Kāpjot kalnā un filmējot dokumentālo filmu...
|
Artis Krasts
|
Ir pagājis gads, kopš pirmoreiz uzkāpu kalnā – kas būtu cienīgs tā vārda, nevis, kā mēs mēdzam saukt mūsu paugurus Latvijā. :D
Nu, protams, nekas liels, arī pasaules kontekstā, un arī nekādu ekipējumu obligāti neprasošs, ja vien nevēlās, kā grūtāku alternatīvu, atsevišķās kalna vietās nodarboties. Tā kā, vienkārša kalnā kāpšana jeb haikings, kā to dēvē pasaulē.
Es gan, vēlējos pēc iespējas grūtāku pārbaudījumu sev, tāpēc, negāju pa serpentīnu, bet taisni uz augšu, cauri krūmiem, ar ērkšķiem, garai zālei, mežiem, akmeņainiem krāvumiem, žogiem, dzeloņdrātīm, reālām bailēm, no vietējās pašvaldības policistiem, ragainiem lopiem, suņiem, vilkiem, lāčiem, medniekiem, maniakiem, bandītiem, nokrišanas un salaušanās, ērgļiem, noasiņošanas, no skrāpējumiem, zābaka zoles pazaudēšanas, u.tml.
Daudz ko arī nevarēju vairs uzfilmēt, kad ejot citu ceļu atpakaļ, akmeņainā nogāzē redzēju lielu, iespējams, augšstilba kaulu, kurš varēja būt, kā govs, tā cilvēka – neesmu eksperts. Apmaldīšanās, un līdz ar tumsu, knapas atgriešanās mājās. Laikam jau vēlēšanās piepildījās – tas bija grūtāk, kā vēlējos pat. :D
1753metrus augsts, saukts par Abantos kalnu – dažādu ērgļu un vanagu apzīmējumā. Labi, ka es tikai redzēju vienu ļoti „nomīnētu” vietu, un lielus ķepu nospiedumus, kas varētu būt lācim vai jetijam tikai. Es diezvai būtu kāpis kalnā, ja iepriekš būtu lasījis, ka savulaik, tas ticis saukts par „Labā lāča kalnu”. :D Bet, paldies Dievam, un Lācim, viņš tiešām bija labs, un nešķērsoja manu ceļu. :)
Es nebiju devies uz Spāniju, lai uzkāptu kalnā, bet tā bija viena, no lietām, ko patiešām vēlējos arī pieredzēt un sajust esot tur. Vēl vairāk, kad ieraudzīju šo milzi, kura pakājē pavadīju nedēļu. Sajūta uzlūkojot to, no apakšas, bija tik nereāla, jo, līdz tam, neko tamlīdzīgu nebiju redzējis tuvumā. :O
Dienas gāja ātri, laiks nešķita labākais, bija, pa pusei, brīva diena, sapratu, ka citas iespējas nebūs. Kopā kāpēji vilcinājās, un izskatījās, ka, tomēr, tobrīd, nekur negrib doties, nolēmu, ka jāiet vienam. Un diezvai arī kāds būtu bijis tik traks, kas brien, līdz ar mani, cauri visiem brikšņiem. :D Lai arī daži, citā dienā, uzkāpa līdz pusei, es biju vienīgais, kas bija uzkāpis, līdz augšai – kas lika Latviešiem, multinacionālajā pulkā, lepoties, kā pat par Nacionālu sasniegumu! (flag:lv)
Tā nu sanācis, ka lielākā daļa manu draugu un paziņu ir Eiropā, un citur pasaulē, kā arī, lielākā daļa, manu Latvijas draugu un paziņu saprot Angļu valodu, plus, lai to saprastu praktiski jebkurš Pasaulē, kāpjot kalnā, izvēlējos runāt Angliski, ar vienu, pavisam mazu teikumu Latviešu valodā.
Filmā pastāstu arī kādu interesantu notikumu, no bērnības, par kuru pasakos savam tēvam. Video var redzēt arī dažādus ērgļus un vanagus - manuprāt, gandrīz National Geographic cienīgi skati.
Īpašs paldies – Mammai, par atbalstu, un Dāvim Braučam, par iespēju to pieredzēt un piedzīvot. Un arī manam aparātam, objektīviem, baterijām un kartēm, par iespēju virtuāli uzkāpt un piedzīvot daļu emociju, arī jums! :))
