Kur fjordu ūdeņi skrien rēkdami uz jūru* jeb dežavū
|
Anita Bula
|
Tā es sapinos ar “aģentūru” Stepiņš da Liepiņš un piedzīvoju lieliskāko ceļojumu pēdējo gadu laikā.
Divas nedēļas par 270 Ls + kempingu maksa? Tur jau trakam jābūt, lai neuzķertos :) It īpaši, ja tevi sola par to pašu naudu arī pabarot valstī, kur pat vismazākā šokolādīte maksā 2 Ls. Grupasbiedrene savukārt atzīst, ka viņu pārliecinājis apskates objektu piedāvājums, - pat Impro vienā ceļojumā nemēdz vest uz visiem Norvēģijas slavenākajiem “nofotografē mani uz šitā fona”.
Divi mazi busiņi ir labākais cilvēkiem, kas nevēlas zaudēt laiku, dīdoties pie durvīm, kamēr visi ceļotāji izkāps/sakāps. Un kam ir svarīgi, ko viņi redz, - vai panorāmu visapkārt, vai tikai priekšāsēdētāju muguras. Un kam gribas izbaudīt grupas kopību, kaut vai lai anekdotes visi varētu dzirdēt bez mikrofona. Traucoties pa Zviedrijas šosejām, vienojamies kāršu spēlē. Nez kādēļ krietnai daļai šķiet, ka mēs cits citu jau kaut kur esam redzējuši... Nospriežu, ka iepriekšējā dzīvē esam dzīvojuši vienā ciematā – kā citādi tik atšķirīgu personību kopums varētu tik labi saprasties? Turpmākā ceļojuma gaitā te vienu, te otru pēkšņi piemeklēs dežavū.
Norvēģija mūs sagaida ar +15 grādiem. Jūlijā! Vai tik biezākās jakas atstāšana mājās nav bijusi kļūda... Pirmais pārgājiens mums 18 kilometri garām četru krāsu ezeriem un pāri Āža mugurai. Dzestrais, spēcīgais vējš no mugurpuses kāpējus vienkārši uzpūš kalnā! Arī cilvēkiem ar kalnu pieredzi rūpīgi jāpadomā, kā uzložņāt pa kori, taču redzam tūristus, kas rāpjas pa klintsbluķiem kopā ar saviem pundurpūdelīšiem un seteriem, un mūsu Aiju, kam ir augstuma fobija, Aigars uzvelk virsotnē, acis aizmiegušu. Finālā visi viņai aplaudē un ar apbrīnu saka, ka neviens cits aizvērtām acīm šo kalnu neprastu pievārēt :)
Vakarā pēc varonīgā kāpiena mūs sagaida paradīze: kempingā ir trīsdesmitmetrīgs bezmaksas peldbaseins, burbuļvannas un pirts.
16.07. braucam uz Troļļu sienu. Augstākā vertikālā klints Eiropā? Turpmākā ceļojuma gaitā mēs tādas redzēsim vēl un vēl, varbūt par metru zemākas, bet ne mazāk iespaidīgas. Troļļu ceļu ar 11 serpentīniem migla mums parāda tikai uz mirklīti. Bet stāvvietā, kur vārām pusdienām paciņmakaronus, zemie mākoņi virs fjorda glezno ievērības cienīgas ainavas. Vēlāk būs iespēja salīdzināt un secināt, ka nomākušās debesis sniedz lielisku iespēju novērtēt ūdens tirkīzzilo krāsu.
Pa Geirangerfjordu vajagot obligāti izbraukt ar kuģīti: tas esot Norvēģijas must see. Tie, kas trāpīsies tur saulainā laikā, izmēģiniet un pasakiet, vai taisnība.
17.07. Briksdāles gaišzilais ledājs. Ar pievienoto vērtību – grupas puiši izpeldas pliki un mums tiek īpaši interesanti foto kadri :) Tiek atskaldīts krietns ledus gabals, kura šķembas pievienot kokteiļiem. Vakarā grupas sarunās katram jāpasaka, pēc kā gan kokteilis garšojis. - Pēc troļļa mēles. Vai jums nekad nav bijis franču skūpsts ar trolli? - Pēc interneta. Tur taču ir tūkstošgadu informācija. - Pēc vāveres... ne jau TĀS!!! Pēc “Ledus laikmeta” vāveres!! Ar zīli!!!
18:07. Ūdenskritumi viens pēc otra. Iespaidīgākais – Tvinnes kaskāde, tas spēj saviļņot pat tādus, kam ūdenskritumi nešķiet nekas īpašs. Joprojām migla, zemi mākoņi, un vakarā mums jāceļ teltis tumsā un lietū, jo visas kempinga mājiņas pilsētas tuvumā aizņēmuši viesstrādnieki. Kempingi te ir uz katra soļa, katrā lēzenākā fjorda krastā, bet jāpatur prātā, ka arī paši norvēģi ciena savas dabas krāšņumu un brīvdienās sprūk ārā no pilsētām, lai tikai vēlu svētdienas vakarā tajās atgrieztos. Tas jāņem vērā, plānojot gan naktsguļu, gan laikus tikšanu līdz nodomātajam objektam pa šaurajiem ceļiem, kur pretībraucošās mašīnas var samīties, vien izmantojot kabatiņas. Toties tuneļi gadās tādi, par kuriem var teikt vien: “Oho!” Vai esat redzējuši tuneli, kurā atrodas ceļu krustojums?? Vai tādu, kas pa serpentīnu vijas augšup?
19.07. Bergenā ir trīs koka ielas, tā arī visa vecpilsēta. Iespaidīga gan! Savaldzina mākslas saloniņi, kur var apskatīt, piemēram, norvēģu seno kalendāru, kā arī dizaina veikali ne mazāk krāšņajā jaunākajā pilsētas daļā. Savukārt zivju tirgus ēstuvēs var atrast pat uzrakstu “šeit runā latviski”. Trim grupas dalībniekiem atturoties, uz visiem pārējiem nopērkam kilogramu jēlas vaļa gaļas. Tā ir ļoti tumša, smarža un struktūra atgādina aknas, bet noteikti nav nekas tāds, kā dēļ būtu vērts atbalstīt vaļu medības! Vakarā tie, kuri vali neēda, apgalvo, ka redzējuši fjordā lecot divus delfīnus. Labi, ka tāds neprāts kā delfīnu gaļa tirgū nebija atrodams.
20.07. 22 kilometru, astoņu stundu turp-atpakaļ gājiens uz Troļļa mēli. Garš gan, bet ne grūts! Grūtākais brīdis ir pašā sākumā pusstundas kāpiens pa funikuliera visai nosacītajām 2500 koka pakāpieniņu trepītēm augšup – ne velti apakšā ir uzraksts “aiz šiem vārtiņiem jūs par sevi atbildat tikai pats”. Uz pašu Troļļa mēli, kā uz visiem citiem fotografēšanās objektiem Norvēģijā, stāv rinda: tev ir dota minūte, lai uzskrietu, nopozētu fotogrāfam un ietu nost, dodot vietu nākamajam. Tā ka laikus izdomājiet, kādu pozu īsti gribēsiet ieņemt. Es labprāt tur lēkātu ar raganas slotu, citi stāv uz rokām, jogas pozās, apsēdušies uz paša mēles galiņa, imitē drauga lejupgrūšanu, bet dažs labs tūrists nekautrējoties izģērbjas pliks. Pilnīga brīvība!
21.07. Šodien mums ir relaksācijas diena. Daļa grupas dodas apskatīt trīspakāpju ūdenskritumu Voringfossen, milzīgu! Citi paliek kempingā un, norvēģiem šausmās noskatoties, bēguma laikā pielasa pilnu katlu ar mīdijām, ko vēlāk gardu muti notiesājam :) Makšķernieki jau kuro dienu nesekmīgi mētā savas badapātagas – Norvēģijā zvejai ezeros jāpērk licences, bet fjordos var iztikt bez tām… laikam tāpēc, ka kaut ko noķert uz āķa nemaz nav tik viegli. Taņa paziņo, ka nekad mūžā nav makšķerējusi un grib vienu reizi iemest. Kā met, tā izvelk… skumbriju! Otru viņai uzdāvina sajūsmināts konkurents. Ceptas svaigas skumbrijas ir dievīgs paēdiens vakarā pie ugunskura, kur mums pievienojas holandiete ar savu melno vīru un abi ģitāras pavadībā dzied Surinamas tautasdziesmas: “Kā jūs varat teikt, ka es neesmu skaists, ja mans tēvs ir zieds un mana māte – rozes pumpurs?”
22.07. Vakar Māris tika viltīgi izprovocēts, tīši naivi apjautājoties: “Kā tu domā, cik šis kalns ir augsts?” Un tā, kempingā blakus ķiršu dārzam spēlējot kārtis, ik pa brīdim pametam acis uz pretējo virsotni, vai tur gadījumā nav saskatāms mūsu līderis ar altimetru zobos. Vēlāk tendence pirms vakariņām uzrāpties tuvākajā pieejamajā kalnā pielips arī citiem. Bet šā rīta notikums ir kempinga īpašnieka aizdotajos tīklos iepinusies… haizivs! Tā kā neviens no mums haizivi nekad nav ēdis, tad kuslais priekšlikums, ka varbūt to varam atlaist atpakaļ fjordā, negūst vispārēju piekrišanu. Nabaga lops tiek noslaktēts. Zupa no galvas un spurām vakardienas mīdiju novārījumā garšo nepārspējami, taču cepšanai haizivs miesa ir pārāk putrīga – šķiet, haizivis no manis arī turpmāk būs drošībā, tāpat kā vaļi. Apskates objekti – milzonīgs uz pusēm pāršķēlies akmens Skipheller (jā, tiešām akmens, nevis klints) un mīlīgi atsvaidzinošais Latefossen ūdenskritums (mums jau sen arī te ir sākusies īsta dienvidu vasara).
23.07. Šodien sešas stundas izbaudām galda klinti Preikestolenu. Pusotras stundas gājiens turp ir pa spēkam pat vecai norvēģu kundzei kleitā un ar saulessargu, tūristi tek pa taku kā skudras un Priestera krēslu apsēduši líelos baros, tāpēc izlemjam apmest loku nostāk un meklēt atpakaļceļam jaunu, interesantāku nokāpienu. Atrodam papilnam aizraujošu stūrīšu, kur taisīt kičīgas bildes “es virs bezdibeņa”, un kronis visam ir silts ezeriņš pašā virsotnē, kur, tā kā peldkostīmi ne visiem paņēmušies līdzi, vienojamies mesties iekšā pēc principa “zēni pa labi, meitenes pa kreisi!” Lejāk blakus tūristu takai ir dziļāki un plašāki peldami ezeri, taču aukstāki arī. Bet tas jau sīkums, jo jau vairākas dienas un līdz pat ceļojuma galam mūs lutina saule un +27 grādi, kamēr Latvijā ir +15 un līst…
24.07. Stavangera. Pilsēta, kurā ik gadu notiek grafiti festivāls! Atrodu mākslas salonu ar karti, kurā atzīmētas visas grafiti vietas, no kuriem lielu daļu jau esmu uzošņājusi gleznainajā, krāsainajā vecpilsētā tāpat bez kartes. Šeit tātad ir kaut kas visām gaumēm – gan vēstures, gan avangarda mākslas cienītājiem. Festivāla mājaslapa - www.nuartfestival.no
Kempingā galda teniss, lauka šahs, volejbols līdz vēlai naktij, peldēšanās siltos dīķos, un Taņa uzbur visiem pankūkas no ūdens, miltiem un Mārim nočieptā kakao.
25.07. No rīta izplatītas baumas, ka pārgājiens uz Kjeragu ilgs deviņas stundas, tāpēc galamērķis šodien pienāk pilnīgi negaidīti. Pēc trim stundām gājiena piepeši aiz kāda klints stūra mums atklājas aizā iesprūdušais akmens. Uz tā uzrāpties nudien nav tik bīstami kā izskatās fotogrāfijās. Un vispār pa Norvēģijas ceļojuma laiku ikviens pierod pastaigāties pārdesmit centimetru atstatumā no bezdibeņa vai atpūsties, šūpinot kājas virs fjorda, kas plešas kādu kilometru zemāk taisni pa vertikāli. Valdzinoši ir arī gulēt uz vēdera pie pašas klints malas un lūkoties lejā dziļumā uz mušas lieluma kuterīšiem un lidojošiem putniem, iedomājoties, kā tu varētu pievienoties tiem...
Atpakaļceļā (atkal esam izmetuši līkumu ārpus tūristu trases un atraduši satriecošus skatus) uznāk lietus, pierādot, cik ļoti svarīgi ir apaviem kārtīgi protektori. Bez tiem pa slapjām, gludām klintīm pārvietoties ir ai, cik grūti! Pat tad, ja ir ķēdes, pie kā turēties, ieteicams būtu neaizmirst mājās cimdus, ja jums sava (roku) āda dārga…
26.07. Pa ceļam uz šosejas ar hiperdārgajiem norvēģu cepumiem barojam aitas, apskatām koka baznīcas, vienu par otru lielāku (Heddal stāvbaļķu baznīca celta no 1147. līdz 1250. gadam, bez nevienas nagliņas, viss satapots ar koka tapām), arī kādu brīvdabas muzeju un parastu muzeju ar norvēģu grāmatu ilustratora darbiem, seniem tērpiem un dažādus enerģijas ieguves veidus demonstrējošām interaktīvām mašīnām.
Norvēģijā var nobraukt desmitiem kilometru un neredzēt nevienu pašu cilvēku. Kur viņi visi ir?? Ir mājas, mašīnas, stāvoši traktori, tukši batuti, bet vienīgā kustība – uz šosejām un tūristu skatu vietās. Un apkārt tik tīrs, ka arī kalnos gribas pacelt kādam nokritušu pudeles korķīti un aiznest tos padsmit kilometrus līdz miskastei auto stāvvietā. Kur vien piestāj, paveras meža zemeņu pļavas, melleņu pilni krūmi un meža avenes bez neviena tārpiņa (jo ieraudzīt Norvēģijā kādu kukaini arī ir liels brīnums).
Oslo aplūkojam lielāko skulptūru parku pasaulē, kuru 40 gadus veidojis viens pats mākslinieks - Gustavs Vīgelands. Parkā atrodas vairāk nekā 200 bronzas, dzelzs un granīta skulptūras. Galvaspilsētā mūs sagaida pazīstami latviešu viesstrādnieki, kas pastāsta par šejienes dzīvi un sadzīvi. Būtu arī ballīte pilsētā, ja vien būtu gribētāji. Bet mums jau rīt agri jādodas mājupceļā.
27.07. Un šī diena ir brauciens uz prāmi. Kā nepārprotami un tūlīt saprast, ka šķērsota Norvēģijas-Zviedrijas robeža? Vienkārši! Visa ceļa mala tagad ir TOTĀLA miskaste!!
Taņa: “Normunds nemaz ceļojumā negribēja braukt, teica – ko mēs tā brauksim ar svešiem cilvēkiem.” - “Vai tad mēs esam sveši? Tu taču mūs lieliski pazīsti!”
Atšķirībā no prāmja Rīga-Stokholma, kur vēl klimtām pa kaktiem un piesardzīgi lūrējām viens uz otru, uz prāmja Stokholma-Rīga mūsu atkalsaticies ciemats visi kā viens metas kaismīgās dejās, kuras nerimst vēl ilgi pāri pusnaktij, un ir visa deju plača centrālā parādība. Un mūziķu grupu no Rumānijas sauc… “Dežavū”.
* Jā, es zinu, ka fjordu ūdeņi nekur neskrien. Bet Jānis Sudrabkalns gan nezināja.
Mūsu vadātāji – Māris Stepiņš un Aigars Liepiņš. Rekomendēju!
Manā galerijā neatradīsiet obligātos tūrisma objektus, drīzāk to, ko paši, iespējams, ij nepamanītu. Vispār manuprāt, Norvēģiju nevajag skatīties bildēs PIRMS ceļojuma. Atstājiet sev pārsteigumus! Bet ja nu tiešām gribas redzēt “fonus” savām nākotnes bildēm jau tagad – lūk, citu galerijas.
Citu bildes:
http://www.draugiem.lv/user/327247/gallery/?pid=322299970
http://www.draugiem.lv/user/3611382/gallery/#/user/3611382/gallery/?pid=321287604
