Latgales burvība divu dienu garumā

02.09.2008
9 min lasīšanai

Augusta nogalē izmantoju izdevību un devos„Skaisto skatu aģentūras” organizētajā braucienā, kura laikā par 180 grādiem izmainīju savu priekšstatu par Latgali. Protams, divās dienās var gūt tikai paviršu priekšstatu par mazu daļiņu no šīs skaistās un aizraujošās Latvijas puses. Kāpēc tieši Latgale? Jau sen vēlējos apskatīt kādu tālāku dzimtās zemes stūrīti, jo bieži, tālās zemes apceļojot, aizmirstas vietējais skaistums. Tā nu sākām savu braucienu no Strēlnieku laukuma Rīgā, dodoties uz Latvijas pusi, kur pirms tam nebiju bijusi. Mūs ceļā pavadīja un iedvesmoja Daugava, kas vietām vijās gar pašu šosejas malu. Varu tikai apbrīnot ļaudis, kuru mājas slejas upes malā. Tumšākas svītras māju pamatos liecināja par palu ūdeņu ciemošanos māju sētsvidos. Patīkami iepriecināja remontdarbi vairākās vietās uz šosejas, jo tas nozīmē beidzot tikt pie gluda braucamā/ejamā/šļūcamā pamata zem kājām/riteņiem (lai arī autovadītājiem (saprotamu iemeslu pēc) ceļa remontdarbi uzdzen zosādu). Sirdi ielīksmoja daudzviet ganībās manāmie zirgi un gotiņas, redzējām pat dažus pajūgus. Lauku cilvēka ikdiena, man – diemžēl eksotika… Skatam garām slīdēja sakoptas mājas ar puķēm visapkārt; daudz labības lauku, skaistas, nopļautas pļavas. Dodoties caur Ogri, Lielvārdi un Aizkraukli, pirmā pietura (neskaitot bulciņu iepirkšanu ceļmalas ēstuvē „Liepkalni” un garās rindas izstāvēšanu vienīgajā sakarīgajā tualetē) bija Krustpils pils. Baronu fon Korfu kādreizējā mītnes vieta, nu muzeja īpašums. Rūpīgas rokas to palēnām atjauno. Ierīkotas vairākas jauno mākslinieku izstādes, arī pašas pils muzeja darbinieces jaunas un enerģiskas. Nevaru teikt, ka man šī pils patika, bet sava īpaša aura tai ir gan. Smaka arī... nebeidzamā cīņa ar veco draugu pelējumu. Sarkanais stūrītis arī ir. Dažiem tas izraisa smaidu, citiem acīs sariešas asaras. Man, diemžēl vai par laimi, šī telpa ar daudzajiem portretiem, zvaigznēm un citu padomju laiku atribūtiku neizsauca nekādas asociācijas, jo esmu atmodas laika bērns. Vairāk aizrāva fotogrāfijas, kurās attēlots, kāda pils iekšiene un dārzs izskatījās pagājušā gadsimta sākumā. Pilī valdījusi īsta greznība. Restauratori vietām uz sienām bija atstājuši krāsu laukumiņus, kas rāda n-to nokasīto krāsu kārtas, pirms atklājušās īstenās apgleznotās sienas. Krāšņie ģerboņi un senās flīzes pirmajā stāvā, skulptūras, kurām līdzīgas atrodamas vēl tikai Vācijas vēstniecībā, un kuru ķermeņa daļu pilnīgai restaurācijai darba veicējiem pašiem bijis nepieciešams pozēt. Ozolkoka paneļi pie griestiem un krāsains, mirdzošs kamīns lielajā ēdamistabā... Mīlīgs balkoniņš un tornis, no kā paveras plašs skats visapkārt. Diemžēl visu laiku nepamet doma, ka šo greznību ar sviedriem ir sarūpējuši mūsu, latviešu senči. Vispār nevaru viennozīmīgi noformulēt savu attieksmi pret kādreizējo vāciešu varu Latvijā. No vienas puses – tautas apspiedēji, vienkāršo ļaužu izsūcēji, no otras – bija arī cilvēcīgi baroni, kam rūpēja savi pavalstnieki, un tie tomēr veidojuši skaistu un sakoptu vidi (protams, ne jau pašu rokām). Treknu punktu pils apskatei pielika plašais, velvētais pils pagrabs, kas man uzdzina šermuļus. Daudzi toties bija sajūsmā. Teika stāsta, ka te kādreiz ieslodzīta pils kalponīte, kurai iepaticies baronu dēls. Visas ejas aizmūrētas un brūnajā kleitiņā tērptā meitene tā arī te palikusi. Kalponītes gars nu klīstot pa pili kā Brūnā dāma. Iedomām liels spēks, bet, ieejot drēgnajā kambarī, kur starp mazā lodziņa restēm plūda vāja gaisma un sveču gaismā pilēja ūdens lāses, krūtīs iegūla smagums un ātrāk gribējās tikt prom. Interesants pārbaudījums būtu palikt tur, lejā, vienai pa nakti un pārbaudīt, cik bailīga īsti esmu. Tad ar slaidu līkumu nonācām Līvānos – Latgales Mākslas un Amatniecības centrā Daugavas krastā. Spilgtākie iespaidi iekštelpās– garās virvēs iekārts šūpulītis, kurā izšūpotas 20 dzimtu atvasītes. Vienkārši, dabiski un miedziņš salds. Sāku piepildīt senu un mīļu sapni – virpošanu no māla. Tas ir aizraujošs process, īpaši, ja sākumā palīdz kāds pieredzējis podnieks. Trešais kustību prieks bija miltu malšana ar dzirnakmeņiem. Ja ir pareizā augstuma uzparikte, iet kā smērēts – nu labi, vismaz pirmās desmit minūtes. Būtu jāpapraktizē biežāk, ja tik mājās būtu tādi dzirnakmeņi... Tad pamājām simboliskas ardievas sīciņajiem laiviniekiem rāmajos Daugavas ūdeņos un dodamies tālāk. Zinu, ka te vēl atgriezīšos. Tālāk jautrā kompānijā dodamies uz Brāļu Skrindu muzeju Vabolē. Brāļi esot bijuši gaismas nesēji Latgales ļaudīm – kā nekā mācītāji un ārsti. Atmiņā palika abas jaukās gides, tikai varēja saīsināt rādītās filmas par kristīgo dziesmu dziedāšanu pie krustiem – nogurušam nekāda dižā kultūras baudīšana nesanāk... Pēc filmas un stāstījuma pārgājām no garīgā uz materiālo un uzēdām Latgales Kulinārā mantojuma ēdmaņu – kļockas. Šī ceļojuma laikā nogaršoju trīs kļocku veidus, un šeit tās nobaudījām divos veidos - gan zupiņā ar speķi, gan saldajā ar ķīseli (bez speķa). Saimnieces bija centušās godam. Pēc tam varēja arī nobalsot netālajā vēlēšanu iecirknī. Ninukā no politiska rakstura padarīšanām nisaprotu, tāpēc vēlēt labāku (?) dzīvi negāju. Pāri visam – pasaulē vislabākās dzirnas skaistā mazā maltuvītē Druvja (diemžēl tikai kaķa) kompānijā. Krietnas divas saujas samalu, milti trāpīja arī drēbēm un sienām, bet viss pieder pie lietas. Bija laba fizkultūra pēc sēdēšanas un ēšanas. Visbeidzot atvadījāmies no Plātera lielskunga parka un dzimtās vietas, un lietutiņa pavadībā braucām nakti pārlaist. Naktsmājas atradās Ilūkstes bērnudārzā, kas vasarā piemērots viesu izmitināšanai. Pirms gulētiešanas mums bija paredzēta vakara galvenā atrakcija – pamatīga izēšanās. Jau Rīgā tika nolemts, ka bez desu cepšanas nu nekādi. A malkas ta nav! Jālemj par ogļu iegādi, bet benzīntanks tālu un autobusa braukšanai atvēlētās stundas drīz būs iztērētas. Kolektīvs nevar izšķirties, ko darīt – vai kurināt nost Amatniecības centrā iegādātos ķočus (atskan īpašnieku protesti), vai iet plūkt salmus ceļmalā. Kad ceļu šķērso sliedes un kravas vilciens, kolektīvā dzimst ģeniāla ideja par vilciena kravā esošo ogļu izmantošanu augstākminētajam mērķim. Vilciens paliek neskarts, jo iekarot Ilūkstes veikalus tiek nosūtīta plastmasas mētelīšos tērpta drosmīgu izlūku armija, kas drīz atgriežas ar uzvaru – ogļu maisu. Tas tiek izmantots bezgalgardu desiņu pārvēršanā notiesājamos objektos. Desiņu ēšanu vainago dziesmas un rotaļas bērnudārza pagalmā. Pirms gulētiešanas notiek vēl maza nakts apgaita pa miegā dusošo Ilūksti, tik no kāda loga atskan „Mūzikas skaņas” klavieru izpildījumā.. Ko vēl izlūki iepirkuši, vēsture klusē. Vienīgā liecība par iespējamajiem pirkumiem ir šāds dialogs nākamajā rītā: „Ui, ku galva sāp..”„A ko domā, varēs krustām šķērsām dzert un nekas nesāpēs?” Tomēr viss aiz muguras tiek atstāts glīts un kārtīgs, un apkārtklīstošajai kaķu saimei, kas gaida ko gardu no mīkstsirdīgiem tūristiem, tiek piešķirta krietna gardumu porcija. Uz šīs skaistās nots ar mazu lietutiņu iesākas otrā diena. Esam agri cēlušies un vēlušies, lai redzētu Daugavpili, daļiņu no dabas parka „Daugavas loki” un nosmeķētu otro Latgales Kulinārā mantojuma maltīti Maizes muzejā. Daugavpils. Pirmais iespaids – kišmiš ar rozīnēm. Sena māja, padomju laiku māja, „Rimi”. Gides vārdiem – „ barakālā apbūve”. Otrajam iespaidam nepietika laika, jo tikai izbraucām Depsam vai Dē-pilij (kā to saucot vietējie) cauri. Vecajām mājām redzami burvestīgi kokgriezumi. Krāsas interesantas, īpaši skaisti bija slēģi zils ar baltu. Tikai pie zilzaļās krāsas nevaru pierast – kož acīs. Divi cietumi... Vairākos „Baltā gulbja” (tā sauc modernāko no abiem cietumiem) logos redzēju stāvam un skatāmies cilvēkus. Pārņēma tik laba sajūta, ka neesmu nekā slikta izdarījusi un varu baudīt dzīvi, kamēr dzīves pabērni tup aiz restēm... Varētu dot viņiem kādu darbu – lai nesēž dīkā. Nezinu, varbūt tas jau notiek? Visskumjākais, viņi iznāk ārā vēl samaitātāki, ciniskāki un atstumti no sabiedrības. Ar retiem izņēmumiem - ja esi iekritis/ielēcis tai bedrē vienreiz, kritīsi vēl un vēl... Vecā cietuma sienas ir no akmens (iespējams, ka tur ir mitrs), ar maziem lodziņiem, iespējams, ka grūti vēdināmas – ideāla vieta tuberkulozes attīstībai. Vārdu sakot – dzīvo godīgi, lai nav jānonāk šais iestādēs (ko mēs, starp citu, sponsorējam no saviem nodokļiem). Labi, pietiks par drūmo, ķersimies pie skaistuma – dabas. Daugavas loki. Nav nekādi sīpolloki un zirga loki, bet gan upes līkumi. Krastos aug tikai maurloks, kas ir aizsargājams. Gan jau, ka daudzi mājās audzē ar violetiem ziediņiem. Īpašs piedzīvojums bija grantētā ceļa bedrītes uz „Daugavas lokiem”, kas atgādināja nesen iepazīto linu audumu gludināšanas ierīci Amatniecības muzejā vai stilizētus jūras vilnīšus, ko sacēlis neliels vējiņš. Tomēr humora pilnās gides Intas vārdiem sakot, apvienojām patīkamo (izbaudījām vibromasāžu) un lietderīgo (nonācām līdz Dinaburgas cietokšņa maketam). Izstaigājām nedaudz glumas takas, apskatījām maketu, ko apdzīvo arī vietējais raibais minka (dežūrdesas gabals viņam garantēts), apskatījām vietu, kur otrā Daugavas krastā esot sākuši celt Daugavpils HES, bet, naudas kāre šoreiz piebremzēta. Man īsta medusmaize bija kāpiens Vasargelišku skatu tornī nākamajā pieturvietā. Varētu paņemt telti un palikt tur uz kādu laiciņu, izīrēt nabadzīgiem tūristiem desmitniekus, lai salīdzina ar īsto skatu (kas ir elpu aizraujošs). Tas ilgi būs acu priekšā. Nu, kad jau sauca un ūjināja, ka laiks posties lejā, tā arī bija jādara. Negribējās pārbaudīt vecumveco anekdoti par kavēšanos atgriezties autobusā: ja kavējies 5 min, tev būs dziedāt. Ja 10 min, tev būs dancāt. Bet, ja kavēsies 15 min, varēsi dziedāt un dancāt tur, kur kādreiz bija autobuss! hehe. Pēdējais apskates objekts bija slavenā vecticībnieku sādža Slutišķos. Laikam biju pārlutināta ar skaistām mājelītēm pa ceļam un iedomājusies vecticībniekus melnos talāros, ar garām bārdām un drūmu seju, un tie parastie tantuki un vīri, kas ņipri darbojās pa sētu, man īpaši nekādu iespaidu neatstāja. Tikai tā kā drusku neērti palika, ka mēs bāžam degunus citu mājās (lai arī konkrētā vidējā no trim bija īpaši tūristiem apskatei paredzēta). Tomēr šīs mājas palika atmiņā ar paraugkārtību, tīrību un skaistajām puķu dobēm. Kā jums patīk krāsu salikums: dzeltenas saulespuķes, zilibalti logu slēģi un aiz muguras Daugaviņa? To vienkārši pašiem jāredz! Tad nogājām vēl kājas pie Daugavas pamērcēt, sekoja diskusija, uz kuru pusi Daugava tek, jo pūta pretvējš un nekā nevarēja saprast. Smaržoja pēc maurlokiem un bija pasakains miers... Devos prom no šīs vietas, to saglabājot dziļi sirdī. Malači ir savu senču tradīciju uzturētāji un kopēji, un malači, kas turas pie savas ticības un pārliecības. Protams, tas nekad nav bijis viegli, bet kurš teicis, ka dzīvot ir viegli? Tuvojās mūsu ekspedīcijas visintriģējošākais pasākums – Velnezera apskate. Ar otro piegājienu atradām īsto vietu. Skaista zilzaļa krāsa. Dzidrs, dzidrs ūdens, kā Sarkanajā jūrā, tikai salds. Tur esot sērs klāt. Meitenes peldējās un atzina par labu esam. Nekādi kukainīši, augi vai citi dzīvnieki šajos ūdeņos nemīt, vientuļš lēnām grima vien no kādas kājas nokritis plāksteris. Par to velna padarīšanu - sēdēju, skatījos ūdenī un vēlreiz domāju – kāds spēks ir reklāmai, māņticībai un nezināmajam. Domāsi, ka tur ir slikta enerģija, auras un karmas, un būs arī. Peldēties tur esot aizliegts tāpēc, ka ezera vidū dzelme sasniedz pat 18 metrus, un malas ļoti strauji iet dziļumā. Nu, drusciņ pabaisi jau ir, īpaši tādam svētdienas peldētājam kā mana persona. Atpakaļ nākot, visiem tika piekodināts izlīst caur kadiķi, lai neatnes ļaunumu līdzi. To izdarīju gan – drošs paliek drošs. Pretim brauca onkulītis ar zirgu un piena kannām - jā, zirgi te vēl ir saglabājušies. Tāpat kā tantuki ar vislabākajiem – krievu laika – velosipēdiem. Ja kādam ir vēlme tādu pārdot (ne jau tantuku!) lūdzu, pasitiet kādu ziņu. Mans tel. 26367784. Tālāk mūsu ceļš aizveda uz katolicisma centru Aglonu; tā teikt, pie velna ir būts, tagad pie Dieva. Bazilikā redzējām jau trešās kāzas Latgalē divu dienu laikā, pie tam Aglonas pāris bija īpašs ar to, ka, laižot gaisā baltos baložus, tie apsēdās uz bazilikas karnīzes un, knābīšus kopā sabāzuši, i nedomāja prom laisties. Daži zināja teikt, ka tā esot laba zīme un jaunais pāris ilgi un laimīgi kopā dzīvošot. To arī viņiem no visas sirds novēlu. Nu jau tuvojāmies šī brauciena izpētes daļas beigām. Uz 12 minūtēm iemetām aci topošajā Karaļa kalna kompleksā, kas ir brīnumskaistā vietā koktēlnieka un dzejnieka (piedodiet, ja kaut ko sajaucu viņa profesiju aprakstā) Ērika Delpera veidots koka skulptūru parks ar moderniem, skaisti veidotiem apstādījumiem. Var tikai iedomāties, kā te būs tad, kad būs pabeigti apzaļumošanas darbi. Dzērvīte dīķa vidū uz salas teica, ka te būs dzīvošana un šīs ieceres īstenotājiem – svētība. Viss šis pasākums jānoslēdz ar ko īpaši baudāmu – Maizes muzeju. Vadītāja Vija Ancāne. Liels, liels malacis. Īsts Latgales sievas iemiesojums. Kā viņa pati teica: reizēm skarba, šerpa, bet visā visumā – cīši labs cilvēks. Un bija jau arī! Kā pabaroja! Sākumā deva pagaršot maizes ierauga putriņu – tai esot pienskābās baktērijas, labākas par visiem aktimeliem. Tad bija jāizgaršo maizīte – tik gara, ka vienkārši kusa mutē, tad šmakouceņš – māga lai strādā (gan jau, ka ziniet, kas tas i pa zvēru), tad ņammīga grūbu zupa ar krējumu, tad kartupeļi ar ļoti ātri no bļodas pazūdošu mērci un biezpienu, un beigās vēl ļoti, ļoti garšīgas kļockas! Patiesībā tādi kā pīrādziņi ar biezpienu, mīkstas, saldas un pufīgas. Mēli norīt! Kā teica daži ēdāji: „Apēstu vismaz 10 – ja tikai jau vēders nebūtu pilns!” Tas viss – 7 lati no personas. Visam pa virsu – Vijas komentāri latgaliski – nu vienreizēji. Bet tas vēl nebija viss – tam sekoja īsti aizkustinošs un dvēselisks Vijas stāstījums par maizīti- precīzi neatceros, ko viņa teica, bet acīs gandrīz visiem bija asaras. Katram vajadzētu atrast tādu darbu – lai var darīt ar dvēseli. Sirdsdarbu. Tad arī naudiņa nāks. Ja sadomājiet braukt uz Latgales pusi, uz Aglonu, iepriekš piesakiet vizīti un noteikti aizbrauciet pie Vijas. Tas ir īsti, patiesi un skaisti. Ak jā, maizīti un grāmatu par maizi var nopirkt arī līdzņemšanai, un tā ir vēl gluži karsta! Un vēl bez mākslīgām piedevām. Caurbraucot redzējām arī „gurķu pilsētu” Krāslavu, Līksnu ar tās skaisto baznīcu, un vēl daudz ko jauku. Šais divās dienās ieguvu tikpat daudz iespaidu, cik visā iepriekšējā mēnesī kopā. Milzu paldies "Skaisto skatu aģentūras" darbiniekiem - gidei Intai un šoferim Raimondam. Viņi darbu tiešām dara ar prieku un no sirds! Un vēl no šī brauciena paliks atmiņā kāds teikums. Patiesībā to jau zināju, taču nu tas ieguva citu jēgu. Un tas skan šādi: mēs uz šīs zemes esam mācībā. Ja mēs nemācāmies no savām kļūdām, no citu kļūdām un nedomājam, tad mēs neattīstāmies. Par to jāpadomā. Bet, ja pavisam nopietni – brauciet uz Latgali. Tur veikalā lielkonfekte „Serenāde” maksā tikai 19 santīmus!

Latgales burvība divu dienu garumā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem