Maljorkas atziņas

25.08.2008
8 min lasīšanai
36 foto

Maljorkā vienmēr labs laiks. Baleāru salas, Maljorka, Vidusjūra, Spānija – jau vietu nosaukumi vien liek atcerēties nostāstus par pirātu kuģiem, kaislīgu flamenko, iedomāties par brīnišķīgām pludmalēm, slavenajām Maljorkas pērlēm, jūru, sauli un naktsklubiem. Kāpēc uz šo nelielo Vidusjūras salu katru gadu brauc atpūsties miljoniem tūristu? To noskaidrot devos šā gada maija beigās. Baleāru arhipelāgs sastāv no četrām salām: Maljorkas (Mallorca), Menorkas, Ivissas un Formanteras. Tas ir viens no Spānijas autonomajiem apgabaliem, kuram ir savs parlaments un izpildvara. Maljorka ir pati lielākā arhipelāga sala, ceturtā lielākā Vidusjūras sala. Tā plešas 100 km no austrumiem uz rietumiem un 75 km no ziemeļiem uz dienvidiem. Salas dienvidrietumu daļā atrodas Sjerra de Tramuntana (Sierra de Tramuntana) kalni, bet virsotnes Puig Mayor augstums sasniedz 1445 m virs jūras līmeņa. Salas centrālajā daļā ir līdzenums, kurš dienvidrietumos pāriet kalnu masīvā Sjerra de Levant (Sierra de Llevant). Šo kalnu pakājē atrodas brīnišķīgas pludmales. Salas krasta līnijas garums ir 554 km, platība - ap 3640 kvadrātkilometri. Galvaspilsēta – Palma de Maljorka, kur dzīvo apmēram puse no salas 800 tūkst. iedzīvotājiem. Viena no Eiropas lielākajām lidostām - Son Sant Joan, gadā apkalpo ap 20 milj. pasažieru. 10. gadsimtā salu ieņēmuši arābi. 13. gadsimtā šeit ieradies Katalonijas karalis Haime I, izkāpis krastā Santa Ponsas līcī, un pēc 3 mēnešus ilgām cīņām padzinis arābus no salas, pievienojot to Spānijas īpašumiem. Par spāņu valdīšanas sākuma datumu tiek uzskatīts 1229 gada 31. decembris. Sala vienmēr bijusi pirātu apdraudēta, tādēļ par vērtīgākajām uzskatītas auglīgās zemes salas iekšienē. Piekrastē mituši vien zvejnieki. Viss mainījies ar tūrisma attīstību – tad piekrastes zemes, īpaši dienvidu daļā, kur plešas skaistās smilšu pludmales, kļuvušas iekārotas un dārgas. Tūrisms uzplaucis 20. gs 70-80 gados, kad šeit būvētas daudzas viesnīcas. Maigā klimata dēļ Maljorka ir tūristu iecienīta, visvairāk tūristu ir no Vācijas un Lielbritānijas. Šeit katru vasaru atpūšas arī Spānijas karaļa ģimene. Siesta – svēta lieta Maljorkā vienmēr esot labs laiks, un, ja spīd saule – silts. Kad debesis apmācas, vietējiem iedzīvotājiem piemetoties depresija, un spāņu iecienītā siesta tad ilgstot nevis trīs stundas, bet visas piecas. Siesta ir laiks, kad nestrādā ne veikali, ne iestādes – pēc kārtīgām pusdienām ļaudis dodās veselīgā diendusā, un ielas ir kā izmirušas. Spāņu ārsti apgalvojot, ka siesta esot gluži vai spāņu joga, un esot ļoti veselīga organismam. Pēcpusdienā atkal viss atdzīvojas – tauta atsāk darbu, bet vakarā pulcējas krodziņos vai tāpat ielu malās ar kaimiņiem sadzer glāzīti liķiera un gremdējas sarunās. Ainava – izcila vērtība Lai saglabātu salas skaisto dabu, ar valdības lēmumu jaunu viesnīcu celtniecība šobrīd Maljorkā nav atļauta, vien esošās tiek atjaunotas, uzlabotas un tajās paaugstināts komforta līmenis. Tāpat ar likumu tiek noteiks celtniecības stils – tikai un vienīgi rustika, tāpar mājas drīkst krāsot vien okera dažādajos toņos. Pat logu slēģu krāsa ir stingri reglamentēta – šeit neredzēsiet rozā, sarkanus vai lillā toņus. Šie ierobežojumi ļauj saglabāt lielisku ainavu un acij tīkamu, ekoloģisku vidi. Gluži netipiski Eiropas ainavai šeit neredzēsiet nepievilcīgas industriālās celtnes, toties jau lidostas apkārtnē pamanīsiet daudzās vējdzirnavas – Maljorkas simbolu. Pavisam uz salas var saskaitīt ap 2000 šo seno celtņu, un tās ir aizliegts nojaukt. Toties, ja īpašnieks vēlās atjaunot uz savas zemes esošo arhitektūras pieminekli, valsts atmaksā pusi izdevumu. Maljorka der visiem. Maljorkas kā atpūtas vietas daudzveidība ir pārsteidzoša. Šeit apmierināti būs gan smilšaino pludmaļu mīļotāji, gan dabas, kultūrvēstures un skaistu ainavu cienītāji, gan naktsdzīves un izklaides meklētāji. Pludmales Maljorkā, tāpat kā visā Spānijā, ir tikai municipālās. Ieeja tajās ir bez maksas, jāmaksā tikai, ja vēlaties izmantot tur esošos saulessargus un sauļošanās gultas. Tā kā esam pieraduši Jūrmalā gulšņāt uz dvielīšiem, un arī šeit to neviens neliedz, plašās smilšu pludmales ir pieejamas visiem un jebkurā vietā. Lai arī Maljorku pierasts uzskatīt par populāru izklaides vietu ar neskaitāmām diskotēkām un slavenu naktsdzīvi, pludmalē ievēroju ļoti daudz ģimeņu ar maziem bērniem. Protams, dominējošā publika ir jaunieši – bieži vien, neveselīgi aizmiguši karstajā saulē pēc vētrainas naktsdzīves, tie uzkrāj spēkus nākamās nakts uzdzīvei. Gan pludmalē, gan ielās jau gaišā diena slaikā var sastapt vienādi ģērbtas puišu un dāmu kompānijas, kurās dominē viens dīvaini apģērbts indivīds – pasākuma „varonis”: tas kura dēļ šī vecmeitu vai vecpuišu ballīte notiek. Ir jautri nolūkoties klīstošajās bitītēs, supermenos, medmāsās u.c. zvēros, kas izklaidējas no visas sirds, iesaistot arī garāmgājējus. Naktī šīs kompānijas pārvietojas uz diskotēkām un bāriem, nedaudz pagulj rīta pusē, un, jau nedaudz trulākām acīm, bet neatlaidīgi, turpina izklaižu maratonu. Īpaši populāra ir Magalufa, kur apmēram 90% tūristu ir angļi. Salīdzinot Magalufas ielas naktī ar mūsu Vecrīgu, mums vēl ir ļoti paveicies... Lielākoties diskotēkas var apmeklēt bez maksas, bet par ieeju slavenākajā un lielākajā Maljorkas diskotēkā BCM, kas, protams, atrodas Magalufā, jāmaksā 25-35 EUR. Samaksājot par biļeti, dzērieni neierobežotā daudzumā pieejami bez maksas. Jāsaka, diskotēka ir iespaidīga – go-go dejotājas un dejotāji, lāzeršovs, labākie Eiropas dīdžeji, putu, ūdens un popkorna ballītes, ap 4000 apmeklētāju ik nakti... Pa dienu necilā BCM planet dance ēka vakarā pārvēršas milzu šovā. Pērles nevajag pirkt otrā rītā pēc BCM diskotēkas. Vēl viena tūristu, īpaši dāmu, iecienīta izklaide ir „Majorica” fabrikas apmeklējums: šeit top pērles un rotaslietas no tām. Slavenās Maljorkas pērles sarkanās kārbiņās ar „Majorica” firmas zīmi varam nopirkt arī tepat mūsu juvelierizstrādājumu veikalos, taču, protams, fabrikā ir lielāka izvēle, zemākas cenas un šeit var redzēt arī pērļu tapšanas procesu. Šeit uzzinām, ka pērles mēdz būt dabiskas izcelsmes, kultivētas un mākslīgas. Pie kam mākslīgā pērle – tā nav lēta bižutērija. Tā tiek audzēta apmēram gadu uz stikla bumbiņas pamatnes, rūpīgi apstrādāta un iestrādāta vai nu pērļu virtenēs, vai dārgmetālu ietvaros. Maljorkas ražotne ļoti lepojas ar savām pērlēm un apgalvo, ka tās nevarot atšķirt no dabiskajām, bet īpašības tām esot pat labākas kā īstajām. Recepte esot unikāla un tiekot turēta stingrā slepenībā, kopš 1951. gadā izdevās iegūt pirmo nevainojamo pērļu „ražu”. Atdarināt šīs pērles esot neiespējami. Nu – atzīšos godīgi – patika. Bet nenopirku. Pērļu pirkšanai neder pūlis, pulkstenī skatīšanās un uzmācīga doma – kur lai padzer kafiju (iepriekšējā nakts pavadīta diskotēkā...) Par ekskursijām iztērētā nauda ir tā vērta. Drakonas alas atrodas pusceļā starp Manakoru un ostas pilsētu Porto-Kristo, un ir lielākās no Maljorkā apskatāmajām alām. Nosaukuma rašanās, protams, apaugusi ar nostāstiem: viens no tiem stāsta par pirātiem, kas šajās alās glabājuši salaupītos dārgumus, dzēruši rumu, apmaldījušies alu labirintos, klaigājuši un ūjinājuši, tā sabiedēdami vietējos iedzīvotājus, ka alās dzīvo pūķi (drakoni), un nav gājuši tām tuvumā. Pateicoties pazemes grotu un ezeru skaistumam, Drakona alas katru gadu apmeklē miljoniem tūristu. Šobrīd var izstaigāt apmēram 1 km garu maršrutu ar aizraujošām pazemes ainavām. Dabas veidojumiem pat doti vārdi - ir Ludviga Salvadora ala, Ciklopu skata laukums, Galvenā zāle, vampīru Aka un Luisa Armanda zāle. Fantastiskie stalaktītu veidojumi profesionāli izgaismoti - šo brīnumu radījis kataloniešu arhitekts Karlos Buigas, pazīstams arī kā „Maģiskās strūklakas” izveidotājs Barselonā. Alas ir privātīpašums, un saimnieki noteikuši, ka fotografēt nedrīkst. Jā, protams – mēs nu pirksim neizteiksmīgās un dārgās pastkartes... Par laimi fotoaparātu attīstība pēdējos gados ir iepriecinājusi, un mums, paslepšus no sargiem un ar izslēgtu zibspuldzi, top daži vērtīgi kadri. Ir arī lielāki drosminieki, kas izliekas neredzējuši aizlieguma zīmes pie ieejas un bliež ar visiem uguņiem, bet tie tiek ķerti pie rokas un norāti. Diemžēl arī tikai ar acīm nav iespējams šo skaistumu baudīt, kā to gribētos – visapkārt tūristu pūļi, un tādi paši pūļi vēl gaida ārpusē, jo katram pūlim ir noteikts alā pavadāmais laika sprīdis, kura noslēgumā paredzēts neliels koncerts pazemes ezerā – muzikanti būšot izgaismotās laivās, skatītāji – nelielā pazemes esterādē... Izrāde iecerēta kā saullēkta imitācija: no pilnīgas tumsas aust vāja gaisma, kas pakāpeniski piepilda visu zāli, bet uz mierīgās, caurspīdīgās ūdens virsmas slīd laivas ar muzikantiem, kas vienlaicīgi ar gaismu piepilda alu velves ar harmonisku mūziku... Tā arī būtu, ja vien burvību nepārtrauktu daudzi raudoši mazi bērni, kam sen jau apnikuši cilvēki, bezgaiss, un vēl nezkāpēc jāsēž klusu un mierīgi... Visumā alas skaistas, ja vien ne daudzie tūristi... Pa ceļam uz Els Calderers muižu mūsu gide saka „es Jums parādīšu skaistāko vietu Maljorkas vidienē...”. Nu nu – nodomāju. Līdz brīdim, kad ieraudzīju. Ar mīlestību būvēta, ar mīlestību saglabāta, satriecoša savā dabiskumā, mierā un īstumā. Šeit ir saglabāta īsta, pārtikusi Maljorkas saimniecība – ar galveno māju, papildus celtnēm, vīna pagrabiem, zirgu staļļiem, noliktavām, lopu novietnēm, olīvu un mandeļu audzēm, laukiem un mandarīnu dārziem. Pēc Latvijas muižu un piļu tukšajām telpām, kur katrs trauks, mēbele un senlieta ir sarūpēta, atrasta, atjaunota un nolikta goda vietā, Els Calderers muiža ir nepieklājīgi īsta un bagāta ar vēsturi – ķēdes virs logiem, kas liecina par karaliskās ģimenes apmeklējumiem, īsts vīna pagrabs, īsta kapela ar ģimenes relikvijām, īstas ogļu pannas zem galdiem, kur sildītas kājas dzestros ziemas vakaros, īsta bibliotēka, ēdamistaba, virtuve... Trauki, darbarīki, drānas, gleznas, ieroči, rotājumi – viss ir saglabāts, apskatāms, aptaustāms un pat nogaršojams – vīns pagrabā, slavenā, no melno cūku gaļas darinātā uz maizes smērējamā desa Sobrasada – virtuvē. Blakus mājai lopu novietnēs pēcpusdienas miegā iegrimuši zirgi, aitas, ēzelīši, sivēni. Mistika – muižai tieši tādi logi, kā manai mājai... Varbūt es te esmu kādreiz dzīvojusi, iepriekšējā dzīvē? Pavisam noteikti es neesmu dzīvojusi Valdemosā – senatnīgajā pilsētiņā kautkur Maljorkas skaistajos kalnos. Toties 1838. gadā šeit kopā ar tolaik jau ļoti slimo Šopēnu šeit apmetusies Zorža Sanda. Par to liecina neskaitāmās telpas Valdemosas kartēziešu klosterī, kas iekārtotas „par godu” šiem abiem slavenajiem cilvēkiem. Pilsētiņā neredzēju nevienu mūsdienīgu celtni, tikai pavirši sastaipītie elektrības vadi un daudzie tūristi ar fotoaparātiem liecina par 21. gadsimtu. Veikalos, protams, viss tūristiem – liķieru degustācija, suvenīri, rotaslietu veikaliņš, kurā mūs ievilina mūsu gide. Šeit esot īpašas rotaslietas, darinātas ar senu prasmi, gluži kā kādreiz bruņinieku bruņas – zelta inkrustācijas tēraudā. Atzīšos – uzrunāja. Nopirku. Un satraucošākais piedzīvojums Maljorkā – vakara izrāde Son Amar muižā. Sākumā pret šo izbraucienu izturējos ar zināmu skepsi – kā pret kārtējo „folkloras” vakaru, kādi vairāk vai mazāk kvalitatīvi redzēti daudzviet kūrortos. Arī šajā vakarā skanēja daudz populāru melodiju atzīstami kvalitatīvā izpildījumā, garšīgās vakariņas pie baltiem galdautiem klātiem galdiem (vēl viens patīkams pārsteigums) papildināja burvju mākslinieki un vēderrunātāji. Kumoss palika neapēsts un gardais steiks atdzisa un tika pilnīgi aizmirsts, kad telpu piepildīja slavenā Karmenas Mottas flamenko teātra ugunīgās dejas. Oh, tas nu vairs nebija „tūristu naudas kāšamais” šovs, tas nu bija kautkas īsts... Tik īsts, ka kamols kaklā nekontrolējami spieda uz asaru dziedzeriem, un nezkāpēc nemaz nebija neērti par slapjumu acīs. Diemžēl fotografēt tur nedrīkstēja. Varbūt arī par laimi – nekas netraucēja baudīt lielisko izrādi. Atzīšanās. Divos gados trīs Spānijas apmeklējumi... laikam esmu iemīlējusies šai valstī. Maz gan esmu vēl kur pabijusi, bet redzētais ir bijis emocionāls, draudzīgs, saulains, tuvs... Spāņu daudzie svētki vēl ir tikai nostāsti – gan par slavenajām tomātu cīņām, gan vēršu skrējienu, kad vienu dienu gadā tie vajā cilvēkus, nevis tiek nogalināti korridā. Kaut ar vienu aci gribētos pavērot Sojeras ikgadējouzvedumu, kas attēlo pilsētas sieviešu un pirātu cīņu viduslaikos (kur tai laikā bija vīrieši – vēsture klusē). Pirātus šai izrādē attēlo vietējie vīrieši, sievietes pilnīgi oficiāli un no visas sirds, kā tālajos viduslikos, viņus iekausta ar pannām, kruķiem un visu, kas gadās pie rokas. Kā jau vēsturē ierakstīts, uzvar sievietes! Pēc tam svētki turpinās vietējos krodziņos... interesanti, kurš kuram izmaksā? Spāņi ļoti mīl dažādus svētkus. Kad noklausos gides stāstījumu, nevilšus rodas jautājums – interesanti, kad viņi strādā? Viltīgā Spānija – atstāj tik daudz neatbildētu jautājumu. Jābrauc vēlreiz... /publikācija reģionālajā presē/

Maljorkas atziņas

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem