Austrija - Bavārija - Tīringe
|
Jānis Kukainis
|
Pavasarī , ar savu auto apmeklējot Horvātiju un Ungāriju, radās doma, ka vasarā varētu ‘izlaist’ kādu līkumiņu pa Bavāriju. Atkal tika izmantoti „IMPRO” maršrutu apraksti, kuros pieminētās vietas veidoja mūsu ceļojuma plānu. Tas sanāca krietni bagātāks nekā jebkurš ceļojumu biroja maršruts. Mēs iekļāvām Zalcburgu, Minheni, Nīrnbergu, Erfurti, Veimāru, Drēzdeni un, protams, daudz dažādu jauku vietiņu pa ceļam. Naktsmītnes atkal pasūtījām www.booking.com.
Pirmā diena – svētdiena, 4. augusts
Tajā, protams, ir tranzīta brauciens caur Lietuvu un Poliju. Piepildījuši pilnu degvielas bāku, no Rīgas izbraucam dažas minūtes pēc septiņiem. Aiz Bauskas pabraucam garām „IMPRO ceļojumu” autobusam, kas ir ceļā uz Slovākiju. Vēlreiz šo autobusu apdzenam Varšavā. Šoreiz Polijā, mums par lielu brīnumu, braucienu nekavē nekādi ceļu remontdarbi, izņemot vienu tilta rekonstrukciju. Kad nonākam savā naktsmītnē Čenstohovā (Częstochowa), pārdesmit minūtes vēlāk atbrauc arī „IMPRO” grupa. Viesnīca „Dolcan” jauka, cena pieņemama, no rīta bagātīgas brokastis. Pirmajā dienā nobraukti 892 kilmetri.
Otrā diena – pirmdiena, 5. augusts
Arī šī diena ir tranzīta brauciens caur Poliju, Čehiju un Austriju līdz naktsmītnei. Pie Brno benzīna tanka ēstuvē ieturam maltīti. Pirms Austrijas robežas iebraucam Mikulovā (Mikulov) un papriecājamies par tās majestātisko pili, romantiskajām vecpilsētas ieliņām. Tālāk navigators mūs ved apkārt Vīnei. Pievakarē, baidīdamies, ka tālāk visi veikali varētu būt jau slēgti, iegriežamies Lincā (Linz) nopirkt kaut ko vakariņām. Taču mūsu bažas izrādās veltas – ciematos un pilsētiņās pārtikas veikali vēl atvērti. Savu naktsmītni „Luise Wehrenfennig Haus” Badgoizernā (Bad Goisern) sasniedzam, kad sāk jau krēslot. Aizmigt traucē blakus esošās baznīcas zvani, kurus skandina katrās 15 minūtēs, arī naktī. Šajā dienā nobraukti 824 kilometri.
Trešā diena – otrdiena, 6. augusts
No rīta pa logu paveras brīnišķīgas skats uz austriešu pilsētiņu un visapkārt esošajiem kalniem. Pie brokastu galda visus apstaigā viesnīcas direktors un sasveicinās ar katru viesi. Pabrokastojuši, dodamies uz pārdesmit kilometrus attālo Hallštati (Hallstatt). Vispirms izbraucam tai cauri līdz publiskai bezmaksas autostāvvietai. Tur, ja nepieciešams, ir tualetes un pārģērbšanās kabīnes. Pēc tam atgriežamies centrā, kur mašīnu bez maksas drīkst atstāt uz pusstundu. Jauka pilsētiņa pie paprāva ezera – senatnīgas mājas, gājēju promenādes iela, veikaliņi, krodziņi, ēkas izvietojušās arī kalna nogāzē, šauras šķērsieliņas, pie logiem kastes ar košām puķēm. Šeit pavadījuši gandrīz stundu, dodamies Zalcburgas virzienā. Navigators mūs neved atpakaļ uz Badgoisernu, bet gan pa citu ceļu. Dažviet mūs novirza no lielākā ceļa pavisam šaurā vietējā ceļā, kas ved gar maziem ciematiņiem, ganībām un viensētām. Tas ir tieši tas, ko vēlējāmies – baudīt Austrijas dabas skatus ! To visu vēl papildina specifiskais aromāts no tikko ar vircu aplaistītajiem laukiem. Ap pusdienas laiku nonākam Zalcburgā (Salzburg). Mašīnu novietojam par maksu Fūrštenbrunnštrāsē (Fűrstenbrunnstraße), kas ir netālu no vecpilsētas. Izstaigājam mazās ieliņas, sameklējam Mocarta māju (Mozarts Geburtshaus), apskatām Domu, veco tirgus laukumu. Ieraudzījuši garās rindas uz funikulieri, atmetam domu apmeklēt Hoenzalcburgas cietoksni (Festung Hohensalzburg). Sameklējam kafejnīcu, kur var nobaudīt Zahertorti (Sachertorte). Tālāk dodamies uz Berhtesgādenu (Berchtesgaden). Tur benzīntankā man paskaidro, ka, lai brauktu uz Hitlera „Ērgļu ligzdu” (Eagle's Nest), navigatorā jāieraksta ‘Obersalzberg’. Brauciens augšup pa stāvo ceļu ir liels pārbaudījums manam automobilim ar 1,3 litru dzinēju, dažviet jāpārslēdzas uz 1. ātrumu. Nokļūstam līdz vietai, kur tālāk braukt ar privātajām mašīnām nedrīkst. Atstājam mašīnu maksas stāvvietā (EUR 3,0) un dodamies uz autobusu staciju, kur paspējam nopirkt biļetes uz priekšpēdējo reisu – vienai personai EUR 16,10. Katrā reisā augšup dodas trīs sarkani autobusi. Pirms brauciena šoferis ar kādu sazinās pa rāciju. Šaurajās izmainīšanās vietās mūs gaida lejup braucošie autobusi. Brauciens pa šauru serpentīnu ceļu. Gala stacijā jāpiereģistrējas atpakaļbraucienam un jādodas pa garu tuneli līdz liftam. Tas apmeklētājus paceļ 140m augstumā līdz Hitlera mītnei. No skatu laukuma paveras plaša ainava uz visām pusēm. Var redzēt arī Vacmaņa kalnu (Watzmann) un Ķēniņa ezeru (Königsee). Tagad namiņā ir vairāki restorāni, neliela fotoekspozīcija par ‘Ērgļu ligzdas’ celtniecības vēsturi.Kad atkal esam nokļuvuši savā mašīnā, navigators lejup mūs virza uz otru pusi. Par laimi, nobrauciens ir lēzenāks par uzbraucienu. Ceļa platums gan ir tikai vienai mašīnai. Drīz vien tiekam uz autostrādes A10, pa kuru mums jādodas naktsmītnes virzienā. Pa ceļam iegriežamies Bišofshofenā (Bischofshofen), lai kādā krodziņā pavakariņotu. Šajā braucienā mums dienas režīms iegrozījies tā, ka lielākoties ēdam tikai divas reizes dienā. No rīta ir brokastis viesnīcā, bet pie vēlām pusdienām tikām tikai pievakarē. Kūciņas vai saldējumi pa ceļam jau neskaitās pie ēšanas (smaidiņš)! Turpinām braucienu pa 311. un 168. ceļu. Kad sāk krēslot, nonākam Mitersillā (Mittersill), kur viesnīcā „Gasthof Haidbach” mūs gaida naktsmājas. Nobraukti 252 kilometri.
Ceturtā diena – trešdiena, 7. augusts
Rīts mūs pamodina ar zvaniņu šķindoņu. No mūsu istabas balkona paveras lielisks skats uz Alpu kalnu ieleju, kur abās pusēs nogāzēs ganās govis ar zvaniņiem. Ielejas vidū kaimiņu mājas ar neiztrūkstošajiem ziedos slīgstošajiem balkoniņiem. Pēc brokastīm pa 165. ceļu dodamies uz Krimlu (Krimll), lai apskatītu vienu no augstākajiem Eiropas ūdenskritumiem – tā kopējais kritums ir 380 metri. Atstājam mašīnu maksas stāvvietā (EUR 5,00) un dodamies uz tūristu takas sākumu. Lai tikti augšup, var ietkājām vai izmantot taksometru par EUR 5,00 no cilvēka. Kājniekiem pie takas sākuma jāsamaksā EUR 2,00. Cilvēku daudz, liela daļa no tiem apāvuši kārtīgus kalnos ejamos zābakus. Pastaigai pa šīm vietām varot izmantotvisu dienu, bet tā kā mums laika nav daudz, izdodas tikt līdz skatu laukumiņam, kas ir iepretī zemākajai ūdens pārgāzei. Visa apkārtne tīta ūdens migliņā. Papriecājušies par lieliskajiem skatiem, dodamies atpakaļ uz mašīnu. Aiz Krimlas ir jābrauc augšā Gerlosa (Gerlos) pārejā. Kādā no stāvlaukumiņiem paveras skats uz Kromlas ūdenskritumu kopumā. Augšā iekasē ceļa nodevu (EUR 8,00). Tālāk brauciens pa pasakaini skaistām Alpu kalnu ielejām. Vispirms braucam pa 169.ceļu, bet, šķērsojuši autostrādi A12, nokļūstam uz 181+307. ceļa, kas ved Minsteres virzienā. Piestājam pie Ahenes ezera (Achensee), kura ūdens iekrāsojies interesantā zaļā tonī. Vācijā jau cits ezers – Tegernsee un pie tā pilsētiņa ar tādu pašu nosaukumu. Daudzas mājas izrotātas ar sienu gleznojumiem. Pa Minhenes apvedceļu nokļūstam Faterštetenā (Vatersteten), kur viesnīciņā „Alter Hof” mums ir pasūtītas naktsmājas. Laipnais darbinieks uzdāvina Minhenes pilsētas plānu un izstāsta, kā labāk nokļūt tuvāk centram. Viesnīcas krodziņā ieturam pēcpusdienas maltīti. Mūsu acu priekšā uz restēm tiek izceptas katram divas pamatīgas gaļas šķēles. Kopā ar bagātīgajām piedevām garšo lieliski. Kad punči pilni, dodamies apskatīt Minheni. Brauciens nav ilgs, jo Faterštetene atrodas pilsētas pievārtē. Minhenē apskatām Marijas laukumu (Marienplatz), Rezidenci, Operas ēku, Rātsnamu, baznīcu Frauenkirche, lielo alus krogu ‘Hofbrauhaus’, pasēžam ielas kafejnīciņā. Kad sāk krēslot, atgriežamies viesnīcā. Šajā dienā nobraukti 313 kilometri.
Piektā diena – ceturtdiena, 8. augusts
Brokastis tiek pasniegtas viesnīcas krodziņā. Tās ir diezgan paskopas, nav nekādu dārzeņu – ne gurķīšu, ne tomātu. Tikpat švaki bija arī nākamajā viesnīcā pie Nīrnbergas. Pabrokastojuši, dodamies tuvāk Vācijas augstākajai virsotnei Cūgšpicei (Zugspitze). Navigators pa Minhenes apvedceļu uzvirza uz 95. ceļa, kas ved uz Garmiš-Partenkirheni (Garmisch-Partenkichen). Pirms pilsētiņas iekļūstam vairākus kilometrus garā sastrēgumā, jo vienā vietā 10m garā posmiņā tiek kaut kas rakts. Debesis ir apmākušās, dažubrīd pat mazliet uzrasina. Zūd cerības ieraudzīt Cūgšpici. Pilsētiņā pajautāju, kurā virzienā mākoņos šis kalns būtu skatāms. Mums iesaka doties uz Austriju līdz Ērvaldei (Ehrwald). Tā kā līdz turienei ir tikai 20 km, paklausām šim ieteikumam un esam vinnējuši - Ērvaldē spīd saule un kalns paveras visā tā majestātiskumā. Tā kā jau internetā esmu izpētījis, ka virsotne ir tūristu pārpilns iežogots objekts, nemēģinām meklēt ceļu uz pacēlāju. Sēžam kādā no Ērvaldes ielu kafejnīciņām, ēdam lielisku gulašzupu un priecājamies par kalnu un pilsētiņu, kas izskatās kā pasaku grāmatu ilustrācijās. Pa 179. un pēc tam 17. ceļu dodamies Švāngauas (Schwahngau) virzienā, lai tur apskatītu slaveno Noišvānšteinas pili (Schloss Neuschwahnstein). Pa ceļam jauka pilsētiņa Fussena (Fűssen), kuru apskatām tikai caurbraucot. Tuvojoties pilij, kļūst skaidrs, ka iekļūšana tajā būs problemātiska, jo ceļā uz to jau ir automašīnu sastrēgums. Kad piekļūstam tuvāk, noskaidrojas, ka autostāvvietās brīvu vietu nav. Tādēļ pili nobildējam no lejas un pa 17.ceļu dodamies Augsburgas (Augsburg) virzienā. Kad aiz Augsburgas jau braucam pa 2.ceļu, atgadās ķibele – mans navigators, pat „Čau” nepateicis, izslēdzas. Ieslēgt to vairs neizdodas – tas sastingst vienā no ieslēgšanas sākuma ekrāniem. Turpmākajās dienās nākas braukt, izmantojot tikai kartes. Par laimi, sarežģītākie maršruta posmi jau aiz muguras. Vadoties pēc ceļa rādītajiem, nokļūstam Heidekā (Heideck). Vietējie paskaidro, kā nokļūt mūsu naktsmītnē „Hotel & Reitsportzentrum Kreuth”. Iekārtojušies hotelītī un noformējuši pieteikumu par interneta pieslēgumu, dodamies apskatīt Nirnbergu (Nürnberg), kas, diemžēl, ir patālu. Iebraucot pilsētā, rodas jautājums, kā labāk noparkoties centra tuvumā. Tādēļ benzīntankā nopēku pilsētas plānu. Tajā izpētu, ka visdrošāk ir braukt gar tramvaja līniju, kas kādā krustojumā, savienojusies ar citu maršrutu, pagriežas un ieved centrā. Tur pirms dzelzceļa viadukta bez maksas atstājam mašīnu kādā klusā šķērsielā Wiesenstraβe un dodamies uz centru. Diemžēl, jau ir pavēls, veikali lau tiek slēgti, nemanām arī vietas, kur varētu paēst. Vakariņas tomēr vajadzētu... Sameklējam kādu ielas ēstuvi ar austrumnieku ēdieniem. Pēc maltītes izmetam krietnu loku pa pilsētu, izstaigājam Breite Gasse, paejamiesgar nocietinājuma mūriem, apskatām dažas pildrežģu (Fachwerkhaus) mājas. Skaisti jau ir, bet nekas pārsteidzošs vismaz šajā pilsētas daļā nav - līdzīga vide jau redzēta citviet Vācijā. Steidzamies atgriezties ieliņā, kur atstājām mašīnu, jo kamēr kaut cik gaišs, jātiek prom no pilsētas. Jau, būdams nomalē, nepamanu ielu, kurā jānogriežas, un drīz vien jūtam, ka braucam nepareizi. Par laimi, esam nopirkuši pilsētas plānu. To izpētījis, ne bez pūlēm atrodu savu kļūdu un jau pa citām ielām izbraucam vajdzīgajā virzienā. Kad nokļūstam naktsmītnē, ir pilnīgi satumsis. Šajā dienā nobraukti 534 kilometri.
Sestā diena – piektdiena, 9. augusts
Rīts mūs sagaida ar smalku lietutiņu. Lai gan zinājām, ka šī mūsu naktsmītne ir jāšanas sporta centrā, izrādās, ka esam bijuši ar zirgiem gandrīz zem viena jumta – staļļi sabūvēti kopā ar viesnīcas ēku. Pa atvērtajām durvīm dzirdama zirgu bubināšana. Paēduši brokastis, dodamies prom. Vispirms es izpētu karti un uz lapas uzzīmēju dienas maršruta shēmu ar vajadzīgo ceļu numuriem, jo navigatora man vairs nav. Ceļš ved cauri Heidekai, kas izrādās īsta pildrežģu ēku pērlīte. Pa vietējo ceļu St2226 dodamies uz Hipolšteinu (Hipolstein) un tālāk pa St2225 uz Allersbergu (Allersberg), pie kuras izbraucam uz 9. ceļa. Pie Nirnbergas nogriežamies uz 3.ceļa, pa kuru, mazliet pabraukuši, pie Erlangenas (Erlangen) nogriežamies uz 73.ceļa. Visu laiku līņā. Ceļš ved pa samērā līdzenu apvidu. Pie Zūlas (Suhl), nogriežamies uz 71.ceļa. Atkal parādās kalnains apvidus, tas jau ir Tīringes mežu apvidus (Thüringer Wald). Protams, tie vairs nav Alpi, bet arī iespaidīgi un skaisti. Ceļā tunelis seko tunelim, garākais no tiem ir gandrīz 8 km garš. Sasniedzam Erfurti (Erfurt), kur es esmu bijis kopā ar padomju tūristu grupu astoņdesmitajos gados. Šo pilsētu savā ceļojuma plānā esmu iekļāvis tādēļ, ka tur ir kāds interesants pilsētbūvniecības paraugs. Pilsētiņa kopumā arī ir ļoti jauka. Lietus ir mitējies un atspīd saulīte. Pa Juri-Gagarin-Ring (re, re, ielas nosaukumu nav pārdēvējuši...) viegli nokļūstam centrā, kur atrodam maksas stāvvietu kādas ēkas pirmajā stāvā. Vispirms vienā no jaukājām centra ielām Am Anger kafejnīcā ieturam pusdienas. Sēžam ielas malā un, gaidīdami pasūtījumu, vērojam pilsētas ritmu, savās ikdienas gaitās ejošos vāciešus, garāmbraucošos tramvajus. Pēc maltītes dodamies apskatīt Krēmera tiltu (Krämerbrücke). Kā mums savulaik stāstīja, Eiropā ir tikai pāris šādu objektu. Tas ir daļēji koka, daļēji mūra arkveida tilts, kura celtniecība esot sākusies 12.gadsimtā. Tilta garums ir 79 metri, bet platums ļāvis uz tā izvietot ieliņu un 32 mājas abās pusēs. Gandrīz visas būvētas pildrežģutehnikā. Katrā mājā tagad ir krodziņi, veikaliņi vai darbnīciņas, kurās darinātās lietas var nopirkt. Šo ieliņu izstaigājam vairākas reizes, arī tilta ārpusi apskatām no abās pusēs esošajām šķērsieliņām. Tilta galā laukumiņā ir atripinātas klavieres un kāds jauneklis spēlē romantiskas melodijas. Pa ielām Fischmarkt un Marktstraβe aizejam uz Doma laukumu (Domplatz). Tūristu informācija vēsta, ka ziemā te darbojas Ziemassvētku tirdziņš. Laukuma malā esošajā pakalnā paceļas Doma baznīca. Uzkāpju līdz baznīcas ieejai. No augšas Doma laukums izskatās jo īpaši plašs. Apskatījuši Domu, dodamies atpakaļ centra virzienā. Nevar nepaiet garām daudzajiem namiņiem, piemēram, „Gasthaus zur hohen Lilie”. Norunājam, ka nākamajā Vācijas braucienā centīsimies atkal iegriezties šajā pilsētā. Samaksājuši par stāvvietu EUR 4,00, pa 7.ceļu braucam uz Veimāru (Weimar). Tas ir gandrīz blakus – tikai 24 kilometri. Braucam uz turieni tādēļ, ka tā ir Šillera un Gētes pilsēta. Tā ir mazliet mazāka par Erfurti. Pa ceļam ielejas otrā malā var redzēt Būhenvaldes koncentrācijas nometnes memoriālu (Gedenkstäte Buchenwald), bet to neesam ieplānojuši apskatīt. Novietojuši mašīnu maksas stāvvietā, izstaigājam pilsētas centru, kur ir gandrīz viss skatāmais. Apskatām Weimāras pili (Stadtschloß), mājas, kurās dzīvojuši Gēte un Šillers (Goethes Wohnhaus, Schillerhaus) un seno tirgus laukumu, kurā ir Neptūna strūklaka (Neptunbrunnen). Pie Gētes mājas ir Gētes muzejs. Pilsētā daudz pieminekļu – Gētem un Šillerem, Martnam Luteram, Herderam (arī Rīgā ir viņam veltīts piemineklis), Listam un citi. Pilsētā jūtams nesteidzīgs ritms. Bija ieplānots aiziet arī uz kapsētu, kurā atrodas Šillera un Gētes kapliča. Šillers vispirms ticis apbedīts kapā, bet, kad pēc 27 gadiem nomiris Gēte, viņiem abiem uzcēla kopīgu kapliču, uz kurieni pārapbedīja Šillera mirstīgās atliekas. Diemžēl mums vēl priekšā patāls ceļš līdz Drēzdenei, tādēļ uz turieni neaizejam. Pa 85.ceļu izkļūstam uz autostrādes (4.ceļš) un ‘rullējam’ Drēzdenes virzienā. Krietnā pievakarē sasniedzam piepilsētā esošo Freitāli (Freital). Tā kā navigators saplīsis, bet ielas jau tukšas, ieejam pārtikas veikalā jautāt, kā atrast mūsu naktsmītni un nopirkt šo to vakariņām. Sākumā neviens nezina, kur mūsu hotelis atrodas, bet beidzot pārdevēja kopā ar dažiem pircējiem kaut ko tomēr pastāsta, bet nepilnīgi. Krietnu gabaliņu tālāk prasām diviem vīriešiem. Tad uz lapas tiek uzzīmēts plāns un pēc tā samērā ātri sasniedzam mums vajadzīgo ‘Leonardo Hotel Freital’. Šajā dienā nobraukti 570 kilometri.
Septītā diena – sestdiena, 10. augusts
No rīta pēc brokastīm dodamies uz Drēzdeni (Dresden). Viesnīcas portjē mums laipni izstāsta, kā labāk sasniegt pilsētas centru un iedod nelielu tūristu shēmiņu. Pa ceļu S194, sekodami norādēm, ātri nokļūstam pilsētā un sameklējam maksas stāvvietu. Par Drēzdeni saka, ka tā esot baroka pilsēta. Te jau kādreiz esmu bijis, tomēr tā mani no jauna pārsteidz. Lai gan visapkart redzamas daudzas jaunas celtnes, te vēl palikušas liecības no lielās bombardēšanas 1945.gadā – joprojām daudzi tukši kvartāli, ir tikai ielu tīkls bez ēkām. Dažos kvartālos sākušies ēku pamatu un un pagrabu atrakšanas darbi – acīmredzot, te tiks atjaunoti sagrautie nami. Taču mums vairāk interesē vēsturiskais centrs, tādēļ dodamies turp. Teātra laukumā (Theaterplatz) vienlaikus var skatīt Zempfera projektēto Operas namu, Cvingeru (Zwinger), kurā ir slavenā gleznu galerija un vairāki muzeji, Drēzdenes rezidences pili un Katedrāli. Mazliet tālāk ir Pils laukums (Schloβplatz). No šī laukuma ir vērts uzkāpt Brūla terasē (Brühlische Terrasse), no kurienes paveras skats uz Elbu, Augusta tiltu (Augustusbrücke) un, protams, uz visām centrā esošajām baroka stilā celtajām ēkām. Jāiegriežas arī Augusta ielā (Augustusstraβe). Tajā ir Firstu siena – gleznojums visā kvartāla garumā, kurā karaļu, karavadoņu un citu vīru izskatā attēlota vai visa Saksijas vēsture. Pa Augusta ielu var nokļūt līdz Frauenkirche, kas tagad ir atjaunota un monumentāli paceļas pāri citām ēkām. Sameklējam kādu konditorejas iestādi, no kurienes var labi redzēt šo baznīcu un vecpilsētas torņus, baudām garšīgas kūkas un lielisko skatu. Diemžēl jādodas prom no šīs skaistās pilsētas, jo šodien vēl jānokļūst līdz naktsmītnei Lodzā. Uzsākot šo braucienu, vēl nezinām, cik zināmā mērā dramatisks tas izvērtīsies. Pa autostrādi (ceļš 4 vai E40) dodamies Polijas virzienā. Pēkšņi priekšā sastrēgums, mašīnas tikai palēnām, reizēm apstādamies, virzās uz priekšu. Izrādās, kādā ceļa posmā ir remonts un satiksmes plūsma tiek novirzīta vienā joslā. Esam zaudējuši vismaz pusstundu. Kādu laiciņu normāli pabraukuši, sasniedzam nākamo sastrēgumu. Te situācija jau nopietnāka – satiksmes plūsma gandrīz nekustas. Pēc krietnas stundas sasniedzam vietu, kur viss transports tiek novirzīts uz kādas vietējās šosejas, jo priekšā ir tunelis un, iespējams, tajā kaut ko dara. Lēnām, bieži stāvēdami, velkamies pa vietējiem ceļiem, pāri daudziem krustojumiem ar luksoforiem, cauri apdzīvotām vietām. Beidzot pie Gorlicas (Gȍrlitz) atkal nokļūstam uz autostrādes un iebraucam Polijā. Pabraukuši kādu gabalu, mums par laimi, kādā ceļmalas krodziņā paēdam vēlas pusdienas. Lai atgūtu sastrēgumos zaudēto laiku, tālāk ‘spolēju’ cik ātri vien iespējams. Piebraucam pie vēl viena sastrēguma. Te jau pavisam nopietni – visi praktiski stāvam uz vietas pāris stundas, tikai reizēm varam pavirzīties mazliet uz priekšu. Blakus mašīnā kāds poļu jauneklis internetā noskaidrojis, ka priekšā ir avrējusi ‘fūre’ un ceļš līdz Vroclavai ir nobloķēts. Es iedodu polim savu telefonu, lai viņš piezvana uz pasūtīto viesnīcu un poliski izstāsta, ka mēs neprognozējami ilgi kavēsimies. Tur meitene atbild, ka dežūrēšot visu nakti un viss būšot kārtībā. Pēc pāris stundām pamazām sākam lēnām kustēt uz priekšu, jo transports atkal tiek novirzīts uz vietējiem ceļiem. Pa tiem, stundu ‘braukuši’, nonākam septiņus kilometrus attālajā Legnicā (Legnica). Tur degvielas stacijā pamatīgs haoss, bet tomēr izdodas uzpildīties. Ir skaidrs,ka Vroclavas virzienā nebūtu prātīgi doties, tādēļ izvēlos maršutu mazliet sāņus no šī automobīļu jucekļa. Pulkstenis jau ir deviņi vakarā, sāk satumst, kad atstājam Legnicu un beidzot uzsākam braucienu Lodzas virzienā. Braucam cauri neskaitāmiem ciematiem un pilsētiņām. Jāuzslavē poļu ceļu norādes – vadoties pēc tām, varam braukt bez navigatora pat naktī. Beidzot sasniedzam Lodzu (Łódź). Degvielas stacijā operators man uzzīmē shēmu, kā labāk nokļūt viesnīcā „Hotel Flora”. Trijos naktī biedzot tiekam gultiņās! Šajā dienā nobraukti 600 kilometri.
Astotā diena – svētdiena, 11. augusts
Pēc brokastīm pa 14.ceļu nokļūstam uz autostrādes (A2, E30), kas ved uz Varšavu. Te sākas bezmaksas posms, bet pirms pilsētas tiek būvēta jauna ceļa nodevas iekasēšanas vieta – tātad drīz būs jāmaksā arī par šo gabaliņu. Tālāk jau zināmais tranzīta brauciens caur Poliju un Lietuvu māju virzienā. Kaut kur ceļmalas krodziņā paēdam pusdienas, Suvalkos lielveikalā vēl pēdējie pirkumi. Vienpadsmitos vakarā esam Rīgā. Šajā dienā nobraukti 810 kilometri.
Kopsavilkums
Pavisam nobraukti 4795 kilometri. Par viesnīcām, degvielu, vinjetēm, ieejas biļetēm un stāvvietām izdoti 600 lati. Cik notērēts maltītēs, kafijās, saldējumos un pirkumos, tas ir braucēju pašu ziņā. No izdevumiem par pārtiku būtu jāatrēķina tā summa, ko pa šo laiku izdotu, dzīvojot mājās – tad uzzinātu, par cik vairāk izdots ēšanai ceļojuma laikā. Pie ceļojuma izdevumiem jāpieskaita arī tā summa, par kuru attiecīgajā mēnesī kļuva lielāks mobilā telefona rēķins.
Neapmeklējām
Gatavojoties šim braucienam, biju ieplānojis apmeklēt arī vēl citas vietas, kuras vienkārši laika trūkuma dēļ nepaspējām apskatīt: Gollingas ūdenskritumu (Gollinger Wasserfall), Lihtenšteinas aizu (Liechtenstein Klamm), Linderhofas pili (Schloss Linderhof), Oberammergavu (Oberammergau), Bambergu (Bamberg), Bastei klinšu parku pie Drēzdenes un vēl šo to citu. Tātad paliek idejas vismaz vēl vienam Vācijas braucienam.
Secinājumi un ieteikumi
Vasaras vidus nav pats labākais laiks ceļošanai – visur daudz tūristu, arī naktsmītņu cenas ir augstākas. Labāk būtu braukt aprīlī vai maija sākumā, kad, lai gan nav vēl tik silts kā vasarā, visur iespējams vieglāk iekļūt.
Pirms brauciena jāizdrukā ne tikai viesnīcu pasūtījumu apstiprinājumi, bet arī karšu fragmentiņi ar viesnīcas atrašanās vietu, lai, gadījumā, kā sanāca mums, kad sabojājās navigators, būtu vieglāk atrast naktsmītnes.
Lielus pārtikas krājumus līdzi ņemt nav lietderīgi, jo visur var nopirkt nepieciešamo. Mums bija rupjmaize, mazliet lauku veikaliņā pirkta žāvēta gaļiņa un vēl šis tas pirmajām dienām.
Lai gan man jau bija divas veselības apdrošināšanas polises, drošības dēļ aizgāju pie sava apdrošinātāja BALTA un paņēmu mums abiem polises uz 8 dienām. Tas kopā izmaksāja apmēram 10 latus.
Vinjetes jāpērk Čehijai un Austrijai. Tās pirkām Polijā pirms Čehijas robežas, kopā izmaksāja izmaksāja apmēram 19 latus.
Navigatoru biju nopircis pavasarī, kad gatavojos braucienam uz Horvātiju. Parēķināju, ka tas Vācijā nobloķējās tieši četrus mēnešus pēc pirmās ieslēgšanas. Garantijas remontā tika secināts, ka ‘uzkārusies’ programmatūra. Tātad drošības labad pirms brauciena jācenšas veikt programmatūras atjauninājumus.
