Aizmirstā Baltkrievija - Minska un Bobruiska (3)

Jānis Freimanis 03.11.2013 8 min lasīšanai 26 foto

Izmantoju pēdējo „Lux Express” akcijas laikā iegādāto iespēju aizbraukt uz Minsku „par sviestmaizi” (4,90 Ls). Atkal ceļojumam atvēlu divas nedēļas nogales dienas – piektdienu un sestdienu, lai svētdienā ierastos atpakaļ Rīgā. Tā kā šī jau bija trešā Minskas apmeklējuma reize, nācās palauzīt galvu, lai izdomātu ko vēl neesmu paspējis apskatīt, jo pirmreizīguma efekts, nenoliedzami, bija noplacis.

Kā parasti, autobuss Minskā ierodas tūlīt pēc 7.00 (nedaudz pirms saraksta laika), pilsēta tikko mostas, visi veikali arī vēl slēgti. Pēc „caurā” nakts miega nospriežu aizbraukt brokastīs uz jau zināmo „Lido” (metro Площадь Якуба Коласа), kurš atvērts jau no astoņiem rītā.

Pārsteigums, ka mēneša laikā metro biļetes cena pieaugusi par 500 byr. (nu tā maksā 2500 byr./ 0,14Ls), bet arī par vienu eiro pirms mēneša deva 12160 byr., bet šoreiz jau 12640 byr. Baltkrievijas rubļa devalvācija notiek acīm redzami, bet mums jau tas nemaz nav neizdevīgi. Atkal vienā mirklī esmu kļuvis miljonārs.

Kārtējo reizi „Lido” ar sevi nepieviļ. Pēc rīta kafijas un vieglām brokastīm aizstaigāju uz netālu esošo Komarovskij tirgu. Tirdzinieki vēl tikai riktējas uz lielo andeli. Prece tiek vesta, stutēta un kārtota kārtu kārtām. Nuļļainās cenu zīmes arī jau pamazām var samanīt. Atkal treniņš smadzenēm, lai saprastu, ko tas viss nozīmē mūsu naudā. Pārrēķinot nospriežu, ka viss stipri līdzīgs mūsu cenām, ja ne pat lētāks. Līdzās tirgum ieraugu vēl vienu „Lido” kafejnīcu. Dīvaini, ka divi vienāda nosaukuma iestādījumi atrodas tik tuvu viens otram, tikai šamējais atvērts no desmitiem rītā.

Aizbraucu apskatīt operas un baleta teātri (netālu no metro Ņemiga), kurš būvēts 1933. gadā – arhitekti Georgijs Lavrovs un Josifs Langbards. Šodien ēka tiešām grezna, balta un iespaidīga. Otrajā pasaules karā teātris cieš no aviācijas bumbas, bet vērtīgās mēbeles tiek izlaupītas. 1948. gadā teātri atjauno, bet apkārt esošo sagrauto māju vietā, izveido lielu parku. 2006. gadā teātris, kurš nu jau kļuvis par Minskas simbolu, tiek pilnībā rekonstruēts, pārveidots interjers un zāles noformējums, nomainīts skatuves aprīkojums. Ēkas fasādē tiek uzstādītas vairākas skulptūras, bet parkā ierīkota milzīga strūklaka. Šodien noteikti šo teātri var nosaukt par skaistāko ne tikai Minskā, bet arī visā Baltkrievijā.

No iepriekšējās reizes prātā palikusi gar autobusa logu pazibējusī Marijas Magdalēnas baznīca (церковь святой Мироносицы равноапостoльной Марии Магдалины) ул. Киселева 42. Kājām aizstaigāju arī līdz tai. Baznīca celta 1847. gadā, atjaunota 1990. gadā. Dievnams izskatās ļoti grezns ar tumšu kupolu, kas rotāts ar zelta zvaigznītēm. Iekšā viss vienos sienu un griestu gleznojumos tā, ka nav neviena brīva neapgleznota kvadrātcentimetra. Baznīcas komplekss ietver sevī arī nesen uzbūvēto церковь Иоанна Предтечи (1992. g.) un lakonisko часовня в память всех Белорусских святых (1998. g.) ar zeltīto sīpolveida kupolu. Sakopto teritoriju iežogo balts mūra žogs ar grezniem vārtiem, kas rotāti ar atjaunotām freskām.

No laicīga rakstura objektiem, patriotisku jūtu vadīts, nospriežu sameklēt lielveikalu „Rīga” (ул. Сурганова 50 – metro Академия Наук) un lielveikalu „Корона” (ул. Кальварийская 24 – metro Молодёжная). Abus no tiem atrodu. Kā jau lielveikalos, preces lētākas kā citur, laba vieta saldumu vai šmigas iegādei mājās aizvešanai. Vēl iesaku nopirkt austrumu saldumu Rahat-Lukums, kuru var iegādāties sveramā veidā универсам „Центральный” (просп. Независимости, д. 23 – metro Кастрычнiцкая). Tas šeit dabonams visdažādākajos veidos – ar valriekstiem, mandelēm, aprikozēm un kokosriekstu skaidiņām. Ir arī citi varianti. Tik lielu šī izstrādājuma dažādību nekur citur neesmu manījis. Arī cena ļoti pieņemama – 2,40 Ls/kg. mūsu naudā.

Nākošajā dienā esmu nolēmis aizbraukt uz 150 km attālo pilsētu Bobruisku, lai sajustu patieso baltkrievu garu, seno arhitektūru un nacionālo kolorītu. Uz turieni iespējams aizbraukt gan ar vilcienu, gan autobusu. Izpētot vilcienu sarakstu www.rw.by , konstatēju, ka visērtākais būtu rīta vilciens Minska – Gomeļa, kurš no Minskas iziet 07:35, bet Bobruiskā ierodas10:01, taču kārtējo reizi biļetes uz to jau ir izpirktas. Nekas cits neatliek, kā meklēt autobusa iespēju. Arī ar to neveicas īpaši gludi, jo izdevīgākie varianti atlkal ir izpirkti. Par busiņiem jau minēju iepriekš, ka tie tiek sūtīti ļoti mazas ietilpības (17-20 vietas) un biļetes jāiegādājas laicīgi. Uz Bobruisku autobusi kursē pārsvarā no autostacijas Минск Восточный, uz kuru no centra var nokļūt ar 20. vai 30. trolejbusu, kā arī ar 192. autobusu. Sīkāk par pilsētas satiksmi adresē www.minsktrans.by, bet par starppilsētu autobusiem www.ticketbus.by . Labums vienīgi tas, ka biļetes uz autobusiem, kas atiet no autostacijas Минск Восточный, var iegādāties arī centrālajā autoostā Минск Центральный.

Visbeidzot autobusa biļete man ir rokā, tikai jāatceras, ka no rīta izbraukšana ir no Минск Восточный. Maršruts: Минск – Чечерск (ч. Бобруйск).

Busiņš „Радзiмiч”, ar kuru paredzēta braukšana, ir vairāk nekā šaušalīgs. Ar milzīgu neuzticību tajā ierāpjos, vai tāds maz spējīgs nonākt galapunktā? Taču manas aizdomas izrādās veltas, šoferis ar blīkšķi aizcērt durvis un dod pa federi. Pēc pāris stundām esam galā. Šajā ziņā „eksotika” nenoliedzama.

Bobruiska ietilpst desmit lielāko Baltkrievijas pilsētu skaitā. Tā ir vairāk kā 600 gadus veca un visu šo laiku bijusi kādas administratīvās vienības centrs. Šodien tā ir Mogiļevas apgabala rajona centra pilsēta ar apmēram 215 000 iedzīvotājiem. Tā pieminēta Ilfa un Petrova satīriskajā darbā "Zelta teļš" kā "augstas kultūras vieta". 1810. gadā šeit sāka celt spēcīgu pierobežas cietoksni, jo tā atradās netālu no toreizējās Krievijas, Prūsijas un Austrijas robežas. 1812. gadā, kad Napoleons iebruka Krievijā, cietoksnis bija gandrīz pabeigts un tam izdevās četrus mēnešus izturēt franču armijas aplenkumu. Pilsētai nav gājušas secen arī Otrā pasaules kara šausmas. Vecpilsētas veidolu iezīmē savdabīga 19.gs. mazstāvu apbūves mozaīka, kuru papildina Svētā Georgija, jeb baltā (1907.) un Svētā Nikolaja baznīca, kuras vēsture iesākusies četrus gadsimtus atpakaļ.

Ierodoties Bobruiskā, no autoostas vai dzelzceļa stacijas līdz centram (apm. 2km) var nokļūt pa ielu ул. Интернациональная. Vispār, ielu nosaukumi šajā pilsētā ir klasiski – Пролетарская, Комсомольская, Советская, Октябрьская, Социалистическая, ул. Профсоюзов, ул. 50 лет ВЛКСМ, par Ļeņina, Marksa un Gagarina ielām nemaz nerunājot. Biju pārsteigts, ka šeit kursē arī trolejbuss. Izrādās, tas Bobruiskā pastāv jau no 1978. gada un pavisam ir 3 trolejbusu līnijas. Neskatoties uz to, līdz centram aizeju kājām.

Ieraugu veikalu ar sen aizmirsto nosaukumu „гастроном”. Kāda kioska logā milzīgs saraksts ar cigarešu cenām „прайс лист табачных изделий”. Nācās redzēt arī uzrakstus ar krievu burtiem „Лукойл” un „Мак Дональдс”, kas likās visai jancīgi. Iebāžu degunu arī vienā otrā rūpniecības preču veikalā. Tekstilpreces pārsvarā vietējā ražojuma. Par gaumi un modeļiem neizteikšos, bet kvalitāte noteikti „отечественная”. Pārsvarā viss no dabīgajiem materiāliem, vai simtprocentīgas kokvilnas. Cenas šīm lietām nebūt ne tās lētākās. Tad nu vari izvēlēties, vai pirkt ķīniešu apenes par latu, vai šīs – baltkrievu ražojuma (100% хлопок) par diviem, trijiem.

Tepat Internacionālajā ielā, acīs iekrīt arī kāda briljantzaļa, interesantas arhitektūras koka ēka. Tas ir tirgotājas Kacnelsones nams. Šodien te atrodas bibliotēka. Pastāv leģenda, ka šī ēka ar mezonīnu agrāk atradusies nevis Baltkrievijā, bet kaut kur Baltijā. Ēka iepatikusies Bobruiskas tirgotājai Кацнельсон, viņa to iegādājusies un likusi pārvest uz Bobruisku, kur tā stāv kopš 1912. gada. Neilgi pirms revolūcijas tirgone namu iznomā policijas pārvaldei, bet pati aizbrauc uz Pēterburgu.

Ejot tālāk pa Internacionālo ielu, skatam paveras kinoteātris „Товарищ”, kas atkal atgādina par padomijas laikiem. Pie mums šādi kinoteātri sen iznīkuši, bet te viss notiek. Turpat aiz krustojuma arī klasicisma stilā būvētā Sv. Nikolaja baznīca (ул. Советская 76). Kara laikā baznīca bija stipri cietusi. Padomju režīma laikā (1964. g.) to pārveido par peldbaseinu. 2003. gadā baznīca tiek atdota atpakaļ ticīgajiem, taču vēl nesen, dievkalpojuma laikā, cilvēki stāvējuši tieši uz akmens flīzītēm, kas bija palikušas pāri no... baseina.

Interesants stāsts ir par to, kā baltkrievi padomju laikā glābuši savas baznīcas no iznīcības. Oktobra ielā (ул. Октябрьская 121) ir kāda neogotiskā stilā būvēta 20.gs. sākuma katoļu baznīca, taču atrast to nemaz nav vienkārši, jo ieeja baznīcā atrodas... kādas kopmītnes iekšpusē! Par to, ka baznīca saglabājusies līdz mūsu dienām, jāpateicas viltīgajiem Bobruiskas arhitektiem. Padomju laikā, kad nesaudzīgi tika grautas visas baznīcas, tie saglabāja šo svētnīcu visai virtuozi. Nojauca torni, bet priekšpusē baznīcai, perpendikulārā veidā cieši piebūvēja klāt piecstāvīgu namu. Nu sanāca, ka baznīca no ielas puses kļuva pilnīgi neredzama un pārstāja komunistiem lēkt acīs. Šodien baznīca ir atdota atpakaļ ticīgajiem. Un tieši kopmītnes vestibilā jūs ieraudzīsiet neogotiskās baznīcas ieejas durvis. Šāda varianta nav nekur citur visā Baltkrievijā. Arī iepriekš pieminētā Sv. Nikolaja baznīca savulaik tika pasargāta tieši tādā pašā veidā, nojaucot torņus un priekšā aizbūvējot paneļu ēku (šodien šī ēka nojaukta).

Bobruiska izsenis skaitījusies kā pati bagātākā ebreju pilsēta. Pirmskara pilsētā ebreju bija vairāk kā puse no visiem iedzīvotājiem, bet 20 tūkstoši no viņiem vēlāk tika zvēriski nogalināti. Apkārt tirgus laukumam saglabājušies desmitiem masīvas ķieģeļu apbūves kvartālu. Tāda greznība un tādā vairumā nav nevienā citā Baltkrievijas pilsētā. Starp raksturīgā stila ēkām saskatāmas arī kādas piecas vai sešas sinagogas, kuras šodien tiek izmantotas kā jauniešu klubs, veikals vai ofiss. Tikai viena (ул. Социалистическая 36) ir atdota atpakaļ ebreju kopienai. Vairums šo ēku ir mūrētas no figurāliem ķieģeļiem, visbiežāk nokrāsotiem, tāpēc tās izskatās ļoti mākslinieciskas, pat būdamas pamestas. Ļoti daudz šo raksturīgo ēku ir ielā Социалистическая, kura pārvērsta par gājēju promenādi un tiek dēvēta arī par mazo Arbatu. Tepat arī tanks visā savā varenumā, kurš spīdēja un laistījās kā maijmēness.

Pēkšņi sev aizmugurē sadzirdu skaļu dziedāšanu. Pirmajā brīdī nospriežu, ka kāds pavairāk ieņēmis uz krūts. Var jau būt, ka tā arī bija, bet divi vīri, korī uzsākuši kādu uzjautrinošu dziesmu, to nodzied līdz galam bez nevienas aizķeršanās. Šajā vidē tas izlikās ļoti iederīgi un aizkustinoši.

Pa Sociālistisko ielu iespējams aiziet tieši līdz tirgum, kura priekšplānā atrodas galvenais un pats ievērojamākais Bobruskas simbols bebrs. Pie tā stāv nebeidzama cilvēku rinda, kas vēlas nofotografēties. Bebra skulptūras Bobruiskā pavisam ir divas. Otra (ул. Московская), kur bebrs sēž uz soliņa, atrodas blakus restorānam – tipisks šīs pilsētiņas iedzīvotāja tēla atveidojums.

Tirgus ir ļoti krāšņs, dabīgs un kolorīts. Te tiešām var ieraudzīt patieso baltkrievu seju – tantukus, kas tirgo sēmuškas, sālītu speķi un čeburekus. Gaļas rindās smaržu buķete neaprakstāma. Svaigās vistas un pīles apaļīgas un dzeltenīgi nobarotas. Ieraugu arī cieti žāvētās desas ar interesantiem nosaukumiem „Еврейская”, „Папа любит” un „Дедушка любит”. Fantāzijai tiešām nav robežu! Pie dārzeņu paviljona stāv kādas piecas, sešas sievas ar kaltētu baraviku virtenēm kaklā un uz katras rokas arī. Pilnīgi varētu viņas ieteikt fotokonkursam.

Ja runājam vēl par gastronomiskām izvirtībām, noteikti jāpiemin slavenais Bobruiskas zefīrs. Jau 1870. gadā pilsētā sāk darboties rauga rūpnīca, kura vēlāk tiek rekonstruēta par konditorejas fabriku „Красный пищевик”. Gan visu padomijas periodu, gan šodien te joprojām ražo visdažādākā veida zefīru, marmelādi un halvu, kuri Baltkrievijā kotējas visaugstāk. Pilsētā ir divi šīs ražotnes firmas veikali (ул. Бахарова 145 un ул. Социалистическая 94), kā arī kiosks pie pašas tirgus ieejas. Atkal smaržas vilinošas. Nevaru atturēties un nopērku vairākus zefīra variantus, no kuriem visgaršīgākais man šķiet tieši tas – ar šokolādi sastrīpotais. Manuprāt, tas ir šīs pilsētas pats labākais suvenīrs.

Tirgus rajonā ir viss, gan veikali, gan kafejnīcas, bet pats galvenais tipiskās mājas, kas ir neatkārtojams šīs pilsētas portrets un šarms. Tie, kuru acis ir nogurušas no paneļmāju vienveidības, šeit var gūt krāsu un formas baudījumu. Te katra ēka ir vēsturiska. Šeit cilvēki ir dzimuši, miruši, strīdējušies un mīlējuši. Ar vienu vārdu sakot – dzīvojuši. Un šo cilvēku atstātās pēdas ir redzamas logu aizkariņos, puķupodos, ķieģeļu ornamentos un līdzībās vai atšķirībās vieniem no otra.

Bobruisku atstāju pēcpusdienā un atpakaļ Minskā atgriežos ar elektrisko vilcienu, kas iedalīts klasifikācijā „Региональные линии эконом-класса”. Tiešām klase ir ekonomiska. Biļete trīs stundu braukšanai izmaksā 10 800 byr., kas sanāk 0,65 Ls. Skaties un brīnies. Brauciena laikā iemācos arī dažus baltkrievu izteicienus – наступны припынок/ nākošā pietura; зала чакания/ uzgaidāmā zāle, lai gan dzīvē baltkrievu valodu man diemžēl neizdevās sadzirdēt. Pat provinciālajā Bobruiskā nē. Te uzskatāmi pierādās tas, kas notiek ar nacionālo valodu, ja tai netiek piešķirts vienīgās valsts valodas statuss. Valoda šeit pastāv tikai kā informācijas avots – izkārtnēs, sludinājumos un balss paziņojumos. Dzīvē tā ir mirusi.

Minskā ir jau satumsis. Kirova ielas „Minskas vārti” grezni izgaismoti. Pēc dažām stundām atceļš uz Rīgu.