Armēnija

Žigimants fon Krēsliņš 24.10.2013 9 min lasīšanai 29 foto

Pirmo reizi dzīvē parādās iespēja apmeklēt Armēniju un Azerbaidžānu. Zinot abu valstu, tā teikt „siltās un draudzīgās attiecības”, šādu izdevību laist garām būt patiess grēks, tāpēc daudz nedomājot piedāvājumam piekrītu. Armēnijā dodos uz semināru par brīvprātīgo darbu, savukārt Azerbaidžānā mani gaida pavisam nopietns uzdevums- man būs jābūt Latvijas pārstāvim kaut kādā tur Austrumu partnerības projektā. Bet nu pēc kārtas-

Uz Armēniju no Eiropas var aizlidot lielākoties tikai divos variantos- caur Maskavu vai Kijevu. Izvēlos Maskavu. Tas dod man lielisku iespēju pavadīt neaizmirstamas 7 stundas Šeremetjeva lidostā. Un tas ir ātrākais reiss. Ja nepaveicas var sanākt gaidīt pat diennakti.

Lidojums paliek prātā ar lopiskā balsī ņaudošu kaķi. Kundzīte labākajos gados ceļojumā, vai kur nu viņa dodās, bija paķērusi savu mīļoto runčuku. Dzīvnieks ir piemīlīgs pēc purna un uzreiz iegūst blakus sēdētāju simpātijas. Līdz brīdim kad lidmašīnai paceļoties mazais dzīvnieciņš pārvēršās kviecošā bestijā. Tas ņaud, šņāc un izdod tādas skaņas, ka jebkurš eksorcists nešāubīgi teiktu, ka viņā iemājojis pats nelabais. Salonā visi noķer vieglu paniku jo nedzirdēt kaķi vienkārši nav iespējams. Smaida tikai stjuartes, bet arī viņām dreb rokas un pēc acīm redzu, ka velk uz piņņeli.

Tā kā lidmašīnā pārsvarā ir krievi, seko īsas razborkas krievu stilā. Tipiņš, kurš visvairāk atbilst aprakstam- jaunais krievs kodolīgi un skaļi pasaka- ļibo tvoj kot zakrivajet (ebaļņik), ļibo ja jego ščas žhe smivaju v unitaze. Skan apmierināta murdoņa un kaķis laikam sapratis, ka draudi ir reāli, tiešām apklust.

Teātris atkārtojās nolaižoties, un šķiet, ka minkāns izkliegs savu dvēseli.

Lidostā nākas stāvēt garā rindā un pasu kontroli. Robežsardzē laikam speciāli novāktas tiešām skaistas meitenes, kas savu darbu pilda ar grāciju un īpaši nesteidzas. Iebildumu gan nav, jo beibes tiešām visas kā viena var doties uz skaistuma konkursiem. Manai rindai pienākot seko jautājums kāds ir mans mērķis Armēnijā. Saku- dzert vīnu un tusēties. Atbilde acīmredzami viņu apmierina, jo tieku apbalvots ar smaidu un zīmodziņu pasē. Jā- vīza uz Armēniju nav vajadzīga.

Lidostā mani gaida taksometra šoferis, kas mani aizvizina uz Jerevānas centru un izmet pie pagalam aizdomīga izskata mājas.

Pirmie iespaidi par Jerevānu? Skaista pilsēta. Bet tik daudz vecu mašīnu vienkopus pēdējo reizi šķiet biju redzējis tikai motormuzejā. Lielākoties cilvēki pārvietojās ar žiguļiem, kas Latvijā ne tikai neizietu tehnisko apskati, bet pat netiktu tai tuvumā. Kur nu vēl maršrutnieki, kas tā vien šķiet, ka līkumos izjuks. Vārdu sakot- braucamie nav armēņu prioritāte. Pats gan braucu ar Mercdes taksi, bet īsajos klusuma brīžos pilnīgi dzirdu kā mašīna rūsē.

Armēņu braukšanas stilu varētu raksturot kā pieņemami debīlu. Viņi nebrauc ātri ( nu jā, ar to autoparku, kas ir viņu rīcībā, nemaz ātri nevar pabraukt), bet lai to kompensēt un neviens neizdomātu pie stūres iemigt, pagriezienu signāli netiek rādīti. Pilnīgi normāli skaitās ja kāds lēnā garā no ceturtās joslas izdomā pārkārtoties uz pirmo. Domāju, ka automašīnu cenas Armēnijā var samazināt uz pagrieziena signālu rēķina. Tāpat viņi netiek pielietoti. Ja kādam ir nedaudz labāka mašīna, tad tas parasti brauc pa ceļa vidu, starp joslām. Droši vien lai palielītos.

Tātad esmu pie mājas. Taksists pāri žogam sakliedzās ar Artūru (Artūrs ir projekta galvenais boss) un pēc brīža es jau stāvu iekšpagalmā.

Var iedzert tēju un sagaidīt pēdējos dalībniekus, un tad dosimies ceļā kalniem. Semināra norises vieta- Goris pilsēta atrodas kalnos, netālu no Irānas robežas.

Pēc brīža sabrauc pēdējie dalībnieki un taisāmies ceļā. Pie mājas piebrauc varen vecs busiņš ar runīgu, bet nervozu šoferi, kas lamājās, ka viss notiekot caur ķermeņa pakaļgalu. Un tagad pa tumsu būs jāšķērso kalnu pārejas, un viņam nemaksājot lai viņš riskē ar dzīvību utt. Vārdu sakot džeks reāli prot nomierināt.

Somas tiek sakrāmētas uz busiņa jumta. Iespēju robežās sasietas, pāri uzklāj plēvi jo gaidāms lietus un dodamies ceļā. Izbraucot no Jerevānas ir redzams Ararata kalns visā savā krāšņumā. Sniegotās virsotnes stiepjās debesīs un busiņš sajūsmā sten un mēģina fotogrāfēt caur logu.

Līdz Goris pilsētai ir 250 km, bet ceļš aizņēma 7 stundas. Pirmkārt, jau ceļa kvalitātes dēļ. Ja galvaspilsētas tuvumā ceļi ir visai normāli, tad proporcionāli attālinoties no centra, ceļi attiecīgi kļūst briesmīgāki. Pat salīdzinot ar Latviju. Toties dabas skati liek sajūsmā pieplakt pie logiem un bezsakarā fotogrāfēt visu pēc kārtas.

Pa ceļam ir viena apstāšanās, kuras laikā var doties veikalā iegādāties pārtiku. Man gribas čurāt, tāpēc prasu vietējiem kur to var izdarīt. Viņi skatās uz mani kā citplanētieti un saka, ka viņu pilsētā tualešu nav. Skaidrs. Improvizēju un izdaru to blakus, laikam, Domes ēkai, tēlojot, ka īstenībā fotogrāfēju.

Nākamais joks gaida veikalā. Par pirkumiem lepni pastiepju savu norēķinu karti un gandrīz dabonu pa seju. Man prasa- kas tas tāds? Skaidroju, ka šī, lūk, ir tāda kartiņa, kurā iekšā ir naudiņa. Ja tur iekšā ir naudiņa, lai es viņu dabonot ārā. Prasu kur ir bankomāts. Kas ir bankomāts? Bankomāts ir tāda ierīce kurā ieliekot šo kartiņu, var dabūt ārā naudiņu. Kādu naudiņu var dabūt? Saku, ka jebkādu- var armēnu, var dolārus, var eiro vai latus- atkarībā kurā valstī tu esi. A kur var nopirkt bankomātu? Skaidrs- es šovakar neēdu.

Mans padoms- Armēnijā uzreiz mainiet naudu pret vietējiem dramiem. Un staipiet līdzi, jo ar karti varbūt var norēķināties Jerevānā, bet diez vai kur citur. Armēnijā ir viegli būt miljonāram. Par vienu latu var saņemt aptuveni 770 dramus. Vislabāk šai tautai patīk dolāri, bet arī eiro netiek smādēti. Vēl cieņā ir krievu rublis, bet samainīt kādu cita veida valūtu būtu praktiski neiespējami. Un jā- savukārt armēņu naudu izņemot pašu Armēniju, diez vai sanāks kur samainīt. Tā kā ir naivi domāt, ka man palika pāri 100 tūkstoši un gan jau kaut kur samainīšu. Nekā nebija. Pat Gruzijā tas praktiski nav iespējams.

Visi busiņā jau sen ir izbesījušies, jo uz jautājumu cik tālu vēl jābrauc, šoferim ir viena atbilde- vēl kādu pusstundu. Šo dzirdam reizes 5, kad beidzot tuvu pusnaktij iebraucam Goris. Skati atkal ir jauki, jo pilsētiņa atrodas ielejā un no visām pusēm to ieskauj kalni.

Šoferis nezina kur ir viesnīca un nevienas dzīvas dvēseles uz ielām neredz. Beidzot vienu ieraugam un piestājam paprasīt kā tikt uz viesnīcu. Šis mūs ieraugot metas skriet. Nākamais sastaptais gan norāda ceļu un jau pēc 10 min esam klāt.

Viesnīca lepni saucas Goris Hotel. Un tai ir 6 stāvi. Uzreiz tiekam piekodināti augstāk par 4. nekāpt, jo tur turpinās remonts un nav grīdu, sienu, logu utt. Vestibils gan ir zolīds. Ne tik zolīdas ir istabiņas. Tā gan ir ļoti plašas, bet iekārtojums atgādina studentu kopmītnes. Labi vecs skapis un 3 gultas. Ir pat televizors. Nestrādā gan, bet ir. Vadi ir savilkti pa augšu, daži pa apakšu un liekot kāju jāuzmanās vai kādu nepārrausi. Toties gultas gan ir ok. Istabiņā ir tualete un duša. Flīzes līmējis kāds labi iešvilpis pavārs, jo pat es bez pieredzes noteikti varētu to izdarīt vismaz tādā pašā kvalitātē.

Pīpēt numuriņā? Nu, bet kādas problēmas? Vienīgais lūgums becīšus nemest zem gultas, bet mest ārā pa logu. Un gultā esot pīpēt prātīgi. Divus mēnešus atpakaļ viens gandrīz esot sadedzis.

Nezinu, vai ēdiens visur ir vienāds, bet viesnīcā mūs baroja briesmīgi. Vairumā varēja dabūt tikai pētersīļus. Bija arī zupas un otrais ēdiens, kas pārsvarā bija pliki kartupeļi vai pliki griķi. Dažreiz iedeva kečupu. Tas bija wow. Pārsvarā jau kaut kas trūka, tad vietā varēja dabūt pētersīļus. Ceturtajā dienā man jau sāka likties, ka man aug ausis un sāku izskatīties pēc zaķa. Piektajā dienā radās sajūta, ka mana Colgate zobupasta garšo pēc pētersīļiem. Sestajā dienā vairumam sāka likties, ka pat seminārs ir par pētersīļiem.

Pa vidam nopietnām lietām bija arī ekskursija. Pašā Goris nav īpaši ko redzēt un pilsētiņa ir diezgan netīrīga un padrūma. Tai cauri plūst kalnu upe, kuras krasti ir bagātīgi nosēti ar netīrumiem. Ja kāds sarīkotu talku un gružus savāktu, izskatītos patiesi skaisti. Ekskursijā pa pilsētiņu mūs izveda čehu meitenes, kas jau pusgadu šeit strādā brīvprātīgo darbu. Vienīgā patiesi iznteresantā vieta bija maize ceptuve, kurācep lavašu. Lavašs ir tāda armēnu maizīte, kas atgādina pankūku, tikai ir vismaz 10 reiz lielāka. Tad lūk- procesā piedalās 4 cilvēki. Divu lomas man bija pilnīgi skaidras, bet divi acīmredami bija tā sauktais- support stuff ( atbalsta komanda). Ceptuves vidū ir krāsns, kas atgādina aku. Krāsns apakšā kuras uguns un visi gaida kad paliks tikai ogles. Kad uguns beigusies, tiek atvērts augšējais vāks lai iziet dūmi. Dūmi ieplūst speciālā skurstenī, kas ir izveidots turpat virs krāsns, un pret kuru es regulāri pamanījos atsist savu galvu. Droši vien tāpēc cepējas bija maza auguma. Kaut gan no otras puses armēņi nav tie, kas var lielīties ar auguma centimetriem.

Kad ir parādījušās ogles, viena no cepējām ņem rokās tādu kā spilvenu, uzliek uz viņa lavašu, ieliecās pa pusei akā un no visas sirds triec to spilvenu pret krāsns malu. Lavašs paliek uz sienas pilnīgi vertilālā stāvoklī. Kā viņš tur turās, neprasiet. Gndrīz momentā klāt ir otrā cepēja, kas ar garu krāsns kruķi lavašu aizķeksē un velk ārā. Maize gatava. Viss kopā aizņem mazāk kā minūti. Programmas nagla- cepēja pa pusei krāsnī. Diemžēl armēņiem ir diezgan liela nepatika pret fotogrāfēšanu, tāpēc šo neapšaubāmi, lielisko meistartstiķi, iemūžināt neizdevās.

Pārējā ekskursijas daļa pagāja lielā bezsakarā vazājoties apkārt pa pilsētu. Beigās mūsu pārvietošanos pavadīja divas milicijas mašīnas, jo acīmredzot sākām palikt pārāk aizdomīgi. Jā mēs apstājāmies, apstājās arī miliči, izkāpa uzpīpēt un centās izliekties neuzkrītoši.

Daudz labāka ekskursija izvērtās uz Tatevas klosteri. Pie viesnīcas tka piedzīti divi busiņi. Pajauns Mercedes un veca kā nāve „Gazele”. Ātrākie, protams, saleca mersī, savukārt pārējie sakāpa Gazelē. Sākām braukt. Laukā temperetūra tuvojās 40 grādu atzīmei un maigi sakot mašīnā bija silts. Vietā, kur kādreiz atradās lūka bija pārvilkta plēve un nostiprināta ar izolenti. Pēc kādām 5 minūtēm franču meitene pajautāja vai vadītājs nevar ieslēgt kondicionieri. Dalībnieki no bijušās PSRS gandrīz pielika bikšeles no smiekliem. Nesmējās tikai vadītājs kurš neprata angliski un franči, kas nesaprata kāpēc tāda jautrība. Uz vispārējā jautrības fona, francūziete lūgumu atkārtoja. Kad bijām izsmējušies, kāds lūgumu iztulkoja šoferim. Uz ko viņš atbildēja, ka to varot izdarīt, bet tas būs piņķerīgi. Visi tā kā pieklusa, jo ja šajā mašīnā ir kondicionieris, tad mēs esam Mongolijas futbola izlase. Francūziete tomēr uzstāja un šoferis piestāja malā. Iestājās kapa klusums, jo mēs nesapratām kur un kādā veidā ir noslēpts kondicionieris.

Šoferis iekāpa pasažieru pusē un atplēsa plēvi, kas bija nostiprināta lūkas vietā. Mēs eksplodējām smieklos. Jautrība turpinājās vēl labu laiku braucot. Kondicionieris tomēr ir laba lieta J

Pirmā pietura bija alas. Šīs alas ir izveidotas klintīs, un netālu no Goris ir vesela šādu alu sistēma, kurās, vēl salīdzinoši nesen dzīvoja cilvēki.

Pāris gadus atpakaļ kāds krievu biznesmenis, kura vecvecāki arī kādreiz šeit ir mituši, izdomāja, ka apkārtceļš ir pārāk tāls, tāpēc jāuzceļ tilts lai ērti var piekļūt tur kur vajag. Nauda žēlota netika un rezultātā tapa simpātisks iekaramais tilts. Gandrīz 150 metru garšs, un kā stāv rakstīts- spēj izturēt līdz 1000 kg smaguma. Artūrs gan saka, ka ja rakstīts 1000, tad vairāk par 600 noteikti nav, jo Armēnijā mēdzot nevis no reālā svara atņemt kaut cik nost drošībai, bet tieši pretēji mazliet pielikt lai izskatās smukāk un iespaidīgāk. Lai arī ar nelielu adrenalīna devu un tiltam pieklājīgi šupojoties, pāri tiekam visi. Alas nekas īpašs nav, ievērības cienīga ir baznīca kas vienīgā ir celta no akmeņiem. Šobrīd tā ir pamesta, bet esot iekšā nevar nejust seno laiku diženumu.

Atpakaļceļā kāpjot kalnā gandrīz visi ir tuvu tam lai atmestu pakavus, jo karstums ir nežēlīgs. Iesēžamies busiņos un ieslēdzam kondicionieri. Dodamies uz Tatevas klosteri. Ceļš uz šejieni vien ir kā vērts. No sākuma seko vairāku kilometru gara nolaišanās no viena kalna, un sasniedzot Velna tiltu, braucam vairākus kilometrus augšā. Skati ir vienkārši neaprakstāmi. Pat lielākie jautrīši mašīnā pieklust un mirdzošām acīm skatās pa logu.

Arī pats klosteris ir iespaidīga būve, kas uzcelta jau 9. Gadsimtā uz pašas klints malas. Tas ir vesels komplekss ar eļļas spiestuvi, vairākām kapelām un nocietinājuma sienu visapkārt. Tas viss izskatās sasodīti iespaidīgi. Galvenajā baznīcā notiek kaut kāds aizlūgums, vai bērna iesvētīšanas rituāls. Bērns kliedz kā nelabais, bet divi veči, tērpti laikam tradicionālos baznīcas tērpos, kaut ko bubina zem deguna tieši bērnam sejā. Es arī kliegtu ieraugot šito ģīmjus. Interesanti, ka sievietes baznīcā var ieiet vien uzsienot uz galvas lakatu. Vari iet kaut vai ar pliku dirsu, bet lakatam jābūt.

Rituāls beidzas un baznīca ieslīgst klusumā. Dzirdami vien klusi apmeklētāju soļi un pustumsā, durvīm atveroties, noraustās sveču liesmiņas. Atšķirībā no lauka, te ir vēss, bet šķiet, ka tas nav vienīgais iemesls kāpēc gribas te uzturēties.

Izložņāju visas pieejamās vietas un dodos izbraukt ar gaisa tramvaju. Tas ir tāds Siguldas lielais brālis. Tatevas gaisa tramvaja līnija ir garākā pasaulē- 5.7 km un augstākajā vietā saniedz 320 metru augstumu no zemes. Atkal laikam atkārtošos, bet tas ir sasodīti iespaidīgi. Biļete braucienam turp un atpakaļ maksā mūsu naudā ap 7 lati. Ir divas līnijas, viena otrai paralēli. Brauciena laikā skan informācija par līnijas izbūvi, kā arī par Armēnijas skaisto apkārtni. Sajūta ir mazliet nereāla jo augstums ir patiesi iespaidīgs un brīžam tramvajs vēja iespaidā šupojās tīri neomulīgi. Atpakaļ braucot jau esam pie augstuma pieraduši un dzenam jokus ar atbildīgo meiteni. Lūdzam lai viņa aptur tramvaju, jo mēs gribam izkāpt pa ceļam. Ukrainis saka, ka viņam ir klaustrafobija un vēlas braukt ar atvērtām durvīm. Es prasu vai meitene šeit nesen strādā, ka nezin, ka es vienmēr kāpju ārā pa ceļam. Tā ķiķinoties nonākam galā. Viens brauciens ilgst gandrīz 15 minūtes.

Vēl no nacionālajāmvar atzīmēt prieku dzīt dzīvniekus pa šosejas vidu. Tas notiek sekojoši- tiek ņemts bars ar dzīvniekiem. Ideālā variantā daudz aitas un vēl govis. Tiek piesaistīti pāris suņi, ka reāli pasākumam traucē nevis palīdz, kā arī obligāta ir vismaz 4 cilvēku klātbūtne, no kuriem vienam obligāti ir jābūt uz zirga.Tālākais notiek apmēram tā- dzīvnieki tiek izdzīti uz ceļa. Un pilnīgi vienalga vai tas ir mazs kalnu ceļš, vai šoseja starp lielākajām pilsētām. Pa vidu jāj armēņu kovbojs, kurš pēc vispārpieņemtām normām izskatās konkrētā pālī, savukārt pārējie slāj gar malām. Šādas karavānas gadījās redzēt vismaz reižu 10. Automašīnu vadītāji taurē un lamājās. Aitas bezsakarā vazājās apkārt un pabraukt garām šādam ganāmpulkam prasa daudz nervu un laika.

P.S Ja nu kādam gribas drukātā veidā, tad novembra FHM numurā var dabūt :)

Azerbaidžāna pēc mēneša :)