā vēl kolektīvi visi pilnā sastāvā izejam pačurāt un varam doties uz dusu. Kas tā par laimi,kad jautājums kā pačurāt nekļūst gandrīz par lielāko dzīves problēmu,kā tas bija vētras laikā. Pašā trakākajā brīdi procesu nācās veikt teltī, kur vienā malā telts dibenā tika izgriezts caurums un viss varēja notikt. No cita cauruma otrā pusē ņēmām sniegu tējai un ēdiena sagatavošanai.