Neizdevies TRIPS (ar riteni) 2008 jūlijā!

03.09.2008
28 min lasīšanai
61 foto

(plānotā velobrauciena Rīga – Atēnas – Roma vietā) 17. jūlijs 2008 Ct. Pamostos Rīgas dzīvoklī aptuveni ap deviņiem (jāsaka, ka priekš mana režīma vienkārši tāpat pamosties, tas ir agri). Piecēlies turpinu MiniDisku pleijerītī dzīt iekšā mūzikas diskus, ēdu vakar dabūto torti, ko draugi (Biķis ar Zani) man, pie viņiem vēlā vakarā viesojoties, sadeva līdzi un kārtoju somas, ko ņemt līdzi. Jāsaka, ka tās ir veirākas: ABUS velosoma – bikses uz aizmugurējā bagāžnieka, slēpju zābaku soma, ko lieku uz iepriekšminētām somām virsū un mugurene, kuru turu uz priekšējā bagāžnieka. Aizbraucu pie tēva, kurš sagatavojis man līdzņemšanai ceptas vistas filejas, nedaudz iekožu un tad tāds jau apkrāvies aizbraucu uz Baltikumu (tur nu nesanāk baigā braukšana, drīzāk stumšanās un nešana, jo lai tiktu uz Baltikumu ir jātiek pāri vilciena sliedēm) apdrošināt draugu (Sandija jeb Vinetas) mašīnu, kura atrodas kaut kur Romā. Pēc tam vēl pēdējā tikšanās ar dažiem draugiem (Biķis un Zane) Āgenskalna baznīcas sētā, pēdējās bildes visā ekipējumā ar karodziņu un aidā!!! Tā tik ir sajūta – visu pamest un braukt prom! Uhh – forši! Aiz Ķekavas satieku vēl kādu draugu (Mintautu ar veco labo mersīti 123.– šo, kas tehniskajā dabūjis ir kādu nepelnītu trejnieku), un kamēr vēl runājam uznāk tāds lietus gāziens, ka visu pametuši dabūjām skriet uz benžtanku un nogaidīt. Tur ienāk prātā doma, ka varētu iebraukt arī pie Kristīnes mammas Bauskā (pēc tradīcijas – 4 gadi atpakaļ uz to pusi braucot, šīs mājas bija kā starta punkts), sazvanos ar Kristīni un viss kārtībā – viņas mamma būs mājās. Drīz ar lietus gāziens ir pāri un varu turpināt doties. Jāsaka, ka laiks ir fantastisks – ļoti skaisti, lieli gubu mākoņi, slapja zāle un meži, kurā atmirdz pēcpusdienas saule. Viss midžinās un gaisā ir svaiga sajūta. Patlaban klausos Bernsteina Mesu un kopumā esmu totāli aizkustināts – līdz pat asarām. Tā kā pirmā plānotā apstāšanās ir plānota Bauskā, tad mazliet iepriekš jau sāk gribēties ēst. Tādās situācijās parasti rodas dilemmas – ko darīt? Varētu braukt līdz plānotajam punktam, bet tad tā būtu braukšana ar iebraukšanu spēka rezervēs, kas nozīmētu kārtīgu prasību pēc ēšanas un atpūtas, bet ja plānotajā punktā tāda nav paredzēta (ēšana), bet tikai tēja un kādas tējas piedevas, tad ir jāpaēd iepriekš. Citādi sanāks, ka padzer tēju, atpūšas un tad pēc 10km atkal būtu jāstājas un jātaisa lielā ēšana. Tā kā biju pieteicies Bauskā tikai uz tēju, tad nolemju tomēr mest malā un paēst. Tas nu sanāk nedaudz aiz Iecavas, ceļa malā kur ir marga, kur atstutēt riteni (margu meklēšana ir viena no svarīgām lietā domājot par apstāju, jo ja nav kur atstutēt riteni – nevar arī apstāties). Braucot pūš diezgan stiprs sānvējš, kas neapklust arī tad, kad es nolemju apstāties un paēst. Viss sākas ar to, ka iesēžos skudrās un tad seko maisiņu ķeršana, jo pūš diez gan stiprs sānvējš. Iebraucot Bauskā vēlreiz pārzvanu lai konkretizētu adresi un veidu, kā līdz tai nokļūt. Kā atslēgvārdu esmu dabūjis dzirdēt vārdu ‘pažarnieki – tos jau visi zinās’, tāpēc sīkumos vairāk neiedziļinos un beidzis sarunu dodos prasīt vajadzīgajā rajonā pirmajiem satiktajiem cilvēkiem tos pažarniekus – tie patrāpās gados vecs kungam un dāma. Kad kungs, gatavojot atbildi uz jautājumu un iegremdējoties kādās tālās atmiņās, ir pastāstījis, kur viņa prātu tie pažarnieki varētu atrasties, dāma atļaujas piebilst, ka lai es vēlreiz kādam pārprasu, jo kungs pēdējo reizi Bauskā ir bijis tikai bērnībā. Tad ar es sapratu, kāpēc viņš tik ilgi domāja un kāpēc viņa taustīšanās pēc atbildes bija tik skaista – viņš uz brīdi bija atgriezies bērnībā. Principā viņš atgādināja tādu kā ārzemju latvieti. Pie Kristīnes mammas iedzeru tēju, uzkožu kādu gurķi, kas man liekas ļoti vajadzīgs tā brīža organisma prasībām un parunājam par kartupeļu, sīpolu un diļļu audzēšanu – un tiesa jā, ja kartupeļi man pēc vairāku gadu audzināšanas mēģināšanas beidzot ir sanākuši, tad ar sīpoliem ir gaužām švaki – izlīda daži lociņi, kurus nespēju neapēst un ar to arī visa sīpolu epopeja beidzās (dilles, kas manā skatījumā, skaitās vieni no garšīgākajiem zaļumiem, manu lauciņu bija pavisam pametušas – žēl gan). Bet nu tā – braucot tālāk ceļā izmantoju vienu no pēdējiem Latvijas veikaliņiem, kurā nopērku kaut kādas lētās baterijas (Philips un Sirius), kuras jau apriori ir gandrīz tukšas un protams – saldējumu. Drīz jau esmu Lietuvā un viss novakars paiet ripinot pa Lietuvas gaumīgi noslīpētajiem ceļiem. Uz vakarpusi paliek vēsāks un nedaudz sāku just pēdu locītavas (sāk sāpēt). Tāpēc ilgi negaidu – jo saprotu, ka siltās drēbes drīz jau vairs nevajadzēs – apstājos un sandales nomainu ar kedām, basās kājas ar zeķēm, uzvelku garo kreklu, kas tā kā paredzēts bija paslēpēm no saules, bet labi noder arī paslēpēm no aukstā vakara vēja. Drīz ar iegriežos benžtankā pēc ūdens un klusām ripinu uz priekšu. Ārā ir pilnmēness un atceroties, ka pilnmēness kaut kā iespaido cilvēkus, kas man vienmēr ir licies smieklīgi, nāku pie atziņas, ka katru gadu, kad izbraucu kur tā patālāk ar riteni, man ir dialogs un kopēja novakara pavadīšana ar šo te pilnmēnesi. Tātad vai nu sakritība, vai arī man ir kāds sakars ar šo? Tā kā esmu vēl šajos platuma grādos, tad nakts vietu sanāk meklēt vēl pa krēslu – drīz arī atrodu (ceļmalā ir kāda pamesta ar kokiem un krūmiem apaugusi viensēta, kurai garām stiepjas vājš zemes ceļš, pa kuru es paeju garām šim koku pudurim un tur pļavā ar ceļu telti). Telts tiek celta ar visu papildjumtu, zem kura palien arī mans ritenis. Vakariņās maize ar vistiņas fileju un piparmētru tēja kuru gatavoju savā prīmusiņā, kuru es ilgi loloju. Nobrauktais attālums - 139 km; Braukšanas laiks - 6h:10min.; Vidējais ātrums - 22,5km/h; 18. jūlijs 2008 Pk. Ceļos ap 9:20 un domāju par brokastīm. Tā kā esmu paņēmis līdzi Bībeli un nolēmis to palasīt pāris reizes dienā, tad ar to arī sāku. Tai pielikumā palasīju Latvijas Alpīnistu Savienības kādu vecu biļetenu, kuru gribēju ātri izlasīt un izmest, lai nav jāvazā līdzi (bet šo te jau es lasīju ēdot 2-vas vārītas olas ar siermaizēm un dzerot kafiju). Tā kā ēšana ir pati patīkamākā nodarbe, tad izbraukšana notika tā pavēlāk - tikai ap kādiem 11-tiem. Diena ir vējaini skaista ar daudz izkaisītiem gubu mākoņiem un sauli. Ātrums spidometrā turas aptuveni uz 23, jo tas vējš no sāniem diezgan stipri bremzē. Muzikālā ziņā šī diena iesākas Jauna Mēneša zīmē, kas man nedaudz uzdzen nostaļģiju un vēlmes paklausīties arī Prāta Vētru (īpaši vēlējos noklausīties savu feivorītalbūmu un laikam ar vienīgo par kuru es varētu teikt, ka es viņu zinu - Veroniku), taču tāda man nebija mājās – žēl gan. Nedaudz pabraucot, ceļa labajā pusē bija karjera – žēl, ka nedabraucu, jo tur būtu vēl labāka gulēšana un rīta pelde piedevām. Savukārt pie 27-tā nobruktā kilometra esmu jau iebraucis Paņevežā un apstājies pie IKI pulksteņa nofotografēties un neko citu prātīgu neizdomājis ko darīt, devies tālāk. Un 41-ajā nobrauktajā kilometrā ceļa kreisajā pusē mazo karjeru es vairs nelaižu garām – debešķīga izplunčāšanās vārdu tiešajā nozīmē, jo ūdens tur bija tikai nedaudz pāri par ceļiem un līdz ar to silts kā piens. Ap 18-tiem sāku jau just izsalkumu, tāpēc meklēju kur varētu dabūt ūdeni, lai varētu taisīt īstas pusdienas (ceptajai vistas filejai klāt prasītos svaigi vārīti makaroni). Tā nu esmu jau nobraucis 113 km un te no šosejas atdalās mazs celiņš uz Kauņu (protams, nekur nav rakstīts, ka te iet ceļš uz Kauņu un piedevām, ka tas ir īsāks – to zinu tikai es pamatojoties uz kartes sniegto informāciju), tad es tur ar griežu iekšā un sāku lūkot kādas privātmājas, kur saimnieki būtu dārzā – lai var uzreiz pasaukt un palūgt ūdeni. Par izvēli krita kāda necila mājele, kurā dzīvoja kāda maza ģimene un kuras saimnieks bija piedzēries. Tā nu šī diskusija rezultējās ar to, ka saimeniece man sataisīja tēju krūzē dzeršanai uz vietas un tad, kamēr to dzēru, sataisīja arī tēju termosā, bet pudelē ielēju parasto ūdeni. Nu bija atkal spēks un varēju doties tālāk – izbraucu cauri piepilsētai un tā īsti nemaz Kauņā neiebraucis, tai pabraucu garām un 139-tajā km (ap plkst 19:45) pilnīgā bezspēkā apturēju riteni ceļa (pamatīgas štrāses) malā pie kāda liela akmens un vāru makaronus. Sāls trūkumu cenšos mazināt ar buljona kubika sadrupināšanu, bet nav tas kas kārtīga šķipsna rupjā sāls. Apēdu 2-as vistas filejas ar baigo kaudzi makaroniem un pāris daiviņas ķiploku. Paēdis esmu labi, ja ņem vērā arī to, ka esmu izdzēris veselu termosu (0,7 l) iepriekš minētajā vietā sataisītu melno tēju, plus vēl šokolāde un rieksti, tā ka ir jūtams spēka un enerģijas pieplūdums. Tā nu es nolemju turpināt ceļu uz Marijampoli, kur dzīvo tāda Jurgita, taču viņas adresi es neatceros un izrādās, ka tiem kam Latvijā bija viņas telefons (Skrastiņš), to ir atstājuši citā telefonā. Tā kā sanāks vienkārši braukt tai Marijapolei cauri. Pirms Marijampoles kādus 30 km iesākas it kā ceļu remonti, kā rezultātā kustība pa ceļu ir atļauta tikai pretējā virzienā, tāpēc nolemju riskēt, ka tur nebūs totāls ceļu remonts – nu tāds bez asfalta, un izvēlos nebraukt pa apkārtceļu taču braukt taisni. Un izrādās, ka viss ir vienkārši perfekti – pa lielo ceļu mašīnas brauc tikai man pretim un neviena no muguras. Iet uz kādiem 27-30 km/h ir bezvējš, kluss un tukšs. Klausos U2 „Allthat you left behind” un skatoties kā aiz nopļautu lauku horizontiem riet saule, baudu absolūtu sajūsmu. Marijampoles pievārtes benžtankā nopērku cepumus, saldējumu un sulu; tad uzpildījis ūdeni un jau pa pilnīgu tumsu ripinu cauri pilsētai. Lielais trafiks ir novirzīts apkārt, taču cauri ir tuvāk un skaistāk. Varbūt ar savādāk, jo nakts laikā braukt iekšā kādā pilsētā pa tik platu un grumbuļainu ceļu, ka te mierīgi varētu sastāties blakus kādas 8 fūres, ir turklāt tiešām savādi uz tā atrasties tikai vienam ar riteni. Pilsēta interesanta – netrūkst ne hokejhalles, ne stadiona, ne vecā kaluma 2-st. tirgus māja, ne arī neonizētās hosteļu āra dzertuves. Pilsētas robežu ļoti labi nošķīra absolūts apgaismes trūkums un tālāk ceļš bija vēl klusāks, krietni šaurāks (braucot cauri pilsētai tas tā aizdomīgi visu laiku sašaurinājās no kādām 6 joslām uz knapi 2-vām). Tālāk gāja diezgan labi un mierīgi. Visu laiku gaidīju, kad no labās puses man piebiedrosies atstātā štrāse, taču tā kaut kur kavējās (šeit biju minies pirms kādiem 4 gadiem, bet toties pa gaismu un tāpēc es te neko īsti nesapratu). Kaut kur tomēr pēc kādas 2-vu stundu patīkamas braukšanas tomēr atrodu kādu lauka vietu kur aug arī koki un kur nerej suns. Kad esmu aizstūmies un sagatavojies celt telti – viens ierejas un tad saskrēja dūša – Bāc, es gribu gulēt, un negribu, lai šis te visu nakti rej. Neko darīt – aizturēju elpu un fiksi uzcēlis telti turpat ar likos gulēt bez jebkādām vakariņām (negribēju tramdīt suni, lai nerej un otrkārt ēst vēl negribējās). Iespējams, ka tas bija vecs suns, ka tik maz rēja, jeb arī pārmācīts. Nobrauktais attālums - 210 km; Braukšanas laiks - 9h:22min; Vidējais ātrums - 22,5km/h; Maksimālais ātrums - 56,7km/h; 19. jūlijs 2008 St. 9:30 ceļos, ārā šķidri mākoņains laiks – perfekts laiks. Te nu bija – pēc nedaudz km mans ceļš izbeidzās – priekšā zīme „dodiet ceļu” – esmu nesaprašanā! Un kur tad poļu robeža? Ha – esmu aizbraucis pa citu ceļu. Mazliet besis, iespējams pat sašutums. Kādās mājās, kur prasīju, lai viņi parāda kartē kur mēs esam, es pat negribēju viņiem ticēt – jutu mazliet vēlmi brukt virsū tiem lietuviešiem un šos iedunkāt, jo tie runā aplam. Nu pilnīgs čau! Dranķība! Lēnām virzos tālā un apstājos uzēst cepumus ar sulu tikai tad, kad konkrēti sapratu kur es esmu un uz kurieni ir jābrauc, jo savādāk pilnīgi nav spēka. Konstatēju arī fenomenu, ka ja nav mērķa, nav arī spēka. Tā nu es tur braucu uz robežas pusi un visu laiku gruzos. Es saprotu, ka te ir smuki lauki un daba un ka vajag to izbaudīt, taču nekā – liekas, ka tā visa ir lieka laika izšķiešana. Un turklāt kāds tur prieks malties uz riņķi – pilnīga bezjēdzība. Iebraucu Polijā pa otru robežpunktu. Starp citu, tas ietilpa vienos no maniem pirmajiem plāniem, jo bija domāts izbraukt cauri Viļņai, bet tas tika atcelts. Nu lūk –atmestie plāni nepaliek bez sekām – sekas tādas, ka līkums man ir sanācis ap kādiem 70 km. Vāks! Vajadzēja laikam braukt uz to Vilne. Polijā jau drusciņ nomierinājos un sāku baudīt saulainos meža ceļus (asfalts, bet cauri mežam) un sāku kavēt laiku ar minēšanu – paskatoties spogulī un ieraugot tur mašīnu centos priekšā ieraudzīt kādu stabiņu vai koku, kur tā mašīna mani apdzīs – lai nu būtu vairāk vai mazāk interesanta nodarbe, tomēr jāsaka, ka tā paņem liekus spēkus. Tur arī nobraucot un uzbraucot uz asfalta nesmuki uzsitu ratus – aizmugurējai riepiņai radās neliels defekts sānos, bet braukt vēl var. Ap 17:45, kad 5-ās stundās ir nomīti kādi 120 km, esmu beidzot iebraucis Augustovā – īstā kūrortpilsētā ar daudz upēm, ezeriem un kempingiem. Sākumā pa viņu izriņķoju (protams, galvenais apbraukšanas objekts ir tirgus laukums, kas mūsdienās poļu pilsētās ir kļuvis par pilsētas galveno parku – parasti kvadrātveidīgs ar ceļu visapkārt), tad sāku meklēt bankomātus, bet sorry manas kartes šiem nepatīk, tad meklēju ūdeni un visbeidzot to dabūjis apmetos tāda kā pilsētas kanālmalā uz betona malas un vāru makaronus, ēdu laikam pēdējos vistas filejas gabaliņus, jo tie sāk jau domāt par bojāšanos un, protams, tēja ar saldumiem. Izbraucu no Augustovas tikai ap 20-tiem un drīz jau iesākas saulriets, tumsa un parādās mans draugs – pilnmēness. Neatceros vairs detaļas, taču atceros, ka klusas un mierīgas nakts noskaņu viens un divi var nomainīt totāls stress un uzsprāgšana. Tāpēc jau ar drīz sāku domāt par naktsmieru. Redzu – ceļš iet mežiņā – izbraucu tam cauri un teltī un gulēt. Nobrauktais attālums - 199 km; Braukšanas laiks - 8h:53 min; Vidējais ātrums - 22,4 km/h; 20. jūlijs 2008 Sv. Pāris reizes pamostos agrāk, bet galu galā pieceļos pirms deviņiem. Iedzeru vakardienas palikušo remdeni silto tēju ar cepumiem un sāku kravāties. Ārā ir tāds nekāds – pa nakti ir lijis un tagad ar tā kā velkas. Neēdu neko, bet fiksi sakravājos, lai pēkšņi neuzlīst, jo savādāk būtu slapja telts jāloka un tas jau nebūtu labi. Tikko esmu izbraucis uz lielceļa, tā sāk smidzināt ar rupjām lāsēm un straujos tempos intensitāte pieaug! Pleijerīts ir somā – to vēl šorīt neesmu vēl ieslēdzis, bet ausīs sāk skanēt Kaupera dziesma: „lūk meitenes, varoņi tā rodas!”. Saprazdams, ka šādā garā es drīz vien pēc pāris minūtēm būšu cauri slapjš, kā slapja žurka, turklāt saprotot, ka man nevienam nav nekas jāpierāda, iedomājos, ka varbūt šai dziesmai ir kāds sakars ar laikapstākļiem, tāpēc pārmainu repertuāru un sāku dziedāt vienu kristīgu dziesmu – „Tēvs pateicamies”. Ei nu zin kas tur un kā, bet fakts tāds, ka priekšā tūlīt tika ieraudzīta autobusa pietura ar jumtu un sānu sienām (ja tas tā būtu vienmēr – tik fiksi problēmu risinājumi, iespējams es vienmēr dziedātu šo dziesmeli). Tur arī nosēžu kādu laiku (brīžiem līst pamatīgāk, brīžiem vieglāk, bet pārlaižu visu lietu, kas aizņem man pāris stundas). Šai laikā ir diezgan pavēsi un gribas ēst (kā nekā brokastis tā arī nav vēl ēstas), tāpēc turpat vāru kafiju un maizes trūkuma dēļ uz selgas cepumiem smērēju sviestu un lieku sieru, bet lai būtu kāds lielāks efekts (sāta sajūta), klāt ēdu mandeles. Kaut kā tā, bet tieku cauri sveikā – kafija ļauj pamosties un tā ēšana kaut kādu sāta sajūtu tomēr deva. Taču, ja nav maizes, tad visā visumā ir tā pašvaki. Ap 12-tiem, kad esmu nobraucis kādus 30 km un līdz Waršavai palikuši kādi 150 km esmu beidzot sasniedzis Lomžu - pariņķoju un izbaudu atrastā vecpilsētas publiskā ūdenskrāna labvēlību. Pat bankas automāti še ir normāli – izdeva man 100 poļu zlotus un nu varēju mierīgi doties tālāk. Pēc kartes izdomājis tuvāko ceļu, lai gan atkal neviena ceļazīme nenorāda, ka šis iet uz Waršavu, nolemju tomēr vadīties pēc sava prāta un braucu. Pēc vēl kādiem 30 km tomēr metu malā pie viena maza veiča, kam aizmugurē ir uzslietas divas nojumes ar galdiņiem un dodos iepirkties – Maize, tomāti, šokolāde un kola! Turpat ar to ēdu, sēžot vienā no nojumēm kompānijā ar trim aptuveni 25 gadīgiem poļu puišiem, kuri sūc aliņus, jo otrajā nojumē sēž tikai 50 gadīgi veči un dara to pašu. Vienvārdsakot – mierīga svētdienas diena. Nu jau Waršava ir vēl tuvāk, taču ceļa kvalitāte ir drausmīga – īpaši ceļa malas, pa kurām sanāk braukt (no baltās līnijas uz labo pusi līdz asfalta baigām), taču kad uzbraucu uz Bialustokas štrāses tur kādu brīdi ir tāds kā Haivejs ka tik turies. Nu tur var atkal uzspiest uz 30km/h. Bet jau pēc kādiem 10km tas beidzās un turpinās vecais stāsts, tikai ar krietni intensīvāku satiksmi. Brīžiem mana braucamā daļa ir ap 15 – 20 cm plata, taču trafika vēji riktīgi rauj nost, tāpēc baigi jāiespringst lai noturētos (nepašautu ne pa kreisi zem riteņiem, ne ar pa labi nost no asfalta uz akmeņiem). Jāpiezīmē, ka šodienas vējš, kas līdz šim vairāk/mazāk pūta no labās puses, nu jau man pagriežoties uz Waršavu, pūš diezgan ieslīpi pretim. Vienu brīdi pat kāpu nost skatīties, no kurienes viņš pūš, jo sākās jau pilnīgs izmisums - likās, ka tas vairs nav normāli. Kādu brītiņu arī pastaigāju – pastūmos, jo ceļi jau sāka sāpēt. Pirms 19-tiem esmu uzbraucis uz pēdējās Waršavas štrāses, kādus 45 km no centra ko arī remontē – būvē tādu pašu blakus, lai var to pārtaisīt par Haiveju un paēdu. 21:30 (visi laiki ir pēc Latvijas laika) esmu pašā centrā – nofočējos, apmetu riņķi gar krastmalu un izbraucu cauri vecpilsētai. Baigi gribas iedzert kādu alu, taču piespiežu sevi no tā atteikties. Savukārt, kad piebraucu pie Mildas mājas durvīm, saprotu, ka es neatceros viņas dzīvokļa numuru un nevaru viņai piezvanīt, lai atver durvis. Telefons arī ir izlādējies, tāpēc sāku randomā runāties ar citiem dzīvokļu saimniekiem – taču nav variantu (kauns arī metās). Taču pārliekot (izņemot un ieliekot) aķīti, telefons pietiekami izvelk lai paspētu aizsūtīt sms un tas rezultējas i priekā satikt Mildu, i vakariņās, i dušā. Tā kā Milda ir nogurusi, viņa ātri aiziet gulēt, bet es sāku domāt, ko tālāk? Ilgi skatījos karti un domāju kur braukt tālāk, jo viens variants (sākuma variants) bija braukt uz Itāliju (uz Romu), bet otrs variants – turpat, tikai cauri Grieķijai. Bet no otras puses, ja tur attiecīgie cilvēki, ko pazīstu (Ieva) nav uz vietas – tad kāda jēga kulties uz to Grieķiju? Turklāt ja braucu uz Grieķiju, tad ir jābrauc lejā cauri Slovākijai, bet tur jau 3 reizes ir braukts cauri ar riteni – kaut kā vairs nevelk (un nav jau tur arī to izvēļu pa kuru ceļu braukt tik daudz). Sviests. Žēl, ka Mildai tieši tagad sačakarējies kompis, ka nevaru paskatīties ViaMichelin karti. Oki, atstāju i-netu un visu pārējo uz rītdienu un eju gulēt. Nobrauktais attālums - 175 km; Braukšanas laiks - 8h:13 min; Vidējais ātrums - 21,3 km/h; 21. jūlijs 2008 Pr. Dienas pirmo pusi nodzīvoju pa Mildas dzīvokli, jo Milda pati ir prom darbā un nemaz nebija pierunājama mani piecelt. Paēdu, nodzenu matus un bārdu, pārkārtoju somas un apģērbis garās bikses un balto kreklu (garo) eju pastaigāties. I-netā aizūtu Grieķijas draugiem ziņu, ierakstu draugu dienenē ierakstu un apskatos ViaMichelin karti. Un tā kā diena šodien patrāpījusies tāda puslietaina, tad atlika sagaidīt tikai Midas slēdzienu, ka šodien jau es nekur nevaru braukt un man būs vien jāpaliek Waršavā, pret ko es (protams) neiebildu. Mildas mājā satieku Elvīru – sievieti, kura kādu laiku dzīvoja Punskā (netālu no Suwalki pie Polijas un Lietuvas robežas), un kura neliedza naktsmājas 2-iem pagurušiem velosipēdistiem 4.gadus atpakaļ. Un tā bija viņa, kura mums toreiz iedeva Mildas telefonu un adresi. Kā rezultātā jebkurš Polijas apmeklējums saistās arī ar Mildas apmeklējumu. Taču kā es biju nopratis – Mildai jau bija zuduši ar viņu jebkādi kontakti, tāpēc biju priecīgs redzēt gan viņu, gan arī to, ka viņas atkal ir satikušās. Tā nu mēs ēdām Mildas gatavotās pusdienas, piedevās vēl neliedzot saldējumu, runājot par 8h bezgala neinteresantām darba dienām, kas man likās kaut kas eksotisks, par jahtām un velosipēdiem. Vēlāk, kad Elvīra jau bija aizgājusi, kādā no tūristu acīm noslēptā pasēdēšanas vietām vecpilsētā jauši satikām vēl kādu Mildas draudzeni, kura strādā kādā tīņu žurnālā, un kura bija atbraukusi ar VW polīti – benzīnieku, kas mani totāli pārsteidza ar savu izcilo (relatīvi, jo salīdzināju ar paziņām esošo polīšu saloniem) salonu. Nu ko – diena ir garām un rīt es ta nu došos uz Radom. Esmu beidzot sapratis, ka uz Itāliju gribu braukt caur Atēnām, tā kā arī maršruts gandrīz vai skaidrs Waršava – Slovākija – Rumānija – Bulgārija un Grieķija. Trakums tik tāds, ka sākotnēji nebija plānots braukt pa Rumāniju, tāpēc Rumānijas karte ir atstāta mājās. Nobrauktais attālums - 0 km; Braukšanas laiks - 0h:00 min; 22. jūlijs 2008 Otr. Ap 10-tiem izbraucu, vēlreiz izripinu pa galveno Vecpilsētas gājēju ielu un tad jau tālāk atradis vajadzīgo ceļu, pa to arī dodos uz Krakovas pusi. Esmu sajūsmā, jo atkal es esmu uz ceļa un aiz vien vairāk tuvojos savam mērķim, kuram par godu pat esmu uzvilcis balto kreklu. Pat pusbalsī dziedu „Soon and very soon, we are going to see the King!” Braucu pa galveno ceļu, kas viscaur ir apbūvēts ar mājām, veikaliem un piepilsētām. Pie viena krustojuma saklausu tādu kā īpatnēju čarkstoņu, kas izriet no priekšējā bagāžnieka, taču atstāju to bez ievērības, gan jau kādā pusdienpauzē apskatīšu. Tā nu ap 11-tiem, kad biju nobraucis aptuveni kādus 22-us km, kad biju ērti iekārtojies uz guļamās stūrītes, pēkšņi redzu, ka soma no priekšējā bagāžnieka skrien uz priekšu! Izrādās bagāžnieka stiprinājums augšdaļā ir nolūzis un bagāžnieks vienkārši krīt uz priekšu nobloķējot manu priekšējo ratu, kam seko kritiens pāri stūrei un viss ritenis ar visu bagāžu uzmet pat kūleni. Taču tā kā es esmu brīvās blakus joslas, tad tas nebija nekas bīstams. Nedaudz attapies un piecēlies, to piestumju pie kāda veikala žoga un pirmām kārtām jau novelku savu stipri saasiņoto kreklu – tomēr baigi pludo un diemžēl krekls ir čupā. To pašu var teikt arī par riteni, kuram priekšējais ritenis atrodas pie pedāļiem. Taču lai cik savādi arī nebūtu – turpinu dziedāt savu iesākto dziesmiņu un neko daudz nedomādams sāku darboties – esmu taču visam sagatavojies un ir neliels prieks, ka es varu uz to visu tagad reaģēt. Iztīru pušumus, pārsienu roku un apskatu riteni. Konstatējis, ka ritenim ir saliekta tikai dakša, bet viss pārējais ir vesels, mēģinu to atliekt atpakaļ – bez variantiem. Tāpēc to (dakšu) vienkārši apgriežu otrādi un teju ritenis jau ir braucams (protams velk uz vienu pusi, un priekšējās bremzes ir atvienotas, taču līdz Waršavai jau cerams tikšu). Iedzeru vēl tēju un braucu atpakaļ tos 22 km uz Waršavu un apjautājies kur ir veloveikali, sekojot kartei drīz vien esmu klāt. Visu cieņu – uz vienas ielas blakus viens pie otra ir veseli trīs veloveikali, tad mazliet tālāk aptuveni 1 km attālumā vēl Giant veikals un kaut kur tālāk Cannondale riteņu veikals. Taču tādas dakšas kādu gribētu nav nekur (tāpat nav arī vēlamie priekšējie bagažnieki). Izlīdzos ar to kas ir pieejams, sapērku un tur pat pie veikala uz trotuāra arī visu mainu – pailgi, bet tomēr sataisu. Pie reizes arī konstatēju, ka Waršavā sievietes tomēr ir ļoti skaistas un elegantas, un izdomāju, ka labi vien bija ka to dakšu nolauzu – bija iespēja nedaudz ilgāk uzkavēties Waršavā. Kad ritens bija gatavs, iebraucu pie Mildas, lai nomazgātu asiņaino elkoni, to pārsietu un dotos tālāk. Principā gribējās, ka Milda piedāvātu iespēju palikt vēl vienu dienu pie viņas, taču pie viņas bija iebraukuši citi draugi un tāpēc sapratu, ka ir jādodas tālāk. Braucot garām liktenīgajai vietai, apstājos un paēdu (pa ceļam nopirkto maizi, fetas sieru un vistas gaļas desu). Principā nekur negribas braukt un ir baigais besis. Ne uz priekšu, ne atpakaļ. Pat īsti nezinu, ko es gribu, jo arī stāvēt uz vietas negribas. Taču tā kā tas viss ir tikai manā galvā, tad saprotu, ka man ir jāizmaina sava domāšana un gribēšana. Tad nu lūdzu palīdzību arī Visaugstākajam, lai šis man izmaina to domāšanu, kā arī lai palīdz saprast, kur būtu pati labākā nakšņošanas vieta, jo man nav ne jausmas cik ilgi drīkstu noslogot traumēto elkoni. Tā nu uz vakarpusi jau tā kā parādās pavējš un jau paliek mazliet raitāka braukšana. Roka turpina visu laiku mazliet sāpēt – ne traki, bet tā nepatīkami. Turklāt es īsti nezinu kā to iespaido slodze, t.i. vai tas netraucē sadzīšanu. Kad jau ir paliela krēsla un tuvojas tumsa (braucu pa remontējamu ceļa posmu, kurā braukšana ir tikai pa vienu pusi), pēkšņi sāk pūst pretvējš - iedomājos, ka varbūt tur nāk negaiss, bet tad izdomāju, ka tā varbūt ir zīme, ka šodien pietiek braukt. Tā nu braucot un skatoties kur varētu mest malā, pēkšņi labajā acī ieskrien muša un man pēkšņi ir skaidrs, ka jāgriež pa labi. Un jā – skatos tur ir ideāla vieta – griežu nost un ceļu telti. Nobrauktais attālums - 115 km; Braukšanas laiks - 5h:55 min; Vidējais ātrums - 19,5 km/h; 23. jūlijs 2008 tr. Ceļos ap 12-tiem. Baigā gulēšana! Laikam pēc vakardienas visiem stresiem organismam vajadzēja atkopties. Laika apstākļi ir ideāli – iet pa vējam uz kādiem 28-34 km/h. Drīz sanākt braukt pa bāni jeb štrāsi un ilgi nav jāgaida – pēc kādas pusstundas ir klāt arī policija: – Štrāfs , štrāfs! – par ko ta tā? Kur tad vēl es lai braucu? – apkārt! – Kur nu apkārt – es taču uz Itāliju un Grieķiju braucu? Un kur ta nu es varēšu aizbraukt ja braukšu pa visādiem kreisajiem ceļiem! Turklāt nekur nav tik droši kā uz štrāses – jūs tik padomājiet cik šauri jums tie ceļi un trafiks ir ceļa posmā līdz Waršavai! Pierunāju, jeb pārliecināju un šie galu galā teica, lai tik es braucu tālāk. Pēc kādām 2. braukšanas stundām esmu ieradies 46 km attālajā Radomā. Ļoti smuka pilsēta – vairākas gājēju ielas, kuras malās stiepjas 2-3 stāvu mājas, tajās veikali un bodes. Baigais nespēks, varbūt tāpēc, ka nav īsta mērķa vai arī tāpēc, ka ķermenis veseļojas – pie slodzes vēl joprojām tas elkonis ir sulojošs. Nopircis lielu groziņos pildāmo saldējumu jūtu pamazām ienākošu nelielu enerģiju un vēsumu. Tad sameklējis i-neta vietu – vecu, metāla kastei, konteinerim līdzīgu būdu, kuros ir datori ar Win98, ierakstu draugos d-gramatu un ar via-michelin izpētu ceļu. Laikam braukšu caur Slovākiju uz pašu R Ukrainas stūri (arī tradīcija, jo pēdējie 3 gadi tika braukāts pa Ukrainu), un tālāk uz Rumāniju un tad uz Grieķiju. Kad stunda ir nosēdēta, braucu atpakaļ uz pilsētas centru un kad esmu tirgū nopircis tomātus ar dillēm, bet veikalā maizi, sviestu makaronus utt. sāk līt lietus un esmu spiests apmesties vienā palašākā vārtrūmē un taisīt pusdienas turpat uz asfalta. Ārā nedaudz smidzina, bet kad paēdu, lietus jau mazliet ir nomierinājies un braucu tālāk - ārā no pilsētas. Tur arī netālu patrāpās benzīntanks, kurā nolemju iedzert kafiju un uzpildīties ar ūdeni. Pārdevēja diezgan simpātiska, tikai dažkārt man liekas, ka meitenēm skaistumu īpaši piešķir zobu platītes – izskatās diezgan labi. Taču arī viens no tanka apkalpotājiem ir diezgan interesants džeks – kad esmu mazliet aprunājies, jo ārā līst lietus, un pastāstījis, ka pasniedzu skolā reliģiju vēsturi, šis arī atdzīvojas un paziņo, ka arī ir vēsturnieks. Esmu patiesi izbrīnīts un pilnīgi palieku ar vaļēju muti, kad viņš pasaka, ka specializējas tieši par II pasaules kara periodu. Kaut kā neliekas kopā viņa treniņbiksēs ietērptais ārējais tēls ar šo priekšāstādīto vēsturnieka tēlu. Izrādās – vēsturnieks, kas ar staigā ar metāldetektoru pa mežu un meklē pārpalikumus no kara ko laikam var pārdot. Toties viņš bija sajūsmā, par maniem plāniem un jau izbazūnēja to pa visu benzīntanku. Interesanta bija viena šofera reakcija, kad šis uzzināja, ka esmu reliģiju vēstures skolotājs – noplātīja rokas, novaidējās un notinās. Visu laiku pamatīgi apmācies, taču iet pa vējam. Sākas kalnāji. Drīz ir kāda maza, bet sena pilsētiņa - Opau, kurā jau es esmu iebraucis tumsā (ieraugu, ka tur ir seni pils mūri, tāpēc tur arī iegriežu, uztaisu bildi un dodos tālāk). Tālāk pilsētiņas seko viena aiz otras. Vienā pilsētiņā iebraucot biju mazliet izbrīnīts ka tik vēlā nakts stundā strādā kāds veikals, tāpēc ar tur iegriežu ko nopirkt, taču pērkot kēksu ar saldējumu, lai būtu lielāka skaidrība pārdevēja pasauc kādu palīgā – izskatījās, ka tā bija viņas meitu, kura runā angliski, jo veikals ir dzīvojamās mājas pirmajā stāvā. Oi, es pat apjuku – nebiju gaidījis tik skaistu pārdevēju – Latvijas Maximās tādas nu gan nav redzētas. Un turklāt vēl patīkami, ka var ar kādu parunāt saprotamā valodā, lai nu šoreiz tā ir angļu, bet tomēr saprotami. Un valoda tiešām palīdzēja, jo lai ar šai veikalā sveces nepārdodas, toties viņa man vienu tādu dabūja. Perfekti! Tā nu braucu tālāk un tā kā jau es diezgan ilgi jau braucu pa tumsu, iedomājos kā būs šonakt? Vai atkal man Kāds parādīs kur stāties, taču lai gan mušas acīs krita daudz, tomēr jutu ka nav īstā vieta. Bet tad, kad vējš nopūta cepuri – tadtoč likās, ka nu gan te būtu īstā vieta. Un rau – netālu bija kāda skulptūra – kaut kāds svētais, kuras priekšā bija nopļauts smuks mauriņš. Tur nu arī likos un cēlu telti. Nobrauktais attālums - 135 km; Braukšanas laiks - 5h:58min; Vidējais ātrums - 22,6km/hr; Maksimālais ātrums - 52,5km/h; 24. jūlijs 2008 Ct. Pa nakti un no rīta puses ik pa laikam baigie lietus gāzieni – turpinu tik gulēt. No rīta (laikam rīts iesākās tā pavēlu) braucu tālāk. Laikam nav kaut kas īsti un ēdamais arī laikam nav īsti pietiekoši, vai vienkārši nebija dzerta kafija. Braucot bija neliels besis, nespēks. Iebraucis dažās pilsētās gribēju kaut kur nopirkt kafiju ar saldējumu, taču nekur nepieņēma kartes, bet skaidros zlotus negribējās tērēt – tos taupīju sliktākiem brīžiem. Pēc kādām 2 ar pus stundām braukšanas esmu iebraucis kādā pilsētā, kurā zinu, ka obligāti ir jāatpūšas un jāuzēd kāds saldējums, taču izripinājis tai cauri un neatradis kādu iepatīkošu vietu esmu jau nonācis pilsētas pievārtē, kurā remontē ceļu – asfalta virskārta ir norakta un braukšanas ātrums kopā ar galīgo nespēku līdzinās iešanas ātrumam. Tāpēc tur nolemju nestāties, bet tikt tam garām līdz labam ceļam. Kad esmu ticis beidzot uz laba asfalta, pirmajā pieturiņā apstājos un liekos uz auss – paguļu kādu stundu (16:39 līdz 17:32), uzvāru un paēdu zupu ar maizi, kēksu ar tēju un šokolādi un tad jau taisos braukt. Pa šo laiku uz pieturu bija atnākusi kāda tantiņa, lai daļēji gaidītu autobusu, daļēji pastopētu mašīnas. Patika, ka viņi Polijā mašīnas nestopē turot izstieptu roku, bet māj ar viņu uz leju – it kā kratītu. Viens pat apstājās, bet mani ieraudzījis tūdaļ aiztinās, tantiņu pat nepaņēmis – nabaga tantiņa. Tāpēc drīz devos ar prom, lai šai labāk stopojās. Pēc šīm kārtīgajām pusdienām spēks bija, bet biju laikam mazliet pa daudz sarijis – nāca atraugas. Bet nu nebija tik traki, jo apkārt neviena nebija, kam tas varētu maisīt – maisīja tikai man. Apkārtne pirms Rzešow pilsētas diezgan skaista nebija – mazliet drūma un dažkārt likās, ka tur dzīvojošie cilvēki arī vienīgi tur eksistē nevis dara ko viņiem patīk darīt. 19:45 iebraucu Rzešowā (ir nobraukti jau 106 km čertās ar pus stundās). Mazs prieks, bet tikko esmu apstājies pie pirmā veikala, tā sākas lietus. Pasēžu ārā, tad uzzinājis, ka tai pārtikas veikalā var iepirkties ar karti, to arī daru – iepērkos pa kārtīgo – tā, ka somas ir pilnas (piens, auzu pārslas, šokolādes krēms, šokolāde, cepumi HIT, lielais maizes kukulis, fetas tipa siers, tuncis, ķiploks un saldējums)! Kad esmu to visu sapakojis somās, lietus jau ir pagājis. Un plāns tagad ir braukt uz Sanok – kādi 67km. Nu tad beidzot – ilgi gaidītie un skaistie Tatru pakalni – beidzot šie parādās – pasakaini! Tāda sajūta, ka bija vērts visas dienas pūlēties, lai šo sasniegtu un varētu brītiņu papriecāties. Tie iet gar abām horizonta pusēm. Dažus sedz tumšzaļi meži, no kuriem paceļas bieza migla, jo tikko te ir lijis lietus. Svaigs un spirgts gaiss – tālumā starp kalnu mežiem biezi balta migla – Fantastiski! Bija vērts! Visumā debesis ir smagi nomākušās – melni zilas. Bet braukšana iet tīri labi. Daži nobraucieni iet uz kādiem 40-50 km/h citi piekāpieni uz inerci paiet gandrīz neapstājoties, līdz sāk jau mesties tumšs. Tāpēc nolemju drīzumā uzpildīt ūdeni – vienā smukā ciemā nesanāk (tur jau viss ir ciet – ir jau vēls un ciema centrā esošais ūdenskrāns arī ir nestrādājošs), tad seko paliels kāpiens un ilgi jau arī nav jāgaida nobrauciens – kolosāls. Taisnais – gluži kā lidlaukā. Taču asfalts ir slapjš un nedaudz pat sāk smidzināt - tas nozīmē tikai, ka te bez jokiem – bremzēt nedrīkst un arī nevar, līkumot arī nevar, lai neizslīd. Tātad vienīgais ko varu darīt ir piecelties kājās, lai būtu lielāka gaisa pretestība. Kad nonesos lejā tur bija benzīntanks, kurā arī piestāju uzpildīt ūdeni. Sānos atrodu ūdens šļauku un saleju ūdeni, taču nepagāja ne dažas minūtes, ka sākās tāds gāziens, ka viss balts! Pēc brītiņa vēl un vēl un es, nolēmis nogaidīt lietu, diezgan pamatīgi iesēžos. Nu jau ir kāda stunda. Otra, trešā. Pulkstenis jau rāda ap vieniem naktī un cilvēku plūsma benzīntankā arī ir apsīkusi. Bet lietus ar visiem negaisa mākoņiem nekur nepazūd – izskatās, ka tie visu laiku riņķo ap manu benzīntanku. Pēc trešās stundas esmu jau kārtīgi nosalis un ir jau izbesījies – sapakojis mantas sasedzis ar plēvēm un maisiem pats apvelku plēves jaku un nogaidījis mierīgo brīdi, dodos tālāk. Taču jāsaka, ka nekur tālu netiku – pēc kādiem 4 km atkal gāziens un paslēpjos kārtējā pieturiņā. Tur jau uznāk nogurums un miegs – jau rubos ārā. Ienāk prātā gulēt turpat pieturā, nolemju ietīties telts jumtā kopā ar visu riteni. Taču no apakšas pūš – besis. Pēc kāda laika (apm ap 2 naktī, kad lietus nedaudz pierimst) tomēr saņemos un braucu tālāk. Nonāku līdz krustojumam, kur šķiras ceļi – jābrauc būtu pa kreisi uz Sanok, bet var arī taisni uz Baravinek un izvēlos otru variantu, jo pa kreisi baigi zibeņo. Un kaut kur drīzumā ap 3-jiem arī atrodu telts vietu – esmu totāli pārguris un liekos uz auss. Nobrauktais attālums - 150 km; Braukšanas laiks - 6h:36 min; Vidējais ātrums - 22,8 km/h; Maksimālais ātrums - 56 km/h; 25. jūlijs 2008 Pk. Pa nakti līst un turklāt no rīta arī viss ir apmācies. Ārā viss ir slapjš. Iztaisos tikai ap kādiem 14:30. Pēc stundas esmu kaut kur jau netālu no Barvinekas – robežas. Upes un pļavas ir pārplūdušas. Brīžiem parādās saule un uzreiz jūtams baigais cepiens tas nedaudz biedē, jo iedomājos, ka esmu tikai pusceļā uz Dienvidiem. 17:30 ir jau nobraukti gandrīz 50 km un beidzot esmu pierobežas pilsētiņā. Pa ceļam biju iegriezies vienā mazā veikaliņā nopirkt Pepsi un saldējumu. Šeit (Barvinekā) atrodu vienu smuku vekaliņu / kafeni, jeb vienā vārdā – pilsētas centru, nu es nolemju te iztērēt pēdējos zlotus, nopirkt ko ēdamu un arī pie galdiņa paēst. Toletē arī uzlādēju telefonu. Uz trepēm dzīvojas laikam visi ciema bērni – kādi septiņi vai astoņi, iekšā pie kāda galdiņa pāris veču. Te ļoti labi atpūšos un tad nu iebraucu Slovākijā. Jep – sākas lielie nobraucieni un, protams, arī uzbraucieni! Šur tur parādās arī mašīnas ar Latvijas numuriem, kam seko apmainīšanās ar sveicieniem. Šis ceļš jau pagājšgad ir braukts, bet tomēr labs. Iet ļoti labi. Uz vakarpusi ir lielais kalns ar 12 % kāpumu un kritumu. Protams, priekšā ir redzams kārtīgs negaiss, kas drusciņ uzdzen pārdomas par plānoto ceļu, bet neko darīt – jābrauc ir. Taču lai izvairītos no identiskas situācijas kāda bija pirms gada, kad Košicē iebraucu naktī pilnīgi slapjš un pārsalis, izvēlos negaisa mākoņus apbraukt pa citu pusi. Un jā – izskatās, ka veiksmīgi. Vakarā kad jau pierastā kārtā sāku domāt, ka Viņam atkal būtu jāparāda man kur ir jānakšņo – johaidī, šoreiz nav ne mušas ne cepures, bet patrāpās akmens uz kura pārsitu kameru un paliku stumjamajā kārtā tāpēc nolemju turpmāk pats izvēlēties vietu kur nakšņot – šāda palīdzība man īsti nepatīk. Tai pašā laukā kas bija blakus arī stumjos iekšā. Pilnīgs dubļu lauks – mālains un glumjš. Pat uzstumjoties paugura virspusē – nekas nemainās. Besis, līmēšanas darbus atstāju uz rītrītu. Nobrauktais attālums - 120 km; Braukšanas laiks - 5h:16 min; Vidējais ātrums - 22,9km/h; Maksimālais ātrums - 62,1 km/h; 26. jūlijs 2008 St. No rīta skatos, ka vakardienas mākonis turpina tusēt uz manis apbrauktā kalna virsotnes, bet apkārt jau ir diezgan skaidrs. Paēdu, salīmēju kameriņu un ap 13-tiem sāku braukt. Kafija nav dzerta, tāpēc meklēju kādu kafeni, kur pieņem kartes – nav, tāpēc uzpildu ūdeni un kādā pieturiņā taisu kafijas pauzi, velku ārā prīmusu un vāru kafiju un ēdu saldumus. Garām iet kāda tante, ar kuru aprunājos un kura pēc brīža atnes maisiņu ar plūmēm – esmu galīgā sajūsmā! Apēdu tās un pat iedzēru vitamīnu un sajūta tāda, ka esmu ieguvis beidzot otru elpu! Jeahh! Iet riktīgi pa vējam uz kādiem 35 km/h, brīžiem apstājos un apdomāju vai tas ir īstais ceļš, taču tāpat jau skaidrs, ka atpakaļ jau nebraukšu. Drīz esmu sasniedzis Slovākijas pēdējo pilsētu un skanot Mālera V simfonijas lēnajai daļai, kājās stāvot, lēni klusām izslīdu tai cauri! Neaprakstāmas sajūtas! Vienkārši Exelenti! Kad esmu atkal uz ceļa, līdz Ungārijai ir palikuši tikai 29 km! Karstums, kaut kāds zooloģiskais dārzs, strausu ganības un tajos audzētie zemie koki, kas atgādina kaut kādu Āfriku. Krāsainās filmas pēdējie kadri un jau atkal ir enerģiska došanās uz priekšu –ir atkal parādījies mērķis un vēlme! Ir viss beidzot atkal kārtībā – nu var doties! Iebraucu kādā pilsētā un ievēroju, ka tajā ir dzelzceļa stacija, tilts un uz tilta ir Slovākijas – Ungārijas robeža! Tā kā Ungārija man nekad nav patikusi, šogad cerēju, ka viss mainīsies, braucu iekšā un meklēju kādu kam paprasīt pareizo ceļu! Pirmā pretimnācēja patrāpījās tik jauka meitene, turklāt viņa tik labi pārvaldīja angļu valodu, ka šī iebraukšana Ungārijā beidzot izmainīja arī priekšstatu par šo valsti – kā saka, jāsaka nav nemaz tik slikta zeme! Taču prieki nebija ilgi – tikko biju izbraucis uz īstā ceļa, pat paspējis apmainīties ar sveicieniem ar pļavā esošo aitu ganu, sajutu, ka ir atskrūvējies aizmugurējais rats. Lai gan pie sevis domāju, kā tas var būt, ka rats ir atskrūvējies, paskatos – rāmis salūzis! Bez emocijām. Apgriežos apkārt, pastumjos līdz kādai vietai kur var atbalstīt riteni un apēdu visu šokolādi un visus pārējos saldumus. Un stumjos atpakaļ uz pilsētu un uz manis ievēroto staciju. Kad biju jau stacijā, tad jau bija uznācis krietns lietus. Uzzināju, ka varu ar vilcienu aizbraukt uz Košici, tad no turienes uz Krakowu, tad uz Waršavu un tad jau principā esmu jau mājās. Taču biļetēm vajag naudu, bet man ne Slovāku kronas, ne Ungāru forinti – nekā! Kārtējo reizi pasmejos un turpinu gaidīt vilcienu. Pēc brīža piebrauc divi riteņbraucēji – džeks ar meiteni no Čehijas, kuri te pa riņķi kaut kur braukā. Šiem ir apnikuši sliktie laika apstākļi un tāpēc nelēmuši braukt mājās. Tad nu aprunājos par visādām fīčām, teltīm un ekipējumiem un ikdienā nobraukto km daudzumu – tie nesaprot, kāpēc es tik daudz km dienā braucu, savukārt man nav skaidrs, kāds prieks tusēt visu laiku vienā vietā, jo šie dienā nobrauc aptuveni 50km. Šiem atkal pirmais jautājums – ar ko es nodarbojos! Aizņemos no šiem naudu biļetei un dabūnu biļeti, taču kamēr šie vēl līdz vilcienam pabraukā pa pilsētu, es uzvāru zupu, kuru paņemu pēc tam ar līdzi vilcienā – labi paēdu. Košicē esam jau pa tumsu un izņēmis no bankomāta naudu norēķinos ar čehu pārīti un nopircis biļeti pāris stundas gaidu vilcienu. (Pērkot biļeti – tas čehu džeks man tulko, bet pārdevēja saka, ka man nevajag kaunēties runāt poliski) Turpat iepazīstos ar Kyle – vienu amerikāni, kurš mani pārliecina par to ka visizturīgākie ir ar rokām taisītie velorāmji. Šim vectēv ir puspasaules apceļojis ar riteni – tāpēc ar iepazināmies – bija par ko parunāt. Nakti pavadu vilcienā. Nobrauktais attālums - 88 km; Braukšanas laiks - 4h:00min; Vidējais ātrums - 21,8 km/h; Maksimālais ātrums - 50,6 km/h; 27. jūlijs 2008 Sv. No rīta esmu Krakovā – nekāds prieks tur būt ar salauztu rāmi, tāpēc atrodu pirmo vilcienu un braucu uz Waršavu (tas sanāk pa dārgo, bet nu pa glauno arī). Aizstumjos Waršavā uz autobusu stāvietu, jeb autoostu un pēc sarunas info centrā palieku nesaprašanā: - cikos jums iet autobusi uz Rīgu? - Uz rīgu? – neiet! - Kā neiet? - Nu tā – neiet un viss. - Un no kurienes tad iet, ja ne no šitās autoostas? - Nenokuras! Vienīgais glābiņš atkal ir Milda – dodos pie viņas un kā par brīnumu viņa ir arī mājās! Tad Milda no savām māsicām lietuvietēm uzzināja ka autobuss uz Rīgu iet 19:30. Izrādās tie autobusi no Rīgas tur it kā nelegāli pienāk un aiziet – autoostai at tiem nekāda sakara. Tā kā līdz autobusam ir gana daudz laika, tad mēs paēdam pusdienas un tad pastaigājam pa pilsētu (nesaprotu, kā viņai vienmēr ir laiks un kā viņai vienmēr ir kaut kas ēdams ledusskapī - apbrīnojami). Pastaigas laikā apēdu, kādus piecus saldējumus, jo tie Polijā ir vienkārši perfekti. Un savlaicīgi atvadījies dodos uz autoostu. Esmu tur pārāk agri – ap 18-tiem. Taču ieraudzījis pieturā latvisku sievieti, gribēju paprasīt, ko viņa te tik agri dara! Izrādās autobuss atiet 18:30! Oi, panika – ta nu tempā ķidāju visu savu riteni laukā, jo parasti autobusu šoferiem liekas, ka ja kāds vēlas vest veselu riteni, tad viņiem ir gatava atbilde – vietu nav! Bet nu viss normāli – paspēju un tiku iekšā! Bauda! Sēžu, autobuss uz Rīgu vedošs, Ar Rāmi salauztu Bet dakša jauna, nomainīta. Skatos pa logu uz ceļu ejošu Dzirdu dziesmas atkārtojas, Atpakaļ pa šo ceļu Šai ceļā iesprūdušas. Mērķis paliek, Tikai pārceļas – ir savādāk. Tas viss ir tā ļoti, ļoti savādi. 28. jūlijs 2008 Pr. Ierodoties mājā nepierasta kārtība – pirmo reizi projām dodoties, biju sakārtojis māju – savādi. SUMMA: 1. 17. jūlijs 2008 Ct. 139 km ~ 22,5 km/h 6h:10 min 2. 18. jūlijs 2008 Pk. 210 km ~ 22,5 km/h 9h:22 min 56,7 km/h 3. 19. jūlijs 2008 St. 199 km ~ 22,4 km/h 8h:53 min 4. 20. jūlijs 2008 Sv. 175 km ~ 21,3 km/h 8h:13 min 5. 21. jūlijs 2008 Pr. 0 km 0h:00 min 6. 22. jūlijs 2008 Otr. 115 km ~ 19,5 km/h 5h:55 min 7. 23. jūlijs 2008 tr. 135 km ~ 22,6 km/h 5h:58min 52,5 km/h 8. 24. jūlijs 2008 Ct. 150 km ~ 22,8 km/h 6h:36 min 56,0 km/h 9. 25. jūlijs 2008 Pk. 120 km ~ 22,9 km/h 5h:16 min 62,1 km/h 10. 26. jūlijs 2008 St. 88 km ~ 21,8 km/h 4h:00min 50,6 km/h Kopā 1335 km ~ km/h 60:30 h 11. 27. jūlijs 2008 Sv. 12. 28. jūlijs 2008 Pr.

Neizdevies TRIPS (ar riteni) 2008 jūlijā!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem