Pilsēta, kuras ‘nav’. Cinevilla
|
Andra Gaigala - Dideny
|
Tā nevar būt? Protams, ka var. Iespējams ir viss. It īpaši, zinot, ka Cinevilla ir speciāli izveidota kinopilsēta, vienīgais brīvdabas filmēšanas laukums Baltijas valstīs un lielākais Ziemeļeiropā. Tajā var atrast lielpilsētu – Rīgu, mazpilsētu – Pārdaugavu, un Rūdolfa sētu. Rīga un Pārdaugava skatāmas, kādas tās bija aptuveni pirms 100 gadiem, 20.gs. sākumā. Un, nebūtu nekāds brīnums, ja pēc daudziem gadiem šeit būtu īsta latviešu holivuda vai bolivuda. Kas to lai zina ... bet tas ir tikai mans minējums.
Ir skaista pavasara diena. Maijs. Zied rapši. Līdz Slampei braucot, viens krāšņi ziedošs rapšu lauks, esošs turpat, ceļa malā, tā arī vilināt vilina iebrist. Lauka vidū dižs ozols. Citviet pieneņu pilnas pļavas kinolente nozib gar auto logu. Iesākumā asfaltēts ceļš, tad braucam pa lauku ceļu, kur vairāk tāda kratīšanās vien sanāk, toties ainavas kā retro kinofilmā – debesīs saule, gubu mākoņi, pa labi un pa kreisi lauku ainavas.
Cinevillā iebraucam gandrīz nemanot, tā parādās uzreiz, aiz kāda lauku plašuma iznirst namu puduris. Ir klusi, mierīgi, citu apmeklētāju nav, vien kaķis, laiski grozīdams asti, cēli aizsoļo garām, kā jau aktieris... Pļavās zied pienenes, san bites, skan kameņu basi.
Šī ir pirmā brīvdabas kinostudija, kurā esmu nonākusi. Ar interesi skatu visu. Īpaši piesaista Rūdolfa sēta. Atmiņā ataust kinofilmas „Rūdolfa mantojums” ainas. 2007.gadā Cinevillā tika uzsākta J.Streiča filmas „Rūdolfa mantojums” filmēšana. Iepretim saimnieka mājai klēts, pa vidam liela puķu dobe. Un pēkšņi rodas sajūta, tūdaļ sāksies rosība.
Jā, te nu ir tas dīķis, tā saimnieka māja, tā aka, tā klēts. Zied ābeles, ceriņi. Cinevillā viss šķiet neparasts un īpašs. Ieskatos akā, jā, tajā var lēkt droši, jo ir tikai virspuses koka grodi, pašas akas dziļuma jau nav, iekšpusē vien redzams zaļas zāles klājiens. Tāda jau ir tā kino dzīve, kas īsts, kas butaforija, saproti nu, ja nav iespējas redzēt savām acīm, viss šķiet savādāks.
Netālu, kādā nojumē, daži senatnīgi auto, motocikleti ar blakusvāģiem, ar tādiem pārvietojās filmas „Rīgas sargi” personāži. Patiesībā, šeit viss atgādina par Rīgas sargiem, kā nu ne, jo kinopilsēta izveidota tieši šim nolūkam – 2004.gadā tika uzsākta pilsētiņas būvniecība, spēlfilmas „Rīgas sargi” uzņemšanai. Tā kā filmas notikumi norisinās 1919.gadā, ēku un pilsētvides izskats tika piemērots tā laika Rīgai un Pārdaugavai. Ja Latvijā ir trīs pilsētas, kurās atrodas tramvaja līnijas, tad Cinevilla, pavisam noteikti, ir ceturtā. Šeit ir arī daļa Daugavas, tās vienā ‘krastā’ pietauvojies kuģītis. Ejot pāri koka tiltam, soļi atbalsojas klusumā. Un vēl, ne visas durvis ir atveramas. Daudzviet tās ir tikai butaforija – kino pasaules vizuālais māns.
Nedaudz tālāk, aiz Rūdolfa sētas atrodas dzelzceļš. Sliedes un pārmijas ir īstas, arī lokomotīve un vagoni īsti. Lokomotīve esot 140 tonnas smaga, un tās transportēšanai uz Cinevillu esot ticis organizēts īpašs transports no Somijas. Kā bērnībā, eju pa sliedēm, to virspusi. Taisnā līnijā. Tā mācot staigāt modeles, protams, ne pa sliežu šauro virsmu. Aiz sliedēm plešas lauks. Kinopilsētiņai ir kur izvērsties.
Kādā celtnē, kas atgādina krietni palielu šķūni, dažādu rekvizītu noliktava.
Mani piesaista tā pilsētas daļa, kur baznīca un tālāk esošās dažas mūra ēkas ar plašu žogu. Ja nezinātu, ka tā ir mākslīgi veidota pilsētiņa, šķistu, ka tūlīt, tūlīt nāks saimnieki un iesāksies piepilsētas ļaužu ikdienas gaitas.
Jā, Cinevilla ir tā vieta, kur sastindzis laiks, no visa ir kā pa drusciņai, bet izskatās kā pilsēta ar savu šarmu, ritmu.
P.S. Cinevilla atrodas 15 km attālumā no Tukuma, Slampes pagastā. Pirms kinopilsētas izveidošas šeit bijušas pļavas, sabrukušu māju mūra paliekas un dažas ēkas. Bez pilsētiņas apskates, apmeklētājiem tiek piedāvāts iejusties 20.gs. sākuma gaisotnē, kostīmu noliktavā izirējot kādu no tur esošajiem tērpiem. Kā arī, bez pilsetiņas apskates, tiek piedāvātas citas aktivitātes.
