2300 jūdžu pa miglaino Albionu. (1. daļa- Skotija)

  • 25 min lasīšanai
  • 53 foto
Iepriekšējā gadā mazliet pārēdušies Austrumu saldumus (Stambula, Ēģipte), šogad vasaras brīvdienas jau ļoti pat savlaicīgi, bijām nodomājuši pavadīt miglainajā Albionas salā (ja kāds piemirsis, tad Albiona ir tēlains Britu lielākās salas apzīmējums). Šobrīd projekts „Pa karaļa Artūra pēdām” ir veiksmīgi realizēts un par to arī šis stāsts. Organizatoriskie jautājumi. Viss sākās ar spēlēšanos www.ryanair.com lapā, kurā tika piemeklēts gan izlidošanas laiks gan mājupceļš tā, lai gan paspētu pēc iespējas vairāk, gan arī maciņā neiecirstu nelabojamu robu. Stingri bija nolemts, ka gribam redzēt gan Skotiju, gan Londonu, tādējādi svarīgi bija izvēlēties pareizāko virzienu no kā sākt un kur pabeigt, jo, no Londonas „aizskriet” uz Skotiju un atgriezties atpakaļ, neizskatījās jēdzīgs pasākums. Savu lomu nospēlēja kolēģu piespēlētā informācija, ka jūlija beigās uz pāris mēnešiem apmeklētājiem tiek atvērta Bekingemas pils, tādējādi kļuva skaidrs, ka Londonā mēs savu ceļojumu pabeigsim. Savukārt, uz Skotiju Ryanair piedāvā lidot Glāzgovas (Prestvikas) virzienā, bet ne katru dienu, tādējādi svarīgākais bija ierobežot sevi laikā un tā pēc nelielas apspriedes tika nosprausts sākuma (14. jūlijs) un beigu (31. jūlijs) datums, iegādātas biļetes 3 personām un atlika vien piepildīt šo „laika telpu” ar saturu. Ļoti palīdzēja vairākos tūrisma portālos publicētās piedāvātās maršrutu shēmas un apraksti, kuros uzskaitītas vietas, kuras noteikti ir vērts apmeklēt. Esam tipiski tūristi, kuri uzskata par nepieciešamu apmeklēt vietas, kuras kaut kādu iemeslu dēļ apmeklē ne viens vien miljons ceļotāju un pilnīgi noteikti neuzskatām par nepieciešamu meklēt vietas, kurās cilvēka kāja vēl nav sperta (tas tiem komentētājiem, kuri sāpīgi uztver jēdzienu „tūrisms” un „ceļošana” šķirtību), savukārt esam absolūti netipiski tajā aspektā, ka labprātāk izvēlamies šīs vietas apmeklēt paši uz savu galvu, nevis lielas tūristu grupas sastāvā. Sametot visus izvēlētos punktus uz kartes, skaidri iezīmējās tāda kā jautājuma zīme, bet atsevišķus ārā lecošos punktus bez žēlastības svītrojām. Nākamajā solī šī visa informācija tika iegruzīta MS AutoRoute, kuras uzdevums bija dot priekšstatu par attālumiem starp potenciāli apmeklējamajiem punktiem. Īsu brīdi pavīd doma šo maršrutu veikt ar sabiedrisko transportu (pamatā vilcienu, kurš vairākās i-neta lapās un tūristiem domātās grāmatās ieteikts par lielisku veidu kā pārvietoties UK), bet redzot to apjomu, kas mūs sagaida, tomēr tika pieņemts lēmums pirmo reizi mūsu ceļotāju karjerā īrēt auto uz vietas. Pērkot biļetes Ryanair, pamanīju, ka ir kāds speciāls piedāvājums no Hertz, kuru arī izmantojām un pasūtījām Ford Mondeo klases autiņu. Jāņem vērā, ka ikdienā pārvietojamies ar Volvo S80 (tātad arī ne pārāk maza izmēra autiņu), kurai ir automātiskā kārba, bet, pasūtot autiņu Hertz, par automātisko kārbu jāmaksā turpat vai otra cena! Tad nu palikām pie mehāniskās, ar domu, ja jau izmaiņas, tad par pilnu klapi. Citstarp, mēģinot auto pasūtīt caur tūrfirmu, Hertz piedāvājums bija par Ls 100 niknāks, bet tā mūsu gadījumā jau ir lidmašīnas biļešu cena mums visiem trim vienā virzienā, protams, savlaicīgi pasūtot! Nākošajā solī tika sarezervētas viesnīcas. Uzsvaru likām uz iespējami lētāko risinājumu, jo ceļojot viesnīcās uzturamies tikai, lai pārlaistu nakti, tādēļ komforta jautājums ir maznozīmīgs. Noteikti vienkāršāk pa UK ir ceļot 2 vai 4 cilvēku kompānijā, bet 3 cilvēku ģimenei, diemžēl, nav ļoti daudz piedāvājumi. Kur vien bija iespējams, tika rezervētas viesnīcu ķēžu Formule1 vai Etap viesnīcas, kurās savukārt ir tieši 3 ceļotājiem paredzētas istabiņas (2+1), kuru cenas ir ļoti pat demokrātiskas. Starp šīm viesnīcu ķēdēm atšķirība vien, ka Formule1 viesnīcās WC un mazgāšanās telpas ir kopīgas uz stāvu, bet Etap-ā visas labierīcības ir numuriņā, pie kam šobrīd jau varu teikt, ka WC Formule1 ir maigi izsakoties ne visai koptas. Pats numuriņš kā vienā tā otrā viesnīcu ķēdē vairāk atgādina kuģa kajīti. Citstarp, šīs abas viesnīcu ķēdes ceļojumu aģentūras individuālajiem tūristiem it kā nepiedāvā, bet savas grupas ik pa laikam aizved gan. Plānojot apskatāmās vietas, svarīgi pareizi salikt akcentus, proti, lai nesanāk tikai triekties uz priekšu, līdz galam neapskatot to, kas paredzēts. Mūsu pieredze saka, ka dienā nevajadzētu plānot vairāk kā 300 km pārvietošanos un vēlams, lai daļa braucamā ceļa tiek paveikta no rīta, bet atlikusī daļa vakarpusē, kad vienalga visi objekti tiek slēgti ciet un šajā aspektā UK nav nekāds izņēmums- praktiski viss tiek atvērts 10.00 un 18.00 jau ir ciet. Protams, atliek vēl iespēja pilsētas nakts apskatei, bet tas nederēs visās vietās un tādā gadījumā jābūt gataviem atteikties no kādas interesantas vietas tuvākas apskates. Vēl pirms ceļošanas der atcerēties, ka Ryanair ir noteikts krietni mazāks bagāžas svars (15 kg bagāžā un 10 kg salonā), nekā AirBaltic. Un der atcerēties, ka, atpakaļ braucot, Jums noteikti bagāža būs smagāka vismaz par suvenīru tiesu. Vēl viens pārsteigums vēl pirms došanās ceļā mūs sagaida, saņemot ziņu no Ryanair, ka mūsu lidojuma laiks ir mainīts un mēs Prestvikā ielidosim nevis 23.30, kā iepriekš plānots, bet gan ap 20.00. It kā sīkums, bet, piemēram, Hertz Prestvikā nedarbojas 24/7 režīmā, tādējādi izmaiņas ir tikai mums par labu, jo pretēji iepriekš plānotajam braucienam ar taksi un auto izņemšanu nākamajā rītā, mainām auto rezervāciju ar iespēju saņemt to tūlīt pēc nolaišanās lidostā. Citstarp, tas neatstāj nekādu iespaidu uz cenu, jo Hertz skaita pilnas diennaktis. Vēl der izlasīt arī maziem burtiem rakstīto, proti, Hertz auto ir jāizņem ne vēlāk kā 1 stundas laikā pēc lidmašīnas nolaišanās (nepieciešams saglabāt iekāpšanas kuponu), pretējā gadījumā Jums var pierēķināt veselas dienas maksu (it kā par speciālu gaidīšanu). Pirmā diena, 14. jūlijs. Prestwick- Ayr (5 jūdzes). Gluži nemanot pienāk laiks, kad ceļojumam jāsākas un precīzi pēc saraksta gan izlidojām no Rīgas, gan ielidojām Prestvikā. Tūlīt pat dodamies uz Hertz-u un saņemam turpmāko dienu pārvietošanās līdzekli- pirms mēneša pirmo reizi reģistrētu VW Passat Variant (universālu ar dīzeļa dzinēju, lai gan skaidri atceros, ka sūtījis tiku sedanu, bet par to pašu naudiņu tā īsti nav par ko apvainoties- telpas ta vairāk). Ņemot vērā, ka pirmo reizi pārvietosimies pa „nepareizo” ceļa pusi, kā arī to, ka auto mehāniskā kārba nav mūsu ikdiena, vienojamies, ka šoreiz ņemsim apdrošināšanu „viss iekļauts” un kā meita nosmējās- tad jau mēs principā varam arī atpakaļ nodot tikai auto numura zīmi. Tas gan mums izmaksāja GBP 238, bet vismaz bij’ mierīgs prāts. Vēl viena smalkā nianse- Hertz-am patīk, ja degvielas bāku atgriež pēc iespējas tukšu, nevis kā varētu iedomāties-pilnu saņēmi, pilnu nodod. Formalitātes neaizņem lielu laiku un jau pēc minūtēm 5 manās rokās nonāk tāds kā breloks ar piekariņu un tieku informēts, kur atrodams mums piešķirtais autiņš un ceļojums var sākties ... Neslēpšu, ka pagāja krietns laiks, kamēr autiņu atradām, iedarbinājām (rokasgrāmatu autiņam tā arī neatradām) un izkustējāmies no stāvvietas. Lielā laime, ka pirmajā vakarā mums bija paredzēts tikt tikai līdz BB viesu mājai Ayr pilsētiņā, kas atrodas tieši blakus Prestvikai (apmēram 5 jūdzes). Lai būtu jautrāk, protams, drīz vien iestājās krēsla un pilnīgi laimei- beidzot atrodot mūsu viesu namu, tā stāvvietā tieši pa vidu ir tikai viena vieta autiņam, bet vieta apgriezienam- nemaz. Pēc ilgas stīvēšanās, tomēr novietojuši autiņu tam paredzētajā vietā, dodamies uz viesu namu, bet priekšā jau mūs sagaida kāda itāļu ģimenīte, kurā, acīmredzot, 3 paaudžu meitenes bez otrām pusēm ceļo līdzīgi kā mēs, pie kam autiņš viņiem ir iešķiebts uz mata tāds pats kā mums. Saskaramies ar mazām tehniskām problēmām, proti, aizmugures durvis tā īsti negrib atvērties un jāpielieto mazliet spēks. Šī pati problēma skārusi arī itāļu ceļotājas, tādēļ padalāmies ar savu viedokli, ka jāpielieto mazliet vairāk spēka. Tikai vēlāk saprotu, ka īstenībā spēka pielietošana ir lieka, jo vienkārši uz atslēgbreloka ilgāk jānotur atbilstoša vāka poga nospiesta. Pēc brīža atnāk saimniece, kura taisnojas, ka kaimiņiem svinības iegadījušās, tādēļ mazliet izskrējusi. Neskatoties uz manāmo reibuma pakāpi, tiekam ātri novirzīti uz naktsmītni, bet itāļu ģimenīte tiek pasūtīta tālāk, jo mēs esam iepriekš rezervējušies, bet viņi ne. Istabiņā mūs sagaida welcome drinks (kafija, tēja un cepums), kā arī mīkstas jo mīkstas gultas. Ņemot vērā, ka UK laiks atpaliek no mūsu laika par 2 stundām, tur vēl tomēr ir it kā agrs, tādēļ dodamies mazā iepazīšanās izgājienā, kas gan ātri beidzas, jo nekāda liela pilsētiņa Ayr viss nav un atrodot pārtikas veikalu, ievērtējam vietējās cenas (visnotaļ salīdzināmas ar mūsu pašu veikaliņiem) un dodamies pie miera. Dienas kopsavilkums: lidot ar Ryanair nav nekādas vainas, Hertz piedāvā ļoti svaigus auto, braukt pa „nepareizo pusi” ir vismaz interesanti, Skotija mūs uzņem ļoti pat viesmīlīgi, bet naktsmājas labāk rezervēt iepriekš- ietaupīsies nervu šūnas. Otrā diena, 15. jūlijs. Ayr- Glasgow (35 jūdzes) Mostamies agri pēc mūsu standartiem, bet ļoti pat sakarīgi pēc vietējiem standartiem un dodamies izbaudīt otro B (BB- Bed & Breakfest). Vispirms mūs sagaida tradicionālās auzu pārslas un citi snaki, bet izrādās, ka cenā iekļautas arī tradicionālās angļu brokastis. Mums tiek piedāvāts izvēlēties sastāvdaļas, bet no paša rīta izdarīt kaut kādas izvēles īsti neesam gatavi un vienojamies, ka Skotijā ēdīsim Skotu tradicionālās brokastis. Pēc brīža tādas arī saņemam un ievērtējam kā garšīgas un sātīgas esam. Vienīgā sastāvdaļa, kas personīgi man nekādi nav dabūjama iekšā ir britu lepnums- melnais pudiņš. Tiem, kuri sacerējās, ka tas ir saldais ēdiens, sagaida aplauziens- britu izpratnē tā ir visparastākā asinsdesa. Šajā ceļojumā mūsu arsenālā nākusi klāt vēl viena līdz šim neizmantota fīča- datoriņš ar GPS pieslēgumu un Autoroute 2007 uz borta. Ja pirmajā dienā tikām līdz viesu namam pēc sentēvu metodēm, proti, kartes lasīšanu, tad esam taču 21. gadsimtā- bez datora vairs nedrīkst nekur. Pie reizes datoriņš tiks izmantots kā fotobilžu rezerves kopiju uzkrājējs, kā arī izklaides objekts vakaros, ja nenāks miegs. Vienbalsīgi par stūrmani tiek iecelta meita, kura ar datoru jau sen ir uz Tu, bet programmas nokošanai tiek atvēlētas vien pāris minūtes. Tā kā viss veicamais maršruts jau datoriņā salādēts, atliek vien sākt krāt punktus. Par laimi iesildoties šajā dienā mums paredzēts pārvietoties vien līdz Glāzgovai, kas no Prestvikas atrodas nieka 50 km attālumā. Uzsākot braukšanu, joprojām neatstāj „nepareizās puses” sindroms, bet kopīgiem spēkiem šo sajūtu atbīdām otrajā plānā. Nākošā problēma, kura stājas mums priekšā ir roundabout-i (krustojumi, kuri britu salās 99% ir apļu veidā) un uzreiz īsti nevaru noķert- kurš kuram un kad dod priekšroku. Pēc vairāku apļu pieveikšanas, nāk sapratne, ka vienmēr uzbraucot uz apļa tiek dota priekšroka no labās puses braucošajiem, bet pagriezienu signālus ieteicams pielietot uzmanīgi, proti, jāuztver aplis kā krustojums un tikai tad, ja nogriezies pa labi vai kreisi vai īsi pirms riņķa pamešanas vēlams iedarbināt pagrieziena signālu. Pēc brīža jau atrodamies uz maģistrāles, no kuras, paklausot Emīlijas (šādu iesauku ieguva mūsu vaduguns, jo Autoroute ne tikai māk rādīt, bet arī stāstīt- kur un kā jābrauc, diemžēl, tikai angļu valodā un instalējot runāšanas mehānismu tika piedāvāts instalēt tieši Emīlijas balsi) ieteikumiem, nogriežamies, iegriežoties kādā pilsētiņā, bet vēl pēc īsa brīža atkal atgriežamies uz maģistrāles. Šajā brīdī rodas aizdomas, ka kaut kas ar stūrmani nav kā vajag un tiek uzdots uzvedinošs jautājums- vai vēl tālu līdz 2. iezīmētajam punktam kartē. Saņemu atbildi, ka šis kontrolpunkts veiksmīgi pārvarēts jau labu laiku iepriekš un saprotu, ka pats vien esmu vainīgs, jo skaidrojumus bija slinkums dot un tādā veidā mums šoreiz neizdevās apstāties pie mūspusē tik populārā „Johny Walker” darītavas. No kļūdām jāmācās, tādēļ stingri norunājam, ka punkti kartē ir domāti lai APSTĀTOS. Ja tomēr Jums ļoti gribas tur nokļūt- viskija darītava atrodas 12 jūdžu attālumā no Ayr un pilsētiņas nosaukums ir Kilmarnock. Vēl agrā priekšpusdienā sasniedzam Glāzgovu un tagad nu sākas pats interesantākais spēles posms- atrodiet pilnīgi nepazīstamā pilsētā viesnīcu! Par laimi britu salās visām adresēm klāt tiek rakstīts pasta indekss (piemēram, IG11 7BA), kuru var izmantot gan http://maps.google.com/ gan Autoroute, lai gandrīz precīzi iezīmētu meklējamā objekta atrašanās vietu. Cepuri nost Emīlijas priekšā, jo tā mūs aizved līdz laukumam, kura vienā malā atliek vien ieraudzīt šīvakara naktsmītni- „Etap” hoteli. Zem hoteļa atrodama ērta parkošanās vieta, kur novietojam autiņu un dodamies reģistrēties. Šeit mūsu sagaida pārsteigums, jo reģistratūrā mums gan atsaka tūlītēju reģistrāciju (tā iespējama tikai pēc 17iem), bet tas notiek skaidrā ... latviešu valodā, jo reģistratore Sandra jau gadu šeit strādājot. Liels bija viņas prieks pēc ilgāka laika iegūt savā īpašumā jaunākās „Vakara ziņas” un parunāties ar kādu no Latvijas, jo pārāk bieži šajā konkrētajā viesnīcā mūsējie neierodoties. Noskaidrojam, ka pilsētas centrs atrodas 15 minūšu gājiena attālumā no viesnīcas un dodamies ekspedīcijā uz Glāzgovu. Diemžēl, Glāzgova mūs sagaida ar ne visai mīlīgu laiku- visu laiku velk tā kā uz lietu, lielu vēju, kā arī ne visai lielu tīrību, jo uz River Clyde tilta izskatās kā pēc tornado- avīzes un citi atkritumi ar vēju tiek pūsti virsū. Tā kā konkrētu plānu mums šeit īsti nav, dodamies pēc padoma uz Informaķiku (katrā sevi cienošā pilsētiņā ir informācijas centrs tūristiem), kur saņemam pilsētas karti un ieteikumu iegādāties hop on- hop off tūristiem paredzēto biļeti. Izvērtējot savus spēkus (ir tikai otrā ceļojuma diena) un piedāvāts cenas (vairāk kā 10 GBP no personas) attiecību, nosliecamies par labu iespējai izstaigāt šo pašu maršrutu ar kājām. Sākumā izpētām to pašu centrālo laukumu ar ļoti daudz erektētiem (sākotnēji domāju, ka tas ir kāds joks, bet šāds uzraksts vēlāk bija atrodams visiem) pieminekļiem, no kuriem man pazīstams uzreiz varētu būt tikai James Watt. Īsti gan neiespringām, ka arī šobrīd raiti nenosauksim visus pārējos erektētos vietējos varoņus. Tālākais ceļš mūs aizveda līdz Glāzgovas katedrālei. Uzreiz uzkrītoša bija salīdzinoši uzkoptā apkārtne. Pašā katedrālē noteikti ir vērts uzkavēties. Tā kā zinu, ka ne visās svētvietās atļauts fotografēt, tad drošības pēc jautāju uzraugam, bet pretī saņemu ne tikai atļauju, bet arī piedāvājumu pastāstīt sīkāk, ja man ir rodas kāda padziļināta interese. Varbūt šī nebija pati lielākā un krāšņākā katedrāle mūsu ceļojumā, bet apskates vērta tā ir pavisam noteikti. Turpinājumā dodamies uz Tautas pili, kura izrādās pastaigu vieta zem jumta, jeb neliels botāniskais dārzs ar milzum lielu parku apkārt. Šeit ievērojam, ka ļoti daudz pilsētiņas iedzīvotāju nodarbojas ar džogingu- it kā skriešanu. Parkā ir arī suņi un NEVIENS aiz tiem NEKO nevāc! Pie viena no pieminekļiem, kur uzraksts ir skotu valodā, kāds vietējais palīdz mums iztulkot uzrakstīto, pie reizes apvaicājoties no kurienes mēs. Prieks, ka izrādās, ka viņa tuvs radinieks esot no Igaunijas, tādēļ izpaliek ilga un parasti neveiksmīga skaidrošana kur tāda Latvija vispār atrodama, lai gan Skotijā ar šo problēmu mēs saskārāmies ievērojami mazāk nekā, piemēram Ēģiptē vai Stambulā. Mazās tautas laikam tomēr ir vairāk informētas viena par otru. Nākamais apskates objekts atrodams pilsētas pretējā galā un tikai sasniedzot Kelvingrove mākslas galeriju un muzeju saprotam, ka piedāvājumam par to autobusu, ir kāda saprātīga doma apakšā. Patīkami pārsteidz, ka joprojām neesam maksājuši nevienu naudiņu par ieeju. Šis muzejs ir tāds kičīgs, proti, ziloņu izbāzeņi kopā ar lidmašīnām ... Blakus galerijai atrodas Glāzgovas universitātes ēkas. Droši vien atceraties, ka pirms pāris gadiem pie mums viesojās lielās buru laivas, kuras savu ceļu uzsāka Glāzgovā, bet viena no šīm lielajām laivām ir pietauvota Glāzgovā River Clyde krastā un par palielu ieejas maksu ir apskatāma. Tiesa darba laiks jau ir beidzies, tādēļ šo liellaivu apskatām tikai no ārpuses. Turpat blakus atrodas BBC Scotland ēkas un ļoti moderna koncertzāle, kas atgādina bruņnesi. Šajā vietā pāri River Clyde ir veseli 3 tikai gājējiem un riteņbraucējiem domāti tiltiņi un katrs no tiem ir citāds- ar savu rozīnīti. Blakus minētajai BBC Scotland ēkai atrodas arī Zinātnes muzejs, bet jau iepriekš Kelvingrova galerijā esam noskaidrojuši, ka Londonā tas ir krietni jaudīgāks, tādēļ šeit lieli laiku netērējam. Nostaigājuši krietnu apli, to pabeidzam atkal pie viesnīcas. Varbūt pamanījāt, ka ne zilbe neizskanēja par pusdienām. Viss ir gauži vienkārši- ceļojuma laiku izmantojam kā atslodzi gremošanas orgāniem un ieēdam tikai brokastis un vakariņas, bet pusdienas „atdodam ienaidniekiem”. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ esam atteikušies no kolektīvā tūrisma veida, jo, manuprāt, tur pārāk daudz laika tiek tērēts uz nepieciešamību pieēsties. Vakarā atrodam 24/7 veikaliņu, kurā iegādājamies pārtikas minimumu un vietējo alu un atzīmējam pirmās dienas veiksmīgu noslēgumu. Ja kas- alus šeit bija pilnīgi nebaudāms. Dienas kopsavilkums- domāju, ka pilnīgi pietiek ar pusi dienas Glāzgovas apskatei, bet apskatīt to tomēr ir vērts. Trešā diena, 16. jūlijs Glasgow- Glengoyne- Stirling- Trosaksa- Glenkoe- Eilean Donan Castle- Portree (245 jūdzes) Ceļamies moži, ieēdam ne visai bagātīgas brokastis (pārslas, zaptsmaizes un dzērieni no automāta) un dodamies dziļāk Skotijas kalnos. Pirmais apskates objekts šajā dienā mums ir skotu viskija darītava „Glengoyne”. Šajā dienā savu raksturiņu parāda Emīlija, izdzenājot mūs pa tādiem ceļiem, kuri normālos ceļu atlantos droši vien nemaz nav iezīmēti. Brīžiem likās šaubīgi vai mūsu autiņš vispār var tur izbraukt cauri, bet lai nu kā- līdz mērķim nonācām un diezgan ātri. Tieši 10os kļūstam par šīs viskija darītavas pirmajiem apmeklētājiem šajā dienā. Pēc brīža mums gan vēl pievienojās ceļotāji no Īrijas un Anglijas vidienes. Ekskursiju pa viskija darītavu vada kolorīta skotiete gados, kura noskaidrojusi, ka neesam vietējie, runā ļoti lēni un saprotami. Uzzinām, ka šobrīd ir „klusā sezona”, kad darītavas tiek remontētas, bet tam ir savas priekšrocības, proti, iespējams fotografēt iekšienē, kas aktīvajā sezonā netiek pieļauts, jo process tomēr ir sprādzienbīstams. Par pārsteigumu uzzinu, ka viskija radīšanai esot savs blakusprodukts- liķieris. Ekskursijas laikā tiek piedāvāts arī ieelpot viskiju (skoti, kā zināms, ar īpašu devīgumu neizceļas), bet tā kā esmu pie stūres, tad to ļoti nepārdzīvoju. Ekskursija, protams, beidzas ar veikaliņu, kurā gan cenas nav ļoti draudzīgas un 0,7 l pudeli lētāk par 10 GBP neatrast. Rīta kafijas vietā saņēmuši viskiju dodamies tālāk. Otrais apskates mērķis šajā dienā mums ir Stirlingas pils, bet iepriekš stādot plānu jau redzams, ka šo pili skatīsim vien no ārpuses (jo pa ceļam), bet iekšā iešana paredzama citās pilīs (nu nevaram mēs visās pilīs ieiet, lai kā arī gribētos). Pēc apmēram stundas brauciena jau šī pils parādās mūsu acu skatam. Kā tur ir iekšā nevaru komentēt, bet skats no lejas ir grandiozas- kalns, kura galā pils! Pa ceļam ieskrienam Trosaksā, kur Robs Rojs savulaik esot darbojies (esot laupītājs līdzīgs Robinam Hudam, tikai skotu versijā bijis), kā arī apmeklējam iepriekš reklāmās atrasto specializēto vilnas pārdošanas veikaliņu. Pie šī veikaliņa satiekam vietējo ekrāna zvaigzni- kalnu bulli Hamish. Sagadāmies tur vienlaicīgi ar kādu pensionāru grupu, kuras vadītājs īsumā izstāsta šī kinozvaigznes karjeras īso versiju. Turpinām ceļu uz Skajas salu. Laiku pa laikam stājamies malā un kārtējā „P pict” (skaisto skatu pietura) veicam foto sesiju. Mazliet rasina, bet tas nekādā mērā netraucē. Es pat teiktu, ka Skotijā tas pat tā kā iederas. Mazliet uzjautrina kāds vācietis, kurš nevīžo savu pakaļu izcelt no autiņa, nobildē caur logu un rikšo vien tālāk. Mazliet lielāku pieturu uztaisām pie „Glenkoe 3 māsām”. Aprakstam nepadodas, bildē neiekļaujas! Tas ir jāredz un jāievērtē pašiem uz vietas! Kā paši vēlāk ievērtējām- šī bija mūsu „skaisto skatu diena”. Pati daba šajā skotu Highland-ē ir pilnīgi wild. Diemžēl, neesmu vēl bijis Norvēģijā, bet domājams, ka varētu būt ļoti pat līdzīgas sajūtas. Pamatā ir akmens un sūna un aitas, aitas, aitas. Aitas ir visur! To ir miljoniem! Brīžiem brīvi vazājas pa ceļu, bet tomēr klāt sev nelaiž. Tā kā pamatā visam ir akmens- ceļi ir ļoti labi, bet ekstrēmi šauri. Brīžiem liekas, ka diviem smagsvariem samainīties nav iespējams principā, bet tas tomēr notiek. Skotijas vidienē nav divjoslu ceļa (par maģistrāli vispār nav ko runāt- tā ir tikai starp Glāzgovu un Edinburgu) un pārvietošanās ir diezgan stresaina tiem, kas nav pie šāda ceļa pieraduši, jo ceļš piedevām ir arī ļoti līkumains. Taisnu posmu praktiski nav un tādējādi kustības ātrumu nosaka tas, kurš gadījies kolonnas priekšā. Satiksme gan nav ļoti aktīva un gadījumos, ja sakrājas rinda aiz kāda mazāk drosmīga braucēja (parasti- tūrista), tas pirmajā pieturvietā nobrauc malā un palaiž garām izveidojušos kolonnu (varat ko tādu iedomāties uz mūsu ceļiem?). Nākamā mūsu ceļā ir Eilean Donan pils, kuru paši skoti uzskata par savu „pastmarku pili”. Un tā attaisno savu nosaukumu! Klasiska pasaku pils, kas atrodas ezera vidū un uz kuru ved tilts. Diemžēl pilis tiek izmantotas arī saviesīgiem pasākumiem un šajā dienā konkrēti šo apmeklēt vairs nav iespējams. Tiek veikta vien fotosesija un zinot, ka nākamajā dienā vienalga jāatgriežas šajā vietā, dodamies tālāk- uz Skajas salu. Pēc pārdesmit jūdzēm jau ieraugām Skajas tiltu, kurš ne tik sen ir atbrīvojies no maksas tilta statusa un pa to nokļūstam vienā no daudzajām skotu salām. Vēl pusstunda un esam jau Skajas salas galvaspilsētā- Portree. Ļoti maza zvejnieku pilsētiņa ar nejēdzīgi dārgiem hoteļiem, bet bezdievīgi jauku ostu. Pastaigai pa Portree pilnīgi pietiek ar pusotru stundu. Šeit ieraudzīju pagaidām vienīgo baznīcu, kuras ēka tiek ... pārdota! Kā jau minēts, hoteļi te ir vieni no dārgākajiem britu salās, tādēļ šo nakti esam organizējuši privātajā sektorā. Nobraukuši vēl apmēram 10 jūdzes salas iekšienē, nonākam pie Dorotijas tantes- babulis ap 60-it, kurš brīvā brīdī izīrē savas liekās 2 istabas. Tiekam uzņemti ļoti laipni un vienojamies, ka nākamajā dienā startēsim agri, tādēļ Dorotijas tante iet ātrāk gulēt, lai būtu spēks no rīta mums brokastis uztaisīt. Šajā dienā nobraukti gandrīz 400 km, tādēļ miegu ļoti ilgi nenākas meklēt. Dienas kopsavilkums: Skotija ir jāredz un, ja vien iespējams, jo dziļāk iebrauksiet, jo grandiozāki būs iespaidi! Ceturtā diena, 17. jūlijs Portree- Urquart Castle- Loch Ness- Inverness- Glenfiddich- Aberdeen (230 jūdzes). Rītu uzsākam ar nu jau pazīstamajām skotu brokastīm (pudiņš vairs netika pasūtīts) un rītu iesākam ar Skajas salas tālāko stūri, kur atrodama Dunveganas pils, bet mazliet esam pārrēķinājušies, jo uz pili ved aleja pirms kuras vēl vārti stāv un rezultātā pils nav saskatāma no ārpuses. Līdz darba laikam gan vēl krietns brīdis, tādēļ nolemjam negaidīt, jo vēl gana daudz šodien jāpaspēj. Tālāk krietnu gabalu ceļš ved pa jau zināmām vietām, jo uz Skajas salu ved tikai viens ceļš un tilts. Pēc apmēram stundas jau esam atgriezušies pie iepriekšējā dienā iepazītās Eilean Donan pils, kurā gan iekšā joprojām neesam nobrieduši iet, bet skats uz to ir mazliet citādāks nekā iepriekšējā vakarā, jo ūdens tagad ir krietni atkāpies un paveras ne visai pievilcīgs skats uz ūdenszālēm, kas iepriekšējā vakarā bija veiksmīgi paslēptas zem ūdens. Turpinām ceļu un pa līkumotajiem Skotijas ceļiem sasniedzam Urquart pils drupas. Izpētot shēmas, nonākam pie secinājuma, ka īstenībā jau viss, kas ir vērtīgs, ir redzams tāpat no stāvvietas, bet lielākais akcents likts uz publikas pabarošanu, bet lielu jēgu maksāt ieeju par iespēju pastaigāt pa pils drupām nesaskatām, tādēļ turpinām ceļu. Pēc 6 km sasniedzam Loch Ness centru. Mazliet dīvaini, bet pats centrs neatrodas tiešā Loch Ness tuvumā, bet blakus tam ir tāds kā dīķis, kurā atrodams Nesijs, proti, Loch Nesa briesmoņa skulptūra, kura gan pat lēnām griežas. Šeit neesam vienīgie, kas veic foto sesiju, jo līdzās mums filmēšanu veic arī Discovery Channel televīzijas grupa. Savukārt pašā centrā atrodama izstāde par „pierādījumiem” briesmoņa eksistencei. Var vien apbrīnot ciematiņa veiksmīgo biznesa plānu, proti, izsist no pasakas tik lielu tūristu pieplūdumu. Turpinām ceļu un pēc 14 jūdzēm sasniedzam Invernesu- Loch Nesa ezera apkārtnes lielāko pilsētiņu. Iebraucot tajā, pirmais iespaids rodas, ka tā ir ļoti liela, bet veicot mazliet pamatīgāku izpēti, redzam, ka šeit nepieciešams apmēram 2 stundas, lai apietu riņķi, ko, protams, iespējams veikt arī ar Hop-on hop-off autobusiņu. Pastaigājoties pa iepirkšanās ielu, pirmo reizi ceļojumu vēsturē ieraugām, ka uz ielas spēlē arfu. Apmeklējam arī Invernesas pili, kur blakus zālājā it mierīgi vietējie uztaisījuši pikniku. Katrā gadījumā apmeklēt šo pilsētiņu visnotaļ ir vērts. Tālākais ceļš mūs ved uz Aberdīnu, bet pa ceļam nolemjam ieskriet vēl vienā viskija darītavā, kura mūspusē ir ļoti pat atpazīstama- Glenfiddich. Salīdzinot ar iepriekšējā dienā redzēto- šeit, šķiet, ir lielāks tūristu pieplūdums- parkings krietni lielāks un apkārtne krietni sakoptāka. Diemžēl, paspējam vien uz veikaliņu, jo apmeklējuma laiks jau tuvojas noslēgumam. Veicam kontroliepirkumu un dodamies tālāk. Vēl agrā pievakarē veiksmīgi sasniedzam Aberdīnu, kur mums paredzētas naktsmājas. Iekārtojamies studentu hostelī un veicam Aberdīnas vakara iepazīšanās tūri. Šī, šķiet, bija viena no jocīgākajām apmeklētajām pilsētiņām, jo tādu vecās un jaunās arhitektūras miksējumu, reti kur var ieraudzīt. Pie kam domāju, ka šis salikums, diemžēl, nav tas veiksmīgākais, jo kaut vai rātsnams ar 12 stāvu paneļa dzīvojamo māju fonā nav tas baudāmākais skats. Lielāku jautrību gan izraisa tas, ka kādreizējās baznīcu ēkās šobrīd ierīkots ... krogs. Šādu jautrošanos nekur citur nebija gadījies redzēt. Paveicās, ka naktsmītne bija tik tuvu centram, bet nepaveicās, jo piedāvātais komforts maigi sakot ne visai apmierināja. Studiju gados, dzīvojot kopmītnēs, kaut kā atceros jutāmies un gulējām labākos apstākļos, bet trakākais, ka šīs bija vienas no dārgākajām naktsmītnēm visa ceļojuma laikā. Kādēļ izvēlējāmies palikt tieši Aberdīnā? Lasiet tālāk ... Piektā diena, 18. jūlijs Aberdīna- Glemis Castle- St.Andrews- Rosslyn Chappel- Edinburgh (150 jūdzes). Rītu iesākam mazliet saīguši, jo kā iepriekš minēju naktsmītnes bija ne visai veiksmīga izvēle. Dienas programmu sākam ar Glemisas pils apmeklējumu. Šajā pilī savu bērnību pavadījusi Lielbritānijas karaliene Elizabete II (jā, jā- Britu karalienei ir Skotijas izcelsme un tieši tādēļ Skotija ir ieguvusi ļoti lielu patstāvību un neatkarību). Šo pili var skatīt tikai organizētā veidā, respektīvi katru stundu tiek savākta interesentu kopiņa un apmēram stundas laikā tiekam izvadāti pa pils telpām. Mums atkal paveicas, jo mūsu gide ir ļoti interesanta stāstītāja un ar aizrautību papildina savu stāstu ar „gadījumiem iz dzīves”. Bet tieši blakus pilij brīvi ganās kalnu govis ... Literatūras pārzinātājiem šī pils varētu saistīties ar „Makbeta” vārdu. Nekādus fotomākslas darbus šīs pils iekšienē veikt neizdosies. Neliels pārbrauciens un sasniedzam St. Andrews pilsētiņu, kura ir pazīstama kā vecākā universitātes pilsētiņa un golfa dzimtene, jo tieši šajā pilsētiņā atrodas senākais 18 bedrīšu golfa laukums, kurš darbojas joprojām. Tomēr pirms golfa laukuma apmeklēšanas, veicam katedrāles apmeklējumu un pastaigu pa pilsētiņu. Mazliet nesaprotam uzrakstus, kuri vēsta, ka kādam kaut kur kaut kas būtu tā kā jāmaksā, bet tā kā nevienu kontrolieri savā ceļā nesastopam, tad paši arī neuzprasāmies. St.Andrews ir arī ostas pilsētiņa, tādēļ noteikti ir vērts pastaigāties arī pa molu. Vizīti šajā pilsētiņā, protams, beidzam ar golfa kluba apmeklējumu. Interesanti, ka pa šo laukumu var diezgan brīvi pārvietoties jebkurš, vienīgi jāuzmanās no bumbiņām, kuras ik pa laikam pārlido pāri galvai. Iespējams, ka citos apstākļos mēģinātu pirmo reizi mūžā uzspēlēt, bet ne šoreiz- šoreiz tikai vērojam- kā tas notiek dabā, jo iepriekš šī spēle redzēta tikai TV ekrānā. Var just, ka golfs šajā pilsētiņā ir galvenais ienākumu avots un viss ir pakārtots šim vaļaspriekam- viesnīcas, neskaitāmi golfa ekipējuma veikaliņi gan iesācējiem gan profesionāļiem, uz ielas pamatā visi ģērbušies klasiskā golfa tērpā un dodas vai nu uz vai no golfa laukuma. Šī pilsētiņa it mierīgi ir izstaigājama kājām un mums prasīja apmēram 3 stundas. Tālāk ceļš ved uz Edinburgu, bet tā kā vakars vēl tālu, nolemjam nedaudz mainīt savu grafiku un no nākamās dienas pārceļam Rosslyn Chappel apmeklējumu, kura gan atrodas aiz Edinburgas apmēram 10 jūdžu attālumā, bet tā kā Edinburgai apkārt ir apvedceļš, tad lielas grūtības šeit mūs nesagaida. Kādēļ tieši šo kapelu ir vērts apmeklēt. „Da Vinči kodu” esat lasījuši vai redzējuši? Tieši pateicoties šiem darbiem, šī kapela ir kļuvusi megapopulāra tūristu vidū. Tam ir savas negatīvās sekas, jo tagad ir iegūti līdzekļi tās konservācijai un visa kapela šobrīd ir iekļauta stalažās. Savukārt iekštelpas stingri jo stingri aizliegts fotografēt, jo veikaliņā jūs taču varat iegādāties mākslinieciskus fotoattēlus. Ieejas maksa nebūt nav draudzīga, bet tomēr jāatzīst- ir tā vērts un ne tikai „koda” dēļ. Kapela ir īsts mākslas darbs. Katru stundu tiem, kam ir interese, tiek arī mazliet pastāstīts par kapelas vēsturi un tagadni- tā joprojām darbojas. Lielāko iespaidu atstāj dekoratīvās velves un Mācekļa kolonna, kura saistīta ar leģendu par meistaru un mācekli. Kā jau tas bieži notiek, māceklis esot pārspējis savu skolotāju, uztaisījis kolonnu skaistāku kā pats meistars, ko tas nav varējis pārdzīvot un greizsirdības dēļ mācekli esot nogalējis. Protams, ne pilnīgi viss, kas redzams filmā un stāstīts leģendā, atbilst patiesībai, bet klātbūtnes efekts ir gan. Pievakarē nokļūstam līdz mūsu nākamajai naktsmītnei. Tas gan ir mazliet sarežģīti, jo Edinburga ir atvēzējusies pilsētas tramvaja līnijas izveidei un lielākā daļa centra ielu ir izrakņātas un satiksme pa centru ir ļoti pat sarežģīta, jo nekas vairs neatbilst tam, kas bijis iepriekš, ielas slēgtas utt. Arī pats skats uz pilsētu ir sabojāts, tādēļ, iespējams, ka būtu pat ieteicams Edinburgas apmeklēšanu šobrīd atlikt un doties tur pēc tam, kad tramvaja līnija jau tiks palaista. Naktsmītnes mums izvēlētas „Westend Hostel”, kurš ceļojuma laikā bija visdārgākais un visnejēdzīgākais, jo numuriņā nebija ne galda, ne ... elektrības. Mazliet uzjautrina piebilde, ka „..., bet mums ir internets”, kuru darbināt ta var tikai tik cik ļauj baterijas. Koplietošanas telpās, protams, ir arī elektriskie kontakti, bet attapīgākie savus mobilos tālruņus un citas elektriskās ierīces baro caur durvīm un tādējādi pat koplietošanas elektriskie kontakti ir noprivatizēti. Diemžēl, arī brokastis šajā hostelī nebija izcilas, jo pat tosta maižu skaits tikai šeit bija normēts- 2 šķēles. Un vēl draudi, ja iztērēsiet vairāk, nāksies piedzīt brokastu cenu papildus. Ak jā- šeit vēl piedevām ir unisex tualetes, tā kā kautrīgākajiem varētu rasties ļoti neomulīga sajūta. Un pilnai laimei- šajā hostelī nav sava parking-a. Šo problēmu gan atrisinām vienkārši- autiņu novietojam apmēram 300 m attālajā universitātes stāvvietā (aizlieguma zīmes nemanījām), kurā par sargiem pieteicās 2 truši, kuri omulīgi grauza zālīti, bet tuvoties gan neļāva. Vakarā vēl mēģinām veikt izgājienu uz pilsētas centru, bet ļoti traucē nepārtrauktais lietus, tādēļ ātri vien atgriežamies un dodamies pie miera. Sestā diena, 19. jūlijs Edinburga (autiņš atpūšas). Šī diena pilnībā tiek veltīta Edinburgas iepazīšanai. Sākam ar iepirkšanās ielu (Princes Street), jo joprojām līst un pie tam ir atlaižu laiks (atšķirībā no Latvijas, ja Skotijā ir atlaides, tad tiešām par vienu cenu var iegūt 2 preces, piemēram). Tomēr ar šo pasākumu ļoti neaizraujamies, jo neba nu uz veikaliem esam braukuši. Pie Waverley stacijas atrodam tūrisma informācijas centru, kurā ievācam informācijas minimumu, kā arī rezervējam biļetes uz tradicionālo (tūristiem domāto) „Skotu vakaru”, līdzīgi kā pirms gada baudījām Stambulā. Royal Mile (Karaliskā jūdze). Ja esat bijuši Edinburgā, bet neesat bijuši Karaliskajā jūdzē, tad Jūs neesat bijuši Edinburgā. Karalisko jūdzi veido četras ieliņas, kuras ved no Holirūdhausas pils (tagad tajā mājo Karalienes galerija, kas ir oficiālā karalienes rezidence Skotijā) un Skotijas parlamenta līdz Edinburgas pilij. Lietus pa to laiku jau ir izbeidzies un sākam ar Karalienes galeriju, bet ieejas cena ir ļoti nesimpātiska, tādēļ nolemjam, ka apmeklēsim tikai Edinburgas pili. Blakus atrodas Skotijas parlamenta ēka, kura mazliet krīt ārā no konteksta, jo ir ļoti moderna arhitektūra blakus vēsturiskajai apbūvei, tomēr nevarētu teikt, ka ir vērojams kičs (kā Aberdīnā), katrā gadījumā diskusijas un dažādi viedokļi būs pavisam noteikti- ne katram tas patiks. Dodamies uz Karaliskā jūdzes otru galu, laiku pa laikam iegriežoties kādā no daudzajiem suvenīru veikaliņiem un vērojot vēsturisko celtņu savdabību. Šeit ir vienīgā vieta, kur britu simbolu- sarkanās telefona būdas atrodamas ik uz soļa, bet tuvāk Edinburgas pilij pat veselas trīs vienuviet. Pašā pilsētā šo simbolu mana aizvien mazāk, jo mobilie tālruņi, laikam, jau savas pēdas ir atstājuši. Tuvāk pilij notiek restaurācijas darbi, kas, diemžēl, neuzlabo ielas vizuālo tēlu, bet to cenšas uzspodrināt vēl viens no skotu lepnumiem- skotu dūdinieks, kas ne tikai muzicē, bet šādi piepelnās. Pie ieejas Edinburgas pilī noteikti būs jāstāv pagarā rindā pēc biļetēm, jo šis ir ļoti iecienīts tūristu apmeklējuma objekts. Tieši plkst. 13.00 noskan šāviens, kas vēsta, ka Edinburgā ir tieši 13.00 un tā ir ļoti sena tradīcija, lai vismaz reizi dienā (izņemot svētdienu) Edinburgas iedzīvotāji varētu noregulēt savus laikrāžus. Diemžēl, šajā brīdī vēl atrodamies tikai pie kasēm un šāvienu tikai dzirdam ļoti netālu no mums- aiz mūra. Pati pils sastāv no vairākām zālēm un dažnedažādām izstādēm. Savulaik pils ir kalpojusi gan kā cietoksnis, gan cietums, gan karaļa rezidence, tādējādi visa šī daudzveidība sastopama vienuviet un atspoguļojas arī arhitektūras kokteilī. Tā kā pils atrodas salīdzinoši augstu kalna galā, tad no šejienes paveras grandiozs skats uz pilsētu. Ļoti nesteidzoties šeit noteikti pavadīsiet vismaz 3 stundas, jo redzēt te patiesi ir daudz ko. Šī pils mums atgādināja Topkapi pili Stambulā, kura arī sastāv no atsevišķiem paviljoniem, kuros izstādīti dārgumi un izstādes. Pils priekšā jau saceltas tribīnes jo tuvojas gada svarīgākais pasākums- Military Tatoo- militāro orķestru parāde, kura esot grandioza, bet mums nav paredzēts apmeklēt šo pasākumu. Pa Princes Street, atgriežoties viesnīcā, vēl sameklējam uz daudzām pastkartēm redzētu skatu- ūdens strūklaka un pils kalna galā. Piezīmēšu, ka šo vietu atrast nav nemaz tik viegli, jo no Princes Street tā īsti nav saskatāma (koki traucē)- bijām pat spiesti jautāt vietējiem. Kā jau iepriekš rakstīts, savu Skotijas vizīti noslēdzām ar „Jamie’s Scottish Evening” jeb šovu ar ēšanu skotu gaumē. Ierodoties „Thistle Hotel”, kur tiek izrādīts šis šovs (ļoti tuvu Waverley stacijai un nedaudz noejot no Princes Street), tiekam sagaidīti ar skotu dūdu skaņām. Nokārtojam formalitātes (naudas jautājumus- šovs Jums izmaksās 49 GBP no personas) un tiekam aicināti zālē, kur varam izvēlēties sev tīkamu vietu. Tā kā zāle tobrīd vēl praktiski tukša, protams izvēlamies vietas pie pašas skatuves. Iesākumā tiekam pabaroti ar zupu, varam izvēlēties starp lasi, liellopu un vistu un uz galviņas tiek ierēķināta puse pudeles vīna. Mūsu galdabiedri izrādās ir pāris no ASV, kurš šobrīd strādā Īrijā un kāds pāris no Zviedrijas, bet tālākā galda galā apmetusies 3 ļaužu grupiņa no Krievijas. Starp amerikāņiem un mūsu meitu izvēršas aktīva saruna, kuras laikā šamie ir ļoti pārsteigti par ļoti labām meitas angļu valodas zināšanām. Mēs savukārt gaidām to brīdi, kad šie vilks ārā savu bērnu fotogrāfijas (stereotipiska un Holivudas filmu iespaidota domāšana) un yes- nepaiet ne 15 minūtes un tiekam neklātienē iepazīstināti ar bērniem, kuri gan nav paķērušies līdzi. Pateicoties zviedru pārim vismaz nenākas bezcerīgi stāstīt- kur tāda Latvija atrodas, jo gods kam gods, vismaz Rīgu stokholmieši zināja gan. Pēc kāda brīža pie mūsu galda pienāk iepazīties vakara ceremonijmeistars Bils Torrens, kuram savulaik ir bijis savs seriāls, kā arī sava radiopārraide BBC 4. kanālā, bet šeit, acīmredzot sagaida savas vecumdienas. Ziņu, ka esam no Latvijas, vakara vadītājs uztvēra ar sajūsminātu OMG izsaucienu, jo izrādās, ka šajā šovā mēs esot pirmie no Latvijas, lai gan šis ir visilgāk notiekošais šovs Skotijā. Vakars sākas ar sasveicināšanos un līdzīgi kā savulaik Stambulā, noskaidrojām, ka šeit sanākusi ļoti internacionāla sabiedrība. Bez jau minētajiem, ir arī īri, itāļi, taivānieši u.c. Pašās beigās tiek nosaukts, ka, diemžēl, zālē atrodas arī daži ... angļi. Tas, protams, tiek pasniegts kā joks, bet ne tikai šeit, bet praktiski visur skoti uzsver, ka viņi NAV angļi un ka viņi ir ļoti neatkarīgi. Uzzinot, ka esam no Latvijas, vakara vadītājs nevarēja nociesties salīdzināt iedzīvotāju skaitu Skotijā un Latvijā. Viņu tur ir apmēram 2 reiz vairāk kā mēs, kas tika pasniegts ar neviltotu prieku un pārākuma sajūtu (bieži viņiem tas, laikam, neizdodas), bet savukārt aitas viņiem esot miljards un tam ir pamats ticēt, jo vietām praktiski jebkura kalnu nogāze ir kā nosēta ar aitām. Vakara gaitā vairāk kā stundu tiekam izklaidēti gan ar tradicionālām skotu dziesmām, gan akordeona spēli īsta skota (gan gandrīz sarkana galva, gan īstie skotu svārki) izpildījumā. Pa vidu vēl kāda kalniešu dejas paraugstunda, bet vakara kulminācija ir vēl viena skotu lepnuma Hagis-a nogaršošana, kuru ievada poēma pa Hagisu, kuras laikā tas tiek uzšķērsts. Pēc tam tiekam brīdināti, ka pēc starpbrīža ikviens būs spiests to nogaršot, bet, ja kāds, piemēram latvieši, noslēpsies kaut kur, tad šo porciju atradīs, atverot savas ceļojuma somas. Pēc garšas hagis atgādina ļoti piparotu aknu pastēti, kura tiek servēta kopā ar kartupeļiem. Starpbrīdī gan mums gadās trauma, jo veicot fotosesiju ar vakara vadītāju, lai redzētu visu viņa skotu tērpu, viņš piedāvā uzkāpt uz skatuves, bet atgriežoties no skatuves mūsu meitai kaut kā ne tā sagriežas kāja un tiek izmežģīta potīte. Protams, momentā tiek sameklēts ledus, apsējs utt. un ir neviltots satraukums no apkalpojošā personāla puses par to, ka tā nelāgi gadījies, bet šovs, protams, pabeidz savu gaitu un vakarā mazliet pieklibodami, bet ļoti apmierināti ar redzēto un dzirdēto, atgriežamies viesnīcā, kur uzkrājam spēkus, lai jau nākošajā dienā dotos uz Angliju. Īsais kopsavilkums, jeb mūsu top5 Skotijā: • daba (droši vien kalnos kāpēji Skotijas augstkalnus (Highland) sauks par pumpām, bet mums- pie tādiem skatiem nepieradušiem- elpa aizrāvās bieži vien no skata vien); • skotu dūdu skaņas aizraus jebkuru, sevišķi ja skan „Scotland the Brave”, kuru citstarp ne tik sen ļoti daudz dzirdējām pat Pekinas olimpiādes atklāšanas ceremonijas laikā; • Edinburga (Karaliskā jūdze, Princes Street, Edinburgas pils) ir jāredz un jāsajūt; • ceļi- līkumaini, šauri bet kvalitatīvi (ja kādu metru nebūs krāsotās sānu apmales, par to tikām informēti ļoti savlaicīgi); • mazās pilsētiņas (Inverness, St Andrews)- katra ar savu neatkārtojamu šarmu. Bet par to kā mums gāja tālāk, iespējams jau nākošajā turpinājumā ... Pielikumā interesentiem pieminēto objektu ieejas cenas un naktsmītņu izmaksas: Naktsmītnes (3 ceļotājiem kopā): - Ayr- Kilkerran Guest House (www.laterooms.com )– 60 GBP (pilnas brokastis); - Glasgow- Etap (www.etaphotel.com)- 40.85 GBP (kontinentālās brokastis); - Skajas sala- Furan Guest house (http://www.roomfinderscotland.co.uk/mapsearch.php?townid=347)- 66 GBP (pilnas brokastis); - Aberdīna- Aberdeen Hostel (http://www.hostelbookers.com/hostels/scotland/aberdeen/13683/)- 64 GBP (koplietošanas virtuve, bet brokastis pasūtīt nav iespējams); - Edinburga- Westend Hostel (http://www.hostelbookers.com/hostels/scotland/edinburgh/3716/)- 132 GBP (2 naktis, kontinentālās ierobežotās brokastis, elektrība tikai koplietošanas telpās); Ieejas maksa (2 pieaugušie + 1 bērns parasti sakrīt ar ģimenes biļetes cenu. Bērns parasti līdz 15 gadiem ieskaitot, bet ir izņēmumi), uzrādītās cenas ir par visiem 3 ceļotājiem. Ieteikums sakārtot ISIC kartes studentiem- kaut nelielas, bet atlaides būs visos objektos: - „Glengoyne” viskija darītava- 11 GBP; - Glemisas pils (2 pieaugušie + 1 students)- 21 GBP; - Rosslyn Chappel (2+1)- 21 GBP; - Edinburgas pils- 36 GBP; - „Jamie’s Scottish Evening”- 154,50 GBP Benzīns - dīzelis- 1.36 GBP/l; Autostāvvietas - St.Andrews (2 h)- 1,40 GBP


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais