KĀ MĒS PORTUĀLI ATKLĀJĀM ...
|
Anitra Reinšmite
|
Eiropas sākuma vai beigu valsts (no kuras puses skatās) Portugāles apmeklējums iekrita klēpī kā dāvana no zila gaisa. Starptautiska projekta ietvaros laimējās to apciemot novembra pirmajā nedēļā. Pirmo reizi mūžā man par zemi, kur gatavojos doties, nebija nekādu stereotipu, asociāciju vai priekšstatu. Jā, elementārās ģeogrāfijas zināšanas un tur pabijušo skatījums, protams, bet tādā enciklopēdiskā manierē, toties emocionālais līmenis – balta lapa. Ja citām reizēm gaidīšanas procesā galvā rosījās kādas vizuālas vīzijas un idejas, jo par savām iztēles spējām nevaru sūdzēties, tad šoreiz nekā ... Toties tagad Portugāle man ir kaut kas konkrēts, dzīvs un sajūtām bagāts. Kas tad tika atklāts?
Vispirms cilvēki
Atvērti, smaidīgi, labsirdīgi un laipni. Taču ne miņas no, tā saucamās, dienvidnieciskās uzbāzības. Drīzāk savdabīgi kautrīgi un tāpat kā mēs vairāk intraverti. Lai arī savā kompānijā paskaļi un savās izpausmēs ļoti emocionāli... Var viens no otra atrasties pusmetra attālumā, bet sarunāties tā, it kā pa vidu būtu pilsētas satiksmes noslogotākā iela. Un smiešanās ... vienmēr un visur skaļa un atraktīva, sajūta, ka portugāļi smejas visu laiku un par visu ko. Projekta grupā bija arī spāņu delegācija, tad nu šajā jomā radniecība bija saskatāma par visiem simts procentiem.
Patīkami aizkustināja viņu viesmīlība – gatavi braukt naktī pussimts kilometrus, ja nu mēs nokavēsim pēdējo vilcienu. Pēc pavisam nevainīga jautājuma, kā nokļūt pilsētiņas centrā, tiekam izvadāti krustu šķērsu pa visu pilsētu, saņemot informāciju gan par kultūru, gan vēsturi, gan sadzīvi. Un to dara cilvēks, kura uzdevums bija mūs tikai no punkta A nogādāt viesnīcā.
Tad ēdiens
Portugālē sapratu, ka mūsu epitets ēdelīga tauta tikpat labi attiecināms arī uz portugāļiem. Tikām baroti – latvietis teiktu – kā uz kaušanu. Taču pārēšanās un smaguma sajūtu pēc maltītēm, lai cik arī jocīgi tas neliktos pēc katras izēšanās, nejutām. Portugāļi godā tur tradīcijas, modernās kulinārijas ciku – cakas viņiem nav raksturīgas pat diezgan lepnās ēstuvēs.
Pārsteigums bija sautējuma tipa ēdieni, tajos nu varēja atrast visu, pie tam vienā katlā – turku zirņus, pupas, kartupeļus, olas, spinātu lapas, zivju gabaliņus ar visām asakām (citreiz gliemenes un garneles kažociņos)un vēl daudz ko citu, tas viss, protams, peld kārtīgā olīveļļas okeānā. Ēdienu nosaukumus necentos atcerēties, man galvenais, vai garšo ... un garšoja. Varbūt latvietim tuva ēdienu laucinieciski vienkāršā būtība?
Arī zivis piedāvāja plašā izvēlē un lielākoties tādas, ko redzējām pirmo reizi. Visos variantos tās garšoja, un tagad atceroties siekalas saskrien mutē.
Taču kādā vakarā uz savu roku nolēmām nobaudīt citas jūras radības. Laipnais šoferītis pilsētas izrādīšanas laikā ieteica nelielu jūras velšu restorāniņu. Atradām un samulsām, jo sapratām, ka neko nejēdzam pat paprasīt. Žēlīgi skatījāmies uz milzu krabjiem, astoņkājiem un gliemežvākiem vitrīnā ... Kad īpašnieks konstatēja, ka ar tradicionālajām frāzēm un žestiem šoreiz galā netiks, atsauca savu arī angliski runājošo meitu, kura tad kļuva par mūsu skolotāju. Vispirms lekcija, ko, kas un kā ēd, tad piedāvājuma sagatavošana tā, lai mēs pēc iespējas daudzveidīgāk izbaudītu nezināmo. Un kur nu vēl apmācība īpašo galda piederumu izmantošanā. Bez kautrēšanās jutāmies kā pilnīgie nezinīši un sajūsmināti ar āmuriņu atkarojām krabja miesu no bruņām, priecājāmies par savdabīgajām miki mīdījām ar acīm uz kātiņiem un izpētījām no visām pusēm grillētus astoņkājus. Tas bija viens no jaukākajiem piedzīvojumiem Portugālē. Saimnieki izdibināja, kā mēs esam uzzinājuši par viņu ēstuvi, un tūlīt arī rada iespēju piezvanīt vaininiekam, lai pateiktos par klientiem. (Varu pačukstēt - restorāniņš Jomar atrodas Santarem tieši pretī vēršu cīņu arēnai)
Portugāļi ir saldummīļi – deserti vienmēr un jo saldāk, jo labāk. Lai arī neesmu saldo ēdienu cienītāja, spēju tos novērtēt. Visinteresantākā šķita iespēja pēc maltītes desertu izvēlēties katram pēc garšas kārpiņu vai redzes sajūtas signāliem. Uz atsevišķa galda saservēts biezā slāni dažnedažāds piedāvājums ... Tas gan bija visšausmīgākais! Gribējās tak nogaršot visu!
Vēl viens pārsteigums tieši man bija tomātu ievārījums – salds un zaptīgs, ko brokastīs uz sausmaizītes ēd kopā ar svaigo sieru. Tas mani uzrunāja. Atkal jau siekalas mutē!
Tikai pašās izēšanās nedēļas beigās nonācām pie atskārsmes, ka portugāļi neaizraujas ar saldajiem pipariem ēdienos, kā tas būtu Itālijā un daudzās citās zemēs.
Un kur tad bez vīna! Lai arī paši viņi godā tur savu portvīnu un dažā restorānā sagaida klientus ar portvīna glāzi, es sajūsminājos tieši par vīniem ... Neesmu nekāda super lielpratēja, taču man patika vīna svaigums, tāds kā maigums un savdabīgs dzirkstošums.
Programmas ietvaros piedāvātās pilsētas
Mums palaimējās būt Portugāles sirdī. Dzīvojām Santaremā, taču tikām izrauti cauri arī Lisabonai, Fatimai un Sintrai.
Santarema ir pasakaini skaista pilsēta Težu upes krastā. Vecpilsēta ir īsta flīzīšu arhitektūras pērle ar daudzām baznīcām, kur savijas musulmaniskais ar kristietisko. Pilsēta uz pakalniem ar šaurām ieliņām, mežģīnotiem balkoniņiem un savdabīgu vēsturi. Viena no skaistākajām vietām pilsētā Portas do Sol – seno aizsardzības mūru saglabājies fragments, kas tagad pārtapis atpūtas zonā ar fantastisku skatu uz Težu upes ieleju. Elpa aizrāvās, to ieraugot! Paši portugāļi par savu pilsētu saka – flīžu un vēršu cīņu tradīciju glabātāja.
Lisabona man tagad saistās ar Belemas torni un Jeronīma klosteri. Noteikti pozitīvais ir tas, ka ar šīm vietām iepazīstināja aizrautīgs gids. Kāds droši vien teiks – tik vien? Bet es vismaz zinu, uz ko atkal tiekties.
Fatimas apskatei bija atvēlēta kāda pusstunda, lai nevajadzētu mājās teikt, ka pārbraucām pāri visai Eiropai, bijām tai blakus, bet neredzējām. Svētvietu apmeklējām jau labā krēslā, kad tur valdīja klusums un miers ... Īsais laika sprīdis neļāva sajust emocijas, taču bijām pārsteigti par plašumu. Man patika jaunā, milzīgā katedrāle un klusums, kas tajā valdīja – ieej caur durvīm – vārtiem, un ārpasaules skaņas pazūd ... Taču pie svētvietas kā jau mūsdienu pasaulē – tiek pārdots viss un visiem: garīgais un materiālais nav atdalāms ...
Bet visaugstāko emociju vilni uzjundīja Sintra. Noteikti zinu, ja došos uz Portugāli kā tūrists – parastais, tad šo pilsētu iekļaušu sarakstā, lai ar baudu un bez steigas izložņātu visu, visu, visu .... Arī pils Quinta da Regaleira parku vēlreiz. Noteikti uzrāpšos kalna galā un aplūkošu pili, kas tagad palika tikai kā sapnis tālumā ...
Daba
Savdabīga. Lai arī nepabijām plašā teritorijā, tomēr sapratām, ka ļoti daudzveidīga. Dažviet klintis smilšaini gaišas, citur tumšas un draudīgas. Vienviet pa visām spraugām lien ārā mežonība, tālāk jau lekna sakoptība un civilizācija. Dzelkšņaini brikšņi un vīnogulāji, skaisti garskuju priežu meži un brikšņi, milzīgas agaves un olīvkoki, un visam pa vidu palmas – tādas ļoti sievišķīgas, apmierinātas, pašcieņā iegrimušas.
Jā, okeānu neredzējām, bet šoreiz pietika ar Težu upes skaistumu.
Jā, Roka ragā nepabijām, tātad vēl visai Eiropai cauri neesam izskrējuši.
Jā – Portugāle ir tikai atklāta, tagad jāgaida un jārada iespējas to izpētīt.