Tuksneša noslēpumi.

  • 9 min lasīšanai
  • 45 foto

Tuksneša noslēpumi.

Šo ceļojumu izdevās realizēt vēl pirms lielajiem nemieriem. Lai piedod tie, kas jau lasījuši, bet šoreiz ar nelielām izmaiņām to iesniedzu National Geographic konkursam. Sahāra ir pasaules lielākais tuksnesis. Tas var būt gan ļoti vienmuļš, gan pārsteigumu pilns. Jau ilgāku laiku man bija sapnis savām acīm skatīt ģeogrāfu un fotogrāfu "paradīzi" - Balto un Melno tuksnesi. Lielie tūroperatori šādus ceļojumus nepiedāvā un, lai arī tagad Ēgiptē situācija ir relatīvi mierīga, kas zin, cik droši ir tuksneša plašumos, kur simtiem kilometru nav sastopamas apdzīvotas vietas.

Sākumā ir ceļš. Caur nakti, caur tuksnesi. Aiz loga zib mēness apgaismoti smilšu pauguri, pretī braucošu mašīnu ugunis. Karsta kafija nakts vidū ceļmalas kafejnīciņā. Un tad viss pazūd biezā miglā, kura veļas no Sarkanās jūras puses. Kā šoferis atrod ceļu? To labāk neredzēt, tāpēc iemiegu un pamostos jau Kairā.

Ir agrs rīts, ielas malā kāds vīrs cep plāceņus. Uzmundrinošs rīta kafijas malks, pārkravāšanās citā mikroautobusā un atkal ceļš. Šoreiz projām no masu tūristu parastajiem maršrutiem. Vispirms jātiek laukā no milzīgās pilsētas. Tas izdodas salīdzinoši ātri. Piramīdas joprojām tītas miglā un, pat braucot tuvu garām, nav saskatāmas. Braucam dienvidrietumu virzienā no Kairas. Ceļš ved caur Lībijas tuksnesi. Līdz mūsu šīsdienas galamērķim Baharījas oāzei apmēram 370 kilometri.

Līdz pašam horizontam plešas tuksnesis bez jebkādām dzīvības pazīmēm. Pāris stundu laikā pretī brauc tikai dažas kravas mašīnas. Tikai smiltis un spoža saule, un šoseja kā melna čūska līdz pašam horizontam. Tā uzbūvēta tikai pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās. Līdz tam Baharīja un arī citas oāzes bija gandrīz pilnīgi nošķirtas no pārējās pasaules. Ceļotāji caur tuksnesi ar kamieļu karavānām gāja vairākas dienas, nereti nomaldījās un pazuda bez vēsts. Vai te gājis arī slavenais arābu ceļotājs Ibn Batūta?

Šosejas malā iekārtota atpūtas vieta ar nelielu kafejnīcu. Izrādās, ka mēs, vienpadsmit cilvēku grupa, neesam vienīgie ceļotāji tuksnesī. Daži kravas mašīnu šoferi, pāris nelielas ceļotāju grupiņas. Saule pakāpusies augstu debesīs un svelmē ne pa jokam. Kas mūs sagaida tuksnesī?

Lībijas tuksnesis ir apmēram sestā daļa no milzīgā Sahāras tuksneša un atrodas tā ziemeļaustrumu malā. 25% no tā atrodas Ēģiptes teritorijā. Pirms apmēram 200 miljoniem gadu tagadējās Sahāras teritorijā atradās senais okeāns Tetiss. Ziemeļāfrikas pamatu veido viens no vissenākajiem Zemes garozas apgabaliem. Pirms vairākiem simtiem miljonu gadu te bijuši arī augsti kalni un aktīva vulkānu darbība. Ģeologi šo vietu dēvē par "karsto plankumu", kur ugunīgā magma iežu plaisās joprojām ir salīdzinoši tuvu Zemes virspusei. Nav brīnums, ka tuksneša vidienē kartē atzīmēts aktīvs Emikusi vulkāns (3415 m). Izvirdumus gan neviens neatceras, bet 20. gs. beigās kāds satelīts ir fiksējis dūmu strūklas no krātera. Pazemē joprojām atrodas milzīgi fosilo gruntsūdeņu krājumi, kas daudzviet ir sāļi un karsti. Reljefa ieplakās, kur tie atrodas tuvu zemes virspusei, vai arī veido ezerus, atrodas oāzes. Kas tad ir oāze? Daudziem varbūt ir izveidojies stereotips, ka oāze ir vientuļa aka tuksnesī, pie kuras aug pāris palmas. Var jau būt arī tā, bet oāzes parasti ir plašas teritorijas ar ciemiem, pilsētām un plantācijām. Lībijas tuksneša Ēģiptes daļā lielākās oāzes ir Siva, Hārga, Dāhla, Farāfra, Baharīja. Tuvāk Kairai atrodas El Faijuma.

Pēkšņi vienmuļā tuksneša ainava izmainās. Uz gaišo smilšu fona paceļas melni vulkānu konusi! Tie „pienāk” tuvāk ceļam, un mūsu busiņš piestāj, lai varam „aptaustīt” un pārliecināties, ka tā ir īstenība. Steidzamies pakāpties tuvējā tumšajā pakalnā, kas, izrādās, sastāv no vistīrākās dzelzs rūdas. Varbūt tur ir arī citi vērtīgi komponenti, jo iežu krāsas ir ne vien sarkanīgi brūnas, bet arī dzeltenas, tumšsārtas un pat violetas. Esam jau Melnajā tuksnesī. Tas nav gluži melns, bet uz gaišo smilšu fona izskatās ievērojami tumšāks. Paralēli šosejai tuksnesī stiepjas dzelzceļš, pa kuru garos vilcienu sastāvos tiek transportēta rūda. Vietām manāmas naftas atradnes. Beidzot parādās zaļi koki – esam ieradušies Baharījas oāzē.

Baharījas oāzei ir sena vēsture. Jau 3000 gadus pirms mūsu ēras te dzīvojuši cilvēki. Savos rakstos to pieminējis arī Strabons. Senākie iedzīvotāji Romiešu laikā līdz mūsu ēras 4. gadsimtam bijuši kristieši. Kopš 10. gadsimta no Lībijas ieceļojuši berberi (beduīni – klejotāji lopkopji). Sākumā kristieši un musulmaņi sadzīvojuši līdzās, bet 18. gadsimtā pēdējie kristieši pievērsušies islāmam. Šos senajos laikos oāze atradusies svarīgu karavānu ceļu krustpunktā, tur audzētas ne vien dateles un labība, bet arī vīnogas, no kurām gatavots kvalitatīvs vīns. Cilvēki bijuši turīgi.

Itālis Džovanni Batista Belconi bija pirmais eiropietis, kurš sasniedza Bahrījas oāzi 1818. gadā. Viņam sekoja citi itāļu, franču, vācu, britu ceļotāji, ģeogrāfi, dabas pētnieki. Vācu paleontologs Reihenbahs 20. gs. sākumā šajā apvidū atrada ap 94 miljonus gadu vecas trīs plēsīgo dinozauru fosīlijas. Vienam dots nosaukums Bahariasaurus ingens.

Kopš 1985. gada no Nīlas ielejas ieceļojuši daudzi zemnieki. 19. gadsimtā oāzē dzīvojuši ap 5000 cilvēku, bet 2000. gadā jau 30 000 cilvēku. Dzīve oāzē mainījusies līdz ar asfaltētā autoceļa pabeigšanu. Pēdējos 30 gados oāzē ienākusi elektrība, televīzija, telefoni. Interesanti, ka sarunu valodā televīzijas ietekmē parādījies Kairas dialekts.

Mūsdienās oāzē strādā arheologu grupas un viņu atradumi ir patiešām sensacionāli. 1996. gadā Dr. Zahi Havasa vadībā tika atklātas grieķu – romiešu laika kapenes (1.- 2. gs.). 15 (pēc citiem datiem – 34) kapenēs atrada 230 mūmijas, no kurām daļa bija ietītas linu audumos, bet daļai bija zelta maskas. Pašreiz nelielā vietējā muzejā var apskatīt piecas no šīm unikālajām zelta mūmijām. Oāzē atrodas Aleksandra Lielā tempļa drupas. Ievērojamas ir arī 26. dinastijas (no 664. līdz 525. g. p.m.ē.) laika kapenes. Tas bija Ēģiptes civilizācijas pēdējais uzplaukuma periods pirms persiešu iebrukuma.

Mūsdienās oāzes 94 x 42 km teritorijā atrodas vairākas apdzīvotas vietas. Tās administratīvais centrs ir Baviti. Viesnīciņā El Beshmo aši atstājam somas, sēžamies džipos un dodamies braucienā pa oāzes apkārtni. Līkumojam pa šaurām ieliņām, līdz nonākam dateļpalmu plantācijā. Aiz tās paveras skats uz sālsezeru. Tā dūksnainais krasts ir klāts ar plānu sāls kārtiņu. Saule virzās uz horizontu, tāpēc pirms tumsas jāpaspēj apskatīt arī citas vietas. Džipi traucas pa smiltīm un kāpām. Skatam paveras Piramīdas kalns. Pēc formas tas atgādina vulkānu, bet vismaz nogāžu virsējo kārtu klāj dzeltenas smiltis. Piramīdas formas kalniem ēģiptieši piešķir īpašu nozīmi, jo piramīda ir ceļš uz debesīm.

Bet tad apstājamies pie viena no vairākiem karstajiem avotiem. Pa lielu cauruli spēcīga ūdens straume plūst baseinā un tālāk kanālā. Tas ir karsts. Nedaudz tālāk atrodas moderns viesnīcu komplekss, kas piedāvā relaksēties termālajos baseinos. Bet vietēji iedzīvotāji tuksnesī ierīkojuši peldvietas. Tie ir izbetonēti baseini, kuriem cauri tek šie pazemes ūdeņi. Tātad karstajā pusdienlaikā pašā tuksneša vidū var nopeldēties. To gan dara tikai vīrieši.

Smiltis atkal nomaina melni lavas lauki un pakalni. Džipi zvārodamies virzās arvien augstāk, līdz sasniedz laukumu, kurā jau pulcējas citi ceļotāji. Esam Angļu kalnā. Te Otrā pasaules kara laikā bijis angļu novērošanas punkts. Bet pa līdzenumu pārvietojušies Rommela tanki. Par šo vietu ir stāsts arī daudzsēriju filmā "Otrais Pasaules karš". Nelielais cietoksnis gan pārvērties drupās. Apkārt sastinguši lavas kluči, bet zemāk, līdzenumā, kā milzu čūskas vijas upju sausgultnes jeb vādī. Saule slīd arvien zemāk, iekrāsojot gan debesis, gan neparasto ainavu. Pirms pilnīgi satumst, jāpaspēj tikt lejā no kalna.

Baviti ielās valda puskrēsla, bet ielas ir pilnas ar cilvēkiem, ēzelīšu pajūgiem. Populārākie braucamrīki ir mopēdi, kuri izrotāti krāsainiem paklājiņiem, lentītēm un citiem košiem niekiem. Daudzajās bodītēs notiek tirgošanās, tur pulcējas vīri, lai vienkārši papļāpātu. Tirgo augļus (guavas, vīnogas, banānus u.c.), visādus sīkumus. Visur redzami īpatnēji pīti vistu būri. Putni tur cieši iespiesti cits pie cita, bet laikam pieraduši, jo pa atvērtajām durtiņām nemaz necenšas aizbēgt. Gaisā jaušami putekļi un kādas neparastas tuksnešu smaržas. Diena ir bijusi gara un piedzīvojumiem bagāta, tāpēc dodamies pie miera. Nelielā viesnīciņa ir mājīga. Pāri sētas mūriem veļas ugunīgas bugenviliju kupenas, dobēs aug karkade tējas krūmi ar īpatnējiem ziediem, kuru tumšsarkanās, nelielu biezu ziedlapiņu veidotās ziedkopas žāvē tējai. Ēģipte nav iedomājama bez karkade tējas. To dzer visur un vienmēr.

No iekšējā pagalma durvis ved katrā numurā. No zariem pītajos griestos gulošie odi sajutuši medījumu... Moskītu tīklu šeit nav, tātad, pirms nakstsmiera notiek neliela kauja ar asinssūcējiem. Jāsaka, sevišķi daudz tie gan netraucēja. Rīta pusē pagalmā skraida priecīgs suņuks, kurš pa atvērtajām durvīm no istabām izvilcis uz grīdas atstātās klientu zeķes.

Otrā rītā apmeklējam mazo muzeju, kurā apskatām zelta mūmijas. Muzejs iekārtots nelielā ēkā. Lai arī tur ir tikai piecas mūmijas, pārsteidz to greznās, ornamentiem rotātās, zelta maskas.

Pēc tam dodamies uz tuvējo pakalnu un nokāpjam Ain el Muftella un viņa dēla Bannantiu kapenēs, kas datējamas ar 26. dinastijas valdīšanas laiku. Sienu gleznojumi, lai arī mērogos mazāki, tomēr savā kvalitātē neatpaliek no Valdnieku ielejas gleznojumiem. Uzraugs neiebilst pret piedāvājumu pieņem dažas naudas zīmes un, pārliecinājies, ka priekšnieks neredz, atļauj fotografēt.

Tālāk notiek gatavošanās ceļojumam tuksnesī. Kā jau Ēģiptē, tas ir diezgan lēns un juceklīgs process, kas ietver braukāšanu pa putekļainajām ieliņām starp māla un kaļķakmens ķieģeļu mājām. Uz jumta tiek sakrauti paklāji, piesiets galds, kāds vīrs ar ēzelīti atved pāris malkas saišķus. Tad kādu laiku tiek kārtotas formalitātes vietējā tūrisma policijas iecirknī, līdz saņemam atļauju doties tuksnesī un arī vienu bruņotu policistu par pavadoni. Viņš neizskatās par to priecīgs un arī vēlāk tuksnesī laiku vada lūgšanās, patālāk no mums. Rezultātā ceļā dodamies krietni ap pusdienlaiku.

Braucot uz dienvidiem, nonākam pie Kristālu kalna. Sarežģītu ģeoloģisku procesu rezultātā sajaukušies kaļķakmeņi, smilšakmeņi ar magmatisko iežu intrūzijām. Tur izveidojušies kvarca un kalcīta kristālu sakopojumi, kas saulrietā mirdz, tāpēc senāk šī vieta uzskatīta par svētu. Brienam pa smiltīm un uzlasām kristāliņus. Nespēju atteikties ielikt somā palielu kristālu sakopojumu ar domu, ka dabiskie erozijas procesi tāpat to reiz noārdītu.

Tālāk ceļš ved Baltajā tuksnesī. Pirms miljoniem gadu jūras apstākļos te uzkrājušies biezi krīta slāņi. Par iežu organisko izcelsmi liecina vietvietām atrodamie gliemežvāki un citas fosīlijas. Ar pūlēm, braucot pa smiltīm, nonākam pakalnā, no kura paveras elpu aizraujošs skats – Mēness ieleja. Sajūta kā uz citas planētas! Milzīgas dažādu formu krīta klintis, kuru krāsa mainās atkarībā no apgaismojuma. Te tās ir sniegbaltas, te zeltainas, bet tad iegūst rožainu, zilganpelēku vai viegli violetu nokrāsu! Tajā brīdī nodomāju, ka diezin vai Lielais kanjons ir iespaidīgāks. Varenās klintis tomēr šķeļas un drūp. Lieli krīta bluķi atšķēlušies un guļ smiltīs, bet klinšu virsmu klāj vēja un smilšu „zīmējumi”. Starp klintīm vējš sapūtis smilšu kāpas. Nezin no kurienes pēkšņi parādās krāsains taurenis! Te taču nav neviena auga, nekādu dzīvības pazīmju! No kā viņš pārtiek?

Līdz ar saulrietu paspējam sasniegt nometnes vietu. Kamēr pavadoņi izklāj paklājus, iekur ugunskuru un gatavo vakariņas, izpētām apkārtni un tumsā fotografējam neparastās klintis. Daudzas no tām atgādina milzu sēnes, jo smilšu vētru laikā smilšu graudiņu plūsma tuvāk zemes virsmai ir blīvāka un kā smilšpapīrs slīpē kaļķakmeņus. Redzams, ka vēji atnesuši arī sīkus melnus lavas graudiņus, kas atgādina mazas melnas sēkliņas. Debesis pārklāj mākoņi un piedzīvojam neparastu parādību – no tiem krīt retas lietus lāsītes, atstājot smiltīs sīkas „pēdiņas”.

Pēdiņas atstājušas arī manīgās tuksneša lapsiņas. Mūsu pavadoņi uzklājuši tik bagātīgu vakariņu galdu, ka pie labākās gribas nav iespējams visu apēst. Tas nekas – atdošot lapsiņām. Vēl pasēžam pie ugunskura un dzeram beduīnu tēju – vairākas tējkarotes melnās tējas uz nelielu ūdens krūzīti. Neraugoties uz to, pēc iespaidiem bagātās dienas miegs pievārē vienu pēc otra.

Nolemjam necelt teltis, bet gulēt zem zvaigžņotām debesīm, jo mākoņi pēkšņi pazuduši. Nakts vidū kļūst vēsāks, bet guļammaisi ir silti. Pamostos un raugos zvaigžņu miljonos. Tās ir sevišķi spožas un šķiet pienākušas tuvāk, nekā parasti. Krēslā kā ēnas aizslīd lapsiņas. Tās pienākušas pie paša ugunskura un naktī mēģinājušas aiznest viena ceļotāja kurpi.

Tuvojas saullēkts un ainava iekrāsojas sārtos toņos. Sekojot manīgajiem zvēriņiem, kuri zibenīgi pazūd rīta krēslā, nonāku pie iespaidīgas krīta klints. Pakāpjoties augšup, paveras neticams skats – līdz pašam horizontam simtiem neparastu formu klintis. Saule kāpj augstāk un krāsas mainās neskaitāmās kombinācijās! Absolūts klusums un sajūtas pavisam nereālas...

Pavadoņi novāc mūsu apmetni un mantas atkal krauj uz džipu jumtiem. Ceļu tuksnesī iezīmē smiltīs sarindoti balti krīta gabali. Kurš gan tos izvietojis vairāku kilometru garumā? Vēl apciemojam „balto zaķīti”, „vistu un sēni”.Tad jau atgriežamies uz asfalta un pēc neilga laika esam Melnajā tuksnesī. Līdz horizontam redzami lielāki un mazāki vulkānu konusi. Var tikai iztēloties, kā pirms daudziem miljoniem gadu te viss vārījies un burbuļojis! Vai pastāv iespēja, ka senie vulkāni kādreiz atkal modīsies?

Ainava atkal mainās, parādās zāles puduri, nelieli krūmi un esam atpakaļ oāzē. Sarunājam paciemoties viena šofera mājā. Kas tad slēpjas aiz necilajām māla vai kaļķakmeņu ķieģeļu sienām? Tiekam uzņemti ļoti viesmīlīgi. Izrādās, ka māja ir plaša un patīkami vēsa. Šofera sieva klāj galdu. Vienkāršie ēdieni ir neticami garšīgi. Mums atļauj ieskatīties iekšpagalmā, virtuvē un istabās. Tās ir gana plašas, izklātas vienkāršiem paklājiem, pieticīgas, bet tīras un kārtīgas. Sasveicināmies ar tēvu – gara auguma sirmgalvi. Te ciemojas arī jaunākā māsa ar mazo meitiņu. Viņas vīrs ir šoferis un uz nedēļu devies darbā tuksnesī. Daudzi vīrieši strādā derīgo izrakteņu atradnēs, arī tūristu vizināšana pa tuksnesi kļūst arvien populārāka.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais