Synergy treniņš Itālijā

27.08.2008
13 min lasīšanai

Laikam pirmo reizi Liepājas Jauno Vanagu vēsturē, kāds no dalībniekiem devās uz synergy treniņu, kurš notika Itālijā, Lazio provincē. Šis (ne)laimīgais bija Žigis, kurš pateicībā par Motivācijas skolas vadīšanu saņēma ielūgumu no organizācijas YMCA. Kas ir synergy? Velns viņu zina, tā arī nesapratu, katrā ziņā man nepatika, bet bija vairāki cilvēki, kas par šo pasākumu bija sajūsmā. Patiesībā es arī guvu kaifu, bet no tā, ka man apkārt bija kolosāli cilvēki, nevis no mācību procesa, kas manā izpratnē bija ne pārāk veiksmīgs. Bet nu par visu pēc kārtas. Ierodos Itālijā kopā ar vēl 2 meitenēm no Rīgas ko iepriekš nebiju pazinis. Diezgan viegli un bez lieliem piedzīvojumiem atrodam vilcienu uz Poggio Mirteto kas nākamās 10 dienas ir mūsu mājvieta. Pati pilsētiņā ir ārkārtīgi jauka un romantiska. Tā nav liela, bet atrodas kalnā, ir daudz šauru un ārkārtīgi jauku ieliņu, un daudz vecās apbūves. Tajā dzīvo itāļi. Itāļi izceļas ar to, ka runā itāliski. Un tikai. Latvieši pārsvarā izceļas ar to, ka nerunā itāliski. Pirmās dienas izvēršas pagalam interesantas tieši sarunās ar vietējiem. Dzīvojam mēs YMCA hostelī pašā vecpilsētā. Istabiņas ir jaukas, bet pašauras. Kā nu nē, ja 2 istabu numuriņā ir sanestas vēl 2 vai pat 3 gultas. Toties katrā istabiņā ir duša un tualete. Pretēji Latvijai kur problēma bieži vien ir karsts ūdens, šeit problēma ir auksts ūdens, jo viņu aukstais ar lielu fantāzijas piedevu būtu ierindojams kategorijā-remdens, bet principā viņš bija stipri silts. Pirmais vakars- iebraukšana un iepazīšanās. Ierodas dalībnieki no Gruzijas, Rumānijas, Armēnijas, Kalnu Karabaha, viens itālis un 5 trakie latvieši. Naktī ir karsts, lai gan logs ir līdz galam vaļā. No rīta arī ir karsts. Itālis stāsta, ka pa nakti nosalis. Mēs noķeram vieglu paniku jo saprotam, ka mēdz būt vēl karstāks. Pirmā diena paiet vadītājiem izstāstot programmu. Skan labi- 6 dienas apmācību, tad 3 dienas outdoors, un pēdējā diena izvērtēšanai. Pirmā diena arī nav tik traka. Kaut kādas grupiņas, katrs pastāsta par sevi, novērtējam viens otru. Jāizvēlas pārinieks. Man tiek veseli divi, jo 3 cilvēki paliek pāri. Vēlāk tas izrādās visai noderīgi, jo dienu vēlāk mūs radina būt atbildīgiem par visu grupu un it īpaši par savu pārinieku. Ja pārinieks nokavē, tev jāiet viņš meklēt. Tā kā man ir 2, tad ja vismaz viens ir, es liekot roku uz sirds no rītiem saku, ka manējais ir uz vietas un es nezinu „ who is missing?” Otrajā vakarā izveidojās protesta grupiņa, ko vēlāk nosaucam par „ Uros gruppen”. Par nosaukumu garš stāsts, bet mūsu mērķis ir neļaut sev p..t prātu, ko treneri intensīvi mēģina darīt. Grupā ir Rezi no Gruzijas, Lazarus no Armēnijas, Davit no Karabaha un Žigis. Vēlāk mums piebiedrojās Ara no Armēnijas. Tā kā visi šie ir grupas vadītāji, nav brīnums, ka mūsu protesta gars pielīp arī pārējiem. Mūsu sūdzības ir ēdiens, kas ir maigi izsakoties nekāds. Piemēram, vakariņās neapēstie makaroni tiek pasniegti brokastīs un pēc tam vēl pusdienās. Pa taisno no ledusskapja, neuzsildīti. Ēst taisām paši, nu tipa, vadītāji. Mūs pie plīts nelaiž. Brokastīs VISAS dienas ir viena un tā pati maize ar vienu un to pašu sieru un desu. Uz visiem ir kādas 15 plastmasas krūzītes bezgaršīgai tējai (kafija? Jūs gribat kafiju? Mums nav kafijas) un vienreizējie trauki, kas godam nokalpo visas 10 dienas. Ak jā- mēs esam 24 un pēdējiem parasti nekas nepaliek pāri. Otrā problēma- seminārs iet gandrīz līdz pusnaktij, bet pēc vakariņām galva vairs nevienam nestrādā. Gribam pielauzt vadītājus sākt agrāk, nevis 11 no rīta un beigt agrāk. Mūsu iebildumi maigi tiek pasūtīti tirst. Vadītāji ir internacionāla brigāde- grieķiete, itālis, rumāņi, latvietis( tas bija normāls breksis, vienīgais no visa bara), lietuviete, ukrainiete. Otrās dienas vakarā Uros atklāj lētu veikalu. Principā Itālija nav ne dārga, ne lēta zeme. Ja zini kur iepirkties, var izdzīvot par lētām naudām, ja nezini, var smagi iegrābties. Tiek iepirkti daudzi ali( itāļu aliem foršs tilpums 0,66 un vietējās izcelsmes vīni, kas 5 litri maksā apmēram tik pat daudz eiro, respektīvi, par velti gandrīz. Kā arī tiek nopirktas zivis ar svaigu maizīti. Ņam, ņam, pirmo reizi semināra laikā esam paēduši un padzēruši. Ir jautri. Prāts nesas uz nedarbiem. Domājam, kā varētu iznest cauri vadītājus, nekas labs prātā nenāk. Labs ir. Pierunājam Džerardo( vienīgo itāļu dalībnieku) atnest savas dūdas un nedaudz uzspēlēt. Spēlē puisis kolosāli! Par deju placi izvēlamies kādu nelielu vecpilsētas laukumu. Pāris stundas iet vaļā dūdas, danči. Katra valsts vēl padzied savējo dziesmu. Armēņi izvelk stabules. Atmosfēra kolosāla. Kas nemāk neko spēlēt sit pa gružkastes vākiem, tā teikt, ritmiņam. Kaifu izjauc vietējie iedzīvotāji, kas nezināmu iemeslu vadīti ap plkstn.2 naktī atrauj logus un nober daudzus jo daudzus teikumus savā valodā, turklāt izskatās dusmīgi. Džerardo sakaunējies pazūd, mēs mēģinām komunicēt katrs savā valodā. Bezcers, vietējie ir nepiekāpīgi. Pēc apspriedes nolemjam, ka viņiem laikam nepatika pēdējā dziesma. Mājās negribas iet. Te pēkšņi parādās 4 vietējie jaunieši, kas izrāda savas simpātijas, kliedz bravo, un aicina līdzi. Piezogas doma, vai tikai mūs negrib ievest tumšā vietā un noslepkavot. Tomēr mēs esam bars, un sekojam līdzi. Mūs noved lejup pa vecpilsētu un ieved kādā mājā. He, he. Izrādās te arī ir tusiņš, tikai nedaudz panīcis. Kopējiem spēkiem uzsitam bungas, pabļaujam, padejojam, tad tradicionālās bučas uz abiem vaigiem un mājās. Ups, izrādās jau gaišs. Pulkstenis rāda rīta 6 stundu. Izdomājam uzlikt mīksto rīta sesijai. Tomēr visi pieceļamies laikā un ierodamies. Mūs atkal ņem priekšā uz emocionālās bāzes. Smīnam. Pusdienu laikā izrādām savu protestu nopērkot aizliegtos dzērienus un kaut ko ēdamu. Veikalā man personīgi sāk dot atlaides šķidrumiem, vēlāk līdzīgu godu izpelnās Ara. Mums ierodoties veikalā, pats saimnieks sāk smaidīt, uzmet priekšautu, kaut ko nomurmina rindai un visi palaiž mūs priekšā. Smaida visi, ieskaitot mūs. Jūtamies svarīgi. Saimnieks jau automātiski nosver mums zivis, izvēlas labāko maizes kukuli, aizskrien uz ledusskapi pēc aliem un gaida komandas. Komandu nav. Atsveicināmies un dodamies uz romantiskajām kāpnītēm. Pasēžam. Nokavējam( apzināti) sākumu. Ierodoties, dalībnieki smīn, treneri neko nesaka. Vakarā mani pasauc nost un saka, ka man ir milzīga ietekme uz grupu, vai es nevarot puišus savākt darbam. Solos jautājumu pārrunāt ar visiem savējiem. Vakarā izrādās, ka līdzīgu tekstu saņēmuši visi Urosi. Kopā paņirdzam, tomēr pārrunājām visu ar pārējiem. Visi ir izbesījušies nesolīdās attieksmes dēļ. Skaidrīte. Mūs tik viegli nepaņems uz muļķi. Nākamā ir brīvā diena. Protams, no treneru puses nav saorganizēta pat visprastākā ekskursija pa Poggio Mirteto, nerunājot par Romu. Nekādu informāciju saņemt neizdodas, sak, ko gribat, to darāt. Dusmoties vairs nav spēka, tāpēc ātri saorganizējamies. Daļa brauks uz Romu, daļa paliks un apskatīs vietējās apskates vietas. No rīta es vienīgais no latviešiem dodos kopā ar kaukāziešiem uz Romu. Lai arī ir nenormāli karsts un Vatikānā es gandrīz noķeru saules dūrienu, brauciens bija tā vērts. Neatceros vēl kādu pasaules pilsētu, kas būtu mani tā iespaidojusi. Vakarā atgriežamies mājās. Bonusā ir seminārs no 20 līdz 23. Esam starā. Šajā vakarā nospriežam, ka synergy ir bijis kāds slepens Trešā Reiha projekts, kurā tika iesaistīti vissadistiskākie Hitlera līdzskrējēji. Nometnes programma ir nokopēta no vietnes www.adolfhitler.de. Mazākos no treneriem iesaucam par hitlerjūgendu. Vismaz kaut kāda jautrība. Pašiem nāk baigais zviedziens un vakara programma izvēršas par teātri. Nākošā diena pilnībā tiek veltīta lai mūs sagatavotu outdooram. Sākumā jāsadalās pa grupām. Grupa nedrīkst būt vairāk par vienu pārstāvi no katras valsts. Man grupā iekrīt rumānis, kas tiek iesaukts par patriotu jo ir gatavs kopā ar treneriem ar krūtīm mesties uz tankiem. Tas ir vienīgais cilvēks no visas lielās grupas, ar ko es jūtu, ka aršanas nebūs. Atceros, ka man pasē dzimšanas vieta ir norādīta Lietuva, tāpēc ar svarīgu seju nostājos grupā, kurā jau viens latvietis ir. Rumānis, protams, sāk maurot kā pakaļkājā ievainots teļš, ka es tur nevaru būt. Treneri saausās un lūdz mani iet pie savas grupas. Lepni izvelku pasi un paziņoju, ka esmu lietuvietis. Dalībnieki mirst no smiekliem, bet treneriem neienāk prātā paskatīties, ka tā ir Latvijas pase. Savu esmu panācis. Pa kluso parādu patriotam fakuci. Seko visādas apmācības. Uz katru var iet tikai viens no komandas un tā ilgst tikai 10 min. Tēmas ir sviestainas. Es personīgi apmeklēju Helikopterus un Zvejniecību. Helikopteros stāstīja kā pareizi iekāpt lidaparātā, kā jāsēž, ko nozīmē dažādi žesti, kā pareizi jālec ar izpletni…. Dažas no meitenēm noķēra nopietnu paniku. Es gan mierināju viņas, ka organizācija, kas nevar nodrošināt normālas pusdienas, nekad dzīvē nevarēs atļauties noīrēt helikopteru, un šis ir tikai mēģinājums iedzīt mums bailes. Protams, ka man bija taisnība, bet droši tobrīd mēs vēl to nezinājām. Zvejniecības apmācībās es tiku kopā ar Davitu un Rezi. Domāju, ka es no smiekliem nomiršu. Mācības vadīja knapi 18 gadus sasniegusī ungāriete Džulsi ar iesauku svilpīte. Pēc pirmā teikuma likās, ka Davits no smiekliem zaudēs samaņu- citēju: „ Lai makšķerētu, iesākumā jums jāatrod ūdenstilpne” Pēc šīs pērles atskanēja trīsbalsīgs gārdziens un turpinājās minūtes trīs. Bija vēl ūnikumi no sērijas- „ Jāstāv tā lai jūs zivis neredzētu.” .” Makšķerēšanai nepieciešama makšķere” Mēs nevarējām nomierināties vēl kādu stundu. Pārējiem ar bija gājis jautri. Bija saklausījušies muļķības kā cīnīties ar klaiņojošiem suņiem, kā gūt enerģiju no kokiem un tamlīdzīgas glupības, kas bija tikpat nepieciešamas kā nēģerim sauļošanās krēms. Katrs varēja ņemt līdz vienu kreklu, kaut ko siltu, vienas apenes, vienas zeķes, guļammaisu, ūdens pudeli, vienu nazi uz komandu, vienu fotoaparātu uz komandu un vienu mobilo ko iedeva treneri. Pārējo visu atņēma. Lika noģērbt pat zeķes un atņēma visu naudu. Atņēma zobu birstes, liekas drēbes, mobilos, fočīgos, izrakņāja guļammaisus un atņēma visu kas bija saslēpts tur. Iztaustīja visu no A līdz Z. Lidostas drošības kontrole nestāv ne klāt šiem zēniem. Par spīti visam, man personīgi izdevās dabūt līdzi gan savu mobilo( tīri lai ir mūzika pa ceļam) gan fotoaparātu( savs ir savs). Vajadzēja mācēt slēpt :D. Saņēmām uzdevumu nokļūt līdz Fara di Sabina noteiktā laikā. Nedrīkstēja ceļot vienā transporta līdzeklī ar vēl kādu citu komandu. Pirmo dienu mēs kā muļķīši šo likumu ievērojām. Jāsaka, ka mēs bijām vienīgā komanda, kurā bija 5 dalībnieki, pārējie bija 4. Tas ļoti apgrūtināja stopošanu, jo vēl viens nosacījums bija, ka jāceļo visai komandai kopā. Tomēr mums veicās. Apstādinājām kaut kādus malaiziešu tūristus, un murminot pieklājības frāzes, nemanot visi 5 salīdām aizmugures sēdekļos. Šie vismaz runāja angliski. Izkāpjot Faras pilsētiņā, izrādījās, ka neesam veikuši par pusceļu, jo mums bija jānonāk kalna virsotnē. Nolamājušies sākām stopēt atkal, līdz pie kādas mājas sieviete, kas runāja spāniski ( spāņu valodu nedaudz piepratām), speciāli sazvanīja savu vīru, un tas mūs aizveda līdz pat noteiktajai vietai. Jāsaka, ka cilvēcisko faktoru šīs trīs dienas mēs izbaudījām pārpārēm. Cilvēki bija ļoti atsaucīgi un laipni. Autobusos braucām pa velti, beigās jau tik tālu iegājām azartā, ka biļetes nevienā transportā nepirkām principa pēc. Pat pēc pārgājiena. Domājām, ka kalnā mūs pabaros. Kā tad. Vajadzēja vienam pret otru spiežoties noiet pa virvi, ar aizsietām acīm atrast kaut kādas pudeles un vēl darīt ārkārtīgi nozīmīgas lietas. Ēst nedeva. Iedeva nākamo lapiņu ar norādījumu tikt līdz Poggio Catino. Kartes mums nebija. Treneriem tas likās nevajadzīgs. Noķērām vietējos un sākām pratināt. Tie atzinās, ka tāda vieta esot un viens pat zināja stāstīt kā uz turieni tikt. Viens džeks ar motociklu noķēra autobusu un pēc īsas, bet emocionālas pārrunas ar šoferi, tikām šajā transportā un par pliku velti tikām aizvizināti līdz vajadzīgajai vietai. Braukt bija interesanti, jo kalnu serpentīnos autobuss ar pūlēm izņēma līkumus, bet šoferis laikam nebremzēja principa pēc. Vārdu sakot, nosnausties pa ceļam nesanāca. Poggio Catino saņēmām nākošo uzdevumu. Uz jautājumu kad būs ēst, atbilde bija-„ We don`t know” Šo atbildi mēs atklausījāmies vēl reizes 20 trīs dienu laikā. Noskaidrojuši, ka vajadzīgā vieta ir kādi 8 km uz rietumiem, nolēmām doties uz turieni kājām. Dienas svelme bija pāri un sāka tumst. Temperatūra ar vairs bija tikai kādi nožēlojami 28 grādi. Bija kolosāls gājiens pa tumsu. Mums bija lukturīši, un tie labi noderēja, jo kalnu takas nav pārāk labi apgaismotas naktīs. Ierodoties satikām gandrīz visus savējos, tikai Rezi grupa bija nolēmusi nakšņot mežā, savukārt Zanes grupa sen bija pazudusi. Pārējie mēs okupējām vietējā ciemata bērnu laukumu un turpat pie šūpolēm atslēdzāmies. Vēl jau, protams, izzviedzāmies un parunājāmies ar vietējiem kas bija kuplā skaitā sanākuši paskatīties uz šo pamuļķu bariņu. No rīta pamodāmies žirgti. Bija nenormāli karsts. Pat vietējie stāstīja, ka esot silts. Dienas vidū termometrs pie rātsnama rādīja 42 grādi, un tā nebija saules puse. 10 atbrauca fašisti jeb treneri. Brokastis? Kādas brokastis? A jūs nepaēdāt? Kāpēc? Un paši mūsu acu priekšā aizgāja uz kafejnīcu paēst. Sākām interesēties cik gadus Itālijā var dabūt par sevišķi cietsirdīgu slepkavību kas veikta grupā un ja vēl pēc tam tiek piesmieti līķi. Vietējie solīja piespēlēt labu advokātu un minēja mīkstinošos apstākļus. Izlēmām fašistus nogalināt pēc atgriešanās. Nākamais uzdevums- saucās Follow me. Pa priekšu iet viens no fašistiem un visu laiku saka, lai viņam seko. Man grupā ir tikai viens 16 gadīgs gruzīns, un trīs meitenes, kas nav tik fiziski spēcīgas, tāpēc ik pa brīdim nākas atpūsties. Bet džekiņš tik saka, ka uzdevums ir viņam sekot un skubina. Ejam pa šauru meža taku, kas pilna ar dzelkšņiem. Labajā pusē ļoti stāva aiza, nokrist baigi negribas. Nosisties diez vai varētu, bet paripināties varētu normāli. Izejam uz upes gultni, kas vasarā ir izžuvusi. Akmeņi ir lieli un ūdens nogludināti. Iešana kļūst ļoti smaga. Kādā otrajā gultnes kilometrā sākās amerikāņu kalniņi- upe iet te uz leju, te uz augšu. Brīžam akmeņi ir tādi, ka var tikt tiem garām vien ar cita palīdzību. Krasti ir ārkārtīgi stāvi un par cita ceļa izvēli varam aizmirst. Uz jautājumu kur mēs ejam, un vai nevarēja atrast labāku ceļu skan ierastā atbilde-„ We don`t know” Esam nenormāli dusmīgi. Norāpjamies kādā ieplakā un ārā vairs netiekam. Man līdz ir 10 metrus gara virve. Ar tās palīdzību nezin kādā veidā tiekam kreisajā krastā un mēģinām apiet šo vietu. Haikui no Armēnijas raud- viņai bail no augstuma. Atsakās iet tālāk. Mēs visi viņu samīļojam un mierinām. Fašists tik skubina iet tālāk, bet pats īpaši uz priekšu netiek. Virzāmies ar ātrumu aptuveni 200 metri stundā. Ir ļoti grūti arī man, jo īpaši tāpēc, ka pārsvarā visu meiteņu mantas ir manā mugursomā. Fašists prasa pārtraukumu. Piekrītam. Esam nosvīduši slapji kā nupat no dušas nākuši. Saule cepina nežēlīgi. Par laimi ik pa laikam koki no augšas nosedz upes gultni. Sāk beigties ūdens. Ejot vēl dzenam jociņus par pārtiku- kas kuram garšo. Runājam krieviski, jo visi šo valodu saprot, izņemot fašistu, kas ir itālis pēc tautības. Pieejam pie ļoti stāvas nogāzes. Pavasarī šeit droši vien ir fantastisks ūdenskritums. Fašists prasa man virvi. Sūtu viņu tirst. Viņš izmēģinās gan šā, gan tā, un sāk iet pa to pašu ceļu atpakaļ. Laikam lieki piebilst, ka atpakaļ tikt ir nedaudz grūtāk nekā uz priekšu. Tiekam līdz ieplakai. Jūtam, ka ir pakaļā. Kaut kādā veidā tomēr tiekam akmeņiem pāri. Izejam no gultnes un pa to pašu ceļu dodamies atpakaļ uz nakšņošanas vietu. Esam neizpratnē. Uzejot uz normāla ceļa sākam buntoties. Prasām konkrēti vai viņš zina kur jāiet un cik tālu tas ir. Atbilde ir parastā. Ceļos dot džekam pa muti, bet meitenes mani attur. Seko apmēram stundu garas pārrunas. Mēs izlemjam, ka tālāk neiesim, kamēr nebūs zināms kas konkrētāk. Pēkšņi džeks paziņo, ka uzdevums ir izpildīts un mēs varot iet uz sākumu. Tur mūs sagaida un paziņo, ka plkstn 18:00 jābūt Casperia pie kafejnīcas un nedrīkst ne minūti kavēt. Meitenes no priekiem, ka dabūs ēst gandrīz apraudas, es palieku skeptisks, jo kā vēsta paruna- vilks kažoku met, tikumu nemet. Pa ceļam ceļa malā pamanām kazeņu krūmus. Lai gan meitenes mani steidzina, tomēr kopā ar otro latvieti Aneti, nolasām visas kazenes, kas ir nogatavojušās un uzēdam. Casperia ierodamies ar nokavēšanos, bet tas neko nemaina, jo ēst mums nedod. Treneri paziņo, ka šī nakts mums jāpavada kopā visai grupai un rīt 10 jātiekas pie šīs pašas kafejnīcas. No laimes esam starā. Treneri aiztinas, bet mēs sākam apspriesties. Nav jābūt ģēnijam lai saprastu, ka par mums ņirgājās. Iesaku zvanīt pa emergency numuru un pateikt, ka vai nu viņi mums sagādā paiku, vai nu mēs pēc stundām trim ieveļamies hostelī. Skan aplausi un Rezi ķeras pie telefona. Pēc mūsu zvana iestājās klusums un mums sola atzvanīt. Pēc pusstundas atiet autobuss uz Poggio Mirteto, un es saku, ka viņi vienkārši velk laiku lai mēs nokavētu autobusu, jo tad viss bars pašā vakarā nevarēs ierasties ar stopiem. Grupa sadalās- daži tic, ka jāklausa man un jāiet uz autobusu, citi tomēr aicina sagaidīt zvanu. Zvans atskan pēc dažām minūtēm. Ēdiens būs! Visi bļauj. Sola pievest pēc 2,5 stundām. Joprojām esmu skeptisks, taču šoreiz kļūdos. Pēc 2 stundām ēdiens tiešām ir. Makaroni gan, bet vai tad pēc gandrīz 3 dienu neēšanas nav pofig? Līdz tam mēs esam saorganizējuši sev naktsmītni- velns sazin kādā veidā no vietējās municipalitātes caur nejauša garāmgājēja brālēna drauga vecākā brāļa māsīcas radiem sarunājām vietējo sporta zāli. Zāle ir ļoti ērta ar mīkstajiem matračiem, tik viens mīnuss- tur ir bezdievīgi karsts. Nu savi 50 grādi ar kapeikām pavisam noteikti, turklāt, nevar atvērt logus un kondicionēšanas sistēma būšot kārtībā tikai septembrī. Daļa paliek gulēt iekšā, jo no lauka gulēšanas jau sāp muguras. Lielākā daļa tomēr guļam ārā, jo tur pa nakti vismaz ir ko elpot. Tas nekas, ka segums ir betons. Ir labi paēsts, iedzerts nez no kurienes dabūtais 10 litrīgais vīns. Vakarā vēl dzirdot mūsu smieklus ierodas ap 10 vietējiem, kas vēls patusēt. Kopā uzspēlējam spēles, padziedam, uzsitam volejbolu. Tad atvadāmies un ejam gulēt. No rīta sāp mugura. Tas, ka atkal ir karsts, jau vairs nevienu nepārsteidz. 10. esam pie kafejnīcas. Atskan zvans un mūsu pēdējais uzdevums ir nokļūt līdz Poggio Mirteto, bet ir jāsagaida visi dalībnieki un visiem kopā kreatīvā veidā jāienāk hostelī. Sadalamies pa 2 vai pa 3 un sākam stopēt. Mēs ar Oskaru izlemjam ceļu veikt kājām. Lai gan nav viegli, tomēr ap 16. esam galā. Pēdējie gan, taču pārējie ir braukuši ar mašīnām un apbrīno mūs, kur vēl mums ir enerģija pašā dienas karstumā vazāties kājām. Ieejam hostelī saķērušies rokās un kaut ko maurojot. Mūs sagaida visi fašisti ar uzrakstiem Welcome back, sienas ir izdekorētas, skan We are the champions un jūtama pretīga pielīšanas atmosfēra. Visus apķer un samīļo. Mēs ar Rezi apzināti paejam malā no šīs mākslīgi uzburtās laipnības un mīļuma. Daudzi to dara gariem zobiem, bet ir kam patīk. Svētku pusdienas. Makaroni, salāti. Galdi gan izdekorēti, bet vienreiz lietojamo un jau stipri apbružāto trauku klātbūtne noteikti nerada nekādas pozitīvās emocijas. Turklāt ēdiens ar tāds izmeklēts…. Vakarā visi gluži vienkārši agri aiziet gulēt. Pēdējā diena. Lielāko daļu mēs nobastojām, un aizkustinošais stāsts, ka mēs tikām apmācīti no katras situācijas meklēt iespēju, mūs maz ietekmē. Daži gan klausās ar interesi, tomēr lielākā daļa ir dusmīga, ka var tik vienkārši riskēt ar cilvēku veselībām lai izbīdītu kaut kādu savu sektas ideoloģiju. Vakarā paredzēts noslēgums. Es, Rezi un Ara nolēmjam to boikotēt, un dodamies uz savu veikaliņu. Sapērkam parasto starta komplektu. Atvadāmies no saimnieka un pārdevējām. Saimnieks vēl iemet mums maisiņā 4 alus un 17 eiro vietā paņem 10. Sirsnīgs rokas spiediens un acīs skumjas…viena no pārdevējām notrauš asaru. Jūtu, ka man ar paliek miklas acis, tik nezinu kāpēc. Izejam ārā un ejam uz kādu smuku vietu kur var redzēt apkārtējos kalnus un kur esam droši, ka mūs neviens neatradīs. Pa ceļam domājam, ka, re, kā ir- ar vienkāršu sirsnību, jokiem un izturēšanos esam panākuši to, ka mēs kādam esam svarīgi, un kāds ir svarīgs mums. Bet te 10 dienas mums it kā māca to pašu, bet rezultāta nekāda, tikai vilšanās un pat naids. Mēs sēžam, dzeram alu un klusējam. Jūtu, ka draugi domā to pašu ko es- man būs žēl šķirties no viņiem. Tad sākam runāt. Par mājām, par ģimenēm, par draugiem. Pasmejamies par visu kas bijis. Nav jau tā, ka tikai sliktais, vienkārši to visu varēja pasniegt cilvēcīgāk. Nākošā dienā šķiramies no rumāņiem un latviešiem. Es kopā ar kaukāziešiem vēl nedēļu būšu Prāgā, bet tas jau ir cits stāsts…..

Synergy treniņš Itālijā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem