Skaistums izglābs pasauli.

  • 3 min lasīšanai
  • 92 foto

Projekta „Paaudžu Centrs” ietvaros tika organizēta ekskursija uz Likteņdārzu un Kokneses pilsdrupām. Ceļā devās vēstures interesentu grupa no Baltinavas vēstures pedagoģes Intas Ludboržas vadībā. Tā mums bija lieliska iespēja izbaudīt aizejošās vasaras pēdējās siltās dienas aizraujošā ceļojumā uz neparastu un skaistu Latvijas vietu.

Dodoties ceļā, es biju tikai dzirdējusi, ka tiek būvēts Likteņdārzs, bet , kur tas ir un, kāda ir tā nozīme, nebija skaidru priekšstatu. Nokļūstot tur un iepazīstoties ar gides stāstīto un sajūtām, ko sniedza šī vieta, biju pārsteigta. Latvijā top kaut kas patiesi unikāls un svarīgs – vieta, kur pagātne saskarsies ar tagadni, radot jaunu nākotni. Projekta arhitekts ir japāņu meistars Shunmyo Masuno, kurš izstrādājis patiesi gudru un lielisku ideju, kura tagad top par īstenību. Likteņdārza radīšanā piedalās ne tikai latvieši, bet arī cilvēki no visas pasaules, apzinoties tā nozīmīgumu ne tikai Latvijas, bet arī pasaules kontekstā. Šī vieta būs simbols tam, ka var iznīcināt miesu, skaistumu, dabu, bet nevar iznīcināt garu, radošo un labo. Tas top nozīmīgā vietā un būs sava veida garīgais centrs, kas apvienos mūs visus cīņā par labo un skaisto pasaulē, kas tik daudz ir cietusi. Tas būs kā stāsts par izsūtītajām un nīdētajām tautām, kuras tomēr sīksti ir izdzīvojušas un radījušas Likteņdārzu.

Latvija var lepoties ar daudzām labām un skaistām vietām, un tām pievienojies arī Likteņdārzs. Ikdienas steigā un sadzīviskajās raizēs mēs nepamanām, un nenojaušam, cik daudz labā, neparastā un skaistā ir mums apkārt. Bieži mums šķiet, ka mēs dzīvojam pelēkā zemē un nesvarīgā valstī, kurā nav nekā laba un interesanta. Mēs sapņojam par saulainām ārzemēm, jo mums ir radies priekšstats, ka tikai tur ir kas labs un redzēšanas vērts, mēs jūtamies nelaimīgi tur, kur dzīvojam, jo, sadzīves rūpju mākti, nepaceļam savas acis, neatveram savas sirdis, neieklausāmies brīnišķīgajā pasaulē ap mums, kurai ir tik daudz ko mums pastāstīt, parādīt un dot. Nejūtot prieku te, mēs to nesajutīsim nekur. Nemainot dzīvi te, mēs nespēsim to mainīt citās pasaules malās. Likteņdārzs ir kā aicinājums atvērt savas sirdis, prātus un jūtas, lai pastāvētu un radītu paši savu nākotni.

Katram no mums ir brīnišķīga iespēja piedalīties Likteņdārza veidošanā, kurš noteikti kļūs par svarīgu vietu. Turp var aizvest akmeni, kurš stāstīs par kādu no jūsu dzimtas represētajiem. Tur var iestādīt jūsu dzimtas koku, vai tuvam cilvēkam veltītu koku. Tur var iegravēt savu, vai kāda cita vārdu akmens plāksnē. Var noziedot mākslas darbu, vai vēsturiski svarīgu lietu, kā arī vienkārši var ziedot līdzekļus tā tapšanai, vai kļūt par brīvprātīgo strādnieku. Tā ir lieliska iespēja izdarīt ko labu visas sabiedrības un mūsu pašu labā.

Kaut gan dārzs vēl nav gatavs, tas arī tagad ir ļoti skaists – fascinējošā Daugava, interesantie akmeņi, koki. Brīnišķīga vieta relaksācijai un pārdomām. Tā atklāšana paredzēta 2018. gada 18. novembrī – tas būs grandiozs notikums, kuru noteikti nedrīkstētu palaist garām.

Atrodoties te, ir sajūta, ka nokļūsti informatīvi bagātā vietā, kurā stāsta katrs koks, akmens, vēja pūsma. Kaut kādā ziņā tas atgādina Pokaiņu mežu – neparastu vietu Zemgalē ar savdabīgām enerģijām un interesantiem akmeņiem. Ejot pa asfaltētu celiņu uz skaisto Kokneses Baznīcu, negaidīti atduries pret upi – ceļš ved dzelmē kā tilts starp pasaulēm. Gabaliņu tālāk slejas iespaidīgās Kokneses pilsdrupas, grūti noticēt, ka atrodies Latvijā, - klinšaina, neparasta ainava. Šajā apkaimē dzīvoja leģendārais Rūdolfs Blaumanis, smeļot iedvesmu dabā un cilvēkos. Staigājot gar Daugavu un iegrimstot vēsturiskajā pārdzīvojumā, ir sajūta, ka esi nonācis „Purva Bridējā” – skaistas ainavas no izcilās filmas ar Daugavu, pilsdrupām un Baznīcas simbolisko torni.

Šī ir vieta ar bagātu vēsturi. Kokneses pils tika būvēta 13. gadsimtā – 1209. gadā te bīskaps Alberts lika senlatviešu koka pils vietā uzbūvēt mūra pili, - tā tapa šī skaistā celtne 2 upju krastos uz klints, ieguldot lielu darbu un pacietību. Tā pastāvēja līdz 1701 gadam, kad to Ziemeļu kara laikā uzspridzināja. Vēlāk šī brīnišķīgā vieta ar Latvijā augstāko ūdenskritumu atkal cieta no cilvēku neprātības – 1966. gadā to appludināja ceļot Pļaviņu HES, - tā tika noslīcināta viena no skaistākajām vietām ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē.

Braucot mājās, mēs iegriezāmies Liepkalnu maiznīcā, kas piedāvā svaigi ceptus un smaržīgus maizes izstrādājumus. Pie maiznīcas atrodas ļoti skaists dabas parks gar Daugavu – brīnišķīga vieta, lai novērtētu Latvijas dabas ainavas.

Arī brauciens busiņā nebija garlaicīgs. Dziedošās sievas ielīksmoja ar savām dziesmām – garīgām un laicīgām, iepazīstinot jaunākās paaudzes pārstāvjus ar sen aizmirstu liriku un melodijām. Aizdomājos par to, cik gan daudz labu senos dziesmu nezin jaunā paaudze, jo tās praktiski dzīvo mutes folklorā no senseniem laikiem. Brauciena laikā mēs jokojām, smējāmies un pārrunājām iespaidus. Tas patiešām bija jauki!

Šis ceļojums mums visiem iespiedīsies atmiņā kā skaista rudens diena, novērtējot dzimto zemi, izzinot senatni, pārdomājot un vienkārši līksmojot par to, cik dzīve tomēr ir skaista!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais