Slovēnija - klintis un citas lietas

  • 11 min lasīšanai
  • 28 foto
Pavasarī, pēc Sicīlijas brauciena uz klintīm, manī dzima doma, ka vajadzētu atvaļinājumā aizbraukt pakāpt uz "siltām un sausām klintīm". Jautājums "uz kurieni?" atrisinājās pats no sevis, jo Sicīlijā Dace B. man sastāstīja tik daudz par Slovēniju, ka sagribējās noskaidrot, kas tur īsti ir. Tā nu viss sākās un turpinājās, un beigu beigās uz turieni startējām es ar savu draudzeni Līgu, un mans darba kolēģis Juris ar savu draudzeni Aiju. . ============ 15.08. RĪGA -> VENĒCIJA -> KOPERA ------------ Mēs ar Līgu izlidojam uz Venēciju, bet Juris ar Aiju - uz Vīni. Kā nu kuram labāk veicies nopirkt aviobiļetes. Lidojuma galapunktā katrs izīrējām autiņus un vienojāmies tikties Koperā - pilsētiņā pie Adrijas jūras. . Izlaižot garlaicīgās detaļas, brauciens man sāka patikt, pārbraucot Slovēnijas robežu. Varbūt tāpēc, ka tur sākās kalni (tad es vēl nebiju bijis Alpos). Par 35 EUR iegādājāmies vinjeti uz 6 mēnešiem (īsākais pieejamais termiņš), un nu smiedamies varējām braukt arī pa autobāņiem. . Ap 7ņiem sasniedzām Koperu, kas izrādījās jauka, itāliska piejūras pilsētiņa, pilna ar laimīgiem atpūtniekiem, un man šeit sāka patikt. Satiekam Juri & Aiju, sākas lietusgāze un mēs sasniedzam Ankaranas kempingu, kur apmetamies uz tuvākajām 3 dienām. ============ 16.08. KLINŠUKĀPŠANA ČRNI KAL UN TAM SEKOJOŠAIS SLIMNĪCAS APMEKLĒJUMS ------------ Kopera kā ceļamērķis tika izraudzīta tāpēc, ka atrodas netālu no labām kāpšanas vietām - Črni Kal, Osp, Mišja Peč - kurās ir daudz dažādu grūtības pakāpju maršrutu - Osp pat ir vairāku virvju (80-100 m) maršruti, kas varētu būt pieejami mūsu kāpšanas līmenim. Mūs interesē vieglais gals - 3-6a pēc franču sistēmas (taisnības labad gan jāsaka, ka 6-iniekus šai braucienā pat nemēģināju kāpt) . Tā nu dodamies uz Črni Kal. Črni Kal ir pilsētiņa klinšu sienas pakājē; uzbraucot nedaudz augstāk, ir parkošanās vieta, un pa taciņu var uzkāpt līdz klintīm. . Kāpjam, vieglos maršrutus - 3-5b. Tomēr visskaistākais man likās taisni tas 3nieks - kamīns. Viņam bija savs šarms - tehniski viegls, tomēr ar savu raksturu. . Kāpēju nebija daudz. Nedaudz aprunājāmies ar kādu slovēni (viņš tur bija ieradies kāpt ar sievu, suni un mazuli, bet sieva šai brīdī bija aizņemta ar sīkā vaktēšanu), kurš palūdza, vai es nevarētu novākt atsaites viņa aizņemtajā maršrutā - tas arī ir kautkāds 4trinieks. Izkāpju maršrutu, noņemu atsaites, aprunājamies. Viņš saka, ka mums paveicies - dienvidu puses klintis vasarā parasti nekāpj karstuma dēļ (bet maršrutu aprakstos 90% klinšu bija vērstas pret DA), bet pēc vakardienas lietus viņas ir kāpjamas. Parunājamies vēl par šo to, tad viņš ar savu famīliju dodas tālāk. . Arī blakus esošie slovēņu kāpēji ņemas pa vieglo galu - 4-5. Visa brauciena laikā neredzējām nevienu, kas kāptu 6-iniekos. . Kāpšanas nobeigumā Juris ar Aiju aiziet pastaigāties, bet es vēl izkāpju divus 5-iniekus. Tad ar Līgu un Juri uzkāpjam klintīs no otras puses - pafotografēt. Kad nokāpjam, izrādās, ka notikušas trakas lietas - Aija pakritusi un stipri sasitusi roku. Varbūt pat lauzta. . Juris notēmē tomtomu uz slimnīcu, un braucam. Pa ceļam es vēl aizpiļīju garām pagriezienam, un tad tomtoms pārplānoja maršrutu - kā izrādās, pa vecpilsētas ieliņām, kas ir kopsummā par 20 cm platākas, nekā mašīna. Tomēr, dīvainā kārtā neiesprūdām. Slimnīcā izrādījās - jā, Aijas roka ir lauzta :(, un mums jābrauc uz citas pilsētas - Izolas slimnīcu. Nogādājām Aiju tur, un viņas roka tika ieģipsēta. Kamēr Juris veda Aiju no slimnīcas, Līga ar manu asistenci sagatavoja gardas vakariņas, un vismaz šī lieta vakarā bija laba. . ============ 17.08. PASTAIGA UZ SLAVŅIK KALNU (1028 m vjl) ------------ Kempinga infocentrā biju uzgājis "Hiking in Slovenia" bukletu, un nolēmām dienu pavadīt tā: - sākumā uzkāpt Slavņik virsotnē (bukletā šis maršruts bija nodēvēts kā viegls, un tā arī bija - lielākā daļa bija labs zemes ceļš). Maršruta garums 7 km, kāpums 500 metri. - pēc tam aizbraukt uz vienu netālu kāpšanas vietu Horvātijā, pakāpt (tas Slavņik ir pie pašas Horvātijas robežas, mums visu laiku nāca mobilo operatoru piedāvājumi gan no vienas, gan otras puses). . Pasākuma otrā daļa gan izpalika, jo lejupceļā apmaldījāmies :). Es gan nezinu, vai vārdu "apmaldīties" var lietot arī tais gadījumos, kad cilvēki ir pozitīvi uzlādēti un pilnīgi pārliecināti, ka iet pareizi, lai kur viņi ietu - jo tieši tāda bija mūsu attieksme pret orientēšanos (un nebija jau arī kur apmaldīties). Katrā ziņā, beigās mēs izgājām nevis uz Podgorje pilsētiņu, kur bijām atstājuši auto, bet gan uz Presnicas pilsētiņu 10 km tālāk. :) Juris veica nelielu skrējienu pēc auto (viņu pašu tas ļoti uzmundrināja, kā viņš teica), un tad bija jādodas mājās - braukt kāpt nu jau bija par vēlu. . ============ 18.08. PĀRBRAUCIENS UZ BOVECU; ŠKOCJANSKE JAME APSKATE ------------ Pārbraucām uz Bovecu, pa ceļam apskatot Škocjanske jama. Jāatzīst, ka man ir zināma alerģija pret dabas objektiem, kuros, lai tiktu iekšā, ir jāmaksā nauda (t.i., es nenoliedzu, ka reizēm ir jāizdod nauda, lai sociāli pieņemamā veidā pārvarētu šķēršļus, kā, piemēram, kasieris vai metāla durvis, bet fakts ir tas, ka sajūtas nopirkt nevar). Tomēr, pazemes kanjons bija ļoti iespaidīgs; tāpat arī kanjons un ūdenskritumi, gar kuriem bija jādodas atpakaļ no alas. . Boveca atrodas Julian Alpos, līdz ar to ceļš uz turieni bija mana pirmā sastapšanās ar serpentīniem. Šeit man gribētos pieminēt mūsu īrētā auto izaugsmi - varētu teikt, ka taisni Slovēnijas serpentīnos viņš kļuva no Fiat Punto par Fiat Punto Grande. Ja mūsu pazīšanās pirmsākumos viņš knapi dvesa, tad šeit viņš iemācījās rēkt. Un no kalna pat attīstīt ātrumu 130 km/h (tas gan pa autobāni, nevis pa serpentīniem). . Hiking bukletā man bija ļoti iepatikusies Mangarta virsotne - gribēju tur nokļūt. Bovecas informācijas centrā apjautājos, kādas tur ir pieejas, utt. Meitene pateica, ka Mangarts ir bīstams (jākāpj ar alpīnisma aprīkojumu, krīt akmeņi, utt) un viņa neko nezinot, un aizsūtīja mūs uz Adventure Center, t.i., vienu no piedzīvojumu sporta kantoriem, par kura uzticīgu klientu mēs nākamajās dienās kļuvām. . ============ 19.08. PARAGLAIDINGS UN KANJONINGS ------------ Adventure Center piedāvāto pakalpojumu klāstā bija visādi labumi, t.sk., via ferratas, jeb kāpšanas maršruti, kas aprīkoti ar terauda trosēm, pie kā drošināties (līdzīgi kā mežakaķī, tikai viss notiek pa klintīm). Mans viedoklis bija, ka mums ir jāizīrē ekipējums un patstāvīgi (bez gida) jāiziet uz kādu relatīvi vieglu ferratu, lai mēs varētu noteikt, vai esam gatavi kam sarežģītākam. Tomēr liktenis bija lēmis savādāk. . Izrādījās, ka ekipējums patreiz nav pieejams, līdz ar to via ferratas mums šodien nespīd. Tā nu Līga izdomāja, ka grib izmēģināt paraplānu, un pierunāja arī mani to izdarīt. Forši, ka palidināties varēja arī Aija - par spīti lauztajai rokai. Tad, kad bijām atgriezušies no paraplāna, Līga izdomāja, ka grib izmēģināt kanjoningu, un pierunāja arī mani to izdarīt. Tiesa, te gan es biju tik saprātīgs, lai vispirms noskaidrotu, vai man būs iespēja izvairīties no kāda lēciena, ja es negribēšu lēkt. Kad biju mazs, man patika lēkt no dažādām augstām vietām, taču tas ir mainījies, un tagad es pret šo nodarbi izturos bez sajūsmas. . Lidošana ar paraplānu tandēmā ir skaists sliņķu pasākums - nekas nav jāmāk, un nav arī iespēju traģiski kļūdīties (vismaz klientam. Par instruktoru es nezinu :) ). Man sākotnēji bija bailes no ieskriešanās - es domāju, ka būs jālec no klints ar cerību, ka paraplāns mūs noturēs gaisā. Nekā tamlīdzīga - mēs pacēlāmies, pasperot pāris soļus ,līdz klints malai bija vēl vismaz 10-15 metri. Tāpat, skriešana piezemējoties bija svarīga tikai tādēļ, lai paraplāns nesapītos un nokristu aizmugurē - tai nebija nekāda sakara ar ātruma samazināšanu vai trieciena samazināšanu (salīdzinot ar izpletņlēkšanu, kur ir svarīgi pareizi uztvert zemes triecienu - te nekāda trieciena vienkārši nav). . Kanjonings. Ņemšanās pa kalnu upīti. Šļūcieni un lēcieni. Šļūcieni - ar kājām pa priekšu, ar galvu pa priekšu, atmuguriski. Gids nostumj meiteni pāri ūdenskrituma malai - pļunkš! atskan nevis uzreiz, bet pēc kādas sekundes. Ir par ko padomāt, bet domāšana nepalīdz :( Lēcieni - no 4 m augstuma, no 9 m (es to nobastoju), no 6 m. Mēs ar Līgu nobastojām arī pēdējo ūdenskritumu - 13 m. Juris gan atļāva sevi no tā nostumt :). Bija jautri :). . Vakarā domājam, ko darīt ar Mangartu. Meitene informācijas centrā mums teica, ka Mangarta kartes nav (to, ka tāda karte VISPĀR pastāv, es zinu, jo tā ir pieminēta "Hiking in Slovenia" bukletā). Savukārt, informācija, ko mums sastāstījis paraplāna instruktors Zeps, īsti nesakrīt ar to, ko mums sacīja Adventure Center birojā (tur teica, ka ir divi maršruti - viens viegls, viens grūts). Katrā ziņā, Zeps apgalvo, ka kalna augšpusē, kur vairs nav trosu, toties ir jāšķērso sniega josla. Savukārt, mēs uz Slovēniju atbraucām kāpt klintīs, nevis doties nopietnos kalnu pārgājienos; mums ir tikai botas, kas nav piemērotas staigāšanai pa sniegu - ne jau tāpēc, ka nosals kājas, bet tāpēc, ka tās sniegā var viegli izslīdēt, un šļūciens var būt garāks, nekā gribētos. Vārdu sakot, mēs gribam tikt Mangartā, bet nav īsti skaidrs, ar ko mēs riskējam. Nolēmām īrēt ne tikai ekipējumu, bet arī gidu. . ============ 20.08. MANGARTS UN LĪKUMS PA ITĀLIJU ------------ Šoreiz ceļamies agri un ar neskaidrību par to, kāds tad īsti ir kalns, kas mūs sagaida. Satiekam gidu, viņš saka, ka plāns ir tāds: ejam augšā pa vieglo maršrutu (pa Slovēnijas pusi), ja mums labi ies, iesim lejā pa Itālijas pusi (tas esot grūts maršruts ar reālu kāpšanu - ko tas nozīmē, to mēs tā arī neuzzinājām). . Jāatzīst, ka, Slovēnijas puses maršruts tiešām nav grūts. Faktiski, ja mūsu galvās nebūtu jucekļa pēc dažādajiem kalna aprakstiem, un ja mums paveiktos atrast ferratas sākumu, tad mēs varētu to iziet paši. Nekāda sniega mūsu ceļā nav; vai tas ir Itālijas puses maršrutā - nezinu. Dažās saules neapspīdētās vietās sniegs tiešām ir, bet mums tam nav jāiet pāri. . Toties, kad esam kalna virsotnē, kalnu pārklāj mākonis, un sāk līt. Domu par nokāpšanu pa Itālijas pusi var aizmirst, un nekāpjam arī pa Slovēnijas puses ferratu, bet gan vienkārši pa tūristu taku. Ir pietiekoši interesanti, jo, kā izrādās, mūsu apavi nav piemēroti arī šeit - tie slīd. Pat manas botas ar Vibram zolēm - ziemā skrēju ar tām krosu pa apledojušu trotuāru, un tās neslīdēja. Bet šeit slīd. Takas malā ir pieliktas troses, un labi vien ir, ka ir kur pieturēties. . Nokāpjam līdz Mangarta sedlienei, gids kā teorētisku laika pavadīšanas iespēju iesaka gaidīt labu laiku, kas gan jau kaut kad iestāšoties, bet mums īsti nav vēlēšanās to darīt. Katrā ziņā, ja mēs gribot izmēģināt Itālijas puses ferratu (līdz tās sākumam ir jānokāpj no sedlienes Itālijas pusē), tad jārēķinās, ka jākāpj 700 metri bez iespējas noiet no trases, un pa slapjiem akmeņiem ar botām tas neesot ieteicams. Tā vai šitā, bet skatīties uz mākoni un gaidīt, kad viņš pāries, mums neliekas interesanti, un mēs dodamies prom. Palaižu gida mašīnu garām, viņš uzpīpina un aiztraucas pa serpentīnu. . Kā izrādās, gaidīt mākoņa pāriešanu nebija sliktākais iespējamais variants. Noķeram gidu vietā, kur ir ceļa remonts, un ceļš vismaz 5 stundas būšot slēgts. Gidam ir plāns, kā apbraukt šo remontu pa Itāliju. . Plāns viņam gan ir, bet kartes viņam tomēr nebija vis. Tāpēc pēc pāris stundām viņš apstājās, lai atzītos, ka īsti nesaprot, kur mēs atrodamies. Toties izrādījās, ka karte ir mums ar Līgu, un Līga arī tajā orientējas. :) Sarunājam, ka mēs brauksim pa priekšu un orientēsimies, un viņš mums sekos. Sirdī pat ielavījās ļaunpriecīga doma, ka varbūt varētu šo pakalpojumu sniegt par samaksu... Bet nu tā palika tikai doma, un pēc visai interesantas orientēšanās pa Itālijas mazpilsētiņu labirintu mēs izkūlāmies atpakaļ uz Bovecu. . Vakarā ar Līgu vēl aizbraucām papētīt kāpšanas vietu ciematiņā Kal-Koritnica dažus kilometrus no kempinga. Neliels pasākums, bet bija jautri - mums uz diviem bija viens pieres lukturītis, un sandales nav īsti piemērotākais apavs, ar ko tumsā staigāt pa salijušām, dubļaini akmeņainām nogāzēm. Bet bijām apmierināti ar izpētīto. Kal-Koritņica - laba kāpšanas vieta tai ziņā, ka ir dažādi maršruti, tomēr nolēmām apskatīt citus variantus, jo līdz turienei bija relatīvi ilgs piegājiens (15 min no parkošanās vietas, kamēr citi maršruti bija 5 min :) ), bet maršruti nelikās tik interesanti, lai garākais ceļš atmaksātos. . ============ 21.08. KLINŠUKĀPŠANA TRENTĀ, PĀRBRAUCIENS UZ BLEDU ------------ 22. augustā Jurim ar Aiju bija no Vīnes jālido atpakaļ uz Rīgu, līdz ar to šī viņiem bija jau pēdējā diena Slovēnijā. Nolēmām rīta pusē pakāpt, bet pēcpusdienā doties prom uz Bledu - mēs ar Līgu paliktu tur, savukārt Juris ar Aiju turpinātu ceļu uz Vīni. . Kāpšanas vieta bija Trenta, arī netālu no Bovecas. Man patika. Maršrutu tur nebija ļoti daudz, tomēr nebija daudz arī kāpēju, tāpēc konkurence neradās. Izkāpām tur vairākus 5-iniekus, un man bija liels prieks redzēt, ka arī Jura acīs ieraudzīju azartisku spīdumu un to, ka izteiksmi "šo briesmīgo 5-inieku es noteikti nevaru izkāpt" nomainīja "šo brīnišķīgo 5-inieku es noteikti varu izkāpt, pie tam pa visgrūtāko ceļu". Turklāt, līdzās tecēja Sočas upe, skaista kā pasakā. Apskaudu tos Latvijas kajakerus, kas augusta sākumā uz turieni aizbrauca laivot. Vārdu sakot, mēs labi pavadījām laiku. . Vakarā pārbraucām uz Bledu, mēs ar Līgu apmetāmies Bledas kempingā, paēdām atvadu vakariņas, un Juris ar Aiju devās tālāk uz Vīni. ============ 22.08. KLINŠUKĀPŠANA BOHIŅAS BELĀ, EKSKURSIJA PA BLEDU ------------ Ar Līgu izlēmām tā, ka rīta pusē dosimies pakāpt, bet pēcpusdienu veltīsim Bledas apskatei. . Tuvākā kāpšanas vieta, kur bija vieglie maršruti, bija Bohiņas Bela, pāris km no Bledas. Atrast pašu pilsētiņu nebija grūti, ieraudzīt klintis - arī ne. Toties saprast, kur tur ir maršruti... Kad sajutām sirdī izmisumu, sākām iztaujāt kādu cienījamu vietējo iedzīvotāju pāri. Bija valodas problēma, jo viņi nerunāja angliski. Tikai vāciski. Bet vecā kundze saka "Igļica" un rāda uz klinti. Mēs jau nenoliedzam, ka "Igļica", bet mums vajag zināt, kur var "plezatj" (slovēniski - kāpt). . Spoži spīdēja saule, un pēkšņi es pamanīju, ka uz Igļicas kaut kas spīd. Tak jau āķis, vai ne? Kā izrādījās, ceļš uz kāpšanas vietu bija taciņa gar kādu malkas šķūnīti, un tur tiešām bija mūsu meklētie maršruti. . Mēs nebijām vieni - tur notika kareivju apmācība klinšu kāpšanā. Diezko viegli viņiem negāja arī pa vieglajiem maršrutiem - bet viņi kāpa ar zābakiem un bez magnēzija. Instruktors, tas gan uzpiļīja 5c maršrutā ar visiem zābakiem, ka nozibēja vien. Bet parastie zaldāti kāpa 4triniekus, kurš veiksmīgāk, kurš nē. . Mēs arī pakāpām mazliet, bet tad aiztināmies. Mēģināju kāpt vienu 5a, bet nespēju to izkāpt (!!!) - lai nepazaudētu atsaiti (jo no kaut kā man būtu jānolaižas), pārkāpu blakus maršrutā, kas arī bija 5a, un ar pēdējiem spēkiem to uzmocīju līdz augšai. Vēl mazliet pakāpām ar augšējo drošināšanu, bet drīz mani spēki beidzās arī uz to. Līgai lielas intereses nebija, viņa kāpa tikai kompānijas pēc. . Nākošajā dienā konstatēju, ka nebiju pamanījis vienu labu aizķeri. :) Ar to arī pietika, lai es pazaudētu spēkus jau maršruta sākumā, un nespētu izkāpt maršrutu. :( . Pēc tam pasauļojāmies pie skaistā Bledas ezera, apgājām tam apkārt, apskatījām Bledas pili, un pavazājāmies pa veikaliem. Vispār, Bleda ir pat vairāk tūristu pilsēta, nekā Boveca. Ja Bovecā viss ir orientēts uz tādām nodarbēm kā raftings, kanjonings u.c. skarbas nodarbes, tad Bledā ir pieejams gan tas viss, kā arī mierīgākas izpriecas - var vizināties ar laivu pa skaisto ezeru, braukāt ar velo pa apkārtni, apmeklēt masāžas un skaistumkopšanas procedūras, barot pīles un skatīties zivis ezera dzidrajā ūdenī. . ============ 23.08. KLINŠUKĀPŠANA BOHIŅAS BELĀ, ATCEĻŠ UZ VENĒCIJU ------------ No rīta aizbraucām uz Bohiņas Belu pakāpt. Bija forši. Kaut kā bija uznākusi iedvesma, un es izkāpu vairākus maršrutus pēc kārtas, arī tos, kur vakardien biju mocījies. Diemžēl to pārtrauca lietus un pie grūtākiem maršrutiem tikt vairs nepaspēju, tomēr es jutos laimīgs, jo to ko paspēju, biju izkāpis ar patiesu baudu. . Mēs atkal nebijām vieni, šoreiz bija vietējais gids ar divām meitenēm - pēc dīvainā angļu akcenta likās, ka anglietēm. Man bija interesanti to ar vienu aci vērot, lai saprastu, cik tad vērtīga tāda vietējā gida apmācība ir. Nu, manas domas - ja cilvēks grib saprast, vai klintis viņu valdzina, tad tas ir ok (līdzīgi, kā bija manās īslaicīgajās attiecībās ar kanjoningu). Jo tomēr ir starpība, vai kāpt zālē, vai kāpt īstās klintīs, skaistas ainavas ietvertam, svaigā gaisā - emociju gamma ir pavisam cita. No apmācības viedokļa - es, protams, biju cerējis dzirdēt vairāk :( . Sākās lietus, un mēs devāmies uz Venēciju. Korķu diena, braucām <200 km apmēram 6 stundas - pa autobāņiem, protams. Pats trakākais bija Itālijā - tur bija maksas ceļš, uz kura ik pēc 5 km bija korķi. Un pats lielākais korķis bija pie izbraukšanas. Jau tad sāku skumt pēc Slovēnijas. . ============ 24.08. VENĒCIJA, SARMĪTES CAUNES IZSTĀDE ------------ Par Venēcijas apmeklējumu nerakstīšu, man tas likās kā murgs. Varbūt būtu savādāk, ja kāds mūs tur izvadātu un visu izstāstītu, bet tā tas nebija. Arhitektūra, protams, varena, bet es to visu uztveru kā pagātni. Tagadne ir korķis pie maksas ceļa izbrauktuves, nekulturālā satiksme (atšķirībā no Slovēnijas), cilvēki (kas atšķirībā no slovēņiem) neprot citas valodas, un industrija, kas mēģina iedzīvoties no tūristu bariem saules pārkarsētajā Venēcijā. Varbūt mana uztvere bija sakāpināta un neobjektīva - iepriekšējos braucienos Sardīnijā un Sicīlijā man patika tas, ko redzēju no Itālijas. . Bet kaut kas labs tomēr bija. Gājām gar vienu baznīcu, un pēkšņi acīs iekrita plakāts - Sarmītes Caunes personālizstāde. :) Iegājām iekšā, mazliet parunājām ar mākslinieci, apskatījām gleznas. Tas, kas man likās pārsteidzoši - pēc gleznu apskates, kad sāku skatīties uz reālo Venēciju, es kaut kā sāku viņu uztvert krāsās, toņu sakopojumos. Es pēkšņi pamanīju, cik daudz ir krāsu un toņu, kurus es nepamanu, jo skatos uz kādu konkrētu objektu. . Nu lūk. Viss ir labs, kas labi beidzas, un no Venēcijas mēs tikām prom un sapakojām somas mājupceļam. . ============ 25.08. ATPAKAĻCEĻŠ UZ RĪGU. BEIGAS ------------ Šķīrāmies no sava izīrētā Fiat Grande Punto, kurš, tēlaini izsakoties, no puikas bija kļuvis par vīru, un lidojām mājās. . ============ REZUMĒ ------------ * nebūšu oriģināls, bet man tur patika * slovēņi, ko sastapām, ir draudzīgi, dzīvespriecīgi, atsaucīgi, saprot svešvalodas * tur var atrast daudzas interesantas nodarbes, kā kāpšanu vasarā, leduskāpšanu ziemā, pastaigas pa kalniem, utt. Turklāt, viss šis attīstās, top gan jauni klinšu maršruti, gan via ferratas... * loģistika nav vienkārša, jo tiešo reisu uz Ļubļanu vai citu Slovēnijas pilsētu nav, tomēr kaut vai variants ar lidošanu caur Venēciju vai Vīni ļauj tur nokļūt vajadzīgajā vietā apmēram dienas laikā (pati Slovēnija ir stipri mazāka kā Latvija) * īrējot auto Itālijā vai Austrijā, jāpievērš uzmanība, vai ar to var braukt uz Slovēniju


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais