Maljorka

Inga Girgina 07.11.2013 9 min lasīšanai 53 foto

Uz Maljorku pēc saules vai „Kur palicis pīlēns Pēčuks?”

Spānija ir mana sapņu zeme jau no bērnības. Pagaidām gan nekādi nesanāca uz turieni aizbraukt. Tad naudas, tad laika trūkums. Vienmēr kaut kas izjauca, šo sapni īstenot. Par Maljorku pat nebija nekādu domu. Kad manā dzīvē notika negatīvas pārmaiņas, pēkšņi nāca piedāvājums pievienoties meiteņu grupiņai, kuras gatavojās doties atvaļinājumā uz Maljorku. Beidzot nauda man bija iekrāta un darba devēji neatteica atvaļinājumu, tas man arī likumīgi pienācās. Diena, kad satiekamies Brēmenes lidostā ir karsta + 26 grādi. Pavadītāji smej, ka varam sauli izbaudīt tepat Vācijā. Nekā nebija, esam ceļa jūtīs. Nevaram sagaidīt, kad lidmašīna pacelsies un aizvizinās mūs uz skaisto Spānijas salu. Lidojums ir skaļākais manā mūžā. Iesilušie vācieši uzvedas skaļi, bravurīgi un pat sāk dziedāt. Lielākā daļa nevar sagaidīt, kad varēs atsprādzēties un līdz ko tas tiek atļauts pie tualetes, sastājas garumgarā rinda. Pēc trīs stundu lidojuma esam klāt. Slīdam pa garajiem lidostas koridoriem. Un tad beidzot esam laukā, Maljorkā. Ģeogrāfiskos datus par salu neminēšu, jo tos var izlasīt katrā aprakstā par Maljorku, un tie atrodami arī Vikipēdijā un Googlē. Rakstīšu tikai par savām izjūtām un mūsu piedzīvoto.

Saule un siltums mūs apņem kā maigs kašmira lakats. Vējiņš ir tik liegs, ka negribas kustēties ne no vietas. Ieelpoju Maljorkas gaisu. Tas smaržo pēc brīvības un neatkarības. Sajūtas neaprakstāmas un katrai savas. Visapkārt staltas stāv palmas. Tagad palicis viens sīkums, nokļūšana savos apartamentos. Izvēlamies braukt ar taksi. Uz ziņojuma dēļa cenu tarifi, līdz kurienei cik taksis maksā. Pie takšu stāvvietas stāv „vietu ierādītājs”, kurš noprasa cik esam un cik daudz bagāžu. Ierāda mums taksi, kuru vada maza auguma spāniete jau gados. Neskatoties uz mazo augumu, mūsu somas samet mašīnā ar neticamu vieglumu. Adresi kurā dzīvosim viņa nezina. Zvana pa rāciju, vēlāk prasa vietējiem taksistiem. Visi tik krata galvas. Sajūta, ka esam aizbraukušas nepareizajā virzienā. Taksisti vairāk pārzina viesnīcas, nevis ielas....Beigās tomēr esam klāt. Ielas nosaukums skan mazliet neķītri, bet tikai tiem, kuri saprot krievu valodu un skatās krievu humora šovus.

Drīz ierodas arī apartamentu izīrētājs. Ierāda istabas, parāda kur atrodas veļas mašīna un citas ierīces, paņem no mums drošības naudu un atstāj mums atslēgas. Beidzot esam vienas, no ceļa nedaudz nogurušas, izsalkušas tomēr priecīgi satrauktas. Kad esam nolikušas mantas savās istabās, nolemjam iet apskatīt apkārtni un nopirkt ko ēdamu. Pirmais kas vajadzīgs ir ūdens. No krāna ūdeni šeit neviens nedzer, un arī vārāmo ūdeni pērk veikalā. SPAR veikalus pazīstu jau no Austrijas, tikai šeit cenas augstākas, laikam par godu daudzajiem tūristiem, toties salīdzinot ar vietējiem lielveikaliem cenas ir zemākas. Piemēram, Jākobs kafijai SPAR veikalā cena gandrīz 2x zemāka. To atklājām gan nedaudz vēlāk. Pirmajā vakarā esam par daudz nogurušas, lai kaut ko gatavotu, tāpēc izvēlamies jau pierastos Donerus. Vakariņas ēdam uz vienas no četrām terasēm, uz kurām šo divu nedēļu laikā pavadām daudz jauku brīžu. Tad jau katra dodas uz savu istabiņu, lai izgulētos un uzkrātu spēkus jaunai dienai.

Kā parasti pamostos agri. Uzvāru kafiju un izbaudot jauko rītu dzeru to uz terases. Saule silda jau no paša rīta, tādēļ nolemjam iet nopeldēties. Jūra tikai dažu minūšu attālumā. Krasts gan akmeņains, bet tālāk kājas satausta smiltis. Ūdens silts kā piens, un nemaz negribas līst laukā no jūras. Atrodamies paradīzē...:) Tikai vēders prasa savu, tādēļ gribot negribot jāiet iepirkties. Lielveikala atrodamas lielākoties jau mums pierastās lietas. Neko izteikti Spānisku neatrodam. Augļus un dārzeņus pērkam specializētajā veikalā, tur cenas nedaudz zemākas un izvēle pietiekoši liela. Divos pēcpusdienā lielākā daļa vietējo veikaliņu un citu iestāžu tiek aizvērtas uz Siestu. Atvērti paliek tikai veikaliņi, kuros strādā citu tautību pārstāvji. Mēs gatavojam pusdienas savā nelielajā virtuvītē, un par lielu brīnumu vietējiem iedzīvotājiem ēdam tās uz terases, turklāt peldkostīmos, kas divu nedēļu garumā ir mūsu galvenais un iecienītākais apģērba gabals.

Meklējot atvilktnēs pildspalvu, uzduramies uz bērnu grāmatiņas, un tā ir tik pazīstamā valodā. Uz tās stāv rakstīts – Margarita Stāraste „ Kur palicis pīlēns Pēčuks?”. ( Ja kāds ilgojas pēc šīs jaukās grāmatiņas, viņa atrodas pie manis Brēmenē

Tātad pirms mums šeit jau bijuši latvieši un turklāt ar bērnu vai varbūt pat vairākiem. Jauka sajūta! Pēcpusdienā nolemjam iet apskatīt tālāko pludmali un tuvāko apkārtni.

Mazliet tālāk atrodas smilšainas pludmales. Nolemjam nākamo dienu pavadīt tur. Peldoties, sauļojoties un vienkārši vaļojoties laiks paiet ātri...:) Visas dienas garumā uzjautrināmies par dārzeņu tirgotājiem, kuri dārzeņu nosaukumus izrunā dziedošā balsī. Tas skan tik komiski, ka gribas smieties pilnā balsī. Ik pa laikam tiek piedāvātas masāžas un apkārt staigā viltotu Brendu pulksteņu un saulesbriļļu tirgoņi. Izliekamies, ka viņus neredzam. Lai varētu tikt pie interneta, ejam paēst kādā no daudzajām ielas kafejnīcām. Es izvēlos lazanju, bet tā garšo pavisam ne pēc lazanjas. Meitenes izvēlas salātus, un viņas ar savu izvēli ir apmierinātas. Galvenais esam uz sakariem. Izlasām savu e pastu un nosūtam dažas ziņas radiniekiem un paziņām. Vakarā meitenes nolēmušas iet uzdejot. Es izvēlos palikt mājās un paskatīties televizoru. Spāņu valodu neesmu mācījusies, tādēļ labi, ka izdodas atrast, kādu filmu vācu valodā.

No rīta sauļojos uz terases, un gaidu, kad pamodīsies meitenes pēc ballītes. Bet tad veras durvis un viņas pārrodas mājās deviņos no rīta. No vietējā taksista viņas ieguvušas derīgu informāciju. Tā mums noderēs priekšdienām.

Svētdien mums pievienojas vēl viena meitene no Latvijas. Izrādāska lidosta atrodas no mums tikai vienu pieturu. Un tas nav nekāds brīnums, jo vienīgais mīnuss mūsu apartamentiem ir tas, ka pāri katru ceturto minūti lido lidmašīnas. Sākumā, liekas, diezgan traucējoši, bet beigās pierodam.

Svētdien visi veikali ciet, bet esam iegādājušās pārtiku vairākām dienām. Varam mierīgi pasauļoties un nopeldēties. To darām gan katru dienu un vairākas reizes. Pirmdien nolemjam apskatīt Maljorkas galvaspilsētu Palma de Maljorka. Braucam ar vietējo autobusu. Ir karsts un autobuss pilns. Izkāpjam pilsētas centrā un izstaigājam pilsētas centru kājām. Ieejam arī dažos veikaliņos. Cenas šur tur mazliet zemākas nekā pludmales zonā. Ar iepirkšanos sevišķi neaizraujamies. Kad esam nogurušas, nolemjam nobaudīt spāņu nacionālās tapas. Pie Palmas pludmales, skaistā vietā, atrodas kāds restorāns. Tieši tobrīd sāk līt, tādēļ izvēlamie galdiņu zem nojumes. Lietus cik pēkšņi sācies, tik arī beidzas. Un tā šeit notiek bieži. Neskatoties uz daudzajiem apkalpotājiem, nevaram sagaidīt savu pasūtījumu. Un tad vēl tas tiek sajaukts, mums atnes ko citu. Personāls skraida šurpu turpu, bet labuma no tā maz .

Tapas arī nav nekādas izcili labas, nogaršojam visas, jo esam pasūtījušas dažādus veidus. Tā kā diena vēl nav galā, nolemjam izbraukt ekskursija ar divstāvīgu autobusu. Tie kursē katras 20 minūtes un biļete 24. Stundām maksā 17 eiro. Katrā pieturā iespējams izkāpt, apskatīt apkārtni un ar nākamo autobusu braukt tālāk. Mēs gan tikai braucam, jo esam nogurušas no ilgās staigāšanas. Ar austiņām klausāmies gida stāstīto. Esmu izvēlējusies krievu valodu. Lielāko tiesu skan mūzika, bet objektus, par kuriem stāsta gids nevaram ar acīm atrast. Apbrīnoju autobusa šoferīšu braukšanas prasmi, jo ceļi ir reizēm šauri, stāvi un brīžiem negaidīti un strauji pagriezieni. Pēc nepilnu divu stundu brauciena izkāpjam turpat kur iekāpām. Tagad esam gudrākas un pērkam biļetes 10. Braucieniem, un tās darbojas tāpat kā Rīgā e talons. Pa ceļam vēl iepērkamies un tad jau esam savos apartamentos, un pūtinām nogurušās kājas. Izvēlamies vakaru pavadīt mājās spēlējot galda spēles

Nākamā dienā mums ieplānots nobaudīt spāņu nacionālo Paeellu. Apstaigājam vietējos restorānus, un vienu izvēlamies jaukā interjera dēļ. Pasūtam divas porcijas uz četrām, un arī tas beigās izrādās par daudz. Man garšo jūras veltes, bet šoreiz secinu, ka spāņu ēdieni nav manām garšu kārpiņām īsti piemēroti

Vēlāk iegriežamies kādā bārā, iedzeram Sangriju un pavērojam no malas, kā uzvedas piedzērušies vācieši. Ja esat kādreiz bijuši Bavārijā uz Oktoberfest, tad varat noteikti iedomāties. Divpadsmitos mūzika apklust visos bāros, un cilvēki izvēlas doties uz kādu klubu padejot, vai arī dodas pie miera. Piedāvājumi skan no visām pusēm un vismaz četrās valodās. Beigās tomēr dodamies mājās.

Ceturtdienas šeit ir tirgus dienas. Gribas nopirkt vietējos augļus un dārzeņus. Īsti nezinām, kur tirgus atrodas, tādēļ divatā braucam ar autobusu un pa autobusa logu ieraugam, ka viens no tirgiem atrodas diezgan tuvu. Tomēr mēs nolemjam doties tālāk, jo ceram, ka tas nav vienīgais. Pēc ilgiem meklējumiem atrodam tikai lupatu tirgu. Tas gan ir pietiekoši liels un izvēle arī. Tirgojas pamatā tumšādainie un citu tautību pārstāvji. Kaut ko arī nopērkam, un braucam atpakaļ uz dārzeņu tirgu. Vietējie pārdevēji laipni un atsaucīgi. Ar žestiem un vārdnīcas palīdzību sapērkam dažādus augļus un dārzeņus. Mūsu iepirkuma soma ir pārpildīta, bet vēl ir vēlēšanās šo to nopirkt. Viss tiek nosvērts, un beigās mums tiek iedots arī čeks. Kaut ko tādu tirgū vēl nebiju piedzīvojusi pat Vācijā. Cenas pat uz pusi zemākas, nekā vietējos dārzeņu veikalos un kvalitāte daudz labāka. Par visu samaksājam tikai 20 eiro. Esam gandarītas. Un pats jaukākais un nesamaksājamais, pārdevēju saulainais smaids.

Kādu dienu pludmalē mūs uzrunā kāds gruzīns. Jautā mums, no kurienes esam, un kādēļ savā starpā runājam vāciski, jo pēc vācietēm neizskatāmies. Esam izbrīnītas, jo savā starpā sarunājamies tikai latviski. Vai viņš nav pamanījis valodas atšķirību, vai arī neapzināti esam lietojušas vācu vārdiņus? Viņš gan pats dzīvo Dienvidvācijā, un Maskavā, bet vāciski runā gandrīz bez akcenta. Nu ja, kam negadās?

Vienu vakaru esam sadomājušas kaut kur garšīgi paēst. Uzvalkam visas četras garās kleitas un dodamies ceļā. Komplimentu krusa birst pār mūsu galvām un turklāt visās valodās, no kurām daudzas saprotam. Savā starpā runājam tikai latviski un uz pielūdzēju jautājumiem atbildam arī latviski. Viens man seko kādas 10. Min. Un kad uzrunā mani vāciski, bet atbildi saņem latviski, atlec kā zibeņu ķerts. Ak, cietsirdīgās un lepnās latviešu meitenes...:)))

Tā kā spāņu ēdieni mums īsti neiet pie dūšas, izvēlamies grieķu restorānu. Par 15 eiro varam pašas izvēlēties sev ēdienus. Kaut izvēle nav liela, toties viss garšo lieliski. Apkalpošana augstākajā līmenī. Mūs apkalpo jauka vācu viesmīle. Neatsaka mūs nofotografēt visas kopā. Pasūtītos dzērienus atnes ātri un vēl noprasa, vai nekā netrūkst. Esam apmierinātas gan ar apkalpošanu, gan ar ēdienu. Cepuri nost!

Toties pēc pāris dienām mums neveicas tik ļoti ar apkalpojošo personālu. Pasūtot alu, tas tiek atnest netīrā glāzē. Piedzērušies veči to pat nepamanītu, bet esam „kašķīgas sievietes”, un mierā neliekamies. Viesmīlis ar visām četrām strīdas pretī, un izskatās, ka viņam arī derētu izgulēt pohas. Otrreiz alu atnes cits viesmīlis, tikai glāze joprojām netīra. Trūkst vārdu!!! Toties ēdiens garšīgs. Vismaz pavāri šeit savu darbu pieprot labi!

Svētdien pasauļojamies, izpeldamies un vakarā atvadāmies no vienas meitenes. Pavadot viņu uz autobusu piedzīvojam nepatīkamus mirkļus. Autobuss aizbrauc piecas minūtes par agru, tieši mums gar degunu. Nākamais pēc trīsdesmit minūtēm. Precizitāte nav spāņu stiprā puse.

Atkal nolemjam aizbraukt uz Palmu, pastaigāt pa veikaliņiem. Nopērkam dažas lietas, kuras neesam redzējušas citur. Lietus mūs iedzen kādā kafejnīcā. Dzerot kapučīno, atpūtinām nogurušās kājas. Lietus cik ātri sācies, tik ātri arī pāriet. Atkal silts un jauks. Tik ātri atkal viena diena aiz muguras.

Palikušas vien pāris dienas. Blakus viesnīcā notiek salsas deju nodarbības. To varam redzēt no mūsu mājas terasēm. Mums apartamentos ir arī binoklis. Ar to dejotājus redzam tik tuvu, ka tas mūs uzved uz domām, vakarā arī padejot. Blakus viesnīcā dzīvā mūzika atcelta, sabraukušo salsas dejotāju dēļ. Žēl! Ejam meklēt kompromisa variantu. Nostaigājam lielus gabalus, kamēr izdzirdam skanot ABBA s dziesmas. Divas moderatores atdarina ABBA s dziedātājus, tikai žēl, ka publika tik kūtra, un neviens neuzdrošinās iziet uz deju plača. Pēc ilgiem meklējumiem atrodam kādu viesnīcas restorāniņu, kurā skan dažāda stila mūzika, tostarp arī spāņu. Apmeklētāju nav daudz, bet vismaz daži dejo. Pat abi restorāna viesmīļi, jo darba viņiem nav daudz. Man uznācis dejojamais noskaņojums. To pamanījuši arī visi apkārtējie. Varētu padomāt, ka esmu tā pa vairāk iedzērusi, bet no pasūtītās sangrijas glāzes esmu nodzērusi tikai dažus malkus. Jau tuvojas pusnakts, kad dīdžejs piesaka pēdējo deju. Tās ir vismaz piecas, jo iesilusī publika ir ļoti neatlaidīga. Kāds dejo arī uz viesnīcas balkona. Beidzot tiešām pēdējā deja. Viens no viesmīļiem uzlūdz mani uz spāņu Pasadobli. Sagatavojos arī to dejot, bet tā izrādās tikai vienkārša šiberēšana pie spāņu mūzikas. Neskatoties uz to, esmu izdejojusies, un saņemu daudzus paldies par jauko deju. Toties manas kājas ir tulznās, un pāris dienas nevaru tā īsti pastaigāt.

Iepriekš pēdējā dienā suvenīru meklējumos pastaigājam pa vietējiem veikaliņiem. Daudz neko nevaram pirkt, bet šādus tādus jaukumiņus atrodam. Vakarā ejam pasēdēt uz Purabeach.Pasūtam dzērienus, un neskatoties uz to, ka apkalpojošā personāla vairāk nekā apmeklētāju, pasūtītos dzērienus gaidām ilgi. Vienu brīdi man jau pietrūkst pacietības, gribu celties, lai ietu projām, un tad jau saņemam arī savus dzērienus.

Pēdējās dienas rītā, aizejam uz tuvējo, akmeņaino pludmali nopeldēties, sakārtojam un nosveram savas somas un gaidām izīrētāju ar iemaksāto drošības naudu. Neskatoties uz pāris saplēstajām glāzēm, nekādu skādi neesam nodarījušas. Divas nedēļas pagājušas nemanot. Braucam pārpildītā autobusā uz lidostu. Karsts! Labi, ka lidosta vienas pieturas attālumā. Dažas minūtes pavadām uz lidostas terases. Izbaudām pēdējos Maljorkas saules starus. Lidostā somas sver tieši par vienu kilogramu vairāk, nekā nosvērām mājās. Vienalga svars netiek pārsniegts un laimīgi esam tikušas uzgaidāmajā zonā. Vēl tikai daži saldumi un prom uz Brēmeni. Priekšā apsēžas divas krievu ģimenītes ar pavisam maziem bērniem. Bažīgi saskatāmies. Tomēr mūsu bažām nav pamata. Krievi prot savus bērnus nodarbināt tā, ka tas netraucē pārējos lidmašīnas pasažierus. Brēmenē sasveicināmies ar saviem sagaidītājiem. Savā starpā atvadāmies. Skaistais atvaļinājums beidzies, bet paliek atmiņas un cerams saulīti esam, uzņēmušas visai garajai ziemai!