Lielbritānija. Anglijā iemīlējos uzreiz. I

  • 4 min lasīšanai
  • 5 foto

Hei, visiem, kuri gatavojas dzīvot ārvalstīs, vai arī tikai sapņo par to. Aizslietņi logiem piesisti, un slēdzot durvis, nodomāju, ka varbūt man laimēsies, un es nekad neatgriezīšos. Sameklēju darbu ārzemēs un devos prom. Uz Apvienoto Karalisti. Neviena nepavadīta, klusi iesēdos autobusā, un devos ceļā. Biju pozitīvi noskaņota, cerot, ka man izdosies. Un izdevās arī. Pirmo reizi mūžā viena braucu uz ārzemēm, mazliet nobijusies, mazliet laimīga. Savā mūžā esmu maz ceļojusi, un kā piedzīvojumu uztvēru visu, kas ar mani notika. Rīgā veiksmīgi iesēdos pareizajā busiņā, un, aidā!, prom uz Angliju. Ceļabiedri izskatās tādi paši, mazliet nobijušies, mazliet cerību pilni. Mēs visi, busa pasažieri, bijām ar vienu mērķi - dodamies labākas dzīves /darba/ meklējumos. Puisis man blakus ik pa laikam padzērās, visu kaut ko, arī šņabsi. Nodomāju, ka "malacis", baigi riskē, jo varēja tikt izmests no busa, tomēr, kamēr tikām līdz Vācijai, viņš bija paguvis pasnaust gan man uz pleca, gan tantukam /otrā pusē/ klēpī. Viņam noveicās, jo neviens viņu neizlamāja un no busa ārā neizmeta. Pirms iekāpšanas prāmī, mūs visus pārbaudīja, skenēja somas, pašus un arī dokumentus. Savā mūžā pirmo reizi braucu ar prāmi. Iespaids labs, jūra mierīga, saulaina diena, un viss klājs sadalīts divās zonās. Dažiem tantukiem, smēķētājām, smēķētaju puse likās tik piepīpēta, ka mierīgi smirdināja gaisu arī nesmēķētāju pusē. Mazliet bezkaunīgi, bet citādi - ļoti jauks brauciens. Patīkami. Busa biļetē bija ietverti visi maksājumi - 85.00LV, un varēju nesatraucoties ceļot tālāk. Anglija mani sagaidīja saulaina. Doveras baltās klintis, jūras piekraste saulrieta zeltā un palmas... ļoti pasakains skats. Anglijai tik raksturīgās rindu mājas atstāja elegantu iespaidu. Es iemīlējos uzreiz.

Smaidīju laimīga cilvēka muļķīgu smaidu, jūtot, ka esmu atbraukusi uz īsto valsti. Mīļa un jauka, un angļiem tik raksturīgās mašīnas /ienāca prātā Misters Bīns/ tomēr skaistas. Biju nokļuvusi tur, kur vēlējos. Izkāpusi no busa, viena stāvēju pie Stok on Trent pilsētas autobusu stacijas. Nedaudz iereibis aizkavējies pasažieris ik pa laikam nolamājās, staigādams turp un atpakaļ, otrā stacijas pusē pa kāpnēm skraidīja samērā lielas žurkas, citādi klusi un samērā tukši ielās. Piestāja taksis. Taksists pajautāja, vai mani vajag aizvest, es savukārt atjautāju -"What Your name?". Nē, tas nav mans aģents, nodomāju. Pēc stundas man atbrauca pakaļ šarmants kungs. Ar neviltotu prieku apkampu viņu, un būtu arī "buču" iedevusi, tik laimīga jutos tobrīd. Jau pusnaktī piebraucām pie elegantas savrupmājas, un šarmantais kungs /tā bija viņa īres māja/ novēlēja, lai labi atpūšos, iekasēja 300GBP - tā ir standarta samaksa par divām nedēļām un vēl depozīts, un aizbrauca, atstājot telefona numuru. Viss bija jauki, gan dzīvoklis, gan tur jau dzīvojošā ārzemniece, ar kuru nopļāpājām, kafiju dzerot un šokolādi ēdot, līdz rītam par visu ko, arī par gaidāmo drošības testu, lai varētu saņemt darbu. Pateicos par veiksmi savam Sargeņģelim! (heart) Atradu visu, ko meklēju, dabūju darbu un pēc pirmās darba dienas aizmigu tik saldā miegā... ar visu identifikācijas karti kaklā. Ir patīkami strādāt, ja zini, ka piektdien būs algas diena, un alga, hmm... vairāk kā 200 sterliņu mārciņas. Un es jau biju tikai iesācēja, mana leišu kaimiņiene no augštāva pelnīja 500 GBP nedēļā. Noliktavā visu iedod, visu paskaidro, un atliek tikai izturēt konkurenci. Tempu prasa ātru, ļoti labi jāzin valoda, un ir vēl ļoti daudz citu faktoru, kas ietekmē, lai varētu droši un veiksmīgi strādāt. Jo vairāk savējo, jo labāk. Stok on Trent pilsēta jauka, ļoti patīkama un Newcastl centrs romantikas apdvests. Cenas veikalos tik patīkamas, ka apdomājot, kā biju Latvijā dzīvojusi pēdējo gadu, apsēdos uz soliņa un raudāju. Emocijas izbira no manis ar lielām asaru lāsēm. Stokai raksturīgās avēnijas, romantiskie namiņi ar skaitiem zaļumpuķupalmurožurododendru dārziem, akmensdārzi, strūklakas un tilti, tiltiņi, tuneļi ar ģitāras spēlētājiem, grafiti sienām... es arī muzicēju, pirmo reizi koncertēju Anglijā, skaistā parka dārzā blakus tunelim, tikai es spēlēju flautu. Cilvēki atmaiga, klausījās, un angļu lēdija man izteica komplimentu. Par to naudu, ko nopelnīju, spēlējot pāris ziemassvētku dziesmiņas un dažas savas improvizācijas, nopirku cimdus, lai nesalst rokas. Stoka mani bija tik mīļi uzņēmusi, un man tur tik ļoti patika, ka biju nolēmusi tur palikt. Arī tad, ja zaudēšu darbu. Avīzes pilnas ar darba piedāvājumiem, un sociālais dienests savu darbu tur dara labi. Angļu kvalitāte. Visur palīdzēja, arī manu angļu valodu saprata, lai arī uz to brīdi tā nebija tik labā līmenī, kā būtu vēlējusies.

Man gadījās tur būt helovīnu svētku laikā. Šie svētki tur tiek svinēti ar vērienu. Vesels katalogs tika piedāvāts šo svētku svinētājiem ar ļoti izdevīgiem piedāvājumiem. Laimīgie angļu bērni un viņu vecāki. Svētku reizei tur cilvēki naudu netaupa, un svin ar vērienu.

Starp citu, Stokā dzīvo ļoti dzīvespriecīgi cilvēki. Katru nedēļas nogali tāda uguņošana! Sākumā domāju, ka valsts svētki kādi, bet, kad nākamajā un nākamajā, un arī pa darbadienas vakariem plaukšķēja visur apkārt pilsētā, sapratu, ka svētku sajūtas radīšanai nauda netiek taupīta. Kā vakara disneja multene, tikai dzīvajā ekrānā - debesīs. Ļoti skaisti.

Paldies visiem, kuri man palīdzēja tur nokļūt. Tas ir nenovērtējami. Kopš visa piedzīvotā esmu sākusi ticēt eņģeļiem. Paldies manam Sargeņģelim!

Thanks to my English and Latvian supporters, who helped me find a job and place of residence. Many thanks to my angel, who worried me so much and helped. Darbs, ko strādāju, bija paveicams, bet ļoti grūts. Valodas zināšanas prasīja ļoti augstā līmenī. Lai arī leišu kaimiņienes aģents man teica, ka es tajā uzņēmumā darbu nedabūšu, es to tomēr dabūju. Un otru darba vietu arī, bet jau citā pilsētā.

Man draugi atrada citu darbu, labāku. Bet tas jau cits stāsts.

Ļoti jauka avēnija. Kaimiņi pieklājīgi un patīkami. Neatvairāmais angļu šarms.

Lai arī sanāca uz darbu doties lielā agrumā, un majās no maiņas atgriezties tikai naktī, bailes nebija. Tur kaut kā droši, un tukšās, klusās ielas liecināja vien par to, ka angļiem patīk būt mājās.

Turpinājums sekos.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais