No karstās un trokšņainās Deli līdz Himalajiem
|
Kaspars Misiņš
|
Pusotra stunda un Deli satiksme ar savu nebeidzamo taurēšanu jau ir aiz muguras – mēs esam uz šosejas. Sajūtot vēju sejā un brīvību, prātā uzreiz ataust iepriekš lasīts teiciens “As long as you pedal, your bike will take you wherever you want.” Lai arī pilsēta un saule jau bija paspējusi nogurdināt, sajūtas ir fantastiskas.
Aizsteidzoties notikumiem uz priekšu, varu pateikt jau uzreiz, ka tādu īstu pilsētas pamešanas sajūtu mēs izjutām tikai vairākas dienas un gandrīz 300 kilometrus tālāk. Ceļā tās bija vien neilgas atelpas ar zaļākiem apvidiem.
Akvaparki un atrakciju parki uzreiz aiz Deli, nebeidzamas ceļmalas tirgotavas, lauksaimniecības zemes ar un bez dzīvojamajām mājām to apkārtnē, un laiku pa laikam visa ceļa garumā mūs sveicinoši cilvēki. Kustamies šajā vidē tik uz priekšu līdz nemanot norietējusi saule. Tātad jāstājas arī mums, jo nakts melnumā braukšana nebūt nav omulīga. Gaisma šajā gada posmā ir aptuveni no 6:00 līdz 18:00, saule spīd nedaudz mazāk.
Tuvējā zemes ceļā griežam nost no ceļa un pētām apkārtni. Akmeņi, gandrīz vai pati ceļa mala, pussagruvusi būda, kas mūs aizsedz no ceļa – eh, labi, būvēsim telti te. Tāpat diez vai tālāk būs kas labāks, jo tur jau gaidāma nākamā pilsēta, kas nozīmē tikai mazāk telts būvēšanas iespēju.
Telts gatava, mantas iekšā un klāt vietējais. No zīmēm saprotam, ka te nav droši, jo turpat ir gara zāle, bet tā ļoti patīk čūskām. Ko gan vairāk var vēlēties pirmajā vakarā? Telefonā internetā palasām, ka noslēgtā teltī čūska netiks, taču caurumu varot izgrauzt kāda žurka, ja teltī sajutīs kāda garduma aromātu. Skaidrs, ir jāpaēd ārā tālāk no telts un atlikusī pārtika jāatstāj ārā.
Nūdeles ar aukstu ūdeni, banāns, riekstu sauja un lienam teltī gulēt. Ir ļoti karsti un drausmīgi skaļi, bet aizmiegam.
Piektdiena, 18. oktobris
No rīta visi jau esam gudri – šovakar un turpmāk gulēšanas vietu meklēsim kādu stundu pirms saulrieta. Vēlams ar ūdeni tuvumā, lai vismaz seju noskalotu. Tādā ziņā govju dzirdināšanas vieta pagājušajā vakarā bija pavisam labs risinājums, taču čūsku meklēšana ar lukturīti gan nebija aizraujoša nodarbe.
Braucam. Stundas iet, taču, apkārtne nemainās – redzam gandrīz tikai ceļu. Jūtamies tā kā tādi ezīši miglā. Šajā, kā var noprast, rūpnieciskajā apkārtnē arī sauli ieraugām tikai pēc vairākiem desmitiem kilometru.
Reizē ar attālumu no Deli mainījusies arī apkārtējo interese par mums. Tā ir daudzkārt augusi. Sveicināšanas un jautāšanas, no kurienes esam, vietā daudzi grib arī mūs nofotografēt vai nofotografēties. Jautā, vai mūs var atrast Facebook un brīnās par plānu ar riteņiem braukt līdz viņuprāt ļoti tālajai Shimla.
Braucot uz Indiju, jokojāmies, ka tur noteikti fonā skanēs indiešu mūzika un mēs būsim tā kā filmā. Un tā arī ir. Ja pilsētā to dzird retāk, tad uz ceļa katrs sevi cienošs traktorists ir uz pilnu skaļumu ieslēdzis kādu indiešu meldiņu un apmierināts brauc dienas darbos. Un izskatās tik apmierināts kā gandrīz vai ikviens cits visur, kur līdz šim esam bijuši.
Braucam, braucam un skatāmies, kur nu būs kāda banka vai naudas maiņas punkts. Un nekā. Ej vienā bankā, ej nākamajā, nekur nemaina naudu. Līdz kādā pilsētas nomalē, gaidot biedrus tirdzniecības centra stāvvietā (tikpat tukšā un nesen uzceltā kā vēl daudzi), mani pasauc apsargs. Aicina bankā, kur mums jau tika atteikts. Tur meitene skaidrā angļu valodā saka, ka palīdzēs mums atrast naudas maiņas punktu.
Beigu beigās jau visi trīs sēžam kondicionētā bankas telpā, dzeram ūdeni un pēc laika saņemam sarakstu ar maiņas punktiem. To ir maz, starp katru ap 50 – 70 kilometriem, taču visi uzticami.
Tā kā indiešu ēdienu pēc pirmās reizes vēl negribas pusdienas paēdam Subway sviestmaižu ēstuvē, kur pats izvēlies visas sviestmaizes sastāvdaļas un cena ir ap 100 rūpijām. Papildus benzīntankos tikai nopērkam ūdeni. Karstumā 5-6 litrus izdzert nav grūti. Cenas visur vienādas, ap 20 rūpijām jeb ap 20 santīmiem par litra pudeli. Ar cenām kopumā ir vienkārši, visam iepakotajam virsū ir rakstīta noteiktā maksimālā pārdošanas cena un tāda tā arī parasti ir.
Braucot no benzīntanka, redzu, ka turpat iet kāds zemes ceļš, kura galā ir privātmājas. Tā kā saulrieta laiks jau ir tuvu griežamies iekšā un pamanītajam vīrietim prasu/ar zīmēm jautāju, vai varam te gulēt? Pēc laika saprotam, ka varam celt telti turpat pie jaunceltnes. Priecīgi par labāku vietu nekā vakar un paēduši tā arī darām. Velosomas šoreiz atstājam ārā, teltī paņemot tikai vērtīgāko, un liekamies gulēt.
Paiet tikai neilgs laiks un uz telti ar lukturiem spīdina 3 vīrieši. Viens, ar kuru jau “runāju”, un vēl divi. Angliski neviens nerunā, taču no visa saprotu to, ka nevar gan te gulēt. Ka jaunās mājas saimnieks mūs aizdzīšot prom. Jau atkal tumsa un pārdomas par palikšanu. Nolemjam tāpat kā vakar, iesim gulēt un ap saullēktu brauksim prom. Kurš gan brauks uz jaunceltni naktī?
Vīri izskatījās ļoti nopietni. Tāpēc aizmigt ir nedaudz grūtāk, visu laiku gribas paskatīties ārā. Vienā brīdī vēl arī redzam lukturu spīdināšanu uz telti un velosipēdiem, taču aizmiegam.
Sestdiena, 19. oktobris.
Naktī vēl pamostos pāris reizes, mans vēders jūtas ne diez ko labi, taču kopumā ap 5:30 jūtamies atpūtušies un gatavi braukt prom. Visi šorīt domājam vienādi – jātiek prom pēc iespējas ātrāk. Sapakojamies un braucam. Tikuši vēl tikai aptuveni 100 metrus tālāk dzirdam vakardienas vīru saucienus, taču mēs nereaģējam un braucam. Brokastis uztaisām aptuveni pusstundas brauciena attālumā.
Diena jau no paša rīta ir ļoti karsta. Vajadzība samainīt naudu jau ir lielāka, skaidrā palicis vien aptuveni 5 latu ekvivalents un vēl Deli pirktais ēdiens arī apēsts.
Saule šķiet spīd īpaši stipri un acis līdz ar to biju aizspiedis ciešāk, jo šodien pirmo reizi man tiek jautāts, vai esmu no Ķīnas.
Atrodam naudas maiņas punktu un samainām visus savus dolārus pret rūpijām. Lai ir miers un var kādu laiku par to vairs nedomāt. Tai pat pilsētiņā atrodam “parastu veikalu”, kur nopērkam sporta dzērienus un augļus. Neapstrīdami, ar naudu makā sirds ir daudz mierīgāka. Mūsu kartes jau vairākos lielos veikalos tika atteiktas, tāpēc par tām kā maksāšanas līdzekli īpaši nedomājam.
Dienas vidū esam nobraukuši jau aptuveni 70 kilometrus un karstums ir baiss. Tāpēc McDonald ceļā mums nāk kā oāze tuksnesī. Divi lielie vistas burgera komplekti šeit maksā nepilnas 400 rūpijas, tātad mazāk nekā 4 Ls. Burgeri, saldējumi, vēl kola un aptuveni pusotras stundas laikā galvas šķiet pietiekoši atdzisušas, lai dotos tālāk.
Tomēr, tālākais brauciens izrādās pavisam neilgs. Viens krakšķis un es esmu ar galīgi saliektu velo riepu. Pabraukt nevar. Pašu spēkiem salabot arī nevaram. Tomēr, tavu laimi, esam tieši blakus autoservisam, kura darbinieki saka, ka kādus 500 metrus tālāk ir velodarbnīca. Un ir arī. Tur vīri paskatās un saka, ka par 50 rūpijām salabos manu riepu. Huh, kāds atvieglojums.
Nepilnas stundas laikā riepa ir gatava, bet klāt nu jau arī vakars. Iepriecina tas, ka tālāk jau redzami kalni, taču mēs esam pilsētas vidū un iespēju izbraukt ārā pa gaismu vairs nav. Griežamies privātmāju rajonā un meklējam kādu, kam varētu paprasīt, vai var būvēt telti pie mājas. Satiktie jaunieši pastāsta, ka diez vai kāds ļaus te palikt, taču mēs varot gulēt publiskajā parkā. Tur esot klusi.
Ejam tur un saprotam, ka šī būs īstā vieta. Te ir kluss, mierīgs, apkārt bagātu cilvēku mājas un palmas.
Viesturs tuvējā aptiekā nopērk dažādus uztura bagātinātājus, samaksā mazāk nekā 100 rūpijas.
Pēc vakariņām, gribot izmest mūsu atkritumus, apeju krietnu kvartālu, taču nekādus konteinerus nemanu. Ceļā satiktais vīrietis paskaidro, ka konteineru te nav, lai metu vienkārši zemē, rīt kāds savāks. Tāda nu ir tā atkritumu apsaimniekošana Indijā. Turpinot sarunu, pasaku par mūsu velobraucienu un pasaku, ka šonakt esam nolēmuši gulēt parkā. Gulēšana parkā viņam šķiet ļoti slikta ideja. Apmaināmies ar telefona numuriem un saņemu aicinājumu, ja kas notiek un nepieciešama palīdzība, uzreiz zvanīt viņam.
Kādu stundu vēl sazināmies, jo viņš mēģina mums atrast labāku vietu, taču beigu beigās liekamies gulēt tai pat parkā.
Mēs ar Unu uz telts ūdensdrošā pārvalka, jo pati telts pagājušajā dienā izmirkusi rīta rasā, Viesturs – uz soliņa. Ja neskaita suņus, kurus Viesturs aizdzen ar akmeni, nakts paiet ļoti mierīgi.
Svētdiena, pirmdiena, otrdiena.
Rītu sākam ar tēju, cepumiem un sarunām pie vakar satiktā vīrieša. Parunājam par visu ko, arī par cenām Latvijā un Indijā. Piemēram, par tādu riteņa labošanu viņš būtu maksājis vēl uz pusi mazāk. Savukārt lielas mājas, aptuveni 400 kvadrātmetri, 1/2 īre, ļoti labā rajonā, ar lielu dārzu maksā mazāk nekā 300 Ls. Viņiem esot paziņas Krievijā un tiem esot problēma – pašiem jātīra māja, bet Indijā tas ir ļoti lēts pakalpojums, kuru var atļauties katrs, kurš var atļauties īrēt.
Sākam ceļu kalnos. Ātri vien ir skaidrs, ka atlikušie aptuveni 90 kilometri, nebūs 1 dienas brauciens. Un pat ne divu. Ceļi ir stāvi, braucam lēni un ik pa laikam tikai lēnām stumjam. Klimata izmaiņas ir jūtamas jau sākumā. Saulē ir karsti, vējš ir auksts, bet ēnā var būt pat auksti.
Svētdienas pēcpusdienā tiekam McDonaldā kalnos, paēdam un turpat blakus iekārtojamies viesnīcā. Apkalpošana kā karaļiem, viesnīca ļoti vienkārša Šeit pirmo reizi pēc Deli atkal ieraugām baltos cilvēkus.
Par istabu beigu beigās samaksājam 1250 rūpijas nevis 750, kā sapratām pagājušajā vakarā. Tā esot maksājusi cita istaba. Tāpēc mācība ir gūta, turpmāk cena ir kārtīgi jāprecizē.
Jo tālāk braucam, jo klusāks un mierīgāks paliek apkārt. Pusdienās šoreiz nolemjam atkal pamēģināt indiešu ēdienu. Esam vienīgie ceļmalas restorānā un ar saimnieku sarunājam, ka nevis mēģinām izprast ēdienkarti, bet sakām, ko gribam. Tā nu pasūtām rīsus ar dārzeņiem un mērci. Ir diezgan asi, taču mums ar Viesturu garšo. Trijatā par šo ēdienu samaksājam aptuveni 500 rūpijas, tātad līdzīgi kā McDonald vai Subway.
Lai arī kalnos ir jūtami klusāks un mierīgāks, ceļmalas tirgotavas un viesnīcas te ir visu laiku. Līdz ar to ūdens, ēdiens un nakšņošana nav problēma.
Šajā vakarā par viesnīcu samaksājam jau tikai 650 rūpijas. Kvalitāte ir līdzīga vakardienai, nav tikai nekāda apkalpojošā personāla. Un arī viesnīcas restorānā pēc ilgas ēdienkartes pētīšanas (kopā ar Google) saņemam atbildi, ka ir tikai sviestmaizes. Arī tās sanāk pagaidīt, jo beigusies maize un darbinieks ar moci brauc tai pakaļ. Beigu beigās apēdam katrs pa pāris tostermaizēm ar gurķi un tomātu, un ejam uz istabu gulēt.
Līdz Shimla palikuši aptuveni 20 kilometri. Bez brokastīm un pa kalniem līdz pilsētas centram, kur ieplānots atrast eiropiešu stila ēdienu, tiekam aptuveni 5 stundās. Ir ļoti daudz kāpumu un līdz ar to velosipēdu stumšanas. Un te jau mēs esam nonākuši pavisam citā Indijā. Pilsēta ir liela, bet klusa, te nesmēķē, tas pat ir aizliegts ar likumu, un te par mums interesējas vairs tikai retais.
Ar Viesturu pamēģinām pa pāris vietējo iecienītām gaļas maizēm, pēc kurām ir pat rindas. Taču beigās visi trīs paēdam tālāk esošā Coffee day kafejnīcā, tā kā eiropieši un bagātie indieši.
Bet vēl pēc dažām stundām jau esam ar Couchsurfing iepazītas indiešu ģimenes mājās. Sarunājām, ka paliekam pie viņiem 2 dienas. Pie viņiem uzzinām daudz ko par Indiju, pastāstām daudz ko par Latviju, pagaršojam indiešu ēdienus un otrajā vakarā pat dabūjam speciāli ar mazāku garšvielu daudzumu taisītus ēdienus.
Līdz svētdienai atpūšamies Shimla, iespējams apmeklējot vēl kādas apkārtnes vietas. Bet tad dosimies lejā no kalniem, atpakaļ karstumā.