Ukraina latvieša acīm jeb back in USSR

19.08.2008
17 min lasīšanai
36 foto

Tas bija Lieldienu priekšvakars, kad tika izlemts – Ukraina ir tā vieta, kuru apskatīsim šovasar - augustā. Kopā bijām 6 apskatītāji/ceļotāji un šī ceļojuma uzticamais biedrs – Volkswagen busiņš. Piektdienas vakars, beidzot pienācis nopelnītais atvaļinājums un, pamājot palicējiem, startējam no Vecāķiem, lai vēl no Teikas paņemtu mūsu ceļotājmeitenes un tālāk jau dotos uz robežu Grenctālē un tālāk, tālāk – cauri Lietuvai, Polijai un tad jau arī Ukrainai. Ceļš paiet ātri, Jānis nenoguris stūrē, kamēr mēs pārējie priecīgi krācam. Rīta ausmā gan daži pamodušies sāk protestēt, jo mēs, kā izrādās, gluži nejauši esam nepiedodami tuvu piebraukuši Baltkrievijas robežai, bet tas mums nemaz nav pa ceļam! Es kā „stūrmane” sajūtos neērti un cenšos turpmāk, šoferim blakus sēžot, acis noturēt vaļā (ne vienmēr izdodas gan...). Pēc vairāku stundu brauciena jau pierastās Polijas āres sāk nomainīt garum gara lielo fūru rinda, kurai pabraucot garām nākas secināt, ka arī vieglo automašīnu rinda nav nekāda mazā un Ukrainā bez pāris stundu uzkavēšanās pierobežā mēs nu nekādi nenonāksim. Tomēr, rinda iet raiti un pēc apmēram 2 stundām esam pie ukraiņu meitenes, kura dusmīgi baksta ar pirkstu uz kaut kādu uzrakstu, acīmredzami, norādot, ka mēs neesam pareizi izpratuši iebraukšanas papīriņu aizpildīšanas kārtību. Aizpildām neaizpildītās vietas (ukraiņu valodā īsti nevaram vēl visu saprast, bet angliskais tulkojums uz lapiņām vairāk nekā klibo...) un vēl pēc nelielas vārdu pārmaiņas esam ielaisti Ukrainā! Pulkstenis rāda 17:30 – pēc Latvijas laika – to, cik tam ir jārāda Ukrainā, noskaidrojām tikai šī ceļojuma priekšpēdējā dienā – ceļā pavadītas 19 stundas, bet tas vēl ne tuvu nav brīdis, kad šoferītim atslābt. Gluži nemanot ir notikusi „rekvizītu” nomaiņa – ceļa kvalitāte nez kāpēc ir mazinājusies, bet uz ceļa parādījušies jauni satiksmes dalībnieki dažāda izmēra zirgu pajūgu izskatā. Braucot cauri ciematiem, vērojam visu paaudžu ģimenes sēžot ceļmalā uz tur speciāli pie mājas novietotiem soliņiem, vistas, kas savu gaiļu pavadībā pārdroši ganās ceļa putekļos un vēl bariem dažādu citu lopiņu, kurus mehanizētā transporta plūsma nespēj iztraucēt. Ciemu kultūras namos un kafejnīcās gandrīz ikkatrā klāts galds un līksmi dejo kāzinieki – kā vēlāk noskaidroju, viņiem kā kārtīgiem pareizticīgajiem beidzot ir laiks, kad var droši precēties un to atzīmēt. Pa šoseju pārsvarā traucas žiguļi, volgas, moskviči un pa kādam zapiņam. Šīs dienas galamērķi – viesu namu „Kņažij Grad”, kas atrodas 12km no Kolomijas, tik viegli neizdodas atrast. Izbraucam cauri Ivano-Frankivskai un maldamies, maldamies... Sāk jau krēslot, bet viesu namā mūs gaida ar izkurinātu pirti un mēs nevaram piemānīt Rostislavu, ar kuru Raitis sazvanās ik pārdesmit minūtes – gan bez īpaša rezultāta ceļa meklēšanā... Galu galā notveram izpalīdzīgu taksistu, kurš rallista cienīgā ātrumā mūs, braucot pa priekšu busiņam, izved uz pareizā ceļa. Diezgan pārguruši (ja drīkstu tā teikt par mums 5 atpūtniekiem, kuri atšķirībā no šofera nav 26 stundas braukuši pie stūres) izkāpjam gala pieturā – meža ieskautā koka namiņu kompleksā, kur tiekam sagaidīti kā tuvi viesi un ievesti pirtsmājā ar karstu pirti un milzīgu auksta ūdens baļļu, kur atgūties pēc pirts apmeklējuma. Uz galda kā pašsaprotama lieta parādās „samagon” pudelīte un arī alus krūkās – arī par šoferēšanu raizes atkrīt, jo Rostislavs pats uzņemas pēc tam sēsties pie mūsu busa stūres, lai aizvestu uz naktsmājām 12km attālajā viesnīcā, bet pats ar taksometra palīdzību atgrieztos savā iestādē, kur semināra norises dēļ mēs šoreiz pa nakti palikt nevaram. Rīts iesākas ar kautiņu aiz loga un sirsnīgu salabšanu īsi pēc tam – tur vēl atzīmējot vakar notikušās kāzas, sēž izturīgākie kāzu viesi, kuri nekavējas arī mums ko piedāvāt. Viesnīcas virtuves durvīs satiktā sieviete saka, ka pavāru šorīt neesot, taču viņa mums varot kaut ko pagatavot... Ceļš mūs tālāk ved Odesas virzienā, nākas šķērsot ar Dņistru, kur vēl pirms nedēļas ūdens appludinājis visu, ko vien varējis. Tagad redzam vien izskalotas zāles vietās, kur tām nevajadzētu būt un ūdens atstātas piemiņas atzīmes uz māju sienām apmēram 1,5 – 2 metru augstumā no zemes. Vienā ciematā piestājuši arī divi helikopteri, par kuriem no radio uztvertām ziņām uzzinām, ka tie vēl atveduši pārtiku plūdus pārcietušajiem cilvēkiem. Moldovā iebraukt nemēģinām, lai gan ceļš it kā būtu taisnāks – tomēr, neesam droši, ko mums vaicās uz robežas un cik ilgu laiku tas paņems. Bet laiks ir nauda – to taču visi zina! Ir svētdiena, laikam jau tāpēc iebraucot nelielā pilsētiņā tās centrālajā laukumā atklājas netipisks skats – sanākuši visi iedzīvotāji, tai skaitā miliči, visi vēro procesiju, kuras priekšgalā atrodas vīri baltos talāros ar krustiem rokās. Mēs pakavējamies nedaudz un braucam tālāk ieturēt pusdienas kādā necilā kafejnīcā, kura no ārpuses (patiesībā arī no iekšpuses) atgādina šķūni. Saimniece ir gatava pagatavot kaut ko „po domašņemu”, bet vietējie puiši ar visu savu taru ļoti grib ar mums draudzēties un lai gan saimniece tos dusmīgi apsauc, mēs arī negribam būt nedraudzīgi un tāpēc drīz vien visi sēžam pie viena galda un atbildam uz tādiem jautājumiem kā, piemēram: „Vai pie jums, Latvijā ir Adidas veikali?” Vēlāk jau Krimā redzēju braucam trolejbusu ar tradicionālo uzrakstu „I „sirsniņa” Crimea”, kur sirsniņas vietā dižojas Adidas zīme... Pa ceļam tālāk paķeram līdzi stopotāju, kurai savādāk nez kad būtu izdevies sagaidīt autobusu uz mājām un... drīz vien pārplēšam riepu... Man gan ir miegains noskaņojums, tāpēc nezinu, cik ilgi īsti puiši riepu labo, lai mēs daudz maz spētu kustēties uz priekšu, jo, kad pamostos esam ieradušies pie viesnīcas, kurā, kā man paskaidro, šonakt nakšņosim. Esam pilsētā Viņņicā, 429 km no Odesas, un viesnīca, kuru aplūkoju, ir nepievilcīga daudzstāvu ēka, apkarināta ar dažādām reklāmām. Pie reģistratūras un ap to, neskatoties uz to, ka ir svētdiena, diezgan liela rosība, jo tepat ir kafejnīca un tāds kā kultūras (???) centriņš. Novietojam busiņu pagalmā un braucam ar aizvēsturisku (nu nē, patiesībā tikai padomju) liftu (arī es, aizmiegusi acis, jo man ļoooti nepatīk lifti un šis it īpaši) uz 4.stāvu. Es gan kojās neesmu dzīvojusi, tomēr tie, kuri tur vismaz pabijuši, nešaubīgi sauc tās par kojām. Durvju stendere, izskatās, cietusi no kāda iebrukuma, bet numuriņa duša izskatās... nu tā kā izskatās. Es uz brūnās vilnas segas, kas pārklāta gultai, pat sēdēt negribu. Tomēr nekā darīt – esmu solījusies, ka šajā ceļojumā gulēšu „dajebkur”... Mani izglābj Sanita ar Tamāru (ak, paldies viņām!!!), kas enerģiski stiepjot savus koferus iebrāžas mūsu numuriņā (kas puišiem šķiet vienkārši eksotika!!!) un paziņo, ka lai nu kur, bet starp tarakāniem ne-gu-lēs! Esmu glābta! Lejā reģistratūrā neizskatās, ka tante būtu pārsteigta mūs atkal redzot, nauda tiek atdota (50 grivņas no cilvēka, kas sastāda apmēram 5Ls) un turpinām ceļu citu naktsmāju meklējumos. Jānis vēl iegriežas mājīga izskata viesnīciņā, kas izrādās esam klīnika no alkohola nogurdinātajiem. Mēs laikam negribam gulēt gultiņās ar sistēmu blakus, kaut gan šāda iespēja tiek piedāvāta. Tā kā izskatās, ka esam pārāk izvēlīgi, par galapieturu izrādās cukurbiešu (?) lauks šosejas malā un ap 2:00 (kaut gan varbūt arī agrāk vai vēlāk, jo nezinām taču, cik ir pulkstenis), apēduši turpat ceļmalā nopirktu meloni, kas man šķiet garšīgākā no jebkad ēstajām, lienam savās uzslietajās teltīs, lai naktī trūktos augšā no sajūtas, ka teltī nupat, nupat iebrauks fūre... Ir pirmdiena un apņēmība beidzot nonākt Odesā. Virzoties arvien vairāk dienvidu virzienā, ceļmalās parādās plašāks dažādu augļu piedāvājums, bet tirdziņos, kuri ik pa laikam no nekurienes izaug šosejas abās pusēs, ir iespējams iegādāties gan karstu tēju no termosa, gan svaigas bulciņas un pat kaltētas zivis. Badā nu noteikti nenomirt! Visgarām plešas plaši saulespuķu lauki – daži jau vadot savas mūža pēdējās dienas, citi tieši pilnziedā, bet pārējie – vēl tikai verot savas skaistās galvas saules sveicienam. Ārā +36, pie maza veikaliņa satikta sieviete man uzsmaida un ukrainiski saka: „Saulīte cepina?” un es saprotu! Citā veikaliņā laipna pārdevēja sīknaudas vietā izdod konfektes – nu ko lai dara, ja viņai nav sīknaudas, ko izdot? Beidzot Odesa! Jau iebraucot jūtams, ka šeit vairs nebūs ēšana „po domašņemu” un zirgu pajūgi ielās. Te brauc ar milzu Toyota Landcruiser Prado, ar BMW un Mercedes; te ir greznas kafejnīcas ar baldahīnu aizsegiem; te ir D&G, Gucci un Armani; te PSRS ir vairs tikai stacijas rajonā (un arī nevaru apgalvot, jo pati stacijas ēka ir neizsakāmi grezna!). Tomēr Mohito maksā tikai 2,5 Ls (salīdzinot ar Rīgas cenām...)... Un tante Odesas kinostudijā ielaiž uz WC un salamā Raiti, kad viņš mēģina viņai samaksāt par šo pakalpojumu, teikdama, ka nekad mūs vairs nelaidīs iekšā, ja vēl mēģināsim par to maksāt! Tā kā ārā ir karsts, bet ne visi esam karstummīļi, ekskursiju plānojam ne ilgāku par 2-3 stundām. Apskatām Potjomkina kāpnes, kas uzceltas jau 1841.gadā, bet slavu ieguvušas no filmas „Bruņukuģis Potjomkins”. Es saskaitu pakāpienus – 192, lai gan Ķirsim sanāk 193 (viņš šmaucās). Gan kāpņu apakšā, gan arī augšā tiek uzmācīgi piedāvāts nofotografēties ar mērkaķīti vai ar krokodilēnu, kuram ar skoču aptīts purns. Ja jums tas neinteresē, ir arī pūce, kas labprāt ļausies jums uzsēsties uz pleca. Mums arī pūce neliekas gana interesanta un tāpēc dodamies tālāk. Odesas arhitektūra man atgādina Vīni, bet es neesmu bijusi Sanktpēterburgā, saka, ka Odesa līdzinoties tieši tai. Lai nu kā, opera apskatīta, pa gājēju promenādi pastaigāts, kokteilis Odesas kafejnīcā izdzerts – nu var doties tālāk, atstājot katakombu apskati nākošai viesošanās reizei. Neliela maldīšanās, kas saistīta ar to, ka ceļazīmes ne vienmēr ved tur, kur tām būtu jāved, vai arī tās savu misiju beidz tā arī neaizvedušas ceļinieku līdz galamērķim, un esam benzīntankā. Nē, tas nav parasts benzīntanks – šis ir benzīntanks, kurā mums norāda uz necilo būceni, kur mēs varot paēst. Neesam vairs izvēlīgi, vienīgi nežēlīgi izsalkuši, tāpēc dodamies iekšā. Priekšā saimniece labākajos gados, saka, ka varam dabūt visu, ko vēlamies – izvēlamies boršču pirmajā ēdienā un katrs pēc sava ieskata kādu gaļu otrajā, iekārtojamies pie tapetēm, kur attēlots kamīns uz vienas sienas un romantisks parks uz otras, un nevaram vien sagaidīt. Zupas šķīvji ir milzīgi, saimniece smaida un saka, ka varot šķīvjus papildināt, mēs ar bažām gaidām otro ēdienu, kas izrādās mežcirtēju pusdienu apmēra cienīgs. Bet mēs neesam mežcirtēji, tikai vidējie latviešu tūristi! Saimniece nelaidīšot prom, ja šķīvis nebūs izēsts, bet Ķirsi grib paturēt jebkurā gadījumā, patīk! Galu galā apžēlojas par mums, nīkuļiem, un izdalījusi maisiņus „dogy bagiem”, atlaiž... Vakars sagaida mūs Koblevo, šosejas, kas virzās Khersonas un attiecīgi Krimas virzienā, malas viesnīcā, kur administratore mūs kā mazus bērnus nostrostē par iespējamo smēķēšanu istabās. Bet mums tas pat prātā nenāk – ejam iepazīt apkārtni! Lai gan mums izstaigāt paredzētā teritorija nav liela, tomēr skatīt tur ir ko. Abpus šosejai izvietojušās būdeles, no kurām lielākais komplekss pretendē uz tirgus nosaukumu – arī mēs to apmeklējam un, iepirkuši vakara dzērienus par cenām, kas trīs reizes zemākas nekā Rīgā, ieņemam vietas pie koka bāra letes (ja par tādu var saukt dēli, kurš savieno divus stabus būdas priekšā) un izbaudām silto vakaru vērojot vietējo puišu rosīšanos, biznesa kārtošanu, žiguļu un volgu nomaiņu pie veikala durvīm, un pa šoseju garām traucošos mašīnu straumi, pēc tam ieklīstot zivju paviljonā, patecināt siekalas gar tīģergarnelēm un citām delikatesēm. Ak, jā – te viss tikai sākas ap 22:00, kad citur jau būtu beidzies... Uz Krimu, uz Krimu, uz Krimu – nekas cits mums vairs nav prātā. Lidojam kā vējš un pēc nieka pārsimts (vai bija 300? Vai varbūt 400?) kilometriem šķērsojam Krimas pussalas robežu un esam jau rokas stiepiena attālumā no ciemata, kur mums iecerēts nobāzēties uz ilgāku laiku nekā vienu nakti. Ainava kļūst interesantāka, gluži vai neticami, cik strauji tā var nomainīties – nebeidzamos līdzenumus pārņem pauguri, kas gluži nemanot pārvēršas skaistos kalnos. Kad sasniegta Simferopole, kuru atceros no bērnības, kad šeit sākās brīvdienas ar mērķi Jevpatorija, ielās parādās arī slavenie trolejbusi, kurus Sanita mēģina un mēģina iekļaut fotoaparāta rāmītī, bet tie kā nepakļaujas, tā nepakļaujas. Parādās arī uzraksti, kas atbalstīti pret automašīnām vai tiek turēti tāpat rokās, aicinot īrēt dzīvokli, istabu, māju, villu, apartamentus – nu visu, ko vien gribat. Un parādās arī miliči, kuri uzskata, ka mēs tomēr nedrīkstam braukt ar 70 km/h, ja atļautais ātrums ir 40 km/h. Tomēr viņi ir saprotoši un saņēmuši 30 grivņu (3 Ls) mierinājuma naudu atļauj mums doties tālāk, vēl pamācot, kā pareizāk „ieņemt” kalnu braucienā augšā un lejā. Paldies viņiem! Pēc apmēram 40 km esam sasnieguši savu mērķi – mazu ciematiņu Utes, kas atrodas starp Aluštu un Jaltu un izvietots, protams, Melnās jūras krastā. Raita klients mums ir rekomendējis šo vietu, sakot, ka mēs nenožēlosim. Mēs, patiešām, nenožēlojām. Sākas apmešanās vietas meklēšana – izrādās, ka nav vis tik vienkārši, kā līdz šim licies – 6 personas parasti ir par daudz. Sākam jau apdomāt sadalīšanās opciju, kad atrodam „Villa Randevouz”, kur tieši kā priekš mums divistabu numurs ar visu balkonu par apmēram 8 Ls no cilvēka par nakti. Un baseins un jūra nieka pārdesmit pakāpienu attālumā! Ko vēl vairāk var vēlēties? Jūrā ūdens silts un sāļš (bet tā mēreni sāļš, Sarkanā jūra var paturēt savu līderes pozīciju!), pludmali veido krāsaini nokrāsoti betoni, no kuriem ūdenī var iekāpt pa dažādām trepītēm. Peldēt nepratējiem un tiem, kas nedroši ūdenī, varētu šī vieta nelikties piemērota... Rīts iesākas jau 8:00, kad iepriekš nesarunātas rindas kārtībā visi cenšamies iekļūt vannas istabā, bet es jau 8:20 pa 10 grivņām dabūjusi guļamo krēslu ar visu matracīti, guļu uz betona pirmajā rindā, par to izpelnoties man gan tieši neadresētu piezīmi, tomēr skaidri noprotami mērķētu manā virzienā, ka „visādi no otrajām līnijām te salīduši gulēt”. Pasmaidu pie sevis, bet, ja godīgi, īpašu laimi būt lielā brāļa tautas cieši ieskautai gan joprojām neizjūtu, tāpēc, pāris stundas pagulšņājusi, sagaidu vīru, kurš norēķinās par maniem sauļošanās priekiem, un drīz vien visi jau sēžam mīļotajā busā un dodamies Jaltas virzienā, pabraucot garām visu padomju skolēnu (laikam jau pionieru?) sapnim „Artekam”, kura nosaukuma plāksne lepni slejas ceļa malā Melnās jūras krasta pusē. Jaltā ātri noorientējamies, secinām, ka paši būsim sev gidi un neuzticēsim savu kultūrvēsturiski ģeogrāfisko izglītošanu nevienam svešiniekam, un jau stūrējam uz Voroncova pils pusi. Voroncova pili, kas atrodas Alupkā un trīs paaudzēs piederējusi augstdzimušajai krievu Voroncovu ģimenei, projektējis angļu arhitekts Edvards Blors un tās celtniecība ilgusi no 1830.-1848.gadam. Mēs izstāvam rindu pie biļešu kases, šai laikā izbaudot kā balzamu savām latviešu dvēselēm aiz mums stāvošo krievu tautības sieviešu un vīriešu sarunu par to, cik lieliska ir Latvija, un kādi gan viņi jau padomju laikos jutušies neandertālieši iebraucot šajā visnotaļ eiropeiskajā republikā. Par Jūrmalu, protams, nerunājot. Mums ar Sanitu mutes savelkas smaidā, bet noturamies nepadižojušās, ka nākam no šīs burvīgās zemes. Pils ir skaista – kā jau pils. Man kā parastam vidusmēra latvietim visas pilis liekas vairāk vai mazāk līdzīgas (iekštelpu ziņā), tomēr, gaišzilā istaba man šeit tīri labi patīk. Bet dārzs! Protams, izbaudīt to visā krāšņumā atkal jau traucē visur fotografēties gribošie tūristi (it kā paši nebūtu tādi!), bet tas neliedz gaisā sajust dienvidu smaržas, kas nāk no krāšņajiem ziediem un eksotiskajiem kokiem, kas sastopami pastaigājoties pa parka daudzajām takām. Un turpat – zemāk – ir jūra. Ak... Ir doma nopeldēties, tomēr saņemamies un dodamies tālāk, jo šī mums ir lielā ekskursiju diena un kavēties nedrīkst. Pāris līkumi pa šoseju, kas virzās gar Melnās jūras augsto krastu un nogriežamies uz gleznaina kalnu ceļa, kas, kā runā, sastāv no 285 pagriezieniem un ved uz 1234 m augsto Ai Petri kalna virsotni. Kalns gan nav augstākais Krimas pussalā, tomēr skats no tā paveras iespaidīgs – Jalta un jūra, un ne tikai – tas viss mierīgi guļ skatītājiem pie kājām. Interesanti vērot temperatūras izmaiņas, braucot aizvien augstāk – ceļa sākumā temperatūra ir +29, kamēr ierodoties virsotnē vairs tikai +19, kā arī pūš pamatīgs vējš. Skatu laukumu no visām pusēm apsēduši tatāri jeb vismaz cilvēki, kas vēlas par tādiem uzdoties. Viņu autentiskumu liek apšaubīt kaut vai tas vien, ka visi savā starpā sarunājas krieviski, arī viņu it kā tradicionālajās ēstuvēs, kurās gandrīz vai ar viltu tiek mānīti iekšā „nabaga” tūristi, skaļi skan krievu „popsa”. Saldumi gan garšīgi un tējai ar nav ne vainas. Nākamais pieturas punkts – nedaudz nostāk esošais trosu tramvajiņš, kura maršruts esot stāvākais Eiropā, un kas noved lejup no kalna (var arī augšup!) Ieraugot cilvēku masas, kas iekārojušas šo izpriecu, atslābstam un nolemjam, ka gluži labi varam bez tā iztikt. Tamāra šeit vēl izmanto iespēju pasēdēt mugurā kamielim, ko uzmācīgi piedāvā vietējie kamieļkopji, un dodamies tālāk. Kā izrādās – uz Bahčisaraju, ainaviski vienu no krāšņākajiem Krimas rajoniem, un atkal jau pa kalnainu, pagriezieniem bagātu ceļu, šoreiz gan virzienā uz leju. Tieši ceļa vidus posmā esot saņemu sms no tēta, kurš raksta, ka viņš šo ceļu savulaik, 28 gadu vecumā, esot izbraucis ar moci – laikam jau mums ģimenē tā tāda tradīcija – 28 gadu vecumā braukt tieši šeit. Pulkstenis rāda ap 20:00, kad beidzot esam pie Hanu pils – tā, diemžēl (vai par laimi, jo savādāk, iespējams, nebūtu redzējuši ko iespaidīgāku) ir slēgta. Tante no mūsu viesnīcas gan zināja teikt, ka neesot tur īpaši daudz no bijušās godības oriģināliem saglabājies – ar to tad arī mierinām sevi un steidzamies uz Čufut-Kale jeb alu pilsētu, kas izvietota augstu kalnu grēdā un devusi pajumti cilvēkiem jau no 6.gs. līdz pat 1852.gadam. Piebraukuši maksimāli tuvu mūs interesējošajam objektam, satiekam puisi, kurš acīmredzot atbildīgs par stāvvietas biļetes izsniegšanu. Viņš krata galvu un saka, ka mums nav lielu izredžu nokļūt alu pilsētā, jo tūlīt paliks pavisam tumšs. Taču redzot mūsu ietiepību, norāda, ka klintī jau 8.gs. izcirstais klosteris, kas atrodas pilsētas pakājē, noteikti vēl mūs sagaidīs, un izņēmuma kārtā (parasti tā esot tikai invalīdu priekšrocība) atļauj mums piebraukt pie pašiem vārtiem. Pretīm nāk cilvēku bariņi visi kā viens bruņoti ar lukturīšiem. Tumsa nāk virsū diezgan strauji, tomēr mēs apņēmīgi dodamies – kaut kur, uz priekšu – un jo tālāk, jo labāk saprotam, cik nesaprātīgi bija atstāt dažam viesnīcā, dažam pat tepat busiņā līdzvestos kalnu takām vairāk piemērotos apavus. Es, kā izrādās, esmu vislabāk ekipēta, jo man kājas ieautas Nike sporta sandalēs, kamēr pārējie šļūkā kājas pludmales čībiņās. Lieki piebilst, ka normālu lukturīšu mums nav, ir tikai mini lukturis, kas kā suvenīrs grezno Jāņa šķiltavas, un vēl Raita telefons, kuru, jau bezizeju jūtot, nolemjam izmantot luktura vietā. Pretī nāk arvien mazāk cilvēku, taka paliek arvien vairāk akmeņaina un kalniem raksturīga – kad nonākam pie dežūrposteņa, kur mūs sagaida vīrs, kas iekasē biļešu naudu, ir jau pavisam tumšs. Vīram ir tikai viens lukturis, tāpēc ceļu turpinām kā iesākuši. Cik nu var saredzēt, izskatās pēc senlaiku galvenās ielas, kuras malās izvietojušās dzīvojamās mājas, kurās jau sen neviens vairs nedzīvo. Pēkšņi priekšā rosība – kafejnīca, kurā pulcējušies apmeklētāji ietur maltīti sveču un lukturu gaismā, uz akmeņiem ceļa malā sēž tantiņas, kuras saņemot mūsu atbildi, ka vēl šovakar dosimies atpakaļ lejā, nogroza vien galvas un novēl laimīgi nokļūt lejā. Virs galvas mūžīgs Piena ceļš un mūžīgs ceļš zem kājām... Tik skaista nakts var būt laikam vienīgi kalnos! Auksti arī nav, jo visa enerģija tiek veltīta centieniem nesalauzt kādu ekstremitāti – tas attaisnojas un nav pat vēl 23:00 (pēc mūsu pašu laika), kad pamājam sveikas mūkam un miličiem, kas, beidzot sagaidījuši mūsu atgriešanos, aizslēdz vārtus uz teiksmaino pilsētu augstu kalnos. Klosteri no iekšpuses diemžēl neredzam. Nu jau ceļš mājup un pēc naksnīgas maltītes kādā Piesimferopoles dārza kafejnīcā ar dzīvo mūziku un pledu ap pleciem, uzmodinām viesnīcas sargu – buldogu un dodamies pelnītā miegā. Viesnīcas sargs ir diezgan lielā nesaprašanā par trakajiem latviešiem, ko satiek jau 8:00 no rīta pie baseina – viņam liekas, ka nav normāli atvaļinājuma laikā tik maz gulēt. Bet tieši tāpēc, ka ir atvaļinājums, gribas to izmantot maksimāli! Šodien gan vairāk paredzēta nekā nedarīšana – nu vismaz busiņam šodien pavisam noteikti ir piešķirta brīvdiena. Peldamies jūrā, gulšņājam pie baseina, kuru pārsvarā citi viesi neapmeklē, dodot priekšroku betonam pie jūras – rezultātā esam tik priviliģēti, ka guļam gandrīz pie privāta baseina! Dienas vidū realizējam domu aizpeldēt uz klinti pārsimts metrus no krasta – 4 sēž katamarānā, 2 peld saviem spēkiem – no klints paveras skaists skats uz kalniem un mūsu mazo ciematu ar apmēram 20 dažādu krāsu viesnīcām, dažādās pabeigtības stadijās. Tiešām nesaprotu, kas liedz viesnīcniekiem pabeigt līdz galam iesākto??? Pievakarē esam gatavi doties uz Jaltu. Raitis izdomā mums nepievienoties, tāpēc esam 5 braucēji, kas jau drīzāk var mēģināt ievietoties vieglajā auto taksometrā. Līdz Jaltai kāds gabaliņš jābrauc, bet cenas nemaz tik draudzīgas taksīšiem nav. Atkal jau pārliecināmies par vietējo laipnību, kad ceļa malā automašīnā sēdošs svešs vīrs mums 5 minūšu laikā, sazvanot attiecīgus cilvēkus, sagādā taksīti par pieejamākām cenām, pie reizes noklausāmies, protams, arī visu par viņa radu rakstiem un šķiramies jau kā draugi. Jalta ir kā pārpucēta princese. Promenāde ar elegantajiem veikaliem, ne tik lētas ēstuves, krievu tautības kungi, kundzes un viņu pavadošās svītas – katrs apģērbts no galvas līdz kājām atbilstošu brendu drēbītēs. Un Ļeņins, kurš klusi noraugās sev priekšā uzslietajā skatuvē, kur noris skaļa diskotēka vai vismaz tiek atskaņota mūzika, kuras ritmā dejotgribētājiem pacilāt kājas. Turpat netālu cita skatuve – skaņas jaucas, mēģinot pārspēt cita citu, tam jaudu piedod vēl ap stūri izvietotais lunaparks. Mēs uzspējam uz pēdējo kuģīti, kas kursē līdz Bezdelīgas Ligzdai – pilij uz klints, ko 1912. gadā uzcēlis arhitekts Šervuds, pēc barona Šteindvica pasūtījuma – ar iekļautu pils apskati. Kuģītim startējot, pavadones balss mikrofonā ne tikai informē par vietām, kam braucam garām, bet arī uzsver, lai neaizmirstam, ka uz kuģa darbojas bārs, tas tiek uzsvērts vairakkārt. Pili sasniedzam saulrietā, uzkāpjam pa trepēm, apejam tai apkārt, secinām, ka nav īsti, ko redzēt un dodamies atkal uz kuģīti papriecāties par šo šedevru no attāluma – tas patiesi ir iespaidīgāk! Jau atpakaļ Jaltā darām to, ko vismaz es nekad ceļojumos nedaru, taču šai pilsētai nez kāpēc man liekas, ka tas piedien – ēdam McDonaldā. Mūsu taksists ir klāt, kolīdz zvanām un mērojam ceļu atpakaļ. Tik ātri gan tas nenotiek... Iegriežoties kalnu celiņā jau mūsu ciema virzienā, roku paceļ milicis. Viņam īstenībā pat neinteresē, vai mēs aizmugurē esam 3 vai 4 – viņš vēlas, lai izkāpj visi vīrieši. Arī šoferis viņu nesaista, toties Jānis viņu piesaista momentā. Viss sākas ar jautājumiem – no kurienes, kāpēc, kā iekļuvāt Ukrainā, un turpinās ar ironisku „počemu, Jaņis, u tjebja ruki drožat???” Milici, protams, neapmierina atbilde, ka viņam rokas vienmēr nedaudz dreb – pasākums ievelkas un Jānis tiek izkratīts līdz pēdējam, jo milicis ir vairāk nekā pārliecināts, ka mums ir narkotikas un, ka viņš kaut ko atradīs! Liela vilšanās redzama viņa acīs, kad kabatā saņurcītais iepirkumu čeks nav nekas vairāk kā tikai čeks, un nu nav tur ne pulverīša, ne tabletītes... Aizdomīgi, protams, ir arī atrast Raita (kurš palicis viesnīcā) pasi Jāņa somā, vēl aizdomīgāk – dažāda izmēra cigarešu filtrus un 2 (!!!) dažādas tabakas! Man smiekli nenāk – milicis pilnīgi mierīgi var arī pats kaut ko somā ielikt un tad jau mēs bargi maksāsim... Tomēr, pārliecinājies, ka nevienam no mums makā nekā pārāk liela nav, galu galā sava kolēģa mudināts, mūs palaiž. Hū... Pienācis arī pēdējais rīts Utes ciemā. Pēc rīta peldes un brokastīm viesnīcas priekšā lecam busā un mājam ardievas Melnajai jūrai. Vēl viens apskates objekts priekšā – Marmora alas, kas tiek uzskatītas par pasaulē 5.vizuāli skaistākajām alām, kas kā tūristiem pieejams apskates objekts darbojas kopš 1989.gada. Alās visu gadu ir nemainīga +9 C temperatūra – šī iemesla, kā arī ierobežoto laika resursu dēļ izvēlamies 30 minūšu garu ekskursiju, kas gan neaptver visu alās redzamo, tomēr sniedz pietiekošu ieskatu par tām. Mūsu gids nedaudz smaržo pēc kā grādīga – pats to apstiprina, sakot, ka alās īpaši labi jūtamas visas smaržas, savukārt, lai izturētu visu dienu tajās uzturoties, nepieciešams nedaudz „samagon”... Vīriņš gan ir zinošs un visnotaļ asprātīgs – katram izaugumam no alas sienas (laikam gan jāsaka stalaktītam vai stalagmītam) ir nosaukums, kuru kāds no iepriekšējiem apmeklētājiem devis – tad nu tie tiek apspēlēti ne pa jokam. Alas tiešām ir skaistas – neesmu tādās iepriekš bijusi, tāpēc mani tās īpaši uzrunā. Plašums, vēsums, izgaismotie dabas veidotie mošķi no sienām un ik pa brīdim dzirdamās ūdens piles – iespaidīgi. Nupat arī jāsaka sveiki Krimai... Tagad vairs tikai ceļš mājup – ne tik viegls – priekšā visa Ukraina, Polija un Lietuva, īpaši šoferīšiem, tomēr jau svētdien 11 plānots ierasties mājās. Pa ceļam atkal nākas satikties ar mūsu draugiem miličiem – šoreiz pārkāpums nopietns – ātrums, nepārtrauktā līnija un zīme „Apdzīt aizliegts” – milicis izskatās bargs, bet vienalga, pēc 100 grivņām (10 Ls) smaida pa visu seju un vēl laimīgu ceļu. Vēl viena nakts Ukrainas viesnīcā šosejas malā un sestdienas vidū sasniegta Polijas robeža. Šoreiz līst lietus, ukraiņi visus dzen ātri, ātri, vienīgi piestājot uzprasīt Jānim, kur viņš paslēpis narkotikas, tikmēr poļu robežsargi pārbauda mūs, tad tiek veikta darbinieku maiņa un jaunie ar svaigu sparu metas mūs pārbaudīt vēlreiz. Kopā pasākums paņem 2 stundas. Polijā vēl vakariņas elegantā restorānā – ai, kā jūtams, ka, lai vai kā, bet esam iebraukuši vairāk Eiropeiskā valstī – Sopotas festivāls uz platekrāna TV, un ceļš, ceļš, ceļš... Dungojam ar Sanitu „On the Road again” un pamazām tie, kas nestūrē, iemiegam. Svētdiena, 11:00, Rīga, Latvija. Esam mājās. Vai brauksim šādā autoceļojumā vēlreiz? Jā, domājams, ka brauksim! Vai brauksim vēlreiz uz Ukrainu? Jā, iespējams, vienīgi šoreiz gan ar lidmašīnu...

Ukraina latvieša acīm jeb back in USSR

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem