Sajūtu tūrisms Manilaidā

  • 3 min lasīšanai
  • 15 foto
Kad runājam par Baltijas jūras salām, pirmo, protams, atceramies Roņu salu – to vienīgo, kas Latvijai piederējusi, bet atdota Igaunijai, pēc tam seko Sāremā, Hījumā, protams, Kihnu... taču mūsu ziemeļu kaimiņiem salu un saliņu netrūkst – arī tādas, kuras apdzīvo vien jūras putni un kurām labs lēcējs pāri varētu pārlēkt vai kuras ir pavisam nedaudzu cilvēku mājvieta. Tāda ir arī Manilaida – apmēram 5 kilometrus gara un 300-500 m plata. Ikdienā te dzīvo 34 salinieki, taču vasarās cilvēku ir mazliet vairāk. Manilaidai ir kluss un savdabīgs vilinājums – te var izbaudīt sajūtu, ka apstājies laiks, un tomēr nejusties kā Dieva aizmirstā nostūrī, jo darbojas gan mobilie sakari, gan internets (pieejams ir interneta punkts Manilaidas saietu namā un Rīdu sētā, kur uzņem tūristus), uz salu kursē kuģītis, bet allaž jau var atrast kādu salinieku, kas aizvedīs ar savu laivu – 800 m – pāris minūšu brauciens – un esi jau putnu, aitu, akmeņu un kadiķu valstībā. Ak, jā, vienu zirgu, vairākas govis un pāris suņukus arī redzējām. Taču, skaidrs, ka pāris stundu ir par maz, lai pilnībā spriestu par salas noskaņu. Kamēr izbraucam cauri Pērnavai, lai tiktu uz 37 km attālo Munilaiu ostu, esam nogulējuši satiksmes kuģīti. Kluss un rāms tas stāv ostā un uz Manilaidu i nedomā kustēt. Taču mūsu gidam - ornitologam Arnim Bērziņam - ir „gali” salā – īsu brīdi konsultējies arī Rīdu sētas saimnieci, viņš paziņo, ka itin drīz mums atbrauks pakaļ vietējie puiši. Kamēr ar Ivetu nobildējamies pie uzraksta Munilaiu sadam (man ienāk prātā, ka dažs labs amerikānis,izlasot ostas igaunisko nosaukumu, varbūt reaģētu tāpat kā Vīzentāla centra Zurofs, kad viņš sacēla brēku par Kalēju ielu Rīgā), laiva ir klāt un pēc maza brītiņa jau lēnā garā kājojam pa Manilaidas vienīgo ielu uz salas dienvidu galu, kur atrodas tūristu galapunkts un mūs gaida saimnieces Ullas vārītā zivju zupa. Todien Manilaidā valdīja spoža saule un spirgts vējš -bija grūti iedomāties, kā ir tad, kad visapkārt auro vētra. Bet ir arī tādi brīži – 2005.gada vētrā nopostīts Manilaidas ostas šķūnis (kas šobrīd, protams, atjaunots) un vietumis salas vidienē redzami niedru stublāji – tik tālu zemi bija paņēmusi jūra. Tagad gan sauszeme redzama vairāk, kaut gan sajūta joprojām ir dīvaina – paskaties pa labi un tālumā redzi jūras klajumu, paskaties pa kreisi – un atkal ūdens... Bet uz salas dzīve rit ierasto gaitu – ganās lopiņi (pārsvarā aitas), vējā šūpojas kartupeļu laksti, čabinās glītās kaudzītēs sakrautās niedres, kādā pagalmā ēnā pie šķūnīša sasēduši vīri gados spirdzinās ar alu (sadzirdējuši mūs runājam latviski, viņi komentē igauniski), kādā sētsvidū, mūs ieraudzījis, monotoni un paslinki ierejas visnotaļ simpātisks šunelis. Atšķirībā no diviem citiem satiktajiem, kuri labprāt mūs pavada, uz šo neiedarbojas Ivetas suņu vārdi – savu vietu zem krūma viņš pat nedomā atstāt. Gluži negaidot mums pretī skrien jauns puisis, ātri noteicis: „Tere”, viņš turpina skriet, bet pēc kāda laiciņa tikpat mērķtiecīgi skrien atpakaļ, mūs apdzenot. Mums gan nekur nav jāsteidzas – baudām sauli, vēju, vērojam putnus, kuru uz šīs salas netrūkst un pamazām pietuvojamies Rīdu sētai, kur, atšķirībā no pārējām ēkām, valda diezgan liela kņada, kas tomēr nav uzbāzīga. Te arī ieraugām skrienošo puisi – Arnis viņu uzrunā igauniski, taču puisis atvainojas, ka runā angliski. Galu galā noskaidrojas, ka viņš ir austrālietis. Turpat netālu ieraugām vēl vienu vīru, kurš pastāsta, ka šobrīd uz salas ir nometne vienam no Pērnavas pūtēju orķestriem. Uzzinājis, ka esam no Latvijas, viņš nosaka : - A, lāti- , un skaidrā latviešu mēlē pajautā – kā iet? Tiesa, tā arī nenoskaidrojām, vai mūsu atbildi: „Paldies, labi”, mutīgais vīrs saprata. Zivju zupa vēl nav gatava, tāpēc nolemjam aiziet līdz pašam salas galam, kur cēlā vietulībā stāv bāka. Nevar neapbrīnot dzīvespriecīgajās krāsās nokrāsotos namiņus ar nelieliem akmeņu žogiem – tik košas mājiņas ir redzamas ikvienā Igaunijas piejūras ciemā, arī Pērnavā māju īpašnieki nebaidās no košuma, tajā pašā laikā ne brīdi nekļūdami banāli. Bet varbūt tālāk uz ziemeļiem skarbajā klimatā cilvēki vienkārši vēlas izbaudīt dzīvespriecīgas krāsas – tāds vienkāršs psiholoģisks gājiens. Esam nonākuši līdz Manilaidas galam un neizturam, neiebrienot ūdenī. Tas ir silts, tomēr dod veldzi. Vienīgā neraža, ka, pieradušiem pie mūsu smalko smilšu pludmalēm, pa akmeņiem neprotam iet. Secinājums viens – arī Igaunijas pludmalē bez gumijas čībiņām neiztikt. Laiks Manilaidā nesteidzas, bet nav arī apturams, un arī mums pienācis mājupceļš. Satiksmes kuģītis mūs aizvizina uz kontinetu, pāris stundu brauciens ar mašīnu, un esam jau Ainažu robežpunktā. Vēl kāds laiciņš - un mājās. Bet ir skaidrs, ka Manilaida ir kā sirēna – tā vilina un aicina atgriezties... P.S. Taisnību sakot, vairāk par Manilaidu pastāstīt un parādīt var Arnis Bērziņš no Ainažiem (tepat draugos atrodams) - viņš Igaunijas salas apmeklējis dažādos gadalaikos., tāpēc zin stāstīt arī par silpureņu pļavām, kas pavasaros redzamas, gan citiem dabas brīnumiem. Kadiķīši gan Manilaidā smaržo citādāk un ir daudz mīkstākām skujiņām nekā mūsējie. Par to pārliecinājos pati.:)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais