Day 05 – 2.septembris.
11:51 – Mmm.. esam pamodušies, padūšojušies un bijām pie Dragana brokastīs. Kivi koku ēnā, kopā ar pāris sērfotājiem paēdām ļoti sātīgi. Dragans mums izstāstīja, kur jābrauc pelst. Jāņem kuģītis un jābrauc pāri līcim uz smilšu pludmalēm. „Ther’s asi s Miami!”. Ok, paklausīsim Draganu un maucam. Patreiz esam šeit.
http://maps.google.com/maps?t=h&hl=en&ie=UTF8&ll=42.454051,18.538914&spn=0.029764,0.055275&z=14 un pāris dienas arī būsim. Uz redzīti. :)
19:15 – Uij... nespēju parakstīt. Vienkārši naiss. Nu, sākšu no paša sākuma. Tātad izgājām no dzīvoklīša un devāmies uz piekrasti, lai atrastu vietu un veidu kā tikt uz Dragana ieteikto pludmali. Gājām kādas minūtes 7 līdz Herceg-Novi galvenajai ostiņai. Tur pavazājāmies meklēdami kādi kuģi/prāmi, kurš mūs aizvestu uz pludmali. Pilsētā pludmales praktiski nav. Ir tikai lielākā hoteļa sponsorētā pludmale, kas ir betona klājs iebetonēts dziļāk jūrā. Un tad ir viens tāds neliels stūrītis, kas varētu pa dienu būt nenormāli pilns. Vazājoties pa molu, piegājām pie vietējā bāra menedžerīša un pajautājām, kā tikt uz Rt.Miršta pludmali. Pienāk viens padzīvojis jūras vilks un sāk piedāvāt savus pakalpojumus. Uzprasu šim, reku, vecais mums vajag šiten. Šis saka – OK. 30 Eur. Nošausmināmies. Nu, neko. Gribās, jāmaksā. Aizved šis mūs līdz savai laivelei. Tāda parastā, stiklašķiedras laiviņa, ar jumtu un motorīti aizmugurē. Braucam, pa ceļam vērojam apkārt esošos kalnus, un piekrastes, putnus un jahtas. Vērojamies tirkizzilajā (iepriekšējos rakstos daži fani man aizrādīja, ka esmu nepareizi izvēlējies zilās un zaļās krāsas paveidu – Kirkīzu :D ) Hercegnovi līča ūdenī. Pa ceļam uzjautājam vecajam vilkam, kas tur ir ar tām pludmalēm. Šams saka, ka viņam vienalga kur viņš mūs aizved uz to Mirišta vai uz Žanji. Žanji arī esot super, pēc viņa teiktā. Sākam šaubīties, bet nu ko darīt, vietējiem mēs uzticamies pēdējā laikā daudz. Tuvosimies – redzēsim. Ieraugām to Žanji – uuuu... naisss... Divās klintīs ieskauta pludmale, līcis un mūzika skan, viss notiek un kā pa brīnumu, tautas nenormāli maz. Uzmetam vecajam 30 Eur galdā un lecam ārā. Ierodamies pludmalē, ieņemam sēžamos – ležalkas. Pabrīnāmies, ka neviens nepiesienas par to maksāšanu, nekas. Sākās pirmie aliņi un jau pirmās peldes sāļajā un caurspīdīgajā Adrijas ūdenī. Ūdens silts, viss super. Sauļojamies, klausāmies mp3 no telefona, dzeram aukstu alu un kaifojam. Pēc kāda laika sākam apjēgt, ka tomēr Melnkalne vēl nav tūrisma objekts cilvēkiem. Spriedām jau to pirms brauciena, ka ne draugos, ne irlaiks.lv u.c. tamlīdzīgās vietās nav daudz aprakstu par Melnkalni. 90% visi pludmales apmeklētāji ir vietējie pensionāri, pārējie ir vietējās ģimenes ar bērniem un tikai pāris bariņi, nu varbūt kādi 4 bija jaunieši mūsu gados. Kopā pludmalē, man liekas, ka bija aptuveni 100 cilvēku. Ideāli, neviens netraucē, uz galvas nekāpj, blakus nesēž – perfection. Miers, jūra, saule un kalni. Pēc kāda laiciņa aizčāpojam pēc kaut kā uzkožama. Vietējā tante mums acu priekšā uzcep hamburgerus, tā, ka 100% redzam, ka tas nekāds junk-food neir. Un tas viss pa 2 Eur/gab – der. Nu, sākām just, ka sejas sūrst, jāsāk kasīties uz pilsētu, saģērbāmies aizvilkāmies līdz hārbōram. Izrādās, ka jāgaida nedaudz mazāk kā stunda līdz kāds kustēs uz mums vajadzīgo pilsētu. Nekas, nopērkam ūdeni, sēžam uz vietējās maliņas un skatāmies, ka pilnīgi melni vietējie kabani un viens vepris spēlē futeni. Sagaidām kuģīti, ieveļamies iekšā – izmetam kājas pāri pa bortu un gaidām, kad nu atiesim. Onka uzliek regeju un ceļojums var sākties. Naiss.. kājas karājas pāri bortam, atkal vērojam garām slīdošās klintis, fonā regejs, saule un vējiņš tāds patīkams - tuvu jau saulrietam. Neaprakstāmi.... Un tas viss mums izmaksāja 4 Eur/pers. Izkāpām krastā, kuģītis brauca tālāk uz netālo ostiņu II. Tuvojāmies saviem apartamentiem, pa ceļam iegājām veikalā, sapirkāmies pārtiku, alus, arbūzu, lai nebūtu nenormālā nauda jātērē par ēšanu dažādās instancēs. Tagad sēžam uz balkona, rakstu dienasgrāmatu, malkojam aliņus un baudām saulrietu. Ehhh.. tik mīļums vēl pietrūkst. Mcamca..mīlu. Vakarā plānots iziet ielās. Vakar muzons skanēja līdz diviem naktī piekrastē, tā kā te viss notiekas pa vakariem krasta promenādē, kura ir 7km gara. Veikaliņi, bāriņi zem palmām. Mmmm.... Labi, izlikšu dienasgrāmatu internetā, lai citiem siekala patek. :D Ā.. un pa virsu visam tam vēl nenormāli „paņēmām” fočiku līdzi :D :D :D Nu, cerams, ka rīt nepiemirsīsim.
1:41 – Nu, Draganam par 7km promenādi bija taisnība. Sozopolē bija labi, ja 1,5km iela ar pasākumiem un izbrīnu rosošiem tusiem. Šeit tas viss ir iekļauts septiņos kilometros. Šovakar izstaigājām apmēram piecus kilometrus. Ir ko bolīties, ir ko pirkt, ir ko dzert, ir kur dejot un ir kur atpūsties. Suvenīru veikali aicina ar savu spilgtumu, Gucci, Emporio Armani feiko ražotāju veikali vilina ar savām cenām. Gaišie hamburgeru un fastfoodu tirgotavas fascinē ar savu mūziku un smaržām. Vietējā jahtkluba restorāna centrālajā laukumā ar savu šarmu un kustībām piesaista vēderdejotājas un dažādu svešu dziesmu dziedātāji. Tas viss notiek visu garo un tumšo vakaru, jo tumsa šeit iestājas aptuveni 20:00. Cilvēki staigā, fotografējās uz soliņiem skūpstās un piekrastes kafejnīcās bauda aukstu kafiju. Tam visam vēl fascinējošāku kiču piedod gar krastmalu izvietotās laternas, kuras izgaismo šo pusāziski eiropejisko ielu, kura lielāko daļu sevi rotā ar slidenu un spīdīgu marmoru, kuru ik pa brīdim papildina izgaismoti klinšu tuneļi, kas caurgājējus atvēsina ar patīkamu, siltu vēja brāzmu.
2:52 – Atsēdējuši vakaru uz balkona, beidzot kārtīgi izrunājušies, bez kašķa. Nu jau arī čučēt, ar labunakti.
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais