Kā neapjukt Kubā, jeb neizskaistināta pasaka par Brīvības salu.

  • 10 min lasīšanai
  • 45 foto
Uz precīzu faktu un skaitļu atstāstījumu nepretendēju, vairāk uzsvars likts uz ikdienas piedzīvojumiem, kas notika 2008.g Februārī izbraukājot salu no rietumiem līdz austrumiem un atpakaļ. Tālākais stāsts ir balstīts uz paša piedzīvotiem notikumiem, lielākā daļa varoņu būs vārdā nenosaukti, bet pavisam reāli .. emocijas svaigas .. tā teikt – viss pa īsto. Lidojot no Amsterdamas uz Havanu, kādā lidmašīnā atrastā žurnālā uzdūros frāzei: „ .. since revolution in 1959, time stands still in Cuba” PIRMIE IESPAIDI. Lidojot pamanītais teikums likās kā vienkārša un veiksmīgi noformulēta reklāmas frāze, tomēr līdz pat mirklim, kad savām acīm ieraudzīju pirmos mirkļus no naksnīgās Havanas, nespēju iedomāties cik precīzi šī vienkāršais vārdu salikums apraksta Kubas dzīvi. Bet par to nedaudz vēlāk... Havana, Kubas lielākā pilsēta un reizē arī galvaspilsēta. Domājams, ka šeit mītni radis pats, nu jau amatu pametušais, valsts galva, revolūcijas barvedis un viens no iemesliem, kāpēc izvēle mērot tālo ceļu uz Brīvības salu krita tieši tagad – Fidels Kastro. Kad jautājam vietējai gidei, vai Kubas iedzīvotājiem maz ir nojausma, kur dzīvo viņu līderis – atbilde bija noraidoša. Pēc neilga brīža pa autobusa logu mums norādīja uz kādu ēku – pēc vietējo domām tieši tur varētu mitināties valsts galvenā persona, tomēr pārāk pārliecinoši tas neskanēja un tam iemeslu tā arī nesapratām – vai nu konkrētā ēka izskatījās šim uzdevumam piemērota, vai arī gidei vienkārši palika neērti par to, ka tauta akli klausa cilvēkam, kuru jau neatminamu laiku nav redzējusi un par kura esamību tik vien kā ziņo partijas funkcionāri. Lai nu kā – tomēr visu ceļojuma laiku, mani tā arī nepameta sajūta, ka tiekam vadāti pa gadu desmitiem iestaigātām, speciāli tūristiem paredzētām taciņām, ka vietējais gids savu skaitāmo pantiņu par skaisto un saulaino sociālismu ir iekalis no galvas jau pamatskolā un vai nu akli tam tic, ko stāsta, vai arī vienkārši baidās stāstīt ko savādāku. Tātad, pirmais secinājums – ja ir mērķis patiešām iepazīt Kubu, tad tas jādara bez gida. Gids varētu parādīt valsti no oficiālās, tūristiem paredzētās puses, tomēr īsto, reālo Kubu, ar visiem tās priekiem un bēdām, ir jāizbauda pašam saviem spēkiem. NAUDA. No šejienes nav tālu arī līdz otrajai svarīgajai atziņai – nauda ir un paliek neatņemama dzīves sastāvdaļa, arī Kubā. Kaut arī dzīvojam 21. gadsimtā, Kubā 95% gadījumu tiek dota priekšroka tikai un vienīgi skaidrai naudai. Runa iet galvenokārt par divām valūtām – CUC un EUR. Pirmā – konvertējamie peso (1 EUR = 1.3 CUC, apmēram) , t.s. „tūristu nauda” – par tiem var nopirkt praktiski visu. Lai arī ņemot vērā nedraudzīgās attiecības ar ASV, visiem norēķiniem dolāros tiek uzlikts 10% valsts nodoklis un tie kļūst acīmredzami neizdevīgi, tomēr jebkuri norēķini ar maksājumu kartēm tiek pārrēķināti tieši dolāros (un protams aplikti ar 10% nodokli), kā rezultātā – eiro kļūst par galveno maiņas līdzekli. Stāsta morāle – braucot uz Kubu ieteicams ņemt līdzi tieši eiro un tieši skaidrā naudā. Papildus tam visam – norēķini ar maksājumu kartēm ir iespējami ļoti retās vietās, praktiski uz pirkstiem saskaitāmās, arī bankomātu ir kaitinoši maz. Rezultātā, vismaz reizi nedēļā, jau trešo diennakti neredzot bankomātu – uz kādu brīdi ir iespēja palikt bez naudas J. Papildus CUC, apgrozībā ir arī vietējie, nacionālie peso, kuriem tūristu ikdienā pielietojuma ir maz un ar tiem saskārties sanāk galvenokārt divu iemeslu dēļ – kolorītais noformējums (gan monētas, gan banknotes rotā Če Gevara portrets), kā dēļ rodas interese iegūt šīs naudiņas suvenīriem, tāpat pie vietējiem peso var tikt ‘veiksmīgas’ naudas maiņas rezultātā – populārs ir mīts, kad lētticīgiem tūristiem mainot EUR pret vietējo naudu, pēc CUC kursa tiek ‘iesmērēti’ vietējie peso, kas ir apmēram 25 reizes nevērtīgāki. MŪZIKA. Kad pirmais ‘kultūršoks’ ir garām, var pievērsties arī krietni patīkamākām nodarbēm. Manuprāt, par vienu no galvenajām Kubas vērtībām, ja neskaita rumu un cigārus, droši varētu saukt mūziku un salsu. Varu saderēt, ka kubieši nesaprot vārda ‘klusums’ nozīmi un pielietojumu - katrā kafejnīcā, ēdnīcā, bārā, veikalā, uz ielu stūriem, parkos uz soliņiem un pilnīgi visās citās visnegaidītākajās vietās uzstājas kāda vietējā blice. Pamatā standarta instrumenti, arī repertuārs krietni līdzīgs – ‘Guantanamera’, ‘Chan-chan’, lipīgs gabals par Che Guevaru ‘Hasta Sempiere’ un līdzīgas melodijas.. un finālā ik katrs no šiem kolektīviem uzskata par svētu pienākumu iekasēt no visiem, kas gribot vai negribot dzirdējuši viņu sniegumu, iekasēt dzeramnaudas vai nopārdot kādu savu CD. Pirmās dienas šie muzikanti tiešām spēj iepriecināt, īpaši apvienojumā ar deju ansambli, kas stimulē nepārēšanos pie pusdienām, jo cenšas ikvienu pie galda sēdošo un pusdienojošo tūristu iesaistīt salsas ‘šovā’. Lai arī mūzika ir Kubas neatņemama sastāvdaļa, bez kuras Kuba nebūtu Kuba, tomēr, nepaiet ne nedēļa, kad šī muzikalitāte kļūst nereti kaitinoša, tādēļ trešā atziņa: DZERAMNAUDAS. Noderīgi nēsāt vienmēr līdzi saujiņu ar CUC monētām, ko laipni pa labi un pa kreisi izdāļāt dzeramnaudās un ubagiem, vai arī iemācīties frāzi „NO PESO, NO PESO, THANK YOU, NO PESO”, kas, iespējams, nav pārāk pieklājīgi, tomēr ir brīži, kad savādāk vienkārši nav iespējams. SALSA. Vērojot no malas liekas, ka visi vietējie piedzimst ar absolūtu ritma izjūtu, elastību, dejotprasmi un vēl pilnīgi visu pārējo, kas nepieciešams lai tādus cilvēkus, kā es, kam, iespējams, zilonis uz kājas uzkāpis, atstātu ar atkārušos žokli uz pusi vakara (īpaši nepārspīlējot). Salsa, visos tās veidos un izpildījumos ir.. ir .. tiešām Neatkārtojama. Ar lielo burtu.. ar vislielāko burtu. Ja būtu jānosauc trīs iemesli, kāpēc ir vērts mērot tālo ceļu līdz Kubai, tad salsa pilnīgi droši ieņemtu pirmo vietu, aiz sevis atstājot gan mūziku, gan rumu, gan cigārus, gan sauli, gan jūru .. kaut gan par rumu ir atsevišķs stāsts J. Pirms braukšanas uz Kubu, biju nobriedis tur apgūt salsu, vismaz pamatos, tomēr ar skumjām nācās secināt, ka bez vērā ņemamām priekšzināšanām, spīdoša talanta vai nepārspējamas motivācijas ziedot tam visu brīvo laiku, nekas nesanāks – process ne tuvu nav tik vienkāršs kā no malas varētu likties. CIGĀRI. Kā nepīpētājam, man, iespējams, paslīd garām viena no Kubas raksturīgākajām lietām – cigāri. Tomēr, līdzīgi kā ar salsu, arī bez cigāriem Kuba nav Kuba, tādēļ bez cigāriem no Kubas mājās braukt nedrīkst. Cenas veikalos, kaut arī būtiski zemākas nekā Eiropā, tomēr liekas diezgan augstas, tāpēc meklējam lētāku veidu kā tikt pie kārotā. Tālu nav jāmeklē – gan pie visiem oficiālajiem veikaliem, gan arī vienkārši uz ielu stūriem dežūrē apsviedīgi vietējie, kas ‘spirķik, vodka, sigareti’ vietā klusi skandē ‘cohibas, cheap cohibas, original cohibas’. Izrādās, par lētu naudu, apmēram 100 CUC (50+ Ls) par kasti (25gab) tiek tirgoti cigāri, kas zagti vai kā citādi iegūti oficiālajās rūpnīcās. Arī šo cenu, bez īpašas piepūles un cenšanās, nokaulējam uz 40 CUC un finālā lielā kaste ar maksimālā izmēra COHIBA cigāriem iegūta par nedaudz vairāk kā 20Ls. Vienīgais, turpat jāprasa lai uzlīmē arī kaut ko līdzīgu mūsu akcīzes markai – caurspīdīga hologramma, kas apliecina, ka cigāri ir pirkti oficiāli. Ja izdodas sarunāt – tad veiklie tirgoņi šo ‘oficiālo’ zīmi uzlīmē pa brīvu, ja nē – tad nav nekādu problēmu par lētu naudu to turpat iegādāties. Kāpēc tā nepieciešama – oficiālā versija ir tāda, ka bez tās cigārus nav iespējams izvest no valsts, jo nav iespējams pierādīt to oriģinalitāti un legalitāti. Reāli – kaut arī liela daļa kolektīva vedām mājās cigārus, nemanīju, ka kādam muitā kas tiktu pārbaudīts. RUMS. Neizplūstot garos teikumos – daudz, lēts un garšīgs. Pats rums nopērkams gan glītās pudelēs sapildīts, sākot no apmēram 1.50Ls par litru par ‘Kaznacheiskaya’ kvalitātes brūvējumu, līdz apmeram 15Ls par 11 gadīgu Havana Club. Vismaz vienā ruma brūzī - Legendario, ražo (ja tā var teikt) arī 25 gadīgu rumu, kas gan tirdzniecībā oficiāli neesot pieejams. To Fidels dāvinot Kubai draudzīgu valdību vadītājiem, un kā teica šīs ražotnes vadītājs - G.W.Bušam pudeli šī dzēriena neredzēt kā savas ausis.. Tāpat arī valsts, tā teikt – iedzīvotāju labklājības un labā noskaņojuma un mīļā miera dēļ, tirgo arī ruma ‘krutku’ - no melases iegūtu, neizturētu padzērienu. Cenas neprecizējām, bet pasniegts tiek no lielas cisternas pildot kanniņās, spainīšos un jebkuros citos ērtos traukos. Visi priecīgi, visi pillā, valsts attīstās .. saļut!. Tāpat, esot Kubā, ir praktiski neiespējami pavadīt dienu nepagaršojot vietējos kokteiļus - Mojito, Pina Colada, Daiquiri (Kuba tiek uzskatīta par Daiquiri dzimteni), tāpat rums tiek jaukts ar jebkāda veida limonādēm un sulām, pat kokteilim ‘cola + fanta + rums’ ir oficials nosaukums, tiesa – aizmirsu kāds precīzi. Gluži par leģendu kļuva vietējā izpildījuma Bloody Mary – vodka tiek aizvietota ar rumu, tomēr tomātu sula nebija atrodama nevienā bārā, tāpēc pagaršot tā arī neizdevās. Žēl, jo praktiski visi citi kokteiļi ir vairāk vai mazāk saldināti ar cukuru, tāpēc ar laiku sāk likties visi vienādi un apnicīgi. Savs prieciņš tiek arī šoferiem – Kubā ceļu policijai neesot nedz alkometru, nedz arī radaru ātruma noteikšanai, viss process notiekot ‘uz aci’. Mīnuss – par jebkurām aizdomām par alkohola reibumu pie stūres tiek noņemtas tiesības aci nepamirkšķinot. Nesapratām, kā var kaut nedaudz precīzi noteikt alkohola daudzumu organismā bez alkometra, bet rodas aizdomas, ka liela daļa cilvēku ar svaigas elpas problēmām tiek nepamatoti diskriminēti. TRANSPORTS. Vietējie bez īpašas pratināšanas atzīst – kaut arī valdošais sociālisms ir jauks un dzīve ir saulaina, tomēr transporta problēma esot viena no nopietnākajām likstām valstī. Transports, tiesa, tiek akceptēts jebkāda veida – sākot no krievu YAK lidmašīnām, kurās biezi dūmi salonā ir ierasta lieta, līdz neapgaismotiem zirgu un vēršu pajūgiem nakts vidū uz šosejas. Pa vidam ir gan tūristiem paredzētie autobusi, kas vidusmēra vietējam cilvēkam ir neaizsniedzams sapnis augstās cenas dēļ, gan arī vilcieni, kas ir pieejami cenas ziņā, tomēr izcili novecojušo sliežu ceļu un vilciena sastāvu dēļ pārvietojas tādā ātrumā, ka ar zirgu tomēr nokļūt uz kaimiņu ciemu sanāk ātrāk. Tāpat jāņem vērā fakts, ka ja Moskvičam nedeg neviena lampa, tas netraucē ar to naktī braukt mājās, tas pats attiecas uz zirgu vai vēršu pajūgiem, kam ‘by default’ nav nekāda apgaismojuma, tā rezultātā cilvēki, kam nedaudz dārgas savas mašīnas un veselība, pieņem par faktu, ka satiksme pa autoceļiem ir ieteicama tikai līdz tumsas sākumam, kamēr vēl ceļi ir salīdzinoši pārskatāmi. IZGLĪTĪBA un VESELĪBA. Šeit drosi var teikt – cepuri nost. Paldies Dievam, veselības aprūpes sistēmu uz savas ādas izbaudīt nenācās, tomēr tiek uzskatīts, ka tā ir ļoti augstā līmenī. Tāpat ar izglītības sistēmu – pamatizglītība ir obligāta, tālāk – pēc interesēm (gan savām, gan valsts), gan prāta spējām un materiālajām iespējām ir pieejami praktiski visi izglītības līmeņi. Zemās cenas dēļ, uz Kubu braucot mācīties arī studenti no citām pasaules malām. Lai arī viss ir nopietni un solīdi, nelielu prieka devu dod vēljoprojām darbojošās pionieru, oktobrēnu un līdzīgas vienības, tāpat visās skolās obligāti jānēsā skolas formas. Meitenēm attiecīgi tiek mini svārciņi dažādās krāsās un garumos, atkarībā no klases.. un interesēm :) CIETUMS Laba ziņa – Kuba tiek uzskatīta par vienu no drošākajām reģiona vietām. Pamatojums varētu būt diezgan vienkāršs – praktiski par jebkuru pārkāpumu var bez vārda runas tikt cietumā (vismaz tāda ir oficiāla attieksme). Pieķer prostitūtu – welcome to jail, pieķer ar zāles kāsi vai ko līdzīgu, nemaz nerunājot par smagajām narkotikām – welcome to jail. Rezultātā viss skaisti – prostitūcija un narkomānija oficiāli nepastāv (protams, ja ir interese – visu var atrast, tomēr acīs nekrīt). Ja tam piepluso lēto un pieejamo alkoholu, silto un saulaino laiku, pa milicim uz katra stūra (dienas laikā, naktī viss savādāk) – lielā mērā atkrīt motivācija darīt ko ļaunu, pievilcīgāk liekas gulēt cauru dienu pludmalē un baudīt sauli. Protams, kā jau visās salīdzinoši nabadzīgās valstīs – stipri jāuzmanās no kabatzagļiem un mēģinājumiem kādā veidā apkrāpt, tomēr nakts vidū uz ielas Kubā, manuprāt, ir krietni drošāk nekā Vecrīgā. VARADERO un citas slinkā tūrista izklaides. Pirmais un svarīgākais, kam domāju, ka piekritīs visi, kas tur ir bijuši – Varadero nav Kuba. Vietējos tur ielaiž vai nu ar ‘izziņu’ par īpašiem nopelniem, par ko tiek piešķirta atpūta kūrortā, vai arī tūristu apkalpošanai. Nevaru iedomāties daudz iemeslu doties uz Varadero, pie retajiem varētu pieskaitīt ‘all inclusive’ viesnīcas ar ‘all inclusive’ alkoholu, skaistu pludmali.. un garantētu garlaicību, vismaz dzīvojot vairāk kā pāris dienas. Bonuss – no Varadero startē tūrisma vietējās tūres ar galamērķiem lielākajā daļā salas – Cayo Blanco, Cayo Largo (idilliskas salas ar baltām smiltīm, palmām un gaišzilu ūdeni), kā arī citām ‘cayo’, tāpat uz Havanu, Trinidadu, Cienfuegos, dažādu vietējā miesta vietu apskati, delfināriju utt. Tā, ka ja nav vēlmes apskatīt salu nedz tūrisma grupas sastāvā, nedz dzīvojot pie vietējiem un braukājot ar īrētu auto – tad var izskatīt variantu par dzīvošanu Havanā vai Varadero un izbraukāt Kubu organizētos tūristu maršrutos. Vienīgais ar ko jārēķinās – visi izbraucieni jāplāno un jārezervē ļoti laicīgi, jo vietējās tūrisma firmas pilnīgi droši nav orientētas uz perfektu servisu un naudas pelnīšanu, kas ir praksē pierādīts. Mēs dzīvojām Varadero gandrīz 5 dienas un jau pašā pirmajā gribējām norezervēt braucienu ar jahtu makšķerēt. Jahtā ir vietas pieciem-sešiem cilvēkiem, bijām tieši tik braucēju, tomēr saņēmām atbildi, ka neko ātrāku kā pēc nedēļas piedāvāt nevar. Fakts, ka pēc nedēļas jau būsim mājās un tobrīd bijām kopsummā gatavi maksāt nedaudz vairāk kā vidējo iedzīvotāja mēneša algu, un vienīgais ko vajadzēja bija jahta un stūrmanis, nevienu neinteresēja un finālā palikām bez zivīm. Serviss viesnīcās arī ir zem katras kritikas (vismaz mūsējā, 4* piešķirtas par nezināmiem nopelniem) – ja duša šļāc ūdeni tikai uz griestiem, tad ātrāk kā pēc divām dienām tur neko nevar līdzēt. Ja apkopējai negribas kārtot numuriņu – tad viņa atradīs iemeslu, kāpēc to nedarīt. Ja pašam gribas ieliet kafiju – arī var aizmirst, krūzīšu nav, toties vietējais džekiņš solas laipni palīdzēt, tiesa paiet 15 minūtes līdz kafijas atnešanai un pēc tam neveikla situācija gaidot dzeramnaudu. Ja visi bezmaksas velosipēdi ir salūzuši un bēdīgi stāv stāvvieta pie viesnīcas – tad tam tā ir jābūt un neviens viņus labot nesteidzas. Ja istabiņa ir pagrabā un viss smird pēc pelējuma – neko darīt, arī tur kādam ir jādzīvo. OK, piekrītu – varbūt tikai mums tā gadījās un citās viesnīcās ir krasi atšķirīga situācija.. tomēr pirmais iespaids nav pārāk pozitīvs. NOBEIGUMĀ. Ar mērķi pazvilnēt saulītē, baudīt jūru un kūrortu labumus, braukt uz Kubu viennozīmīgi nav vērts – jebkurā Eiropai tuvākā kūrortā to var darīt investējot krietni mazāk laika un naudas, kā arī nervu. Tāpat uz Kubu nav vērts braukt bez intereses par Kubas mūziku un salsu, jo tieši tas, manuprāt, rada īpašo ‘Kubas sajūtu’. Arī atturībniekiem (alkohola ziņā) Kubā varētu būt nedaudz ierobežota dzīve – dažādās garšīgās un neatvairāmās variācijās rums pludo uz katra stūra, un jautājot par bezalkoholiskajiem kokteiļiem, no jebkura bārmeņa var saņemt neizpratnes pilnu smaidu un jautājumu „Baby ... ?”. Tāpat spāņu valodas zināšanas var krietni atvieglot dzīvi un ietaupīt žūksni naudiņas ;) Pie Kubas ir jāpierod, nereti vietā ir teiciens ‘bez puslitra – nesaprast’ ... Kuba var patikt, un var nepatikt, palikt vienaldzīgam - neiespējami. NĀKOTNE I’m in love with Cuba.. varbūt skan naivi, bet taisnība vien ir. Tāpēc - rudenī vai pavasarī, plānoju tur atgriezties. Aizmirstot par visiem atstrādātajiem tūristu maršrutiem, viesnīcām un pārējo slinkajiem tūristiem paredzēto garlaicību. Padzīvot pie vietējiem (viens no ejošākajiem biznesiem valstī – vietējie izīrē istabiņas par draudzīgām cenam un draudzīgos apstākļos, apm Ls15 par diennakti divatā), īrētā mašīnā izbraukāt salu un ieraudzīt visu to, ko tūristu grupā neizdevās... Plāns aizbraukt vēlreiz līdz Kubai šovasar neizdevās līdzbraucēju trūkuma dēļ :( .. tāpēc Kubas vietā aizbraucu uz Jamaiku .. tomēr - doma par atgriešanos Kubā ir dzīva un gaida realizāciju ;) . Ja kādam ir līdzīgas idejas, rodas interese par līdzbraukšanu - rakstat, itin vienkārši var saorganizēties un aizlidot līdz Brīvības salai] .. tāpat - ja rodas kādi ‘kas un kā’ veida jautājumi – rakstat (draugos vai a.zarins@lattelecom.lv), iespēju un zināšanu limitos centīšos palīdzēt ;)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais